Saulstāvju nakts sapnis
Aizsalušā krātera ezerā starp apsnigušiem kalniem mītiski tālos ziemeļos atveras plaisa un no tās izlien melns titāns, teju kalnu augstumā. Viņa ķermenis ir tumsa, tas ir pilošs un smags, ar gari nagotām rokām, krokās krītošu ādu un seju, kura redzama tikai melni atiezta mute - pārējie vaibsti aptīti ar paša ādas stērbelēm līdz pakausim. VIņa rēciens ir mēms, taču kalni nodreb tā spēkā un sākas pasaules gals. Titāna ezeram pretī sēž vēl viens titāns - balts, svinīgi smaidošs, ar atklātiem vaibstiem, gludu ādu, sēdošs kaula tornī un rotāts ar zeltu un rubīniem. Smagas ķēdes gulstas pār viņa krūtīm un sarkans brokāts nosedz kājas. Brālis ir sagaidījis brāli. Kalnu grēdās atveras plaisas un no tām pulkiem vien skrien balti, spēcīgi vilki ar kuprotiem skaustiem un platām krūtīm. Kur viņi sper soli, pāri zemei noliesmo zili violeta ziemeļblāzma un dzīvību nomaina sasalums, akmens un sniegs. Bija cilvēki, kas bēga uz dienvidiem, pirms tam nodedzinot savus mājokļus, lai neatdotu tos melnajam titānam. Un bija tādi, kas nebēga un kara vietā svinēja mīlestību, baiļu vietā izvēlējās mieru un viņu miegs sniegā bija silts.