toreiz naktī, nedēļas vidū, viss tumšs un kluss, pat suņi un auto nerej, uz ielas tas Munka kliedzies, tāds eksistenciāls un dziļās šausmās, ne palīgā, sit! vai debesu tēvs, tur milzu zirneklis!

šonakt tai pat laikā kaut kāds nesaprotams cilvēka vai suņa jedi-jedi-jedi-ooojj jedi-jedi-jedi-ooojj jedi-jedi-jedi-ooojj (kādam ar suņa kauciena tipa dikciju tā sauc kaķi/suni?)

un tad visie tie lucidie un miega paralīzes tripi, kas gadu laikā bijuši
un brālēns ar sen ziņoja par tumšu dūmu vīzijām

hmmm.. HMMM..

darba kabinetā +27,3 grādi
personāldaļas dāma atnāca izmērīt: bet neko, pabalstu taškentas apģērbam neizsniedz..

svaigs gaiss
klusums
dabiskais apgaismojums

kkāds nemiers, sākas atvaļinājums, pirmo reiz tā, ka nav plāna, nav sajūtas, bet arī panika, jo tā dzīve iekārtota, ka brīvība 4 nedēļas gadā, un tas ir tik nepareizi, bet tā ir, un tad nu šajās nedēļās viss jāizdara, viss jāpaspēj, viss jāizbauda, bet pirmo reiz es nezinu, kas tas ir, kas man jādara, kas man sagādā baudu, ko es nevaru palaist garām, kur un kā un ar ko kopā?



unbet tad atelpa un nekas, man nekas nav jāizdara, man nekas nav ne-jāpalaiž garām

var vienkārši gulēt un lasīt grāmatu
var vienkārši braukāties ar velo
var vienkārši ēst saldējumu kādos putekļainos ceļos kādā mazā ciematā, kaut kur klīstot
var taču? tas nekas, ka dzīve paiet bez visa Tā?



jokaini tie mākoņi vējš un laiks..

sarežģītākā, birokrātiskākā un dārgākā ekskursija uz objektu līdz šim
bet satraukumā jau krītu baudā

{jāpiesakās epastā, tad jāsacer vēstule direktoram, norādot kas esmu un kāpēc gribu apmeklēt, tad jāaizpilda tabula, norādot vārdu, uzvārdu, adresi, pases nr., darba vietu un amatu, tad grāmatvedei jānosūta atkal jau vārds, uzvārds, adrese, personas kods un pases kopija, tad jāgaida rēķins, jāapmaksā un jānosūta darījuma kopija. gaidu kas tālāk..}

gaidu braucienu ar māsasdēlu uz vasarnīcu - brauksim ar velo ausmā uz purvu un tā
apjautu, ka man ļoti patīk tikties ar māsas trīs nu jau gandrīz jauniešiem, es uz viņiem skatos ne kā uz bērniem, bet kā uz biedriem

jo, jāatzīst, pusaudži ir gatavi piedzīvojumiem, kamēr mana vecuma biedri sāk palikt aizvien vairāk "eh, ko tur, slinkums, priekš kam, neinteresē, sēdēs mājās!"

grieķu jogurts ar mellenēm: akdievs, cik tas bija labi!

8.20 mājas-darbs 20+ min
6.20 mājas-darbs 10 min

{es gribētu būt cīrulis, tad vasaras dzīvē tik daudz plašumi paveras: tās tukšās ielas un saule un dzīve, kas sen jau notiek..bez manis, kamēr es guļu..}

ceļa malā stāv stirna un skatās man tieši virsū, tieši acīs
es viņu pamanu un arī skatos tieši virsū, tieši acīs
un tad viņa izlemj skriet
un es tik bremzēju
un viņa tik skrien
es - bremzēju
viņa - aizskrien tālumā
ja nu kāds nepaklausīgs matiņš kažokā, tas varbūt mašīnai putekli notrauca
ne vairāk

nu un nākamajā dienā braucu atpakaļ un tajā pašā vietā, gluži vai tajā pašā laikā
tikai, saprotams, ceļam otrā pusē
atkal viņa
bet šoreiz laicīgi un kājasrokas mazāk drebēja pēc tam..

man un manam ķermenim ir diezgan sliktas un pretrunīgas attiecības ar ēdienu
ķermenis visvairāk šobrīd mīl kviešu putraimus un griķu pārslas
man ir citi viedokļi, bet te nav demokrātija, es esmu minoritāte :(

es esmu atkarīga no drāmas

vakar bija pavasara labākā diena līdz šim! > izstāde "Meistara Vu un Meistara Lī satori" - tik nomierinoši un dziedinoši, burvīgs absurds, dzen un viss pārējais, ko vajag ziemas garo vakaru nemiera pārdomu nomocītam prātam

pieteicos tam maratonam (daļiņai, 10 km), izmantojot darba vietas piedāvājumu būt viņu komandā (apmaksā) - te ir viss, kas es nebiju vēl pirms dažiem gadiem (tik tas, ka apmaksā, to es esmu pieņēmusi iepriekš :)

ļoti mīļi liekas, ka kolēģe, kas dzīvē izvēlējusies "esmu vienmēr īgna, jo mana dzīve ir visgrūtākā!" taku, kad paziņoju (jau 2x): darbā rīt nebūšu, jābrauc uz bērēm!, gādīgi apjautājas - zane, tu esi ļoti bēdīga?

{neesmu, skumji tik, ka bērnības Lielie cilvēki nu ir veci un mirst}

vakar mazliet paklīdām pa aizsalušo niedru lauku mangaļsalā
jo beidzot var, jo aizsalis
likās jau, nu gana, selfiji uzņemti un tā, jāiet prom: pamanu tādu kā taciņu - ejam!, nez, kur aizvedīs!
visai drīz aizveda tādā palielā pēc zoo (jo iezīmēts) smirdošā laukumā, kurā niedres sabradātas un centrā saveltas palielā apaļā gultiņā
mežacūku karaļvalsts

man tā patīk tie atgadījumi, kurus var likt krātuvītē un vēlāk izmantot sapņiem
un man ir ļooooti bail no mežacūkām

sapnī skatījos diezgan gaļainu šausmeni un domāju - nu šito jau gan nevajag skatīties, būs slikti sapņi!

pārgājiena plāns:

karsta un brīva vasaras nedēļa
viss jau mazliet izkaltis, iemidzis tveicē

kaut kur latvijas nekurienē, pierobežā, varbūt latgales dziļumos

skujas, smiltis, skudras

pamestas ēkas
veikals un saldējums mazpilsētas pusiznīkušā padomju laiku centra kompleksā

teltis, ugunskurs, vēlas sarunas

iešana, piekušana, peldēšnās

izēst trauciņš ar žāvētām aprikozēm (parasti viena-divas dienā, nu viss krājums), pusdienu bundžiņa (griķi&dārzeņu-turkziŗņu pļur), vairākas kkādas stulbas ledenes (ko parasti vispār nu nē), banāns, miljons zaļās tējas, bet aizvien gribas un vajag vēl un vēl, bet krājumi te, darbā, nu izsmelti, nez, jādodas sirot?

šorīt redzēju vārnu, kas ar nelielu lāsteku knābī bakstīja sniega čupiņu, kurā acīmredzot saslaucīti visādi labumi

tik mīļi, ka māsai elles galvassāpes tad pat, kad man, un mums abām jāiet uz klavierkoncertu.
viņa gan labāk sagatavojusies - somā pretsāpju līdzekļi un blašķīte ar šņabjtoniku (tas esot pēdējais līdzeklis šajā cīņā, kad nekas cits vairs nelīdz).
nezinu, kas palīdzēja, bet no koncerta izgāju jau kā cilvēks..