slikta izrāde tā vieno, pēc tam ir tik daudz ko pārspriest!

kolēģe: ō, un tu tiešām noskrēji visus tos 10 km? uz tevi skatoties, nepateiksi, ka tu tāda ļoti sportiska!
nu paldies, šogad jau tā man bija ļoti grūti un radās jautājumi.. [..bet tā ekstāze finālā, kad uzveicu savu čīkstoni un noskrēju cerētajā laikā, ir ļoti ievelkoša un gribu vēl un vēl!]

p.s. ēstuvē viesmīles riktīgi kokteiļšeimoja klientu, kurš, vīrietis būdams, pasūtīja piņjakoladu.

nevienam nav viegli, bet tas nekas :)

valentīna diena tomēr mani satika - jau paspēju iemīlēties!:
gāju pa ielu un tad pēkšņi manas acis sastapās ar Hulio lietoto preču veikala skatlogā.
ak, jel, kaut nu pa dienu neviens viņu nenopirktu!!
sēdēšu darbā un domāšu par to viņa jokaino smaidu balti pūkainajā sejā, kurā kaut kur slēpjas arī acis..

ak dievs! visas iekšas redzamas cauri, ja? tad jāiet uz Dabas muzeju..
bet asinis viņam nav? tad šie nav ēduši!
bet viņi tādi tā kā plakani?

kas gan var būt labāks par cilvēkiem no elles, kas vienos naktī skrāpē (tiešām skrāpē, berž un šķūrē līdz smiltīm zem asfalta vai es nez..) sniegu no ielas..
jo nu, naktīs jau nav jāguļ!!
tā domā arī mans kaķis un ledusskapis

"es gribēju viņam labu izdarīt - pārstādīju lielākā podā, bet viņš, ķēms tāds, izauga uzreiz par galvas tiesu lielāks! mīļo stundiņ!!"

jūtos šodien ļoti vienota ar kādu pilnīgu svešinieku, jo mums abiem ir jūtams puns pierē: 

"Nākošā gada 6. aprīlī ar koncertu Ģertrūdes ielas teātrī Rīgā pēc vairāk nekā 7 gadu pārtraukuma Latvijā atgriežas

XIU XIU"

tam nav jābūt tik grūti!

izsaucās skolotāja, kamēr mēs visas trīs tizlojāmies ar jauno kārtējo neiespējamo dejassoli..

pārstādot augus, puķpodā atradu lielu, treknu, baisu kāpuru
iekārtoju komfortablos un kontrolētos apstākļos, ļoti, principā, ērtā cietumā, jo man bail..
un gaidu, kas nu būs
bet bail

trīs gadus gaidīju un tiku beidzot uz Antigoni
nu, bija vērts, bija vērts..

atšķirībā no Mēdejas, kur tik Guna burvīga, te visi bija, pat tie, kas man līdz šim likušies neizteiksmīgi

nu un bet bonusā bija blakus sēdoša skaista jauna meitene, kas visu izrādes laiku, jau no pašām pirmajām minūtēm (gan jau arī pirms tam gaiteņos un garderobēs), klusi, delikāti raudāja.. asaras bira pāri vaigiem, pilītē uzturējās zem zoda un tad klusi pazuda apģērba krokās..

bieži domāju par to, kas mani iepriecina, kas liek dzīvei šķist jaukai, kas mani pa īstam aizrauj

nuun nesen apjautu, ka viena no lietām ir manu telpaugu labsajūta

tas tāpēc, ka mamma man bērnībā pamatoja nepieciešamību tieši man visko pārstādīt/iestādīt ar nezin kāpēc stingru pārliecību, ka man ir "zaļie īkšķi"
tā nu tas iesēdās dziļi un patīk vai ne (bieži ne, jo jālaista, jārūpējas, nav kur likt, palodzes pilnas, cik var, tomēr nevar nē), bet man, atkal un atkal pārvācoties, līdzi velkas zināma zaļā masa un ar gadiem es aizvien vairāk tur iestiegu labsajūtā..

un šodien nevaru sagaidīt pēcdarbu, lai nevis dotos uz bāru, bet brauktu uz veikalu pēc puķupodiem un zemes unun.., lai beidzot smukos podos pārstādītu visu, kam to sen jau vajag

tāda, lūk, vecāku ietekme dzīves būvēšanā..
un arī, ko liegties, vecums, haha

sapnī sabildēt visādus superīgus bilžukus un priecāties, ka nu tik instgrm visiem parādīs, un tad no rīta pie kafijas ķert pēc mobtel un attapt, tas tak bija sapnī!

mana darba ēka, izrādās, ir tik apdomīgi un moderni projektēta, ka 4.stāva telpās dikti ož pēc garāžas, kad uz ielas kāds nolēmis pasildīt savu dīzeļauto..
..jo kāpēc gan mūsu modernajā un tehnoloģiju brīnumu laikmetā svaigā gaisa ņemšanas caurumu neierīkot ielas, kurai blakus ir paliels stāvlaukums, līmenī.. ja ēkai ir paliels pagalms un visādas šķautnes un dažādu līmeņu terases..

sapnī darbā lielajiem kungiem nejauši izbojāju miljonu vērtu darījumu ar Baltkrieviju, visi nikni, sodi un sankcijas
bailes, bailes

tagad darbā neņemos pat tizlu komatu izsvītrot, labāk neko daudz nedaru vispār..

{ķermenis laikam sargā no piepūles, tomēr 3.diena jau. kaķis arī sargā, guļ spītīgi virsū visu nakti, cīnoties ar biedra eksplozīvo miega stilu}

auzas parastas + jebkāds dārzeņu/dzīvnieku piens + zemesriekstu sviests + ja vajag, ogas/rozīnes/augļi/kasnu
-> atstāj visu bļodā pa nakti, no rīta ņem uz darbu un ļauj pa ceļam visam sakratīties
=izcili, nu vienkārši izcili!!! *O*

septembri daiļo beidzu ar trīs bākām, trīs vētrasjūras malām, divām uzkāp/nokāp dabas takām = viss tā skaisti un romantiski!

oktobri sāku ar sasitu uzaci (klasiskais "skapīša durvis", bet nu tiešām), sasitu galvu, lienot pētīt, vai darbā tiešām tie radiatori tur patrepē silti, nebeidzami daudz zilumiem visādu skapju un kastu un mantu dēļ, jo dzīvoklī haoss un šauras takas..= remonts
+ aizmirsta pusdienu kastīte ar tik gardām pusdienām, visu ceļu domāju, kā es to ēdīšu, un nu...bads!!

ko sola novembris? ko - decembris??

kā māsasdēls vidējais teica: nesen sapratu - forši tomēr, ka laiks iet! līdz tam domāju - varētu būt visulaik vasara, kam to laika kustību (septembris-skola), bet tad apjautu, ka ļoti interesanti taču - kas notiks? kā lietas attīstīsies? kā dzīve būs?!

nu bet tas arī, jāsaka, ja šitādā vasarā nevar vienu dienu aizbraukt līdz jūrai, tad tomēr jāpārkārto kaut kas savā dzīvē, jāizvērtē prioritātes!

sapnī ņēmos ar krāsainām kodēm, no rīta kāpņtelpā, izkaisīti pa visiem trim stāviem, mētājās divas mazas atslēgas, wc papīrrullis un neliela punaina zilas gumijas bumba

nez nez

apaļais spoguls aizbāzts aiz trubām aizvien, neviens neņem jau divus gadus, kurš tad nesīs dzīvoklī iekšā citu atspulgus?