mana nu jau ne pārāk svaiga jaunā aizraušanās ir Poppy: https://www.youtube.com/watch?v=kls6wSVqbrY

sapnī ļaunās būtnes iznīdēja cilvēkus, uzliekot tādu kā lāstu - neko cilvēks nespēs izaudzēt un arī nespēs smaidīt.
ar to pietika..

apbur un izklaidē cilvēku ticība, ka konkrētam (viņu) zemes pleķim (kas tomēr ir tādas ikdienā aizmirstas lietas kā ZEMESLODE sastāvdaļa, tāds kopīgs veidojums) ir maģiskas īpašības, kamēr, pārejot kaut dažus metrus aiz robežas (cilvēku izdomāta līnija, ne kkāda reāla, nez, plaisa zemē vai), citā zemē viss ir ļauns un pilnīgi savādāk:
minerālūdens pudelei virsū rakstīts - savas zemes sargāts ūdens!
vai tas ikvasaras teksts - fuij, nē, es negribu kkādas lietuvas zemenes, savas zemes tomēr labāk (ja tu būtu lietuvietis, ko tu teiktu par lv zemenēm?)

Rīgas dome varētu izrādīt savu galveno ēku būvniecības studentiem, lai zina, kā nevajag!
jeb lēts stikla nams nav priekš ziemas zemes

vakar drūmā nogurumā (divas negulētas naktis, pabeidzot nepabeigto istabu, vācot visu to milzu māju, darot sazin ko vēl un tad ballējoties) pārkrāvām ar brāli un viņa draudzeni to atkritumu kalnu no piekabes busā (jo piekabes vilcējs nedarbojas) un salstot draudzīgi braucām uz getliņiem, lai uzzinātu, ka no decembra darba laiks ir druuuuusku mainījies - privātpersonas savus atkritumus nu var nodot ne kā līdz šim - katru dienu līdz 22.00, bet gan tikai darba dienās līdz 17.00, kas padara šo opciju par tuvu vai nereālu.

tas ir kaut kāds līgums ar rīgas mežiem, kas nu atkal tiks piekrauti ar cilvēku pārpalikumiem (mēs nē, sargi dievs, vedām mājās, lai...??????)?

cilvēkus tik daudz kas kaitina un tracina un "man ar tādu nav pa ceļam!"
man ar tā bija, kad es biju ilgstoši pasīvi nelaimīga
tas nekas

6d uzmetu nejauši, protams ka, sev uz pleciem un galvenokārt skausta milzu bomi
viss kustas, panika beidzās, zilumu nav
joprojām psihodēliskas sajūtas

ciema publiskā baseina pirtī ienāk jaunais tēvs (zelta ķēdi ap kaklu apkāries) ar savu mazo meitiņu un sāk visko pamācīt, kā ir, ka nav nemaz tik karsts, ka vajag šitā un tā..
nodomāju, vienmēr tie gudreļi visko močī tiem nabaga bērniem..

tad meitiņa apsēžas lotosa pozā, tēlo, ka meditē, un prasa tētim: par ko man domāt?
- par mākoņiem!
- kāpēc?
- jo viņi tādi viegli un gaisīgi, par tiem vienmēr ir labi domāt!

>eh, zane, ko tu tā tik bieži tos cilvēkus nenovērtē?..

+ vai ir ļauni neteikt kolēģei, ka viņas džempera mugurpusē ir iesprausts neliels krāsu gammā saskanīgs knaģis?
> mani tas tā iepriecina + apsveru ieviest šo stila elementu!

vai tu cīnies? par ko tu cīnies?

:es cīnos pret korporāciju vēlmi piesārņot manu epastu un telefonu ar savām reklāmām.
ja man kāda firma sāk sūtīt neprasītas ziņas, es viņas medīju nost un sūtu pieklājīgas, bet uzstājīgas vēstules ar lūgumu izbeigt šo pašdarbību.

līdz šim sanācis labi, bet viena kompānija nepadodas - tā ir bite ar saviem suņukiem un citiem grabuļiem, kas no katrreiz cita nr. dzimšanas dienās un citos svētkos zvana un mulsina ar to debīlo un pilnīgi nevajadzīgo, jo ieraksts, ne no sirds:(, situāciju, kad es pa visu kabinetu: "jā hallo, hallo?" bet pretī: "vau vau!"

esmu iemīlējusies šajā grāmatā
jāmeklē bērni, kam dāvāt, lai imagināri iekāptu atpakaļ savā bērnībā, kad par tādu brīnumu paģībtu

 

bija kkas svarīgs un labi izdomāts, ko ierakstīt. aizmirsu.

ā un arī - mani aizveda beidzot uz to restorānu Neiburgs, bija ļoti garšīgi, gribas atkal un es aizvien domāju par to ēdienu, tādas pat kā attiecības veidojas.

#vienas atkarības vietā vienmēr nāk citas
#var arī nedzert, bet gudrāks un skaidrāks tāpat nepaliek, bet vismaz skriet var

"Augiem ar savu krāsu un smaržu jāakcentē un jāpapildina dabā esošā gadalaiku maiņa."

internetbankai baigi jau nu jāzina mans tel nr un kur es strādāju un cik plānoju apgrozīt naudu un un
fak jū!

vasarnīcu izokšķerēja, nekādu lielu skādi nenodarīja, tik paņēma 0,7l šņabi un saplēsa māla zombijrūķi (jā, jau 2x, bet tika salīmēts, jau 2x)
taču nu manas vientuļnieces dienas tur ir traumētas
un arī nometu patukšu, tomēr efektīvi iedarboties spējīgu, krāsas bundžu uz grīdas un jaunā putekļsūča
naktī sapņoju, ka krievi ar vāciešiem mačojas bumbošanā, mēs te sēžam tādā skaisti saulainā vasaras dienā un gaidām, kad tad nu cauri būs
= nu paldies, varēja tā nepūlēties!, nedēļas nogal'!

aizklīdu pusdienlaikā uz LMS palūkot (traģiski, vienkārši traģiski iekārtotu!!!) ikgadējo izstādi "Rudens" (neko daudz nevaru pateikt, jo neko daudz neredzēju iekārtojuma dēļ) un tiku pie nelielas lekcijas par ideālo pilsētu no ergonomikas viedokļa. 

pasūti kko no aliexpress, gaidi mēnesi vai divus, tad brien uz pasta nodaļu pakaļ
pasūti no amazon un pēc nedēļas zvans - labdien, te kurjers, gaidu pie jūsu durvīm
dzīvokļa, ne darba, darba dienā..

cilvēki rada visādus tādus pasākumus un izklaides, kas ļauj ko piedzīvot un sevi atklāt

sports sāk uzvarēt uzdzīvi

dzimtais ciems top aizvien draudzīgāks dzīvošanai - nesen beidzot iekopa daugavas krastu (ģimenē plaukst sup neprāts), botāniskais dārzs vērienīgi atjaunojas, nu baseins!!!: jauks personāls, nesmirdīgs ūdens, divas pirtis un džākūzī, viss jauns un svaigs - un tas viss pa 5e vai mazāk, ja pērk uzreiz vairākreizi.
yes yes

tā laime, kad atrodi, sazin kādu, klusi un mēmi čukstošu, iekšējo balsi uzklausot, dziesmu, kas neliek mieru un ko meklēji jau gadiem, jo dzirdēji sen un neatceries vairāk par dažiem vārdiem, tik to noskaņu un.. un tad atrodi: SOPOR AETERNUS - In der Palästra