te situācija kaut kā pa vidu.
bet sabēdināja tā vispārīgi, ka cilvēkiem šī tieksme justies labi tikai tad, ja pašiem viskas tiek. ja citiem, uzreiz to uztver kā aizvainojumu savai personai vai ko, kaut nekas jau netiek atņems vai pāri nodarīts.
tāds kaut kāds "pasaulē svarīgs tikai es!" te valda. nu ja..

viss atkarīgs no cilvēka inteliģences un arī no kolektīva draudzīguma. piemēram, ja manam draugam paveiktos, es tikai priecātos. ja tas būtu kaut kāds lohs, kurš drausmīgi riebjas un kaitina, un redzu, ka strādā sliktāk par mani,bet neizskaidrojamu iemeslu dēļ saņem vairāk, nu prieku par viņu būtu grūti izjust.

jā, nu, te taisnīguma izjūtas, saprāta u.c. proporcijas svarīgas.

tomēr, te situācija, kas prasa tad vienaldzību, bet ne uzreiz naidīgumu.

ir kau kāds īgnums un naidīgums sabiedrībā tomēr. var jau teikt - grūta dzīve, slikta valdība utt., bet nu nevajag sevi tā pazemot, pakļaujoties tam visam un .... āj, es jau te galīgi ideāliste kļūstu, it kā būtu labāka :)