8.2.12 00:57Sākums.ieelpa dzīvē, no virsas mēģināts uztaustīt un pārbaudīt noturību |
LAIMA
Jaunākais
27.1.12 00:58Maldoties starp satraucošām atmiņām un mēģinājumu atbrīvoties no visa liekā un traucējošā, precīzāk no sapņiem par Tevi...uzkāpu uz balkona uzvilkt pāris dūmus...dziļa ieelpa un izelpa. Lēnām paveros naksnīgajās debesīs mēģinot sameklēt atbildes un pulsējošajiem jautājumiem, debesis kā vienmēr nodevīgi mēmas un skatiens gausi pārslīd ielas līkločiem...līdz nemanot atduras pret harmoniski soļojošu pāri, paiet pāris sekundes un vīrieša aprisē pamazām atpazīstu Tevi..Tevi, kurš pirms dažām nedēļām turējis mani ciešos apskāvienos, ļaujoties sirdi saviļņojošām sarunām un kaisles pilniem skūpstiem...Es stāvu pāris metrus augšā un rezignētā mierā noskatos kā Tu šajā brīdī paej garām saķēries rokās ar citu sievieti...vienīgais kas prātā pazib: Kāpēc manī ir tāds miers, atbrīvotības un skaidrības sajūta...ja pēdējās nedēļās Tu kā tāds terminators demolēji itin visas prāta un sirds šūnas...Cigarete lēnām nodziest, skatiens vēl uz brīdi pakavējas pie aizejošā pāra soļiem un atveru durvis, lai dotos atpakaļ istabā un aizrautīgi turpinu 60. gadu franču kino montāžas semantiskos pētījumus. |
24.6.11 20:02 - Asais pārdomu vējšpats svarīgākais ir iekšējā harmonija, bez kuras visas miera jūras ir vien sāpīgi karstu liesmu karuselis.visa vakardiena bija vien tāda uzpūtīga svilpošana jūras krastā un tā apziņa, ka sen vairs nav nekā ko zaudēt, jo nekā nav bijis kā svelmains olis dedzināja naivumā priekšlaicīgi pavērtās plaukstas. Vēja nokausētie putni starp iluzionārajām mākoņgrēdām vēlajās vētrās pa vienam bojā gāja, nespējot izturēt bezjēdzīgo dziļuma un sekluma dueli. Atmiņas kā pārspīlēti pārelpots gaiss slīcināja tādā savādā bezgaisa akā.. Esmu kā stūrains akmens un dzīvei neder tāds, tādēļ tā priecājos par visām sāpēm sūrajām,kuras ja labi apviļā analītiskās apcerēs, pārvēršas vien par sīkām skumjām. pacietīgi gaidu kad šis akmens tiks pienācīgi aplauzts un nogludināts. Dullā, ko tu vislaiku tik izmisīgi bēdz pati no savas ēnas? Jā. Harmonija, harmonija, harmonija... |
20.6.11 10:48mana dzīve ir viens liels wtf(?) |
15.6.11 17:37Kādēļ cilvēks neredz dubļus ātrāk, kamēr pats nav tajos izvārtījies?Debesis bija tikai priekš grēciniekiem un tikai caur elli kā Dantem, bija iespējams tur nokļūt. |
15.6.11 14:54"..Un tad šī seja, šīs nopietnās, stingrās, pelēkās acis...Nevarēja nedomāt par tām, tās piemirst. Tajās bija kaut kas, kas iespiedās viņa būtē.. iepazīsies ar viņu tuvāk, tad viss tas droši vien izzudīs, pāries. Izklīdīs kā migla vējā. Ar bēgšanu viņš negribēja un nevarēja glābties. Gan jau viss tas izzudīs, kad viņš to redzēs pelēkā ikdienas gaismā. Atklāsies vairāk, - būs tas pats, kas agrāk ar visām viņām, par kurām viņš bija interesējies.." |
15.6.11 14:48katra paša īstā būtība bija aprakta zem visiem svešajiem gruvešiem,no salasītām domām un patapinātām jūtām,kā raibas segas no neskaitāmām lupatiņām |
16.4.11 17:32Mēs nopūlamies,lai noslogotu atmiņu,bet prātu un sirdsapziņu atstājam tukšu.Gluži tāpat kā dažkārt putni,atraduši graudu,aiznes to knābī un pat nepagaršojuši atdod saviem mazuļiem,tā arī mūsu skolotāji,salasijušies grāmatu gudrības,tur tās uz mēles gala,lai tūlīt no tām atbrīvotos un izkaisītu vējā.Mišels de Montēņs |
11.4.11 22:59 - vparodija.cilvēks būtībā ir elle savā smalkākajā dramaturģijā ko var iestudēt kā atmaksu un vienotie veselumi ieskicē vairākas patiesības kuras nostutētas uz kolektīva meliem tie ir tie vienotie bandas likumi. |
28.3.11 19:23un prāta tuksnesī akmeņainātev tagad jāpūlas vaiga sviedros ieaudzēt mazu ilūziju. kādu gaisīgi trauslu ticības ziedu turēt ap pumpuru plaukstu un elpas nedrošo aizvēju ledainā smieklā un laimīgai būt to īso brīdi, uz kuru izdosies sevi piekrāpt. V.B. |
12.3.11 00:08ai tas ir tik smieklīgi,izrādās es pēc vairākām stundām braukšu uz venstpili, pilnīgi neplānoti uz sev pilnīgi svešu pilsētu un dāvināšu svešai mammai pannu un pēc tam nāksies apskriet visu pilsētu. |
7.3.11 12:44nezinu cik tas ir liekulīgi, bet šo rīcību vairāk vada tādas kā bailes un neapmierinātība ar konkrētās izvēles izdarīšanu, ko vislabrātāk izspiestu, izsūknētu laukā no apziņas. visa dzīve sastāv no neskaitāmām sīkākām un lielākām izvēles iespējām, kas vienmēr iet roku rokā ar konkrētām, atbilstošām sekām. Zīmīgs ir Monteņa izteikums: "Ja galvassāpes mūs piemeklētu pirms reibuma, mēs sargātos dzert pārāk daudz; bet bauda, lai mūs piemuļķotu, nāk pa priekšu un noslēpj mums sekas." bet dažreiz varbūt pat ir nepieciešams izdarīt ko tādu, lai pēcāk rastos apjēgsme par to, kas tiešām man nav vajadzīgs un ir pilnīgi lieks. tāda nobružāšanās savā ziņā noslīpē vērtību mērauklu. |
7.3.11 12:11cik ļoti atvieglo sirdsapziņu otra cilvēka atzīšanās, ka viņš arī ir piedzēries un pārballējies tieši tajā dienā,kad es atcēlu tikšanos,lai dotos mājās, bet nejauši,neplānoti izkāpu neīstajā pieturā, ļaujoties pēkšņa uzaicinājuma vilinājumam un sadarījusi muļķības,kas rezultējās ar nākamo dienu ārkātējas vainas apziņas plosīšanos. un,protams,tagad es izliekos par svēto un ar viegliem pārmetumiem ironizēju par viņu. |
7.3.11 11:46man vispār nekad nav patikuši skaitļi, bet Hēgam ir izdevies mainīt manu attieksmi pret tiem."Skaitļu sistēma ir kā cilvēka dzīve. Naturālie skaitļi ir veselie un pozitīvie. Maza bērna skaitļi. Taču cilvēka apziņa izplešas. Bērns atklāj ilgas, tie ir negatīvie skaitļi. Tie formalizē sajūtu, ka kaut kā trūkst. Un apziņa joprojām paplašinās un aug, un bērns atklāj intervālus starp akmeņiem, starp ķērpjiem uz akmeņiem, starp cilvēkiem. Un starp skaitļiem. Tas noved pie daļskaitļiem. Veselie skaitļi plus daļskaitli veido racionālos skaitļus. Bet apziņa vēl neapstājas. Tā grib parkāpt pāri saprāta robežām. Tā pievieno tik absurdu darbību kā kvadrātsaknes vilkšanu." |
5.2.11 14:22es nevaru atrast šodienu. |
4.2.11 13:08"Laika jēdziens man saistās ar miglaini baltu krāsu, kas lēni un plūstoši virzās no kreisās puses uz labo, radot ļoti maigu "hhh" skaņu."/Ģērģs Ligeti/ |
26.1.11 03:31Smilkst šis laikscigaretes ēna tumsā ieklausās. |
19.1.11 16:07svaru laiks, saltuma un līdzsvara laiks |
9.1.11 23:59mēģinu justies darbīga un nerimtīgi šķirstu lapu kaudzes, bet tad nopūšos un sāku rušināties pelnu traukā cerībā atrast kādu nenosmēķētu benčiku.lai mierīgi solidarizētos ar Māterlingu, jo arī pie sevis manu lielu traģismu savā darbības trūkumā. un visas nojausmas, mājieni ir izrādījušies lēti uzmanības iegūšanas spēki. un tikko paziņo, ka kaut kur Anglijā man tuvs cilvēks ir piekauts un aplaupīts. atkal nopūšos un turpinu rušināties rušināmajās lietās. Analītiski jāreģistrē kritiskas dimensijas |
9.1.11 14:36 - gaismuTelpā starp mums es glabāju Tavus smiekluskā Tu smejies un skrien man pretī kā atbalss kuru satiekot skanēšu ilgi kā miers /andris akmentiņš/ |
Powered by Sviesta Ciba