Viens no iemesliem, kāpēc man likās, ka būtu forši atgriezties atpakaļ, ir iespēja satikt draugus un ģimeni, iespēja vairāk socializēties, iespēja aiziet uz zināmām vietām, jo tā man bieži vien pietrūka Polijā. Pārsvarā pārtiku no drauga draugiem un bieži tas izraisīja zināmus strīdus, bet tavu brīnumu, atgriežoties un dzīvojot jau 3 nedēļas Latvijā, esmu uzaicinājusi ciemos tikai vienu draudzeni, nemaz negribas nekur doties un ar mokām piespiežu sevi aziet uz veikalu. Nav nozīmes, kurā valstī dzīvoju, iekšējā sajūta ir viena un tā pati. Izņemot Bulgāriju, tur dzīvoju blakus kalniem, katru rītu pamostoties un tos ieraugot, tad gan bija vilkme doties laukā un izārstēju depresiju, bet dažas ainaviskas pilsētiņas kalnos, laikam bija vienīgā foršā lieta tajā valstī.

Vainīga estētika ar loga, jānomaina blokmājas un pelēkais asfalts ar kalniem. Ja vien tas būtu tik vienkārši.