paaugstināta temperatūra [entries|archive|friends|userinfo] bija [ userinfo | sc userinfo ] [ archive | journal archive ]

209 [3. Apr 2019|00:30] tikko ieraudzīju bildi ar skaistu gaismu uz meža sūnām un teju apraudājos. es gribētu iegrimt tajās, nevis šajā aizvien pieaugošajā trauksmē, kas jau smeļas mutē un aizcērt elpu. nesen pirmo reizi pa ilgiem laikiem piedzīvoju kārtīgu panikas lēkmi. kamēr raustījos gultā krampjos, domās atvadījos no visiem saviem draugiem. un, lai cik uztraucoša arī nebūtu lēkmju atgriešanās, vairāk mani nomāc fakts, ka tajā brīdī teju visi mani draugi gulēja tajā pašā telpā. un es nepamodināju pat blakus guļošo E, jo negribēju viņu traucēt. nemodināju turpat pāris soļu attālumā esošo M, lai viņu neuztrauktu, lai gan viņš būtu bijis cilvēks, kam varētu prasīt nomierinošus līdzekļus. nākamajā dienā uzzināju, ka viņš ir mani dzirdējis, bet māju ar galvu pie viņa vārdiem: "necēlos, jo man likās, ka tu pateiktu, ja tev vajadzētu palīdzēt." jā, jā, es teiktu. jā, jā, viss kārtībā. jā, jā, vispār jau smieklīgi. nē, nē, nekas traks. un es atgriežos savos vecajos ieradumos. raujos gulēt, raujos dzert. atlieku darbus, jo negribu par to domāt, tādējādi paaugstinot trauksmes līmeni, kas noved pie trīcošām rokām un seklas elpas, kas savukārt noved pie nespējas pastrādāt. fakts, ka tagad es redzu šos paternus, nevis nomierina, bet uzdzen vēl lielāku stresu. es redzu, kas notiek; es sēžu vilcienā, kas triecas pretī pārbrauktuvei, uz kuras stāv mašīnas, bet nevaru to apturēt. vieglāk bija nezināt, vieglāk bija vispār nesākt darbu ar sevi. nezinot, ka tu grimsti purvā, var kaut kā netīšām no tā purva izkļūt. kad esi iemācījies purvu ieraudzīt, papildus ierastajām lietām biedē vēl arī tas. piezvanīju ieteiktajai terapeitei, sarunājām tikšanos pēc divām nedēļām. man ļoti, ļoti nepatika viņas balss, un tagad, kad es pie idejas par terapiju turos kā pie pēdējā izmisuma salmiņa, tas tikai iekraujas visā šajā sasodītajā uztraukumu zampā. es gribu būt tās meža sūnas, nevis dubļu šļura. Link 2 raksta|ir doma

208 [29. Mar 2019|16:21] man ir kaut kāda savāda apsēstība ar drēbju mazgāšanu. tikai es to varu izdarīt pareizi. netīrās veļas grozu vajag izšķirot, saliekot veļasmašīnā tikai tās drēbes, kas ir "svarīgākas". izmazgātas tās ir jākar pēc noteiktas secības, rūpīgi iztaisnojot katru krociņu. ja mazgā divas reizes, tad žāvētājs noteikti būs jāpārkārto, lai viss atbilstu attiecīgajiem standartiem. un, kamēr veļa žūst, es uz to skatos ar izdarītajam neatbilstošu apmierinātību. E drēbes es karu un loku ar īpašu rūpību, tajā ir kaut kāda intimitāte, ko reizēm ir grūti atkārtot reālās attiecību izpausmēs. es veļu mazgāju bieži, reizēm pat pilnīgi lieki, jo kaut kas tajā tīrībā ir šķīsts un pareizs. ja to darījis ir kāds cits, es piedzīvoju aizkaitinājuma lēkmes, jo nav izmazgātas pareizās drēbes un tās uz žāvētāja ir sakrautas vieglprātīgi. man ļoti, ļoti gribētos, lai es spētu šo sajūtu ieviest arī citos ikdienas aspektos. lai es varētu tikpat viegli vākt māju, jo, kamēr veļa ir sakārtota perfekti, dzīvokļa stūros krājas putekļu un kaķa spalvu kumšķi. bet nē, noslaucīt galdu, izskalot vannu un paņemt putekļsūcēju nozīmē karot ar sevi un piespiesties. kā lai sevi apmāna? Link 3 raksta|ir doma

207 (why am i like this) [20. Mar 2019|21:11] man tikai šodien beidzot pielēca, cik ļoti man nepieciešams atvaļinājums. kamēr tu to neplāno, kamēr tā nav kļuvusi par realitāti, tikmēr tas pat neienāk prātā. tu vienkārši dari savas lietas un nepamani, ka esi noguris, - jo tu esi noguris visu laiku. un pieņem to kā savu pamatstāvokli, aizmirstot, ka pastāv arī risinājums. un tikai tad, kad atvaļinājums nostabilizējas, tu pēkšņi apjēdz, ka neatceries, kad tev pēdējoreiz nesāpēja galva. neatceries, kad pēdējoreiz pamodies tā pa īstam nomodā vai kad nodzīvoji visu dienu, nedomājot par miegu. un tad tās pāris brīvās dienas šķiet kā tāla, neaizsniedzama, bet reāla panaceja. nepalīdz gan fakts, ka arī tās brīvdienas es pavadīšu vienā stresā, jo jau mēnesi teorētiski daru vienu lielu darbu - praktiski esmu tam kopumā veltījusi kādas divas stundas, katru reizi atduroties pret informācijas kalnu un, jūtot stresa nelabumu rīklē, aiztaisījusi visus tabus ciet. un ar katru dienu, protams, uztraukums un bailes tikai aug. es zinu, ka viņi uz mani paļaujas. es zinu, ka es esmu viens no "labajiem" frīlanseriem, kas vienmēr visu nodod laikā - tik ļoti laikā, ka reizēm pat saņemu pretī pārsteigumu. bet tagad man ir bijis dots beztermiņa termiņš, un tā nedrīkst, jo es palaižos un nedaru, un nerīkojos, un nestrādāju, un sēžu, un slinkoju, un atlieku, un atlieku, un atlieku. un galvā atbalsojas visiem sūtītajā e-pastā iekļautais teikums "termiņus nenoteiksim, jo reizēm pieviļ pat visuzticamākie", un man ir tik sasodīti nelabi. kāpēc, nu, kāpēc panākumus raksturo arvien pieaugošs stress? it kā jau "do what you love and you'll never work a day in your life", vai tad ne? vai ne?! Link ir doma

206 [16. Mar 2019|19:22] man piemīt white saviourism vietējais paveids - rīdzinieku glābējsindroms. es gribu iepirkties tikai savā pilsētā uz vietas, lai mana nauda paliktu šeit. es gribu braukt uz mazpilsētām un pirkt grāmatas viņu grāmatnīcās, lai palīdzētu piepildīt plānus un darbinieki saņemtu lielākas algas. es gribu vest filmas uz miestiem, es gribu rādīt ārpus rīgas nepieejamo, es gribu "nest kultūru", lol. es eju uz īpašajiem seansiem ārpus mūsu smieklīgā blokbāsteru kinoteātrīša, lai parādītu, ka te arī ir interese. ja mums būtu vietējā alus darītava, es dzertu tikai tās alu. man ir žēl, ka maksāju MUN, jo tad no manas naudas pilsētai nekas īsti netiek. dusmojos uz pirmsvēlēšanu video, kur kaut kāds faking ansis pūpols aizbrauc uz balviem un stāsta, kā balvinieki priecājas, ka ar viņiem atbraukuši parunāties no rīgas. jūtos netīra pēc reģionālās 1906 pirmizrādes, kur komanda atkal un atkal atgādina, cik svarīgs ir liepājnieku ieguldījums filmā un kā visur pilsētā par to vien runāja, it kā tas būtu lielākais notikums šajā "čuhņā". kaut kāds tāds lokalizēts nacionālisms. un ātri pielīp (vai atlīp atpakaļ) tā kurzemnieku lepnība. uz rīgu braukt absolūti negribas, bet baigi sāp visi tie skaistie pasākumi, ko laižu garām. šeit bārā pie letes puisis koļīdamies saka: "tur sestdien būs coconuts NO RĪGAS" Link 2 raksta|ir doma

205 (man riktīgi besī tā karotīšu analoģija) [11. Mar 2019|15:09] "spēju izdarīt tikai vienu produktīvu un veselīgu lietu dienā," saka homebound. un tas ir tas, kas arī mani nomāc pēdējā laikā. ja es esmu bijusi pastaigā, tad pēc tam esmu tā nogurusi, ka, kad saņemos darbam, kvalitāte ir šausmīga. ja pabeidzu pamatdarbu, tad pieķerties pie tikpat svarīgajiem blakusdarbiem nav iespējams, teksti saplūst kopā un smadzenēs nekas nepaliek. ja aizeju pie ārsta vai uz veikalu, tad manam prātam šķiet, ka šodienā vairs nekas nav jādara. un es skatos uz tiem produktīvajiem cilvēkiem, kas pastaigājas, dara savus darbus, raksta un lasa, un nesaprotu, kā viņiem tas izdodas. kur viņi tam ņem spēku? es vienmēr tik ātri nogurstu. šķiet, ka manas enerģijas rezerves ir viena tējkarote, vienā piegājienā apēdams kumosiņš. pēc tam vairs nekas nepaliek. manas ambīcijas it nemaz nav piemērotas vienai tējkarotei enerģijas. Link 14 raksta|ir doma

- [5. Mar 2019|00:39] es neesmu pārliecināta Link ir doma

202 [12. Jan 2019|14:52] pirms pāris dienām zvanīja mamma, lai pateiktu, ka viņas draudzene, ko pazinām arī mēs, ar vīru nonākuši rīgā apdegumu centrā. sprādzis destilācijas aparāts - ugunsgrēks bijis niecīgs, taču tvaikos abi guvuši attiecīgi 60% un 75% apdegumus. cilvēki brīnišķīgi, vienmēr uz visu skatījās gaiši. parasti mani tāds pozitīvisms uztrauc, bet viņai (vīru nepazinu, tikai mamma teica, ka esot tikpat sirsnīgs) tas nāca dabiski. viņa pa ielu gāja smaidīdama un stāstīja, cik žēl, ka liela daļa pretimnācēju skatās uz viņu kā jocīgu. tikko saņēmu ziņu, ka abi aizgājuši aizsaulē. it kā nav nekāds pārsteigums, ņemot vērā, ka viņi, visticamāk, tvaikus arī ieelpoja, bet tas ziņas smagumu nemazina. mammas skumjas izpaužas niknumā par pasaules netaisnību. par to, ka rēķinus maksā ne tie, kam pienāktos. par to, ka aiziet labi cilvēki, kas sevī nesa tikai gaišumu. es arī esmu dusmīga. ziņās rakstīts, ka uzsākta krimināllieta par īpašumā atrasto alkohola ražošanas iekārtu un četrām mucām brāgas. un gribas sadot kādam pa galvu par to, ka šis brīnišķīgais pāris ir nonivelēts uz kaut kādiem kandžas tecinātājiem. un, mammas vārdiem sakot, tikmēr citur kāds gadiem ilgi brūvē ļergu un indē cilvēkus, un nekas nenotiek. nelaimes gadījumi mani neizsakāmi biedē. man riebjas neparedzamas lietas - pat autobusa kavēšana manī izraisa milzīgu stresu, kur nu vēl kaut kas, kas ietekmē tavu dzīvi (vai nāvi) tik milzīgos apmēros. un, tā kā es nespēju iztēloties sevi sirmgalves gados, kaut kur manī mīt pārliecība, ka es arī aiziešu negaidīti. ugunsgrēkā vai autoavārijā, vai laupīšanā uz ielas. šīs trīs lietas manā galvā ir konstanti. kad dega kaimiņmāja, paņemot viena cilvēka dzīvību, es domāju par apkārtējos dzīvokļos esošajiem. par to, ka tu vari būt, cik uzmanīgs gribi, bet citu atbildību tu nekādi nevari ietekmēt. un man ir tik ļoti bail. es esmu tik ievainojama, tāds mazs gaļas kriksītis, kura dzīvība neko nenozīmē. lūdzu, glābiet mani. Link ir doma

201 [6. Jan 2019|19:56] ziemassvētkos, kad pie eglītes, pa svecītei dedzinot, teicām novēlējumus, izskanēja: "šis tik daudziem ir bijis traģisks gads." un es jūtos vainīga, ka mans gads bijis ļoti labs. jūtos vainīga, ka nevaru pievienoties tik daudzajām atvieglotajām nopūtām par gadu mijas iestāšanos, cerībām uz pavērsieniem un saprotošajiem pliķiem pa plecu. klusiņām pie sevis atskatos uz notikušo un klusiņām paceļu glāzi par to, lai manā dzīvē tādā garā viss arī turpinātos. lai mans entuziasms nenoplaktu, lai darbaspējas saglabātos un prasme pārvarēt sevi pēkšņi neaprautos. lai, tik strauji uzņēmusi tempu, es neatjēgtos strupceļā. tādā ātrumā tas novestu pie smagi sasistas pieres, nemaz nerunājot par vilšanos un nepieciešamību meklēt jaunu ceļu. man ir tik ļoti bail par to, ka tagad varētu sākties lejupslīde. es it nemaz neuzticos sev, gaidu to brīdi, kad padošos un kādu pievilšu. tam ir jāpienāk. zinot mani, tas pienāks drīz. bet es tik un tā ceru, ka nepienāks. un ka šajā kalnā nav nepārvaramu bedru vai ripojošu klinšakmeņu. priekā! Link 1 raksta|ir doma

200 [27. Dec 2018|21:50] kā viens cilvēks var būt tik neaptēsts. es tikai šodien sapratu, ka diendusas nav fiziska vai mentāla noguruma ārstēšanas veids, tās ir emocionālas iztukšotības sekas. kad eksistēt ir kļuvis par grūtu, kad runāts un domāts pārāk daudz, tad pēkšņi pārņem nepārvarama tieksme izslēgties uz pāris stundām arī gulēšanai neparedzētajā laikā. smadzenes ir pārkarsušas, nezinu, kur lai liekas. miers iestāsies tikai kaut kad janvāra vidū, bet es jau zinu, kā ir ar to atpūtas plānošanu. "tūlīt varēs atslābt" ir bijis mans defaultais stāvoklis kopš augusta. trakākais jau tas, ka viss, kas mani izsmeļ, ir tik foršs. nav nekādu riebīgo pienākumu, ko es darītu sakostiem zobiem. bet arī tas labais nogurdina, un pasaulē nav taisnības. tā nogurt varot tikai no svētkiem, un es tagad vēlos atvērt vīnu un noķert kādu pēdējo artekino filmu, bet tā vietā jātaisa kafija un jāķeras pie darba, kas iekavējies trīsstundu diendusas dēļ. Link ir doma

199 (šis iesākas kā nopietns ieraksts, bet nav) [27. Dec 2018|01:56] es domāju par divkosību mūsu mājās. man dikti besī, ka mazkaķis nāk mani modināt. savukārt mani mīļuma uzbrukumi aizmigušam mazkaķim man šķiet adekvāti. abas šīs darbības rosina mīlestība, bet viena no tām ir it kā pieņemamāka nekā otra. manai aizstāvībai varu teikt, ka tad, kad mazkaķi pamodina, viņš izdveš tādu dikti mīļu "mMrrRrRrrrau" skaņu. esmu diezgan droša, ka pamodināta es tik jaukas skaņas jau nu točna neizdod. Link ir doma

198 (visādi sadzīviski sīkumi) [19. Dec 2018|10:52] celis joprojām sāp. ne vairs tik traki, bet var just, ka aukstums nepatīk. (lai arī analīzēs iekaisums neuzrādījās; celis laikam bija uzpampis, jo tam vienkārši tā gribējās.) vajag kaut kādus ceļu sildītājus, kamēr atradīšu to nelaimīgo ģimenes ārstu un tikšu pie nosūtījuma. mūspilsētā reimatologs viesojas reizi mēnesī, absurds kaut kāds. ģimenes ārsti sakostiem zobiem turas pretī katram, kurš ir atļāvies kaut iedomāties par pieteikšanos viņu aprūpei. es vienkārši gribu gulēt. ārā ziema - šodien lodžijai logi aizsaluši. bet es klīstu apkārt rudens mētelī, jo šajā laikā atrast lētu un kaut cik jēdzīgu virsjaku, kā izskatās, nav iespējams. negribu maksāt milzu naudu - man jau nemaz nav milzu naudas. bet humpalās tukšums. nekāda pārsteiguma. bet tas, kas mani galvenokārt uztrauc, nav ķermeņa sabrukums un nosalums. ar steigu jāpērk jauns dators, bet es te raustos un bremzēju pilnīgi dumjā dilemmā. nevaru izvēlēties starp lētāku, labāku, price vs value nesalīdzināmi izdevīgāku datoru un tak to sasodīto macbook. bet mana apmierinātība ar ios un fakts, ka mana pieredze ar windows ir visai neadekvāts atskaites punkts (dzīvoju ar nelegālo operētājsistēmu, kas jūk un brūk uz katra soļa, īpaši tagad, kad datoram jau pieci gadi), kavē piespiest "pasūtīt" tam loģiskākajam variantam. vai jums ir kādi pieredzes stāsti? Link 2 raksta|ir doma

197 [17. Dec 2018|15:14] beidzot sapratu, kāpēc man ir tik grūti ar cilvēkiem (un kāpēc cilvēkiem ir tik grūti ar mani). es viņiem neuzticos. es nepaļaujos, ka cilvēks pats par sevi spēj būt prātīga un varoša būtne. man kā tādam dievam jāpieliek savs kontrolējošais pirksts, lai viss noritētu veiksmīgi. es nepaļaujos, ka varu kādam uzticēt kaut ko izdarīt. es nepaļaujos, ka cilvēki paši tiks galā ar savām kļūdām. es viņiem neticu, es gribu viņus pamācīt, nevis atbalstīt. es gribu, lai man papliķē pa plecu, bet pati nekad to nedaru. es nevaru ļaut cilvēkiem vienkārši būt, jo tad noteikti kaut kas noies greizi. es zinu, kā ir labāk. un līdz ar to tas arī izskaidro, kāpēc man ir grūti pašai ar sevi. jo vienīgā godīgā lieta šajā pretīgajā attieksmē pret citiem ir tas, ka es to pašu prasu no sevis. visiem, ieskaitot mani, ir jābūt perfektiem. visiem, ieskaitot mani, jāspēj tikt ar sevi galā. visiem, ieskaitot mani, jābūt stipriem - tajā manā spēka izpratnē, ne jau kādā citā. es šaubos, ka uzticību un paļāvību es iemācīšos pati. jāgaida gada sākums, kad būs vairāk naudas, un jāmeklē terapeits. citādi man te nekas nespīd. Link 2 raksta|ir doma

196 (meklēju rezerves daļas) [4. Dec 2018|21:37] vakar pēc ļoti nogurdinošas nedēļas pamodos ar nežēlīgi sāpošu celi. vienkārši ņem un sāp. kliboju apkārt, mēģināju atminēties, vai neesmu kaut kur kritusi vai situsi, bet nekā. zils nekur nekas arī nemetas, tā kā laikam jau vaina cita. moš apsaldēts? uz vakarpusi palika vieglāk, bet, kad naktī likos gulēt, sāpēja tā, ka stundām nespēju aizmigt. katrs pieskāriens, katra niecīgākā kustība kā īlens skriemelī. no rīta celis bija aptuveni divreiz lielāks nekā otrs. sāku domāt par iespējamu ārsta apmeklējumu. mēģinājumi tikt pie kaut kāda daktera pilsētā, kurā man nav ģimenes ārsta, ir pilnīgi cits stāsts, bet pašā vakara noslēgumā caur galu galiem tiku pie ķirurga. no kabineta iznācu ar nosūtījumu uz artrīta analīzēm. man ir 26 gadi. es valdu asaras jau kopš tā brīža, trīcu un drebu bailēs. es saprotu, ka esmu dzīvojusi ne vien mazkustīgu, bet drīzāk pat nekustīgu dzīvesveidu, bet tik daudzi mani vienaudži dzīvo līdzīgi. es nejūtos pelnījusi kaut ko, kas šķiet kā tāla vecumdienu vēsma. ārsta pārliecinātā seja un mājošā galva pie katra simptoma likās varbūt ne gluži kā āmura sitieni pret zārka naglu, bet kā kaut kas visai līdzīgs. man ir bail. es nekad neesmu bijusi tas veselīgākais cilvēks, bet nekādu pārāk nopietnu kaišu man nekad nav bijis. jā, nu, tur asinsspiediens lēkā un sirdsklauves reizi pa reizei, bet tas jau pastiprinās trauksmes dēļ un pieradums tik spēcīgs, ka nekādu lielo diskomfortu šīs lietas manī vairs neraisa (izņemot tad, kad raisa, ha). bet vārdam "artrīts" ir tik baisa skaņa. tāda noārdīšanās, vārguma, trausluma skaņa. pastāv iespēja, ka būs jau viss labi. analīzes vēl nav veiktas. bet šī pēkšņā nolietojuma apziņa ir iedūrusies smadzenēs dziļi un sāpīgi. varbūt šis ir modinātājzvans miglas taures skaļumā. cerams. Link 11 raksta|ir doma

195 [20. Nov 2018|22:10] es esmu ļoti piekasīgs un sīkumains cilvēks. turklāt katru reizi es zinu, ka piekasos sīkumiem un prātīgāk būtu turēt muti ciet, bet nagi niez un es padodos. īsti nezinu, vai tas tāpēc, ka gribu visu pa savam (kaut kāds kontroles elements) vai tāpēc ka gribu justies pārāka par citiem (savtīgums un egoisms). ar draugiem tas mūždien noved pie kašķēšanās. kaut kādā svešinieku vai profesionālajā vidē es ātri vien kļūstu par "to meiteni". to, kas piesienas garumzīmes trūkumam. to, kas teiks "nu, tā jau gluži nav gan". to, kas nevar likties mierā. bet man tik ļoti gribas, lai visur viss ir kārtīgi. lai publiskā telpā tiktu lietota gramatiski pareiza latviešu valoda. lai fakti tiktu pārbaudīti trīsreiz. lai cilvēki aplūkotu situāciju no visām pusēm. un tad es grūžu to savu aso nagu cita brūcē un pārmetu, ka viņš nav uzlicis plāksteri. es pat pārāk necenšos paklausīt tai balstiņai, kas prasa: "nu, kur tev jālien?" iesaistos diskusijās ar homofobiem, nacionālistiem un vakcīnu pretiniekiem. norādu uz drukas kļūdām korporatīvos feisbukkontos. rakstu e-pastus par neuzmanīgi rakstītiem tekstiem informatīvā materiālā, kas, izrādās, jau ir aizgājis uz druku. un tādējādi laikam paijāju savu ego. stulbākais jau tas, ka pati saviem tekstiem/viedokļiem/domām tik skrupulozi gan nepieeju. Link 10 raksta|ir doma

194 [10. Nov 2018|12:12] šorīt sapratu, kādos brīžos es varu paraudāt. tad, kad nolieku sevi upura pozīcijā - īpaši gadījumos, kad pati esmu īstenībā nodarījuma vaininieks. tad man ir iespēja sevi šaustīt un atgādināt, cik neizdevies cilvēks esmu. mans galvaslācis ir iedzinis mani migas dziļākajā kaktā un soļo šurpu turpu, ar katru soli dzenot pārmetumus kā naglas. ieslēgt "labo pieaugušo" arī nav iespējams, jo tad, ja šī otra balss mani mierinātu un teiktu, ka viss kārtībā, es zinātu, ka tā melo un pienākuma pēc papliķē pa rociņu. arī "labajam pieaugušajam" mani ir jāsarāj. tad asaras nāk viegli un pašas no sevis. kā bērnam, kas ir apvainojies. kā bērnam, kas vēl nezina, ka viņš nav pasaules centrs. un ir tik divkosīgi sevi žēlot situācijā, kurā sāpināti ir citi. kurā es atkal esmu aizmirsusi, kas apkārtējiem ir būtiski, jo šādas lietas man pašai nav tik nozīmīgas. smieklīgi, ka pirms kāda laika man ir bijušas vairākas asas diskusijas ar kādu citu savu draugu, kam ir līdzīga problēma. tad es ļoti pārliecināti (un paštaisni) stāstīju, ka, "ja šis cits tev būs svarīgs, tu iemācīsies atcerēties tos žestus, kas viņam ir nepieciešami". pamācīt ir tik viegli. mācīties gan ne. bet varbūt raudāšana vienmēr ir tikai sevis žēlošana - ar to atšķirību, ka varbūt sevis žēlošana nav tik negatīvs koncepts, kāds tas ir manā galvā. es jau nezinu - es varu pēdējā gada laikā atsaukt atmiņā tikai divas tādas kārtīgas izraudāšanās (ja neskaita filmas), lai gan droši vien ir bišķi vairāk. man nav pētījuma materiāla, no kā veikt secinājumus par iemesliem un sajūtām šādos brīžos. tas gan nemaina faktu, ka apraudāties par to, ka tu esi lohs, ir pilnīgi stulbi. -- šo čīkstulīgo ierakstu atgriešanās laikam ir labs rādītājs tam, kā man iet bez terapeita. kad nostabilizēsies iešūpotā dzīve, jādomā par atsākšanu. Link 1 raksta|ir doma

193 (???) [7. Nov 2018|15:39] tās ļauno priekšnojautu dienas būtu fascinējošas, ja nebūtu tik drausmīgas. tu vienkārši stundām ilgi klīsti pa māju, pilnīgi pārliecināts, ka tūlīt kaut kas degs, sprāgs, mirs, un tajā pašā laikā tev šķiet, ka tu esi nokavējis vai neizdarījis kaut ko nenormāli svarīgu. galvā tu zini visas svarīgās lietas, kas jādara, bet nevari nekam pieķerties, jo stresa dēļ trīc rokas, gribas vemt un grūti elpot. visas krūtis ir kā aptītas dzeloņdrātīm un acīs asaras kā lielā traģēdijā. ieēst nav iespējams, novērst domas ar muļķībām arī ne, tu griezies kā vilciņš, kamēr prāts bez apstājas dara šitā - "???". ja šādas dienas netraucētu dzīvot, no malas uz tām paskatīties būtu nudien interesanti. īpaši tad, ja es zinātu, kas tā par fizisko kaiti, kas rada šādas, ļoti emocionālas reakcijas. Link 7 raksta|ir doma

192 [5. Nov 2018|18:12] varētu aiziet un iekrist jūrā. dabūt viņu galvā iekšā. ļaut viļņiem pārskalot smadzenes, visus nervu galiņus, uztveres un zemapziņas kaktus. tad izpurināt matus, lai aukstais gaiss izšaujas cauri visiem putekļainajiem kaktiem. mana galva vienmēr ir tik karsta, es nesaprotu, kā lai tai palīdz. nav logu, ko atvērt, nav caurvēja. tur vārās un vārās, un tvaiks nekur nezūd. gribētos paņemt kaut ko asu un izdurt galvaskausā mazu caurumiņu, lai nolaistu spiedienu. lai nebūtu šīs mūžīgās sajūtas, ka tūlīt sprāgs. tā pavisam, pavisam nedaudz. samazināt savu galvu līdz normālam izmēram. man pietiktu arī ar noskrūvēšanu. ja varētu noņemt, izskalot un uzlikt atpakaļ. ļaut dabīgi izžūt. un tad justies kā pavasara dzestrajā gaisā. kad ieelpā nav putekļu, dubļu vai izplūdes gāžu. es par to domāju tik bieži, ka man reizēm kļūst bail no tā, ka es tiešām reiz izmisumā varētu paņemt īlenu un iedurt sev deniņos. nu kāpēc, kāpēc mana galva ir tik liela un karsta? Link 2 raksta|ir doma

191 [28. Okt 2018|23:38] bez terapeites jūtos drusciņ pazudusi. sāk nākt uz augšu visas tās lietas, kas nebija iekļautas manā sasniedzamajā mērķī, un es tagad sāku aptvert to milzīgumu un svarīgumu. toties tas, kas sastrādāts, turas braši. joprojām baidos no autoritātēm (kas lielākoties tādas ir tikai manā galvā), bet par to pasmīkņāju un dragāju tālāk. traki varena sajūta, ziniet. tas, kas mani drusku nomāc šobrīd, gan nāk ne tik ļoti no manis kā no maniem draugiem. laikam. viņi visi dara tik daudz lielisku lietu, bet par to tā īsti nerunā. vienkārši iet un dara. it kā tas nebūtu nekas nenormāli lielisks. brauc uz citām valstīm, piedalās visādos brīnumos, sniedz prezentācijas un raksta dzeju, bet.. nerunā. it kā tas būtu kaut kas ikdienišķs. un tad es nezinu, vai vispār ir adekvāti priecāties par saviem sasniegumiem. varbūt tas, kas man šķiet liels, patiesībā ir viena no šīm ikdienišķajām lietām, par ko nerunā. un tad es nezinu, vai drīkst lielīties, jo citi to nedara. un es nezinu. nē, bet patiesībā mani uztrauc tikai tas, ka jāpiedalās nedēļas projektā, kas pieprasīs datora staipīšanu līdzi 24/7. mans dators ir piecus (sešus?) gadus vecs, smags kā pasaule. iebūvētā tastatūra nestrādā, tādēļ jānēsā līdzi atsevišķi. ja par to svaru varētu nospļauties, tad lielāka problēma ir normālas somas neesamība. to retu reizi, kad kompītis kaut kur jāstiepj, iebāžu to vidusskolas skolas somā, kurā tas ietilpst tikai kaut kā šķībi. somas apakša izdilusi līdz caurspīdīgumam, baidos, ka reiz tas mans dators izšķīdīs pret asfaltu. un tobrīd es to uztveršu kā atvieglojumu, jo, velns, ku neērti. un mugura sāp jau tāpat. riga iff ir tā nosēdēts, ka mugurkauls kliedz. Link 5 raksta|ir doma

190 (lāču dzimta) [23. Okt 2018|12:17] jau simts gadus manas ģimenes sievietes klausās vienā un tajā pašā argumentā: "pūces un cīruļi ir mīts. tev taču vienkārši jāieiet ritmā, jāiemācās celties no rītiem, nepalikt tik ilgi nomodā." jau simts gadus manas ģimenes sievietes nopūšas un saprot, ka pasaule nav iekārtota viņām. manas zināšanas sākas ar vecvecmammu. ja ne lopi un saimniecība, viņa skaitītos slinkais suķis, kas sūt līdz dienvidum. arī viņas vienīgā meita visu pieaugušā mūžu ir cēlusies ar sauli, lai ietu uz darbu. tagad viņai ir astoņdesmit un, kamēr citi pensionāri jau sēž pirmajā tramvajā un triecas uz tirgu, viņa, nolikusi dzirdīgo ausi uz spilvena, nemostas ne no vīra krākšanas, ne gultas krakšķēšanas. viņa ceļas deviņos - vecumā ilgāk nogulēt nevar. viņas vienīgā meita joprojām no rītiem ar grūtībām raušas ārā no gultas, lai dotos realitātē. visu silto sezonu viņa gaida ziemu, kad darba nebūs un varēs dzīvot savā ritmā. tikai ziemā viņa ir laimīga. tikai ziemā viņu nemoka nogurums. viņai gan meitas ir divas. vecākajai galvas dullums, rīta nelabums un neizmērojams smagums nav nekas svešs. taču viņai ir paveicies. viņai piespiedu celšanos nācies piedzīvot tikai nedaudz. viņa dzīvo pasaulē, kurā drīkst izgulēties. kurā drīkst strādāt tad, kad smadzenes sākušas darboties. jaunākajai? jaunākā izsprukusi no šī dzimtas lāsta. jaunākā izvairījusies no pūces likteņa, no asinsrites problēmām un citām vainām, kas velkas cauri paaudzēm. viņa ieguvusi tēva puses blondos matus, pelēkās acis un cīruļa būtību. un tad viņa reizēm saka: "nu kā, tev taču vienkārši jāieiet ritmā." Link 4 raksta|ir doma

189 (iepriekšējā ieraksta sakarā) [21. Okt 2018|22:54] meklējot mitekli citpilsētā, mans klusais noteikums bija tāds, lai šis dzīvoklis ir vide, ko es gribu atspoguļot. lai beidzot tur viss ir ērti, skaisti, sakopti - ar cerību, ka tas man arī ļaus tādai kļūt. taču piedāvājums neizskatījās diezko spīdošs. un tomēr sestdien, iegājuši pēdējā no apskatāmajiem objektiem, par kuru īkšķus turējām visciešāk, mēs saņēmām pretī siltumu. plašas telpas, saulainus logus, gaumīgu remontu un visīstāko piederības sajūtu. braucot atpakaļ uz rīgu, beidzot manai "es gribu mājās" sajūtai bija kaut kas, pie kā pieķerties. es gribu mājās. Link ir doma

navigation [ viewing | 60 entries back ] [ go | earlier/later ]