| 209 |
3. Apr 2019|00:30 |
tikko ieraudzīju bildi ar skaistu gaismu uz meža sūnām un teju apraudājos. es gribētu iegrimt tajās, nevis šajā aizvien pieaugošajā trauksmē, kas jau smeļas mutē un aizcērt elpu. nesen pirmo reizi pa ilgiem laikiem piedzīvoju kārtīgu panikas lēkmi. kamēr raustījos gultā krampjos, domās atvadījos no visiem saviem draugiem. un, lai cik uztraucoša arī nebūtu lēkmju atgriešanās, vairāk mani nomāc fakts, ka tajā brīdī teju visi mani draugi gulēja tajā pašā telpā. un es nepamodināju pat blakus guļošo E, jo negribēju viņu traucēt. nemodināju turpat pāris soļu attālumā esošo M, lai viņu neuztrauktu, lai gan viņš būtu bijis cilvēks, kam varētu prasīt nomierinošus līdzekļus. nākamajā dienā uzzināju, ka viņš ir mani dzirdējis, bet māju ar galvu pie viņa vārdiem: "necēlos, jo man likās, ka tu pateiktu, ja tev vajadzētu palīdzēt."
jā, jā, es teiktu. jā, jā, viss kārtībā. jā, jā, vispār jau smieklīgi. nē, nē, nekas traks.
un es atgriežos savos vecajos ieradumos. raujos gulēt, raujos dzert. atlieku darbus, jo negribu par to domāt, tādējādi paaugstinot trauksmes līmeni, kas noved pie trīcošām rokām un seklas elpas, kas savukārt noved pie nespējas pastrādāt. fakts, ka tagad es redzu šos paternus, nevis nomierina, bet uzdzen vēl lielāku stresu. es redzu, kas notiek; es sēžu vilcienā, kas triecas pretī pārbrauktuvei, uz kuras stāv mašīnas, bet nevaru to apturēt. vieglāk bija nezināt, vieglāk bija vispār nesākt darbu ar sevi. nezinot, ka tu grimsti purvā, var kaut kā netīšām no tā purva izkļūt. kad esi iemācījies purvu ieraudzīt, papildus ierastajām lietām biedē vēl arī tas.
piezvanīju ieteiktajai terapeitei, sarunājām tikšanos pēc divām nedēļām. man ļoti, ļoti nepatika viņas balss, un tagad, kad es pie idejas par terapiju turos kā pie pēdējā izmisuma salmiņa, tas tikai iekraujas visā šajā sasodītajā uztraukumu zampā.
es gribu būt tās meža sūnas, nevis dubļu šļura. |
|