paaugstināta temperatūra [entries|archive|friends|userinfo]
bija

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

236 [5. Okt 2020|16:40]
asfalts piemircis tā, ka iegrimst kāja un iespieduma vietā izdīgst peļķīte.

gribas jēgpilnību.
Linkir doma

235 (kādu es sevi redzu) [22. Sep 2020|17:06]
man ir:
apaļa, plakana seja ar ļumīgiem vaigiem un pakakli
izgāzies, apaļš vēders
pārāk lielas plaukstas ar strupiem pirkstiem
sakumpuši pleci, kas izstiepto kaklu padara par tādu kā vistai
sausi, salmiem līdzīgi mati
mīkstas, apaļas, vārgas roķeles kā bērnam
kājas, kas būtu skaistas, ja nebūtu drusku līkas
tas nolādētais, nolādētais vēders
un sajūta, ka šis saraksts ir par īsu.

reizēm es saģērbjos un jūtos skaista. līdz brīdim, kad izeju uz ielas starp citiem cilvēkiem, tad sajūtos kā kaut kas grotesks un nožēlojams. kā cūka balles kleitā. tas mēdz pāriet, kad sasniedzu galamērķi, jo starp draugiem es retāk domāju par to, kā izskatos. bet citu skatienos es redzu: "lol, paskaties uz to lauķi. par ko viņa mēģina izlikties?"
Link23 raksta|ir doma

234 (i don't want to be an afterthought) [31. Jul 2020|20:30]
riebjas, cik ātri es vienmēr pieķeros idejām. galvā izdomāju skaistus scenārijus, kas pie visniecīgākās reālās pasaules nobīdes pārvēršas murgā.
riebjas, cik ātri es vienmēr pieķeros cilvēkiem. galvā izdomāju skaistus scenārijus, kas pie visniecīgākās reālās pasaules nobīdes pārvēršas murgā.
riebjas, cik ātri es vienmēr pieķeros.
Link1 raksta|ir doma

233 [19. Jul 2020|17:12]
neesmu rakstījusi pusgadu. pusgadu, kā laikā noticis tik daudz, ka es pat vairs nezinu, kas es biju pirms tam. nezinu arī to, kas esmu tagad. iekšas met kūleņus, notiek labas lietas, bet man no tām kļūst nelabi. nejūtos pelnījusi pasaules maigumu, labus vārdus vai mīļumu jebkādā tā izpausmē. terapeite saka, ka es normālas attiecības spēšu veidot tikai tad, kad iemācīšos ļaut par sevi parūpēties (gan citiem, gan sev), bet esmu pazaudējusi visus šīs prasmes iedīgļus, kas man jebkad piemituši. manā vēderā dzīvo melns, dusmīgs astoņkājis, kas rauj mani atpakaļ no siltuma. bērnībā piegrūdu rokas pie krāsns metāla durtiņām, kopš tā brīža mani vienmēr varēja apturēt ar vārdu "karsts!". tagad šis vārds mirgo sarkanās neona krāsās manā galvā, un ķermeni ietinuši melni taustekļi. šajā astoņkājī ir tik daudz naida. nojaušu, ka sabojāšu visu skaisto, kas ar mani varētu notikt, un tad dusmu šņākoņa rimsies. abi ar astoņkāji varēsim mierīgi sēdēt nolaistā virtuvē pie galda un dzert vientuļu kafiju.

atgriezīšos rīgā. tur troksnis. troksnis labi.
Link3 raksta|ir doma

- [26. Jan 2020|01:10]
"tu jau arī neesi nekāda siltā"

teica mana manikīre šodien.
vēl pirms es kārtējo reizi skatījos uz savu dzīvi un domāju, ko, pie velna, es daru.
Link1 raksta|ir doma

232 [22. Jan 2020|23:04]
es sāku zaudēt prātu.

bet pavisam nopietni. man šķiet, ka man uzsprāgs i smadzenes, i krūtis, un es vienu dienu ņemšu un ieiešu jūrā. atrodoties ārā, gribas apgulties ielas vidū. asfalts uz tās šķiet aicinošāks nekā ietve - bet var taču gulēt arī uz ietves, ja tik dikti vajag, tu muļķe. bet nē. iela.
man tik izmisīgi trūkst uzmanības un cilvēciska kontakta, ka realitāte sāk raustīties. vienatnē čukstus runāju ar neesošiem cilvēkiem, iesaistos diskusijās un stāstu, kā man iet. no dušas ilgi nevaru izkāpt, jo aizrunājos. nolāpītā ziepju opera, ko tulkoju jau pusgadu, pārņem manu dzīvi. esmu iegrimusi tai stulbajā mīlas drāmā tik dziļi, ka no ilgām kļūst nelabi katrā reizē, kad galvenais pāris parādās uz ekrāna. bet es skatos. attinu sirdi plosošākos momentus un skatos. un gribu, lai viņi viens otram pieskartos. lai viņi būtu kopā. tas puisis drusku izskatās pēc E. nu, pēc mana ļoti konkrētā vīriešu tipa, kam pieder arī E. un arī cieš klusējot.
smadzenes izskenējušas manu paziņu loku un atradušas, kam pieķerties. tagad, ejot gulēt, es domāju par kādu puisi, kas man patīk jau kopš pirmās ieraudzīšanas reizes, bet patiesībā, visu loģiski apsverot, ikdienā man viņš nemaz nepatiktu. reiz mēs pilnīgā pālī skūpstījāmies. tagad izliekamies, ka tas nav noticis.
domāju par meitenēm, kas izaicina manu heteroseksualitāti. domāju par izbijušiem mīļākajiem. domāju par tinderi. par rīgu.

reizēm šķiet, ka man vajag palietot vielas, kas palīdzētu gūt cilvēcisko kontaktu lielās devās. izjust to mīļumu pirmo reizi...cik? gada? laikā. bet baidos, kas notiks pēc tam. kad atgriezīšos ikdienā, stresā, darbā un tukšumā.

vajag draugus. jānobeidz sesija un jābrauc ciemos. jāiet troksnī. varbūt ar kādu jāpaflirtē.

visu, lai neapgultos ielas vidū.
Link2 raksta|ir doma

231 (drudzis) [19. Jan 2020|00:57]
ieraudzīju video ar to, kā zīmju valodas tulce tulko eminema koncertu, un tas ir tik nenormāli stilīgi, ka es teju apraudājos.
es šonedēļ visu laiku esmu tādā stāvoklī. sāp galva, ir drusku nelabi, lēkā karstuma un aukstuma periodi, neaprakstāmi nāk miegs un gribas raudāt. brīdī, kad bija terapeitei jāpaskaidro, kāpēc es gribu iet no viņas prom, pēkšņi izplūdu asarās un noraudāju visu stundu. un beigās pierakstījos uz nākamo reizi, jo negribēju viņu sāpināt un pievilt. tā bija izcila ilustrācija tam, kā es nepārtraucu nevienas attiecības, kurās jūtu, ka tās nenāk man par labu. es pieciešu nepatīkamus paziņas, palieku ar vīrieti, kas mani ir novilcis līdz pirmsterapijas līmenim, un nevaru aiziet no terapeites, pie kuras nejūtos ērti. jo visu laiku šķiet, ka "nav jau tik traki". "es tikai kaut ko esmu sadomājusies". "man tikai tā šķiet". "viss ir labojams". stulbākais ir tas, ka es tak nemaz necenšos neko labot. tikai ceru, ka viss notiks pats no sevis.

it kā jau tā stulbā pašsajūta ir viegli izskaidrojama. izrādījās, ka mans pms ir spēris vēl vienu soli absolūtas elles virzienā, un nu nāk arī ar "drudzi", tikai bez temperatūras. līdzko sākās mēnešreizes, pazuda visa kaulu laušana. tad es nostrādāju līdz vienpadsmitiem pa dienu (no iepriekšējās dienas pieciem..?) ar pusotras stundiņas nosnaušanos pa vidu. tas manam ķermenim, protams, arī nepatika, un sekas es jūtu vēl šodien. bet man, kā vienmēr, ir grūti pieņemt šo realitāti, un nepamet apziņa, ka tas ir kaut kas vairāk par sliktu režīmu un mazkustīgumu. man vienkārši gribētos, lai tā ir, jo tad es drīkstētu uzprasīties uz žēlošanu. tagad nedrīkst, jo, nu, būsim reāli, pati vien vainīga. jāveic ilgtermiņa izmaiņas dzīvē, nevis jāpīkst par sekām.

tikai tas raudulīgums dīvains. parasti tas pazūd kopā ar pms. bet šoreiz viss ievilcies, tāpēc man joprojām ir te auksti, te karsti, joprojām ir dulla galva un joprojām nākas pinkšķēt par sīkumiem.
Link1 raksta|ir doma

230 [3. Jan 2020|23:51]
"ar brāli neguļ," viņa nosmīkņāja, un, kā šķiet, man beidzot pielēca.

iespējams, ka mūsu mīlestība ir radniecīga, nevis romantiska. iespējams, ka mēs viens otram esam svarīgi kā cilvēki, nevis kā seksuālas būtnes. un attiecību uzspiestā seksualitātes nepieciešamība tās trūkuma gadījumā jāj mums abiem smadzenes. viņa saka, ka mēs esam dvēseles radinieki. tikai mēs neprotam šajā uzstādījumā eksistēt - jo esam kaut ko pārpratuši. bet ir pagājuši divi gadi, un viņa mamma gaida, ka mēs precēsimies. ražosim mazbērnus. pirksim māju.

bet man ir aizdomas, ka tā pa īstam neviens no mums to negrib.
Link20 raksta|ir doma

229 [26. Dec 2019|00:01]
šie manā atmiņā ir pirmie ziemassvētki, kuros esmu jutusies aktīvi nelaimīga.

gribētos, lai kāds mani no sirds samīļo.
Link6 raksta|ir doma

228 (pinkšķēt) [9. Dec 2019|23:10]
sēžu un nikni valdu asaras, jo mana ievārījummaizīte apkrita uz galda otrādāk.
pirms stundas raudāju, jo kaķis saplēsa no pēdējā ceļojuma atvesto magnētu.
tas bija ceļojums, kurā braucām ar E. kopā un kuru viņš man sabojāja, esot nīgrs visu brauciena laiku, neizbaudot pilnīgi neko un nosmacējot katru manas sajūsmas izpausmi. vēl es tajā ceļojumā piedzīvoju trakāko panikas lēkmi vairākos gados, bet pie tā es drīzāk vainotu mana organisma nepatiku pret lidošanu.
gribas raudāt, jo pieraksts pie manikīres ir tikai pēc nedēļas, bet nagi izauguši tik gari, ka traucē darīt pilnīgi jebko. iespējams, tāpēc nometu ievārījummaizīti.
dusmās es vienmēr raudu, un tas mani sadusmo vēl vairāk.
naktī izplūdu asarās un cirtu durvis, jo veckaķis atkal sačurāja īrētā dzīvokļa grīdu, man bija jāceļas, lai to savāktu. tas ir E. kaķis, un viņš ar šo tendenci cīnās, neko nedarot. samierinoties. kā jau ar visu citu.
vienmēr, kad apraudos par niekiem, veru vaļā mēnešreižu aplikāciju un ieraugu, ka ir pienācis pms. bet tagad es ar to nevaru attaisnoties, jo esmu cikla vidū.
gribu, kā neraate pie mana iepriekšējā ieraksta komentēja, viena pati braukt uz Gulbeni un tad ar bānīti uz Alūksni, bet Gulbene ir 360 kilometru attālumā. man gan patīk ilgi braukt autobusos. ja vien nebūtu jāpārsēžas.
tuvojas jaunais gads. nepamet absurdā sajūta, ka janvārī, jā, lūk, tad es beidzot sevi sakārtošu. iešu vingrot, iemācīšos regulāri apmeklēt frizieri, pierakstīšos pie tetovētājas un sākšu piedomāt pie savas garderobes. sajūta ir spēcīga, bet es taču zinu, ka neko no tā neizdarīšu.
man ir maģistra darba tēma (nē, tās lauks) un apziņa, ka vispār necik neesmu radoša.
varētu paraudāt.
ap
ni
kums
Link7 raksta|ir doma

227 (vienpatība) [26. Nov 2019|21:24]
es gribētu viena pati aizbraukt uz kādu viesu namu laukos vienkārši paeksistēt.
es gribētu viena pati pastaigāties gar okeānu lielbritānijā.
es gribētu viena pati padzīvot kādā citā pilsētā - bet pavisam īsi, nedēļu līdz mēnesi.
es gribētu viena pati dzert vīnu un līdz rītam skatīties romantiskās komēdijas.
es gribētu viena pati braukt pa visām latvijas pilsētām, kurās ir kinoteātris.
es gribētu viena pati aiziet pārgājienā.
es gribētu viena pati izstaigāt mākslas muzeju kādā citā valstī.
es gribētu mācēt būt viena pati.

man ļoti pietrūkst vienpatības.
Link3 raksta|ir doma

225 [14. Nov 2019|22:41]
aizmirstā, neatbildētā komentārā pie iepriekšējā ieraksta teikts: "vai tiešām šī it kā daudzmaz normālā dzīve var izraisīt tādu stresu, ka knapi var pavilkties."

izlasīju to es tikai tagad, bet šī doma man nekad nav likusi mieru. kur es to stresu salasu? kāpēc es konstanti esmu uzvilkta arī mēnešos, kas nav tādi kā šis, kurā pārmaiņas pēc tiešām ir iemesli stresam? augstas prasības pret sevi, jā, bet tās ir tādas nekonkrētas vēsmas, kas materializējas stresā tikai tad, kad tiešām mēģinu spert kādu soli ambīciju virzienā. ko es nekad nedaru. nu tad no kurienes manā mierīgajā, slinkajā ikdienā tāda trauksme? bļāviens. gan kā bļa, gan kā kliedziens.

šomēnes gan man pietrūkst stundu. vienīgā vieta, kur es jūtos patiešām laimīga, ir skola. maģistra studijas bija labākais un sliktākais lēmums, ko šogad esmu pieņēmusi. es mīlu lekcijas un mīlu kursabiedrus, taču darba apjoms ir nepiedzīvoti milzīgs. es neprotu plānot savu laiku, esmu visu iekavējusi un mokos ar izmisuma vēdergraizēm. mācos skatīties uz vienu pakāpienu, nevis visu kalnu, taču ir grūti. daždien sanāk, daždien ne. un tās dienas, kurās nesanāk, šādā brīdī ir milzīgs zaudējums. es nevaru atļauties zaudēt laiku, kura man jau tā ir par maz.

gribas paraudāt, bet nemāku.

bļāviens.
es īstenībā esmu tik nelaimīga.
Link1 raksta|ir doma

224 (es esmu tik ļoti nogurusi) [1. Nov 2019|01:01]
man jau atkal ir sajūta, ka mani kopā tur tikai skočs vai vaļīgi diegi. viss mans ķermenis ir sašļucis un dīvains, katra kustība vai doma pieprasa neadekvātu piepūli. no rītiem atkal nespēju piecelties, pēcpusdienās guļu trīs stundas garas diendusas. ir grūti pat nostāvēt - liekas, ka kuru katru brīdi manas locītavas vienkārši padosies.

"padošanās" laikam ir īstais vārds. es gribu pazust, izslēgt datoru un telefonu, aizmirst par pienākumiem un attiecībām, un ķermeniskajām vajadzībām. kādu laiku vienkārši eksistēt tādā kā limbo - ne šur, ne tur. nerunāt ne ar vienu, nesatikt nevienu. ēst to, kas pagadās. daudz gulēt. bet es velku sevi aiz tiem izstaipītajiem diegiem, turu sevi stāvus. reizēm šķiet, ka pat elpošana paņem tik daudz enerģijas, ka būtu patīkami uz kādu brītiņu no tās atpūsties. pagulēt uz grīdas neelpojot un nemirkšķinot, just tikai vēsu un cietu virsmu. nedzirdēt neko, jo klausīšanās ir tik šausmīgi nogurdinoša. viss mans augums drīkstētu būt tas izgaisojušais balons, izmirkusī, izplūkātā lupatu lelle, kuru es šobrīd spīdzinu, vazājot no vienas vietas uz citu. un tad, kad es būtu tā pagulējusi, mans ķermenis lēnām atkal piepūstos, ieņemtu savu dabisko formu, diegi vairs nebūtu ļengani, un es spētu nostāvēt kājās.

zinu, ka tam visam pamatā slēpjas visparastākā nespēja tikt galā ar stresu un nemācēšana risināt problēmas, taču ir nenormāli grūti to ieskaidrot šim visuresošajam nogurumam. šim pilnīgajam spēku izsīkumam, kas mani piemeklē neatkarīgi no gadalaika.

varētu iziet ārā pagulēt peļķē.
Link5 raksta|ir doma

223 [14. Okt 2019|19:20]
no manis nav pilnīgi nekādas jēgas.
ja mani izņemtu no vienādojuma, nekas nemainītos.

es negribu sevi izņemt no vienādojuma, vienkārši stulbi.
Link15 raksta|ir doma

- [3. Okt 2019|17:04]
ja tā pavisam godīgi, es vienkārši gribētu strādāt kinopunktā.
Link6 raksta|ir doma

221 (pārmaiņas pēc par svarīgām lietām) [29. Jul 2019|22:45]
kad es meklēju kaķīti, es gribēju "parastu kaķi". tādu pašpietiekamu, varbūt drusku garlaicīgu, ne pārāk aktīvu, ne pārāk uzmācīgu, ne pārāk ziņkārīgu. tā vietā es dabūju mazkaķi - visvairāk "extra" radījumu, ko jebkad esmu redzējusi. visas kaķiskuma izpausmes viņam ir uzgrieztas uz tūkstoti. viņš ielīdīs visur, apēdīs visu, mīlestībā tevi kaut nosmacēs. un tagad es zinu, ka tieši tas ir tas, ko man vajadzēja. nevis tāds bezrakstura mincis, ko biju meklējusi.

pārrodoties mājās no ilgākas prombūtnes (piemēram, nedēļas nogales rīgā), mazkaķis skrien pretī kliegdams. pinas pa kājām, prasās rokās, bet pacelts vienreiz nolaiza vaigu un uzreiz raujas ārā, jo nav laika mīļoties - jāapošņā visas somas un kurpes. bet vienlaicīgi ir arī jāturpina man skatīties acīs un skaļi aurot. kad es tās dienas vakarā eju gulēt, aizmigt nav iespējams. mazkaķis laiza seju, murrādams bāž purnu plecā, mīca kailu miesu un dīdās. tad it kā nomierinās, uzguļas, protams, uz galvas. kad beidzot izdodas iekārtoties tā, ka degunā un mutē nav kažoka, šis pieceļas un saritinās atpakaļ uz sejas. pēc brīža viss sākas no jauna. brīnos, ka mana seja nav jēla no tās asās mēles un ka es pati nesāku atklepot spalvu kumšķus.

es zinu, ka no kaķiem var slimības saķert un ka tie ir jāmāca. bet es gribētu redzēt, kurš cilvēks šai pasaulē būtu spējīgs izmācīt mazkaķi.
Link3 raksta|ir doma

220 [25. Jul 2019|22:52]
es gribēju pierakstīt sev atgādinājumus. tie radās pēc šīsdienas terapijas un pēc kāda atlikta raksta izlasīšanas.
gribēju pierakstīt tos uz lapas ar pildspalvu, jo tas šķiet tā dzīvāk un patiesāk un iesēžas prātā dziļāk nekā datora taustiņu klabināšana.
gribēju rakstīt, ka
es drīkstu gribēt lietas, alkt un sapņot, man drīkst būt ambīcijas.
es drīkstu arī saprast, ka uzsāktais ceļš nav pareizs un griezties atpakaļ vai krustcelēs neizvēlēties jau iemīto taku.
es šķitīšu skaistāka pati sev un arī citiem, ja ļaušu sev būt.
atkāpšanās, pārdomāšana un lietu pamešana it kā pusratā nav izgāšanās.
lai kaut ko darītu, sāktu, plānotu, man nav viss uzreiz jāzina un jāprot.
es drīkstu savu prātu izlikt ārpusē citiem novērtēšanai, jo es pati sev nevaru būt vienīgais kritiķis.
es būšu skaistāka, ja ļaušu sev būt.
es būšu skaistāka, ja ļaušu sev būt.
es būšu skaistāka, ja ļaušu sev būt.

bet pildspalva izrādījās salūzusi, un visi mani pirksti nolija ar melnu tinti. tagad, pēc kārtīgas beršanas, man ir violeti pirkstu gali.

----
raksts, starp citu, šeit - https://www.theparisreview.org/blog/2019/07/16/the-crane-wife/
tas vispār necik nav par mani vai manām attiecībām, bet tas pastarpināti lika man saprast daudz ko par būšanu pašai sev. drusciņ var kaitināt tas "romānīgais" rakstīšanas stils, bet šodien manas domas tieši tā arī skan.
Link3 raksta|ir doma

219 [9. Jul 2019|01:34]
nomainīt terapeitu var būt ārkārtīgi vērtīgi. es nekad to nebūtu darījusi, ja turpinātu dzīvot tajā pašā pilsētā, bet apstākļi piespieda, un es nonācu citur. man viņa sākumā īsti nepatika. es joprojām nezinu, vai man viņa patīk tā, kā patika iepriekšējā. taču pats maiņas fakts ir izrādījies noderīgs. es tagad esmu pieskārusies jautājumiem, ko līdz šim vispār neuzskatīju par problēmu. tas ir, es pat nezināju, ka kaut kas tāds manī eksistē. bet, runājot par tām pašām lietām ar citu cilvēku, pēkšņi ir atklājies, ka tajā manā nedrošību lādē ir noslēpta vēl viena atvilktne, bez kuras atvēršanas nekādus uzlabojumus nevar gaidīt. nav brīnums, ka iepriekš uz terapijas beigām man bija sajūta, ka mēs maļam uz riņķi vienu un to pašu un ka viss ir izrunāts. jo tas, ko es atmetu jau pašā sākumā, patiesībā ir svarīgs manas personības ierobežojumu elements. un es nezinu, vai bez šīs pauzes un nonākšanas citā kabinetā mēs vispār būtu tam pieskārušies.

bet laikam šīs pārmaiņas un jaunās atziņas mani ļoti biedē. domāju par to, cik pateicīgai man jābūt saviem draugiem, un par sarunām, kuru nav bijis, un sajutu panikas lēkmes iedīgļus. vēlme pateikt "paldies" uzreiz šķiet kā nepieciešamība atvadīties. it kā man būtu jāpaspēj pateikt labās lietas, jo drīz mani gaida nāve vai trieka, kas atstās mani rīcībnespējīgu. jau atkal mirklī, kad šķiet, ka es varētu stiepties pēc kaut kāda sevis piepildījuma, es gaidu, ka nezināmi ārējie spēki man to atņems. jūtu, kā ceļas karstums, kā sāk dūkt ausīs un kā domas no manis bēg. manī ir tik daudz trauksmes - un patiesībā es neesmu droša, vai vispār jebkad mēdzu būt atslābusi. ir tikai dažādi saspringuma līmeņi. nekad pārāk traki. man nerauj krampī žokļus, un mani nerausta pēkšņas muskuļu spazmas. bet tas vienmēr ir šeit. es vienmēr jūtu savu sirdi, mani zobi vienmēr ir sakosti, un man vienmēr gribas staipīties, bet nekad nevaru izstaipīties. un man vienmēr drusciņ gribas raudāt.

protams, ka tagad, uz robežas ar paniku, es to visu pārspīlēju. noteikti nav tik slikti, es vienkārši pievēršu uzmanību savam ķermenim tad, kad tas ir sasprindzis. bet man šī sajūta ir apnikusi. lūdzu, ļaujiet man kādreiz aizmigt uzreiz - arī bez kārtīga alkohola daudzuma organismā. ļaujiet man aizmirst, ka man ir ķermenis, un vienkārši būt. ar to vien reizēm pietiktu.
Link5 raksta|ir doma

218 (jāņu naktī gulēt aizgāju skaidrā) [25. Jun 2019|16:24]
dzīvojot prom no rīgas un draugiem, es lēnām pārvēršos par to sēni, par kādu esmu piedzimusi būt. es jūtos labi šajā mierā, bet nezinu, vai drīkst. garās brīvdienas pavadīju bez paģirām, gandrīz bez interneta, toties ar daudz vēja, jūras, putniem un pastaigām. atgriezusies civilizācijā, skatos draugu instagramus, un pēkšņi sāk likties - bet kā tad tā? kā es tā drīkstēju nebūt tur? kā es tā drīkstēju atkāpties no tās savas rīdzinieces identitātes, atkāpties no bāriem, rīta gaismām, ielām un asfaltiem? un pēkšņi man bail, vai nav tā, ka es bēgu no kaut kā un neļauju sev būt šai skaļajai, aktīvajai būtnei, kas varbūt es īstenībā esmu. bet varbūt neesmu? dzīvojot mierā, es ilgojos haosa un baidos, ka bēgu. dzīvojot haosā, es ilgojos miera un baidos, ka grimstu. es droši vien esmu kaut kur pa vidu, bet man nav skaidrs, kas tad tur īsti pa vidu ir.

jāņu naktī braucām pa dziļiem laukiem un skatījāmies uz tiem ugunskuriem, un tas bija tik skaisti. apžilbinājām āpsi - es pirmo reizi to redzēju dzīvē. tad mūs ar mirdzošu skatienu pavadīja lapsiņa. sapņojām par to, kā pie mūsu mājas degs milzu ugunskurs, pie tā sēdēs draugi un tumsā smaržos jasmīni. šobrīd man šķiet, ka es gribu šo dzīvi. bet kā lai es zinu, vai šī gribēšana ir īsta? vai es tiešām esmu piedzimusi par sēni, vai arī sēnīgums vienkārši ir vieglāks, jo neko no manis neprasa? kā lai es atšķiru patiesību no sava prāta radītiem māņiem?
Link11 raksta|ir doma

217 [7. Jun 2019|19:45]
šodien beidzot atzinos, ka (un kāpēc) jau mēnešiem kavēju termiņu un ka nekas nav izdarīts. praktiski neviens man datumu nebija nosaucis, bet, tik ilgi velkot garumā pāris dienu darbu, arī beztermiņa darbi nokavē termiņu. visu šo laiku šis uzdevums spieda man krūtis, vilkās pakaļ, sasēja kājas un dauzīja deniņus. vairākus mēnešus es biju iestigusi līdz ceļiem cementā un nekustējos uz priekšu. bet man bija bail atzīties, ka tas izrādījies pāri maniem spēkiem. tāpēc mākoņi milza arvien lielāki, un man kļuva arvien sliktāk.

reakcija - kā vienmēr šādās situācijās - bija daudz maigāka, saprotošāka un pieņemošāka nekā es to biju iztēlojusies. neviens galvu man ar neasu nazi nenogrieza, visus kaulus ķermenī nesalauza un kurpes papēdi acī neietrieca. pateica: "labi, nemokies, iedosim ko citu." tagad es esmu dusmīga uz sevi gan par to, ka nevarēju izdarīt sev uzticēto darbu, gan par to, ka tā vietā, lai uzreiz rakstītu ziņu "hei, izrādās, ka šis nav tik pašsaprotami kā sākotnēji likās", es pazudu no zemes virsas, nevienam neko nesakot.

tagad vīlušies ir visi. ja es nebūtu tā baidījusies no citu pievilšanas.. vīlies nebūtu neviens.
man vajadzētu iedzīt šo savā cietajā paurī:

runāt vajag! runāt!!
Linkir doma

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]