paaugstināta temperatūra [entries|archive|friends|userinfo]
bija

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

241.2 [22. Feb 2021|13:53]
tai pat laikā es gribu platformu kurpes, pīrsingus, viltotās kažokādas mēteli, garus nagus, vampīriskas blūzes, garas žaketes, ķēdes un ādas. neērtas drēbes, kam nav vietas mugurā kādam, kas ir zaru saskrāpēts, nevienmērīgi iededzis un nedēļu staigājis nemazgātiem matiem.
Linkir doma

241 (pazudis ķermeniskums, 1 gab) [22. Feb 2021|12:07]
es alkstu diskomforta.

man šķiet, ka tās ir izolācijas un nekustīga dzīvesveida sekas, bet es sapņoju par pārgājieniem pašas iešanas, nevis skaisto skatu dēļ. skati ir tāds patīkams bonuss. es gribu piepampušās kājas, nez kur sadabūtos skrāpējumus un zilumus, nebeidzamos sviedrus un nospiestos plecus. es gribu iet un iet, un iet, un iet, līdz manī eksistē tikai pulsējoša sāpe, kas nāk kaut kur no pēdu apakšas un izmocītām locītavām. es gribu uzkāpt asām akmeņu šķautnēm, nobrāzt roku pret koka mizu, saulē apsvilināt atsegto ādu. gribu pamosties stīvu muguru, izvīstīties no telts bezgaisa un vilkt kājās riebīgās, aukstās, rasas pievilgušās botas, uzkāpt kaut kādai glumai sēnei, meklējot ērtu vietu rīta tualetei, un drusku pārāk ilgi sēdēt slapjās sūnās, blenžot uz telti, kas diemžēl nesaliks pati sevi. ja iespējams, nopeldēties, lai radītu ilūziju, ka es atbrīvojos no sviedru virskārtas, kas patiesībā mani nepametīs visu ceļu. aizmirst domāt par sevi ārpus ķermeniskuma.

un tad dienām, pat nedēļām dzīvot pilsētā ar pieredzētā pēdām uz sevis. ar soļiem, kas joprojām sāp, ar to vienu zilumu, kas nez kāpēc turas trīs mēnešus un nezūd, ar nejēdzīgāko iedegumu pasaulē un kaut kādu tādu brīvības dvašu sev apkārt. "es biju tur un atgriezos." es biju tur, lai atgrieztos.
Link2 raksta|ir doma

240 (mini maxi bauda) [11. Feb 2021|21:19]
sadzīviski sīkumi, kas man sagādā neadekvāti lielu baudu:

-kad beidzas kaut kas ilgi lietots un tas jāaizstāj ar jaunu. šampūns, krēms, dušas želeja, cepamā eļļa, vitamīni, zobu pasta, pat izdegusī resnā svece. īpaši patīkami, ja izlietotais trauks jāizmet šķirojamos atkritumos.

-man tagad nav trauku žāvējamā, ir tikai uz veļasmašīnas izklāts dvielis. izkārtot slapjos traukus tā, lai telpa tiktu izmantota pēc iespējas efektīvāk. nedrīkst domāt pārāk daudz, jo tad es visu piecreiz pārcilāšu un tāpat nebūšu mierā. (līdzīgi ir ar manu veļas žaušanas sistēmu)

-veļas mazgāšana un sevišķi izkāršana. man par to pat bija vesels klabes ieraksts, ja ne vairāki.

-zāļu kursi. saslēdzas ar pirmo – sevišķi, ja tabletes ir vairākās plāksnītēs un kursa laikā var izmest pabeigtās.

-iet dušā ne savās mājās un izmantot citu cilvēku mazgāšanās līdzekļus (attiecas arī uz viesnīcām). jo cita smarža + intīms process svešā vietā?

-nomainīt dvieļus.

-viss pārtikas pasūtīšanas process no groza salikšanas līdz piegādāto produktu izkrāmēšanai. ieskaitot aizstāšanu, jo man ir interesanti, ar ko komplektētājs preci izdomājis aizstāt.
Link3 raksta|ir doma

239 [6. Feb 2021|17:35]
"most women with attachment issues ramp their sex drive through the roof at the start of a relationship and then nosedive the moment it becomes secure."

god-fucking-damnit.
Link3 raksta|ir doma

238 (žēl tās stulbās aitas) [21. Jan 2021|11:17]
negaidīju, ka es no savējiem būšu otrā, kas sabruks. pirmā, protams, bija mūsu galvenā ekstraverte, kurai jau ļoti sen ir ļoti grūti.

es dzīvoju tikai citiem cilvēkiem. tagad to nav, un bez ārēja stimula es nonāku apātijā. negribas pilnīgi neko, darbi stāv, šomēnes priecāšos, ja izdosies sakasīt nākamā mēneša rēķiniem. vairs neklausos grāmatas, neskatos filmas, ēdu arvien sliktāk. savas divas atļautās mājsaimniecības satieku reti, un arī tas mani vairs nespēj uztraukt. šodien, iespējams, atcelsies sarunātā tikšanās (pamatotu iemeslu dēļ!). jūtu sevī lielas skumjas par to, bet netieku tām klāt. pateicos pms par to, ka varu paraudāt. tagad gan es cilvēku un pieskārienu trūkuma dēļ esmu raudājusi arī ārpus pms. bet man tā raudāšana skaitās burtiski "notecēja divas asaras". gribētos prast izkaukties, neglīti izpinšķēt ārā to saspringumu no sevis.
agrāk man likās, ka klišeja "staigā kā dzīvnieks krātiņā" ir tikai metafora ieslodzījuma sajūtai. bet es staigāju. pastāvu pie viena loga, pagrozos, tad eju pie otra. stāvu istabas vidū vairākas minūtes un blenžu nekurienē. ne uz ko nevaru koncentrēties. ir apnikums un trauksme vienlaicīgi. ļoti ātri nogurstu. pilnīgi viss iekšā ir tāds sastāvējies, nekustīgs un neiekustināms.

būdama šajā stāvoklī, domās kļūstu netaisnīga pret draugiem. man neizmērojami skauž tas, ka viņiem visiem ir kāds blakus. es esmu vienīgā, kas ir patiešām single un patiešām viena. vakar draudzene garāmejot izmeta vārdus "man šobrīd cilvēku pietiek", un man ir dusmas uz sevi par to, cik ļoti tie iedūrās. nav taisnīgi īgņoties uz draugiem par to, ka viņi jūtas normāli un atklāti man to saka. es negribu, lai, ar mani runājot, jāpiedomā pie vārdiem. tāpēc es jau tagad atvainojos par to, ka tev šis bija jālasa.

un, protams, visu laiku prātā skan: "nu kas ir, tu nevari vienkārši saņemties, stulbā aita?!"
bet man ir aizdomas, ka nevaru.
Link7 raksta|ir doma

237 [15. Jan 2021|14:53]
kamēr nacionāļi cenšas ierakstīt naidu valsts konstitūcijā, es rotaļājos ar savu seksualitāti. ja viņi zinātu, ka jau pāris mēnešus deitoju pāri, nokristu zemē beigti.
nezinu gan, cik ļoti to var aprakstīt kā deitošanu, jo šīs attiecības ir ar seksuālu, ne romantisku mērķi, taču sajūtas ir kā jaunu attiecību sākumā. izņemot to apsēstību, kas man rodas ar jebkuru jaunu partneri. man viņi abi ļoti patīk, bet, izrādās, es spēju labi noteikt robežas (kas ir problēma 1:1 attiecībās). kopš šķiršanās esmu daudz mācījusies par to, kā darbojas manas emocijas un jūtas. vēroju sevi dažādās situācijās un arvien labāk izprotu savu emocionālo aparātu. atradu beidzot daddy issues (zināju, ka man tiem jābūt, bet nebiju vēl ieraudzījusi, kā tie izpaužas), tagad, cerams, pratīšu ar tiem dīlot. arvien labāk apzinos savas vajadzības un vēlmes – gan romantiskās, gan seksuālās. jau vasarā sāku justies brīvāk, runājot par seksu, un šībrīža, hm, uzstādījums ļoti ar to palīdz. pāris šajā jautājumā ir atvērts (kā jau to varētu noprast no manas ienākšanas viņu dzīvē) un mudina arī mani tādu būt. jācer, ka tas saglabāsies tad, kad atgriezīšos standarta randiņu pasaulē.

uzzināju jēdzienu "heteroflexible". lai gan ticu, ka tas varētu būt problemātisks un saistīties ar bisexual erasure, es personīgi ar to jūtos ļoti ērti.
Linkir doma

236 [5. Okt 2020|16:40]
asfalts piemircis tā, ka iegrimst kāja un iespieduma vietā izdīgst peļķīte.

gribas jēgpilnību.
Linkir doma

235 (kādu es sevi redzu) [22. Sep 2020|17:06]
man ir:
apaļa, plakana seja ar ļumīgiem vaigiem un pakakli
izgāzies, apaļš vēders
pārāk lielas plaukstas ar strupiem pirkstiem
sakumpuši pleci, kas izstiepto kaklu padara par tādu kā vistai
sausi, salmiem līdzīgi mati
mīkstas, apaļas, vārgas roķeles kā bērnam
kājas, kas būtu skaistas, ja nebūtu drusku līkas
tas nolādētais, nolādētais vēders
un sajūta, ka šis saraksts ir par īsu.

reizēm es saģērbjos un jūtos skaista. līdz brīdim, kad izeju uz ielas starp citiem cilvēkiem, tad sajūtos kā kaut kas grotesks un nožēlojams. kā cūka balles kleitā. tas mēdz pāriet, kad sasniedzu galamērķi, jo starp draugiem es retāk domāju par to, kā izskatos. bet citu skatienos es redzu: "lol, paskaties uz to lauķi. par ko viņa mēģina izlikties?"
Link23 raksta|ir doma

234 (i don't want to be an afterthought) [31. Jul 2020|20:30]
riebjas, cik ātri es vienmēr pieķeros idejām. galvā izdomāju skaistus scenārijus, kas pie visniecīgākās reālās pasaules nobīdes pārvēršas murgā.
riebjas, cik ātri es vienmēr pieķeros cilvēkiem. galvā izdomāju skaistus scenārijus, kas pie visniecīgākās reālās pasaules nobīdes pārvēršas murgā.
riebjas, cik ātri es vienmēr pieķeros.
Link1 raksta|ir doma

233 [19. Jul 2020|17:12]
neesmu rakstījusi pusgadu. pusgadu, kā laikā noticis tik daudz, ka es pat vairs nezinu, kas es biju pirms tam. nezinu arī to, kas esmu tagad. iekšas met kūleņus, notiek labas lietas, bet man no tām kļūst nelabi. nejūtos pelnījusi pasaules maigumu, labus vārdus vai mīļumu jebkādā tā izpausmē. terapeite saka, ka es normālas attiecības spēšu veidot tikai tad, kad iemācīšos ļaut par sevi parūpēties (gan citiem, gan sev), bet esmu pazaudējusi visus šīs prasmes iedīgļus, kas man jebkad piemituši. manā vēderā dzīvo melns, dusmīgs astoņkājis, kas rauj mani atpakaļ no siltuma. bērnībā piegrūdu rokas pie krāsns metāla durtiņām, kopš tā brīža mani vienmēr varēja apturēt ar vārdu "karsts!". tagad šis vārds mirgo sarkanās neona krāsās manā galvā, un ķermeni ietinuši melni taustekļi. šajā astoņkājī ir tik daudz naida. nojaušu, ka sabojāšu visu skaisto, kas ar mani varētu notikt, un tad dusmu šņākoņa rimsies. abi ar astoņkāji varēsim mierīgi sēdēt nolaistā virtuvē pie galda un dzert vientuļu kafiju.

atgriezīšos rīgā. tur troksnis. troksnis labi.
Link3 raksta|ir doma

- [26. Jan 2020|01:10]
"tu jau arī neesi nekāda siltā"

teica mana manikīre šodien.
vēl pirms es kārtējo reizi skatījos uz savu dzīvi un domāju, ko, pie velna, es daru.
Link1 raksta|ir doma

232 [22. Jan 2020|23:04]
es sāku zaudēt prātu.

bet pavisam nopietni. man šķiet, ka man uzsprāgs i smadzenes, i krūtis, un es vienu dienu ņemšu un ieiešu jūrā. atrodoties ārā, gribas apgulties ielas vidū. asfalts uz tās šķiet aicinošāks nekā ietve - bet var taču gulēt arī uz ietves, ja tik dikti vajag, tu muļķe. bet nē. iela.
man tik izmisīgi trūkst uzmanības un cilvēciska kontakta, ka realitāte sāk raustīties. vienatnē čukstus runāju ar neesošiem cilvēkiem, iesaistos diskusijās un stāstu, kā man iet. no dušas ilgi nevaru izkāpt, jo aizrunājos. nolāpītā ziepju opera, ko tulkoju jau pusgadu, pārņem manu dzīvi. esmu iegrimusi tai stulbajā mīlas drāmā tik dziļi, ka no ilgām kļūst nelabi katrā reizē, kad galvenais pāris parādās uz ekrāna. bet es skatos. attinu sirdi plosošākos momentus un skatos. un gribu, lai viņi viens otram pieskartos. lai viņi būtu kopā. tas puisis drusku izskatās pēc E. nu, pēc mana ļoti konkrētā vīriešu tipa, kam pieder arī E. un arī cieš klusējot.
smadzenes izskenējušas manu paziņu loku un atradušas, kam pieķerties. tagad, ejot gulēt, es domāju par kādu puisi, kas man patīk jau kopš pirmās ieraudzīšanas reizes, bet patiesībā, visu loģiski apsverot, ikdienā man viņš nemaz nepatiktu. reiz mēs pilnīgā pālī skūpstījāmies. tagad izliekamies, ka tas nav noticis.
domāju par meitenēm, kas izaicina manu heteroseksualitāti. domāju par izbijušiem mīļākajiem. domāju par tinderi. par rīgu.

reizēm šķiet, ka man vajag palietot vielas, kas palīdzētu gūt cilvēcisko kontaktu lielās devās. izjust to mīļumu pirmo reizi...cik? gada? laikā. bet baidos, kas notiks pēc tam. kad atgriezīšos ikdienā, stresā, darbā un tukšumā.

vajag draugus. jānobeidz sesija un jābrauc ciemos. jāiet troksnī. varbūt ar kādu jāpaflirtē.

visu, lai neapgultos ielas vidū.
Link2 raksta|ir doma

231 (drudzis) [19. Jan 2020|00:57]
ieraudzīju video ar to, kā zīmju valodas tulce tulko eminema koncertu, un tas ir tik nenormāli stilīgi, ka es teju apraudājos.
es šonedēļ visu laiku esmu tādā stāvoklī. sāp galva, ir drusku nelabi, lēkā karstuma un aukstuma periodi, neaprakstāmi nāk miegs un gribas raudāt. brīdī, kad bija terapeitei jāpaskaidro, kāpēc es gribu iet no viņas prom, pēkšņi izplūdu asarās un noraudāju visu stundu. un beigās pierakstījos uz nākamo reizi, jo negribēju viņu sāpināt un pievilt. tā bija izcila ilustrācija tam, kā es nepārtraucu nevienas attiecības, kurās jūtu, ka tās nenāk man par labu. es pieciešu nepatīkamus paziņas, palieku ar vīrieti, kas mani ir novilcis līdz pirmsterapijas līmenim, un nevaru aiziet no terapeites, pie kuras nejūtos ērti. jo visu laiku šķiet, ka "nav jau tik traki". "es tikai kaut ko esmu sadomājusies". "man tikai tā šķiet". "viss ir labojams". stulbākais ir tas, ka es tak nemaz necenšos neko labot. tikai ceru, ka viss notiks pats no sevis.

it kā jau tā stulbā pašsajūta ir viegli izskaidrojama. izrādījās, ka mans pms ir spēris vēl vienu soli absolūtas elles virzienā, un nu nāk arī ar "drudzi", tikai bez temperatūras. līdzko sākās mēnešreizes, pazuda visa kaulu laušana. tad es nostrādāju līdz vienpadsmitiem pa dienu (no iepriekšējās dienas pieciem..?) ar pusotras stundiņas nosnaušanos pa vidu. tas manam ķermenim, protams, arī nepatika, un sekas es jūtu vēl šodien. bet man, kā vienmēr, ir grūti pieņemt šo realitāti, un nepamet apziņa, ka tas ir kaut kas vairāk par sliktu režīmu un mazkustīgumu. man vienkārši gribētos, lai tā ir, jo tad es drīkstētu uzprasīties uz žēlošanu. tagad nedrīkst, jo, nu, būsim reāli, pati vien vainīga. jāveic ilgtermiņa izmaiņas dzīvē, nevis jāpīkst par sekām.

tikai tas raudulīgums dīvains. parasti tas pazūd kopā ar pms. bet šoreiz viss ievilcies, tāpēc man joprojām ir te auksti, te karsti, joprojām ir dulla galva un joprojām nākas pinkšķēt par sīkumiem.
Link1 raksta|ir doma

230 [3. Jan 2020|23:51]
"ar brāli neguļ," viņa nosmīkņāja, un, kā šķiet, man beidzot pielēca.

iespējams, ka mūsu mīlestība ir radniecīga, nevis romantiska. iespējams, ka mēs viens otram esam svarīgi kā cilvēki, nevis kā seksuālas būtnes. un attiecību uzspiestā seksualitātes nepieciešamība tās trūkuma gadījumā jāj mums abiem smadzenes. viņa saka, ka mēs esam dvēseles radinieki. tikai mēs neprotam šajā uzstādījumā eksistēt - jo esam kaut ko pārpratuši. bet ir pagājuši divi gadi, un viņa mamma gaida, ka mēs precēsimies. ražosim mazbērnus. pirksim māju.

bet man ir aizdomas, ka tā pa īstam neviens no mums to negrib.
Link20 raksta|ir doma

229 [26. Dec 2019|00:01]
šie manā atmiņā ir pirmie ziemassvētki, kuros esmu jutusies aktīvi nelaimīga.

gribētos, lai kāds mani no sirds samīļo.
Link6 raksta|ir doma

228 (pinkšķēt) [9. Dec 2019|23:10]
sēžu un nikni valdu asaras, jo mana ievārījummaizīte apkrita uz galda otrādāk.
pirms stundas raudāju, jo kaķis saplēsa no pēdējā ceļojuma atvesto magnētu.
tas bija ceļojums, kurā braucām ar E. kopā un kuru viņš man sabojāja, esot nīgrs visu brauciena laiku, neizbaudot pilnīgi neko un nosmacējot katru manas sajūsmas izpausmi. vēl es tajā ceļojumā piedzīvoju trakāko panikas lēkmi vairākos gados, bet pie tā es drīzāk vainotu mana organisma nepatiku pret lidošanu.
gribas raudāt, jo pieraksts pie manikīres ir tikai pēc nedēļas, bet nagi izauguši tik gari, ka traucē darīt pilnīgi jebko. iespējams, tāpēc nometu ievārījummaizīti.
dusmās es vienmēr raudu, un tas mani sadusmo vēl vairāk.
naktī izplūdu asarās un cirtu durvis, jo veckaķis atkal sačurāja īrētā dzīvokļa grīdu, man bija jāceļas, lai to savāktu. tas ir E. kaķis, un viņš ar šo tendenci cīnās, neko nedarot. samierinoties. kā jau ar visu citu.
vienmēr, kad apraudos par niekiem, veru vaļā mēnešreižu aplikāciju un ieraugu, ka ir pienācis pms. bet tagad es ar to nevaru attaisnoties, jo esmu cikla vidū.
gribu, kā neraate pie mana iepriekšējā ieraksta komentēja, viena pati braukt uz Gulbeni un tad ar bānīti uz Alūksni, bet Gulbene ir 360 kilometru attālumā. man gan patīk ilgi braukt autobusos. ja vien nebūtu jāpārsēžas.
tuvojas jaunais gads. nepamet absurdā sajūta, ka janvārī, jā, lūk, tad es beidzot sevi sakārtošu. iešu vingrot, iemācīšos regulāri apmeklēt frizieri, pierakstīšos pie tetovētājas un sākšu piedomāt pie savas garderobes. sajūta ir spēcīga, bet es taču zinu, ka neko no tā neizdarīšu.
man ir maģistra darba tēma (nē, tās lauks) un apziņa, ka vispār necik neesmu radoša.
varētu paraudāt.
ap
ni
kums
Link7 raksta|ir doma

227 (vienpatība) [26. Nov 2019|21:24]
es gribētu viena pati aizbraukt uz kādu viesu namu laukos vienkārši paeksistēt.
es gribētu viena pati pastaigāties gar okeānu lielbritānijā.
es gribētu viena pati padzīvot kādā citā pilsētā - bet pavisam īsi, nedēļu līdz mēnesi.
es gribētu viena pati dzert vīnu un līdz rītam skatīties romantiskās komēdijas.
es gribētu viena pati braukt pa visām latvijas pilsētām, kurās ir kinoteātris.
es gribētu viena pati aiziet pārgājienā.
es gribētu viena pati izstaigāt mākslas muzeju kādā citā valstī.
es gribētu mācēt būt viena pati.

man ļoti pietrūkst vienpatības.
Link3 raksta|ir doma

225 [14. Nov 2019|22:41]
aizmirstā, neatbildētā komentārā pie iepriekšējā ieraksta teikts: "vai tiešām šī it kā daudzmaz normālā dzīve var izraisīt tādu stresu, ka knapi var pavilkties."

izlasīju to es tikai tagad, bet šī doma man nekad nav likusi mieru. kur es to stresu salasu? kāpēc es konstanti esmu uzvilkta arī mēnešos, kas nav tādi kā šis, kurā pārmaiņas pēc tiešām ir iemesli stresam? augstas prasības pret sevi, jā, bet tās ir tādas nekonkrētas vēsmas, kas materializējas stresā tikai tad, kad tiešām mēģinu spert kādu soli ambīciju virzienā. ko es nekad nedaru. nu tad no kurienes manā mierīgajā, slinkajā ikdienā tāda trauksme? bļāviens. gan kā bļa, gan kā kliedziens.

šomēnes gan man pietrūkst stundu. vienīgā vieta, kur es jūtos patiešām laimīga, ir skola. maģistra studijas bija labākais un sliktākais lēmums, ko šogad esmu pieņēmusi. es mīlu lekcijas un mīlu kursabiedrus, taču darba apjoms ir nepiedzīvoti milzīgs. es neprotu plānot savu laiku, esmu visu iekavējusi un mokos ar izmisuma vēdergraizēm. mācos skatīties uz vienu pakāpienu, nevis visu kalnu, taču ir grūti. daždien sanāk, daždien ne. un tās dienas, kurās nesanāk, šādā brīdī ir milzīgs zaudējums. es nevaru atļauties zaudēt laiku, kura man jau tā ir par maz.

gribas paraudāt, bet nemāku.

bļāviens.
es īstenībā esmu tik nelaimīga.
Link1 raksta|ir doma

224 (es esmu tik ļoti nogurusi) [1. Nov 2019|01:01]
man jau atkal ir sajūta, ka mani kopā tur tikai skočs vai vaļīgi diegi. viss mans ķermenis ir sašļucis un dīvains, katra kustība vai doma pieprasa neadekvātu piepūli. no rītiem atkal nespēju piecelties, pēcpusdienās guļu trīs stundas garas diendusas. ir grūti pat nostāvēt - liekas, ka kuru katru brīdi manas locītavas vienkārši padosies.

"padošanās" laikam ir īstais vārds. es gribu pazust, izslēgt datoru un telefonu, aizmirst par pienākumiem un attiecībām, un ķermeniskajām vajadzībām. kādu laiku vienkārši eksistēt tādā kā limbo - ne šur, ne tur. nerunāt ne ar vienu, nesatikt nevienu. ēst to, kas pagadās. daudz gulēt. bet es velku sevi aiz tiem izstaipītajiem diegiem, turu sevi stāvus. reizēm šķiet, ka pat elpošana paņem tik daudz enerģijas, ka būtu patīkami uz kādu brītiņu no tās atpūsties. pagulēt uz grīdas neelpojot un nemirkšķinot, just tikai vēsu un cietu virsmu. nedzirdēt neko, jo klausīšanās ir tik šausmīgi nogurdinoša. viss mans augums drīkstētu būt tas izgaisojušais balons, izmirkusī, izplūkātā lupatu lelle, kuru es šobrīd spīdzinu, vazājot no vienas vietas uz citu. un tad, kad es būtu tā pagulējusi, mans ķermenis lēnām atkal piepūstos, ieņemtu savu dabisko formu, diegi vairs nebūtu ļengani, un es spētu nostāvēt kājās.

zinu, ka tam visam pamatā slēpjas visparastākā nespēja tikt galā ar stresu un nemācēšana risināt problēmas, taču ir nenormāli grūti to ieskaidrot šim visuresošajam nogurumam. šim pilnīgajam spēku izsīkumam, kas mani piemeklē neatkarīgi no gadalaika.

varētu iziet ārā pagulēt peļķē.
Link5 raksta|ir doma

223 [14. Okt 2019|19:20]
no manis nav pilnīgi nekādas jēgas.
ja mani izņemtu no vienādojuma, nekas nemainītos.

es negribu sevi izņemt no vienādojuma, vienkārši stulbi.
Link15 raksta|ir doma

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]