paaugstināta temperatūra [entries|archive|friends|userinfo]
bija

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

110 (putnu būšana) [16. Aug 2017|09:44]
nespēju aptvert, ka cilvēki tik tiešām spēj pamosties pusastoņos, ieiet dušā, sapurināties un būt gatavi dienai. esmu nomodā jau vismaz divas stundas, man joprojām ir nelabi, sāp galva, teikumi liekas kopā ar grūtībām un drusku gribas paraudāt. gluži kā visu to pusotru gadu, ko nostrādāju vietā, kas pieprasīja, lai katru darba dienu deviņos es būtu tur. ikreiz tieši šādi sēdēju, blenzu ekrānā un ienīdu visu pasauli. par spīti kafijai, brokastīm un braucienam ar riteni rīta atsvaidzinošajā gaisā.

šorīt vēl šādai - ar noslīdējušu seju, aizpampušām acīm un nespējīgai parunāt - nācās satikt vīrieša mammu, kas halātā izskatījās labāk par mani un manu puķaino kleitu. ai, pat viņa brālis, kas vakar smagi dzēra un nakti nogulēja mašīnā, izskatījās simtreiz dzīvāks. vai mēs drīkstam dienu pārbīdīt divas stundas vēlāk? es gulēšu tikpat, bet celšos laikā, kas nepadarīs mani par sāpju un izmisuma kamolu.

ja jāmostas sešos, es sēžu gultā un raudu lielām, smagām, siltām asarām, jo neko citu izdarīt neesmu spējīga.

pasaules pielāgošana cīruļiem ir sasodīta netaisnība.
Link4 raksta|ir doma

109 (es pārāk daudz domāju par savu ķermeni) [4. Aug 2017|14:29]
es kailumā jūtos ērti. man patīk dzert rīta kafiju kailai, smēķēt kailai un pieglaust kaķēnu pie savas atkailinātās miesas. tāds mīkstums un maigums visapkārt. vienatnē nav jādomā par ķermeņa neglītajiem aspektiem. vienatnē es spēju ķert mirkļus uz galda noliktajā vienīgajā spogulī un pat priecāties par auguma līnijām. man ļoti patīk manas kājas un muguras izliekums. attiecīgos leņķos arī viduklis un krūtis. tā kā man nav lielā spoguļa, tajā redzamajam attēlam netraucē seja vai kaut kādas ne tādas proporcijas.

nonākot blakus citiem cilvēkiem - vai pat tikai iedomājoties par tiem -, šo maigumu aizklāj kauns. vainas apziņa par atļaušanos pieņemt, ka esmu glīta. sāku mentāli sevi pērt, nolaižu acis un cenšos noslēpties aiz savām rokām. aizvelku aizkarus. fiziski un mentāli.

bet vismaz kaķim patīk mans mīkstais vēders. ar ķepiņām mīcās un murrā.

papildināts: sapratu, ka peldēties labprātāk ietu kaila, ne peldkostīmā.
Link10 raksta|ir doma

108 (saules nogurdinātie) [31. Jul 2017|11:53]
katrā no mums ir hipsterīgs pirmatklājēja rūgtums mirklī, kad cilvēki izbauda to, ko tu esi uzskatījis par sev unikālu pieredzi.

šogad rojālis bija pilns ar tuvākiem un tālākiem paziņām. viņi dzēra šņabi, nesa mani pa molu (jo atkal jau aizmirsu par tiem nolāpītajiem akmeņiem un nepaņēmu pastaigā līdzi apavus), uz kultūras centru gāja pa apkārtceļu, nevis teleporta shortcut-u, un tumsā apstājās uz otras puses ceļa, lai ar mums aizmuldētos par kinolietām. un es jūtu, ka viebjos. jo rodas sajūta, ka daļa - pagaidām mazākā - bija ieradušies nevis filmu un burvīgās atmosfēras dēļ, bet kā uz kārtējo abstrakto pasākumu, par kuru pēc tam pastāstīt rīgas treša biedriem. ieraudzīju šodien neilandlīgas aicinošo, sajūsminošo ierakstu, un man palika skumji. es baidos, ka ar katru gadu šī apmeklētāju daļa, par ko man gribas viebties, augs.

bet tā ir tāda dumja skaudība, ar kuru jācīnās. jo kāpēc lai man būtu žēl, ka festivāls paplašinās, piesaista jaunus interesentus un kļūst atpazīstamāks?
Link12 raksta|ir doma

107 (dzērvju iela pasaules galā) [27. Jul 2017|12:27]
dikti gribas dzīvot tuvajā pārdaugavā vai maskačkā. kaut kur, kur līdz aleponijai var aiziet max stundas laikā. kur vakara saule krīt tā, ka aizraujas elpa, un kur nodzerti vīriešpurni uz tevi skatās nevis ar "ooo, meitene!", bet ar neizpratni, ko tu te tāda ieklīdusi.

kāds no jums neīrē 2-3 istabu dzīvokli ar divām izolētām istabām?

vakar nācām ar A pa maskavas ielu ap deviņiem vakarā, un tā bija viena no skaistākajām pastaigām, kas man pēdējā laikā bijusi. vairāk jāstaigājas.
bet nekas, tūlīt jau jūra un kino, un
Link1 raksta|ir doma

- [26. Jul 2017|12:44]
es gribētu visur un vienmēr izskatīties tik labi kā atspīdumā sava datora ekrānā
Link3 raksta|ir doma

106 (i will swear in whatever dead language i please) [18. Jul 2017|16:07]
mēs mācāmies viens otru. mācāmies pieņemt to, kas otra dzīves redzējumā šķiet nepieņemams. mācāmies pieskārienus, slēptas vēlmes un tuvību. mācāmies runāt par to, kas reizēm mūsos veido barjeras. es laikam beidzot saprotu, ko nozīmē "ieguldīt attiecībās darbu", un tas ir daudz patīkamāk nekā biju gaidījusi. ar katru atklājumu, kas otra elpai liek aizrauties, ar katru sarunu vīna reibumā un katru klusu atzīšanos mēs kļūstam arvien tuvāki. tā aizrautība, kas pusaudža gados ierāva avantūrās un kopābūšanās un kas šķita kā vienīgais pareizais ceļš, nu ir apzināti uzbūvējama. no vienas saskatīšanās jaungada svinībās esam nonākuši šeit, un 'šeit' ir ļoti laba vieta.

userinfotepat  bija taisnība, sakot, ka nu jau esam vecumā, kad vairs neiemīlamies no pirmā acu skatiena. pieķeršanās tiek veidota sarunās.
Link2 raksta|ir doma

105 [12. Jul 2017|17:03]
biju nonākusi vietā, kur eksistē normāla izmēra spoguļi. pati savās mājās ieraudzīt sevi pilnā augumā neesmu varējusi jau vairāk nekā divus gadus. tāpēc priekšstats par savu ķermeni man veidojas no atspulga fragmentiem mazajā padomju laiku spogulītī, noķertiem mirkļiem skatlogos un mēģinājumiem sevi tīri fiziski nopētīt. nekas no šī nedod diez cik precīzas zināšanas.

un es stāvēju, vēroju savu puskailo ķermeni un neiedomājami sev riebos. zināju, ka man ir sakumpuši pleci, līka mugura un nedaudz-par-daudz apaļš vēders. visas klasiskās "sēžu ikdienā pie datora, pēdējoreiz sportoju sen senos laikos pie fizioterapeita" dzīvesveida iezīmes. taču izrādās, ka ir trakāk. esmu visa tāda mīksta, apaļa, trīceklīga. izskatos tā, it kā nesen būtu dzemdējusi. tikai bez krūtīm. ne tikai manus draugus, bet arī mani pašu bija apmānījis mans nelielais augums un šķietamais tievums. fakts, ka manas plaukstas locītavas apkārtmērs ir mīlīgi piecpadsmit centimetri, nenozīmē, ka mīkstākās ķermeņa daļas nekad neizplūdīs un nenokarāsies.

tagad vēl vairāk gribas slēpt sevi no citu cilvēku acīm. arī vīrieša. vēl izteiktāk seksa laikā domāju par savu ķermeni un pati apgrūtinu sev atbrīvošanos. lai gan zinu jau, ka tas ir brīdis, kurā vīriešiem absolūti vienalga. turklāt viņš jau ir redzējis visu, ko vien iespējams, kāda vairs jēga slēpties?

žēl tikai, ka pat šis riebums nav pietiekoši spēcīgs motivators sportisku aktivitāšu uzsākšanai.
Link9 raksta|ir doma

104 [1. Jul 2017|18:47]
citās ziņās - tikko teicu kaķim: "kas laiza elektropreces, koa?"
Linkir doma

102 [29. Jun 2017|18:35]
briest vēlme pārvākties. aizbēgt no malkas apkures un kaimiņiem, kas sit sievu un kuru dzīvokļos gaudo suņi. nedzīvot vairs koka mājā. nejusties neērti, ejot tumsā pa avotu ielu. taču, jo vairāk par to domāju un jo vairāk pētu dzīvokļu sludinājumus, jo vairāk, paskatoties sev apkārt, atceros, cik mājīgi jūtos tepat. jā, mans dzīvoklis ir nolaists, stūrī atlupušas tapetes, jo reiz tecējis ūdens, bet citā stūrī griestos pelēks pleķis. aiz diviem no trim logiem redzu priekšā aklu sienu, trešo šī siena nosedz līdz pusei. ziemā salstu, lai cik ļoti kurinātu krāsni un aizpakotu logus. bet tad atkal šķiet, ka to naudu, ko prasīs pārvākšanās, varētu ieguldīt kārtīgos elektriskajos sildītājos, skapīšos un citās mājīgumu uzlabojošās lietās. un tā es te sēžu un atkal jau nesaprotu, ko lai ar sevi dara. kur lai sevi liek.

varbūt jāatgriežas komunālā dzīvoklī. bet te jau runā nostaļģija.
Link6 raksta|ir doma

101 [21. Jun 2017|21:10]
pēc dušas man vienmēr gribas mīlēties. iespējams, tas ir saistīts ar to siltuma, maiguma sajūtu, kas pārņem, kad tu tāda tīra, svaiga, smaržojoša iznāc istabā, kur pa logu ienākušais āra gaiss noglāsta tavu ādu. tu vēlies, lai tev pieskaras, tevi samīļo, skūpsta. un tad no domas vien tu vieglītēm uzvelcies - bet mīlošā, nevis mežonīgā veidā. otrā varianta gadījumā es teiktu, ka tā ir kaut kāda primitīva vēlme sabojāt perfekto, ar sviedriem un siekalām noklāt ādu, pazaudēt ziedu aromātu un atgriezties pirmsākumos. bet nē. šīs alkas ir pilnas maiguma. un fiksācijas, un elsu, un iecirstu nagu, un
Link2 raksta|ir doma

- [21. Jun 2017|13:53]
-ieraudzīju vienu meiteni, kurai uz maikas rakstīts "reality sucks", un gribas tik ļoti piekrist.
-definē realitāti.
-manā gadījumā realitāte ir telpa, kurā man jāmaina vējstikls.

un tieši tik vienkārši.
Link8 raksta|ir doma

100 [15. Jun 2017|19:47]
ir tik daudz, ko gaidīt, ka zūd motivācija šo gaidīšanas periodu aizpildīt ar kaut ko vērtīgu. un ir taču jāaizpilda, jo darāmā tik ellīgi daudz.

pēc jāņiem braukšu vidzemes ārēs pēc maza kaķubērna, kas tā pavisam pēkšņi uzradās mana klabes ieraksta komentāros. joprojām baidos. ne par kaķa piemērotību man, bet manis piemērotību kaķim. bet gan jau, gan. prieks jau tagad plūst pāri malām.

tas ir galvenais gaidīšanas objekts, bet vēl jau paši jāņi, spontāns izbrauciens uz kaimiņvalsti, tetovēšanās un vienīgais šīsvasaras festivāls. turklāt pieķeru sevi ikdienā esam nepārtrauktā gaidīšanas režīmā, izņemot brīžus, kad vīrietis ir blakus. jo tad viņa klātbūtne vairs nav jāgaida.

es nekad neesmu bijis darbīgs cilvēks. nekad neesmu cēlusi roku, iesaistījusies, organizējusi vai pat vēlējusies to darīt. nezinu, kā plānot savu laiku mirklī, kad tas jāsadala vairākiem uzdevumiem. savam lielajam, brīvprātīgajam darbam atkal nāksies prasīt termiņa pagarinājumu, jo maizes darbā intensīvs periods. tā jau es būtu varējusi samenedžēt abas šīs lietas, bet neprotu. un aizmirstas. pierasts, ka visu vienmēr var izdarīt pēdējā brīdī, un neņemu vērā, ka šis nav tas gadījums. tikko vēl pieteicos rīkot mūsu ikgadējo laivu braucienu, un es pat nezinu, no kura gala jāsāk domāt. es pamanījos pat aizmirst, ka jāņos vajag telti, kā es spēšu paturēt prātā (vai pat iedomāties par!) visus tos miljons sīkumus tik milzīgā pasākumā?

pirmo reizi dzīvē gribas mierināt sevi ar jaunu apģērbu/smuklietiņu iegādi, bet pat tam man nav ne laika, ne līdzekļu.

mammai neesmu zvanījusi jau nolāpīti ilgi, kur nu vēl braukusi ciemos. esmu ne vien draņķīgs draugs, bet arī bērns.
Link3 raksta|ir doma

- [8. Jun 2017|14:20]
visu laiku prasās aizrādīt nkc par viņu ļoti jocīgo komunikāciju soctīklos. tikko, piemēram, posts, kas iekļauj zīmju rindas ":)))! -" un ":)?" teikumu galos. nesaprotu - rakstītājam piecpadsmit vai piecdesmit.
bet es jau tā par daudz publiski piekasos gramatikai.
Link7 raksta|ir doma

99 [7. Jun 2017|18:14]
tik ļoti gribas kaķīti.

bet man tagad bail. bail, ka nepietiks pacietības, lai izaudzinātu no maza kaķubērna jēdzīgu zvēru, kas netaisīs šmuces, neplēsīs kājas un neienīdīs mani. nebiju pati pamanījusi, līdz spect-actor sarunā neieminējās, ka man nekad nav veicies ar kaķiem. viņa saka, ka tas tāpēc, ka neviens no tiem nav bijis mans.

pirmo man uzdāvināja dzimšanas dienā draugs, ar ko tikko bijām sākuši dzīvot kopā. pēc diviem gadiem izšķīrāmies, un lopiņu viņš paņēma līdzi, jo man tobrīd nebija, kur to izmitināt, turklāt šie abi vienmēr bija labāk sapratušies. tas bija viņa kaķis.
otru pagalmā atrada un mājās atnesa vairsneat, iesākot tajā dzīvoklī veselu ēru. kaķis saplēsa manu spoguli tieši mirklī, kad biju pašķīrusies ar otru "vērā ņemamo" draugu, radot burvīgu alegoriju manai dzīvei. mēs kašķējāmies, vairsneat - nē. tas bija viņa kaķis.
trešo paņēmu pati no patversmes, un ar to jūs zināt, kā gāja. man joprojām uz kājas ir rētas, kas, ceru, drīz pazudīs. tas bija neviena kaķis.

nezinu, vai mans raksturs ir piemērots dzīvniekiem. varbūt vienkārši nav lemts.
Link16 raksta|ir doma

98 [2. Jun 2017|21:08]
-ko jūs šovakar?
-"mēs"?
-"jūs", jo tevi uztveru kā kaut kādu mācību pārzini tai cilvēku grupai.

mans vistu mātes statuss no vienkāršu filmugājienu organizēšanas pārcēlies arī sociālajā dzīvē. ievēroju to jau pirms pāris mēnešiem, ka parastais pēcfilmas bāra apmeklējums izkrīt pavisam tad, ja es netieku (lai arī visiem citiem brīvs vakars). it kā mani varas taustekļi turētu kopā cilvēkus arī pēc pasākuma beigām un, ja es tos atlaižu, visi izbirst, kur pagadās. nesaprotu, kā nonācu šajā situācijā.

vēl es te pirms pāris dienām prātuļoju par flirtu. man vienmēr bija licies, ka to absolūti neprotu, jo tik ilgi nebija bijis nepieciešams to darīt un man nekad īsti nav pievērsts tik daudz uzmanības, lai būtu, uz ko patrenēties. bet tagad es te atskatījos uz savu komunikāciju ar cilvēkiem (sevišķi pretējā dzimuma pārstāvjiem), un sāk likties, ka es to vien daru kā flirtēju. bez mērķa, protams, ja reiz pati nemaz nepiefiksēju šo iezīmi. laikam tādā veidā ir vieglāk cilvēkiem iepatikties, un esmu neapzināti pieņēmusi šādu komunikācijas stilu.

nepalīdz arī tas, ka pēdējā laikā pēkšņi atkal sev sāku šķist glīta.

runājot vēl par izskatu - vakar stāvu pie jaunā č un smēķēju, pienāk trīs jaunēkļi, kas man paziņo, ka es izskatoties pēc ingas pirms desmit gadiem. "tie mati un tieši tādas zeķubikses, kā inga vilktu!" un es nesaprotu, kā reaģēt un kas ir inga, un vai tas ir labi, ka izskatos pēc viņas.
Linkir doma

- [31. Maijs 2017|16:33]
nu bet tagad es atkal uzsēdīšos uz "jan egeland" dziesmas.
paldies, ušakov.
Linkir doma

97 [30. Maijs 2017|13:55]
aizvien vairāk pārliecinos par teicamnieka sindroma kaitīgumu. ja nekad dzīvē nav bijis nepieciešamības jebkur ieguldīt pūles, iemācīties to darīt ir ārkārtīgi sarežģīti.

tas izpaužas pilnīgi visā - no mēģinājumiem pacelt sevi līdz pavisam maznozīmīgu, jaunu lietu apgūšanai. ja man neizdodas uzreiz, es sadusmojos un atmetu ar roku. es vēlos mēģināt, sajust progresa baudu un pasmieties par neizdošanos, bet iekšējā pretestība neļauj. to var sajust pat tādos sīkumos kā mācoties spēlēt biljardu. tam būtu jābūt jautri. tam nevajadzētu nozīmēt pilnīgi neko. taču prāts iecērtas, liek atkāpties un par neveiksmi taisnoties. padomi - kurus man vajag, jo es šo lietu neprotu darīt, - aizkaitina, pirms katra sitiena ir nelabi no stresa un pēc katras neizdošanās pat jāvalda asaras. tāpēc gribas vienkārši pagriezties un aiziet. "ja nesanāk, tad nesanāk." palikšana, sevis piespiešana un centieni atbrīvoties tik ļoti nogurdina.

un šis muļķīgais piemērs ir perfekts modelis jebkam manā dzīvē. es labāk izvēlos pat pirkstu nepiedurt, jo tāpat nesanāks. ieguldīt darbu, laiku un enerģiju, lai sanāktu, šķiet kā tāls, nesasniedzams mērķis. un tāpēc es te sēžu, marinēju savas ambīcijas un nekustos ne no vietas jau gadiem. "ja tas nenāk pie manis pats, es taču nesperšu soli pretī."

būšana ar darošu, varošu cilvēku varbūt spēs mani vismaz nedaudz no šīs stagnācijas izkustināt. jo ir taču tik priecīgi redzēt, kā viņam izdodas, un tas liek vēlēties likt arī viņam ar mani lepoties.
Link7 raksta|ir doma

96 [26. Maijs 2017|02:00]
biju daudz dzirdējusi par to, ka cilvēkus pārņem niecīguma apziņa, skatoties debesīs. šāda tendence - likt pēkšņi aptvert visuma plašumu - piemīt sevišķi zvaigžņotam debesjumam. tas manī vienmēr ir iedvesis vārdos neaprakstāmu pacilātību. debesīs varu lūkoties ieplestām acīm, jūtot, kā krūtis piepildās ar spiedienu, ko var pielīdzināt tikai ilgām. bet, šķiet, tikai šodien mani piemeklēja tāda patiesa, prātu mezglā sametoša (vai tieši atraisoša?) atskārsme. lasīju nasas ziņojumu (populārzinātnisko, protams) par pirmajiem rezultātiem no juno misijas datiem, un pavisam negaidīti apjēdzu, cik neaptverami taču ir tas, ka mums ir zonde orbītā ap jupiteru. jupiteru! šis mazais cilvēka tehnoloģijas brīnums riņķo viens pats, niecīgs, neaizsargāts ap milzīgu gāzes planētu un sūta mums informāciju. pēdējoreiz es ko līdzīgu sajutu, kad rosetta apklusa uz visiem laikiem. iedomājoties, ka tāda maza metāla kaudzīte mūžam mētāsies pamesta uz komētas, izmantojusi savu pēdējo elpu, lai atsūtītu datu drusciņu, man palika visai skumji.

pirms vairākiem gadiem sēdēju rixc mediju telpā un klausījos tās kailajās sienās atbalsojamies kosmosa skaņas. neatceros, kas tie bija par viļņiem un kāpēc, atminos tikai to, ka vēlējos palikt tur mūžīgi, kamēr apkārt skan tā pārpasaulīgā šņākšana un pīkstēšana.
šodien klausos jupitera plazmas skaņas un aizturu elpu.
Linkir doma

95 [23. Maijs 2017|21:39]
šodien aizvedu kaķi atpakaļ uz patversmi. nebiju gaidījusi, ka tas man liks justies skumji, ņemot vērā visus iemeslus, bet šobrīd sēžu istabā un gaidu, ka kuru katru brīdi pret laminātu noskrapstēs nadziņi. vai garām datoram nočāpos pūkaina radība ar iedomīgu skatu sejā. stāvot pie izlietnes, jau morāli gatavojos kārtējam kodienam potītēs.

bet nē. tas ir beidzies. man vairs nebūs jādzīvo konstantā stresā, gaidot, ka kuru katru brīdi man kāds ieleks kājās, negaidot saskrāpēs rokas vai naktī sakodīs vaigu. nebūs jāapdomā katra sava kustība, lai tikai neizsauktu pēkšņas agresijas lēkmi. nebūs jāziedo miega stundas, cīnoties ar nagiem savā galvas ādā.
vakar vakars bija pēdējais salmiņš. viņa jau vairākas nedēļas bija graduāli kļuvusi arvien nepatīkamāka, un vakar pati pielika punktu uz i. pilnīgi bez nekādas provokācijas kaķe iemetās manā kājā tā, ka šobrīd - vairāk nekā diennakti pēc tam - kāja ir smagi sapampusi, es tik tikko spēju pastaigāt un nezinu īsti, kur likties no sāpēm. šādi divreiz jau bija noticis, bet pēc tam diezgan ātri bija atkal iestājies miers. viņa atkal atgriezās pie ikdienišķajiem skrāpējieniem/kodieniem, kas reti atstāja nopietnas pēdas. taču šoreiz šņākšana, ciršana ar ķepu un manu pēdu medīšana nebeidzās arī pēc divpadsmit, četrpadsmit un divdesmit stundām. milzīgajās zīlītēs nepazuda slepkavnieciskais skatiens, kas vēlāk nobiedēja pat patversmes darbinieces. sen nebiju izjutusi tik dziļas, instinktīvas bailes no kāda. sēdēju gultā trīcošām rokām un līstošām asarām, centos nekustēties un konstanti apzināties, kur atrodas dzīvnieks. nepalīdzēja ne likšana mierā, ne ieslēgšana citā telpā, nekas.

un tad es sapratu, ka nevēlos turpmākos padsmit gadus dzīvot bailēs no sava kaķa. nevēlos rēķināties ar negaidītiem, nepamatotiem uzbrukumiem, pie kā vainojams iepriekšējais īpašnieks. un, lai arī šobrīd es mazliet apšaubu savu lēmumu un uztraucos par to, vai neesmu pārsteigusies, sagaidīt arī mirkli, kad viņa iecirstos man sejā, nebūtu labākais iespējamais scenārijs.

tāpēc man tagad mājās ir tukšums. neesmu vēl pat izlējusi ūdens trauciņa saturu.
Link12 raksta|ir doma

94 [21. Maijs 2017|19:01]
ārā ir tas brīnišķīgais dzert-pludmalē-lasīt-grāmatas-parkā-braukt-ar-riteni-jebkur laiks, bet man ir drusciņ temperatūra, plaušas tā vien prasās izrauties no krūtīm un ļoti, ļoti skumji. komunicēt ar cilvēkiem kļūst arvien grūtāk, un tas smagi rīvējas ar mājāssēdēšanas apnikumu, jo pēkšņi nekur vairs nespēju rast sev vietu. zied kastaņi, tie vienmēr mani spējuši padarīt teju līdz asarām laimīgu, bet šoreiz šķiet, ka manas skumjas zied kastaņu svecēm. vēlos apskauties, mīlēties un saņemt skūpstus, bet nevēlos runāt. vēlos skatīties vecas filmas, aizbraukt vienatnē līdz mežam, pieskarties koku stumbriem un pagulēt sūnās. kaut kāda saplīsusi vientulība, sprausloju un speru tās lauskas prom, negribu, nevajag, nedrīkstu. man nav tiesību justies nelaimīgi.

kaut kā tik izmisīgi pietrūkst.
Link14 raksta|ir doma

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]