paaugstināta temperatūra [entries|archive|friends|userinfo]
bija

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

214 [17. Maijs 2019|23:40]
šodien man pielēca, kāpēc man dzerot nav mēra izjūtas. tas ir tieši tāpat kā ar darbu. nav jēgas pastrādāt stundiņu, ja es neizdarīšu visu. atlikt visu uz pēdējo dienu ir normāli, jo tad es 12 stundas no vietas ar raibām acīm visu saraušu, toties darbs būs pabeigts. dzerot ir tieši tāpat. nav jēgas dzert vienu alu, ja nesekos nākamais. nav jēgas sākt dzert, ja es nepiedzeršos līdz tām pašām raibajām acīm. šodien es atnācu mājās no bāra pusdivpadsmitos. izdzerti ir divi ali. uzzinot, ka abi mani biedri vēlas iet gulēt, mani pārņēma neaprakstāma vilšanās. un absolūta neizpratne - ko gan es darīšu mājās līdz brīdim, kad varēšu aizmigt?! agrākais, kad es varu aiziet gulēt, ir divos. tagad man vēl ir divas stundas, kurās es būšu viegli iereibusi, pilna vilšanās par nepiedzeršanos, bet pietiekoši dzīva, lai it kā kaut ko darītu. bet ko?! "darbs" nav pabeigts. nepalīdz apziņa, ka vismaz man rīt nebūs paģiru un es varēšu ne vien normāli hoķi noskatīties, bet arī mammu satikt. nepalīdz apziņa, ka neesmu iztērējusi nenormālu naudu alkoholā. nepalīdz apziņa, ka es neesmu sevi apkaunojusi citu priekšā un vispār esmu izvairījusies no morālo paģiru iespējamības. darbs. nav. pabeigts.

mans analizējamo lietu saraksts nākamajai terapijas uzsākšanas reizei aug un aug.
Link1 raksta|ir doma

213 (they have their life all figured out) [16. Maijs 2019|17:48]
man laimīgi šķiet cilvēki, kas ģērbjas ļoti vienkārši.
man laimīgi šķiet cilvēki, kas nekrāso matus, nepārspīlē ar kosmētiku un vizuāli izskatās piezemēti.
man laimīgi šķiet jauni, precēti cilvēki.
man laimīgi šķiet jauni cilvēki ar bērniem.
man laimīgi šķiet cilvēki, kas daudz dodas pie dabas.
man laimīgi šķiet cilvēki, kam ir dārzs.
man laimīgi šķiet cilvēki, kas prot saģērbties atbilstoši laikapstākļiem - īpaši, ja viņiem mugurā ir tās, ko es saucu par "skandināvu jakām".
man laimīgi šķiet cilvēki, kas klausās klasisko mūziku vai džezu.
man laimīgi šķiet kopti cilvēki.
man laimīgi šķiet cilvēki, kas iet brančot.
man laimīgi šķiet cilvēki, kas prot skaisti nofotografēt savu vieglo (iespējams, dokumentālo) literatūru, kafijas tasi un ziedu vāzi.

es ticu tām dzīvēm, ko redzu instagramā. es esmu viegli ietekmējama, un mana pārliecība par to, ka arī es kādreiz būšu viens no šiem laimīgajiem cilvēkiem, nu jau vairs ne tikai krītas, bet tiek ar veseri dzīta zemē kā pālis. visi šie kvalitatīvajās drēbēs tērptie, pārgājienos ejošie, ģimenes veidojošie cilvēki manā prātā ir "viņi". kaut kas apskaužams, bet nesasniedzams. jo viņi, kā man šķiet, saprot dzīvi (have their life all figured out), viņiem ir mērķi, un viņi uz tiem iet. un pārāk neiespringst par jebko citu. tāpēc viņi ir skaisti un laimīgi.

es tikmēr izskatos kā pāķis, lai arī ko es uzvilktu, sapņoju par dārzu, bet esmu drausmīgs sliņķis, un pat nemēģinu mācīties sevi kopt. lūk, tā.
Link14 raksta|ir doma

212 [8. Maijs 2019|22:51]
tik skaistas debesis šovakar. visur tāds gaišs, bet virs jūras kāds izsmērējis nakti. tā pavirši, lieliem vilcieniem. mēness strēmelīte kūst kaut kur virs gaisā sasaluša, tumša dūmu staba no skolas skursteņa. redzu, kā tālumā starp mājām un kokiem aizbrauc izgaismots kuģis. atkāpjos un šķiet - uzkāpju kaķa astei. bet nē, tas tikai salocījies paklājs.

es gribu to mieru apēst. iesūkt sevī un saglabāt, bet tējas čiekuri salīp ap zobiem un nekā. bibliotēkas kartīte atvērta uz galda un uz mani skatās "atdošanas laiks".
Linkir doma

211 [23. Apr 2019|15:10]
es nez, varbūt jāievieš bērni, lai es sāktu piedomāt pie sava uztura, mājas kārtības un aktivitātēm. par sevi es rūpēties neprotu, bet, rūpējoties par citu, varbūt tas notiktu netīšām. by proxy, tā teikt.

domājot par bērniem, es pēkšņi aptvēru, ka viņi uzaugtu tādā vidē, kādu es nekad neesmu pazinusi. lielā ģimenē, kurā gan jau būtu arī kāds vienaudzis - vai nu vismaz vēl kāds bērns. man ir māsa, kas pēc kāzām noteikti ķersies pie ģimenes plānošanas. E no vecāku otrajām laulībām ir trīs brāļi un māsa - ļoti dažādos vecumos, ar ļoti dažādām interesēm un no diametrāli pretējām vidēm. tajā pusē vēl ir vesels birums māsīcu un brālēnu, izkaisīti pa visu Latviju un ne tikai. es nesaprotu, kā bērni, kas uzaug ar tik daudz radiniekiem, atceras kaut pusi! bet gan jau tajā ir kaut kas mierinošs. tāds liels drošības tīkls, no visām pusēm pastieptas rokas. E gan ir ļoti atsvešinājies no savas ģimenes, bet bērna dēļ noteikti nāktos atjaunot saites, jo visādas mātesmāsas priecātos un aicinātu ciemos. man paplašinātās ģimenes īsti nav - ir pusbrālis, ar ko pirmo un vienīgo reizi runāju piecpadsmit gadu vecumā, un ir brālēns, kura dzīve ir mums pilnīgi sveša - un, godīgi sakot, arī nesaistoša. es nezinu, ko nozīmē dzimta. līdz ar to es nezinu, vai es prastu audzināt bērnu ar dzimtas apziņu. varbūt kāds teiktu, ka tas nemaz nav svarīgi - piespiest veidot attiecības tikai tādēļ, ka jūsos plūst vienas asinis, -, bet manī kaut kur ir sajūta, ka es negribu atņemt cilvēkam šo iespēju. šo tīklu. tās savītās rokas, kas kritienā noķers.
Link2 raksta|ir doma

jebatorijs [14. Apr 2019|23:30]
manā galvā ir tieši divi piecgades plāni, un tie ir savā starpā galīgi nesavienojami.
Linkir doma

210 (melnīgsnējs) [10. Apr 2019|22:28]
saruna par bērnības atmiņām un grāmatu lasīšanu noveda mani "sprīdīša bibliotēkas" sarakstā, un es atcerējos par "rudmataino zoru". man šķiet, ka pats stāsts man nešķita pārāk interesants, taču zora kā tēls bija brīnišķīga. viņa bija tāda, kāda es vēlējos būt. spēcīga - gan prata kauties, gan izmest asas piezīmes, kas apklusināja pat lecīgākos puikas. skarba, noskrāpētiem ceļiem, basām kājām un izspūrušiem matiem. pašpuika. vienpate. mežone ar krampi. nenoņēmās ne ar kādām emocijām, vienkārši darīja savu "darbu". un viņas sāpīgā iekšējā pasaule atklājās tikai tad, ja tu spēji to no viņas izvilkt.

šādas varones man bija īpaši mīļas. dažādu veidu ronjas. dzīve viņām triecas virsū kā jūra, bet viņas stāv ar augsti paceltu galvu un nekas viņas nelauž. savās bērnības rotaļās es vienmēr biju klejotāja - tumša, noslēpumaina meitene, kas attraucas uz zirga, sadod visiem ļaunajiem un traucas tālāk. kāpu kokos, šūpojos, cik augstu varēju, ložņāju pa krūmiem un visur biju varone. kad rotaļās nācās iekļaut māsu, viņa vienmēr bija bagāta, gaiša, viegla, kamēr es ar lielu prieku un romantizēšanu uzņēmos nabadzīgās plukatas lomu, jo tieši tās bija tās spēcīgākās. visas billes, annas no zaļajiem jumtiem un madikenas mani kaitināja. viņas bija pārāk mīkstas un saulainas. pārāk naivas. pārāk neapdomīgas un neracionālas. kaut kā dīvaini šādas domas iztēloties sešgadīga, astoņgadīga bērna prātā.

tumšums šajās fantāzijās izpaudās pat vizuāli. jā, zora bija bāla rudmate, bet citādi es vienmēr iemīlējos visos melnīgsnējajos varoņos. šo vārdu es atceros īpaši skaidri. ja varonis bija aprakstīts kā "melnīgsnējs", "ar tumšām matu cirtām", neko vairāk man nevajadzēja. un es pati vienmēr priecājos, ka labi iedegu, jo tad es nokļuvu tuvāk tam skaistuma ideālam, kas bija manā galvā. melni mati, tumšas acis un ļoti, ļoti brūna āda. pusaudža gados kādā forumā es pat apropriēju indiešu kultūru, veidojot tēlu indieti, jo viņas bija tik neticami skaistas.

bet patiesībā jau ir (vai tolaik bija) ļoti maz bērnu grāmatu, kas nebūtu par bāreņiem, par izdzīvotājiem un nabagiem. vienkārši interesanti, vai tas, ka mēs identificējamies ar šādiem varoņiem, nenoved pie kaut kādas nelāgas izpratnes par dzīvi. pie uzskata, ka turīgi un laimīgi cilvēki nav spēcīgi.
Link9 raksta|ir doma

209 [3. Apr 2019|00:30]
tikko ieraudzīju bildi ar skaistu gaismu uz meža sūnām un teju apraudājos. es gribētu iegrimt tajās, nevis šajā aizvien pieaugošajā trauksmē, kas jau smeļas mutē un aizcērt elpu. nesen pirmo reizi pa ilgiem laikiem piedzīvoju kārtīgu panikas lēkmi. kamēr raustījos gultā krampjos, domās atvadījos no visiem saviem draugiem. un, lai cik uztraucoša arī nebūtu lēkmju atgriešanās, vairāk mani nomāc fakts, ka tajā brīdī teju visi mani draugi gulēja tajā pašā telpā. un es nepamodināju pat blakus guļošo E, jo negribēju viņu traucēt. nemodināju turpat pāris soļu attālumā esošo M, lai viņu neuztrauktu, lai gan viņš būtu bijis cilvēks, kam varētu prasīt nomierinošus līdzekļus. nākamajā dienā uzzināju, ka viņš ir mani dzirdējis, bet māju ar galvu pie viņa vārdiem: "necēlos, jo man likās, ka tu pateiktu, ja tev vajadzētu palīdzēt."

jā, jā, es teiktu. jā, jā, viss kārtībā. jā, jā, vispār jau smieklīgi. nē, nē, nekas traks.

un es atgriežos savos vecajos ieradumos. raujos gulēt, raujos dzert. atlieku darbus, jo negribu par to domāt, tādējādi paaugstinot trauksmes līmeni, kas noved pie trīcošām rokām un seklas elpas, kas savukārt noved pie nespējas pastrādāt. fakts, ka tagad es redzu šos paternus, nevis nomierina, bet uzdzen vēl lielāku stresu. es redzu, kas notiek; es sēžu vilcienā, kas triecas pretī pārbrauktuvei, uz kuras stāv mašīnas, bet nevaru to apturēt. vieglāk bija nezināt, vieglāk bija vispār nesākt darbu ar sevi. nezinot, ka tu grimsti purvā, var kaut kā netīšām no tā purva izkļūt. kad esi iemācījies purvu ieraudzīt, papildus ierastajām lietām biedē vēl arī tas.

piezvanīju ieteiktajai terapeitei, sarunājām tikšanos pēc divām nedēļām. man ļoti, ļoti nepatika viņas balss, un tagad, kad es pie idejas par terapiju turos kā pie pēdējā izmisuma salmiņa, tas tikai iekraujas visā šajā sasodītajā uztraukumu zampā.

es gribu būt tās meža sūnas, nevis dubļu šļura.
Link2 raksta|ir doma

208 [29. Mar 2019|16:21]
man ir kaut kāda savāda apsēstība ar drēbju mazgāšanu. tikai es to varu izdarīt pareizi. netīrās veļas grozu vajag izšķirot, saliekot veļasmašīnā tikai tās drēbes, kas ir "svarīgākas". izmazgātas tās ir jākar pēc noteiktas secības, rūpīgi iztaisnojot katru krociņu. ja mazgā divas reizes, tad žāvētājs noteikti būs jāpārkārto, lai viss atbilstu attiecīgajiem standartiem. un, kamēr veļa žūst, es uz to skatos ar izdarītajam neatbilstošu apmierinātību. E drēbes es karu un loku ar īpašu rūpību, tajā ir kaut kāda intimitāte, ko reizēm ir grūti atkārtot reālās attiecību izpausmēs.

es veļu mazgāju bieži, reizēm pat pilnīgi lieki, jo kaut kas tajā tīrībā ir šķīsts un pareizs. ja to darījis ir kāds cits, es piedzīvoju aizkaitinājuma lēkmes, jo nav izmazgātas pareizās drēbes un tās uz žāvētāja ir sakrautas vieglprātīgi.

man ļoti, ļoti gribētos, lai es spētu šo sajūtu ieviest arī citos ikdienas aspektos. lai es varētu tikpat viegli vākt māju, jo, kamēr veļa ir sakārtota perfekti, dzīvokļa stūros krājas putekļu un kaķa spalvu kumšķi. bet nē, noslaucīt galdu, izskalot vannu un paņemt putekļsūcēju nozīmē karot ar sevi un piespiesties. kā lai sevi apmāna?
Link3 raksta|ir doma

207 (why am i like this) [20. Mar 2019|21:11]
man tikai šodien beidzot pielēca, cik ļoti man nepieciešams atvaļinājums. kamēr tu to neplāno, kamēr tā nav kļuvusi par realitāti, tikmēr tas pat neienāk prātā. tu vienkārši dari savas lietas un nepamani, ka esi noguris, - jo tu esi noguris visu laiku. un pieņem to kā savu pamatstāvokli, aizmirstot, ka pastāv arī risinājums. un tikai tad, kad atvaļinājums nostabilizējas, tu pēkšņi apjēdz, ka neatceries, kad tev pēdējoreiz nesāpēja galva. neatceries, kad pēdējoreiz pamodies tā pa īstam nomodā vai kad nodzīvoji visu dienu, nedomājot par miegu. un tad tās pāris brīvās dienas šķiet kā tāla, neaizsniedzama, bet reāla panaceja.

nepalīdz gan fakts, ka arī tās brīvdienas es pavadīšu vienā stresā, jo jau mēnesi teorētiski daru vienu lielu darbu - praktiski esmu tam kopumā veltījusi kādas divas stundas, katru reizi atduroties pret informācijas kalnu un, jūtot stresa nelabumu rīklē, aiztaisījusi visus tabus ciet. un ar katru dienu, protams, uztraukums un bailes tikai aug. es zinu, ka viņi uz mani paļaujas. es zinu, ka es esmu viens no "labajiem" frīlanseriem, kas vienmēr visu nodod laikā - tik ļoti laikā, ka reizēm pat saņemu pretī pārsteigumu. bet tagad man ir bijis dots beztermiņa termiņš, un tā nedrīkst, jo es palaižos un nedaru, un nerīkojos, un nestrādāju, un sēžu, un slinkoju, un atlieku, un atlieku, un atlieku. un galvā atbalsojas visiem sūtītajā e-pastā iekļautais teikums "termiņus nenoteiksim, jo reizēm pieviļ pat visuzticamākie", un man ir tik sasodīti nelabi.

kāpēc, nu, kāpēc panākumus raksturo arvien pieaugošs stress? it kā jau "do what you love and you'll never work a day in your life", vai tad ne? vai ne?!
Linkir doma

206 [16. Mar 2019|19:22]
man piemīt white saviourism vietējais paveids - rīdzinieku glābējsindroms.

es gribu iepirkties tikai savā pilsētā uz vietas, lai mana nauda paliktu šeit. es gribu braukt uz mazpilsētām un pirkt grāmatas viņu grāmatnīcās, lai palīdzētu piepildīt plānus un darbinieki saņemtu lielākas algas. es gribu vest filmas uz miestiem, es gribu rādīt ārpus rīgas nepieejamo, es gribu "nest kultūru", lol. es eju uz īpašajiem seansiem ārpus mūsu smieklīgā blokbāsteru kinoteātrīša, lai parādītu, ka te arī ir interese. ja mums būtu vietējā alus darītava, es dzertu tikai tās alu. man ir žēl, ka maksāju MUN, jo tad no manas naudas pilsētai nekas īsti netiek. dusmojos uz pirmsvēlēšanu video, kur kaut kāds faking ansis pūpols aizbrauc uz balviem un stāsta, kā balvinieki priecājas, ka ar viņiem atbraukuši parunāties no rīgas. jūtos netīra pēc reģionālās 1906 pirmizrādes, kur komanda atkal un atkal atgādina, cik svarīgs ir liepājnieku ieguldījums filmā un kā visur pilsētā par to vien runāja, it kā tas būtu lielākais notikums šajā "čuhņā".
kaut kāds tāds lokalizēts nacionālisms. un ātri pielīp (vai atlīp atpakaļ) tā kurzemnieku lepnība.

uz rīgu braukt absolūti negribas, bet baigi sāp visi tie skaistie pasākumi, ko laižu garām. šeit bārā pie letes puisis koļīdamies saka: "tur sestdien būs coconuts NO RĪGAS"
Link2 raksta|ir doma

205 (man riktīgi besī tā karotīšu analoģija) [11. Mar 2019|15:09]
"spēju izdarīt tikai vienu produktīvu un veselīgu lietu dienā," saka homebound.

un tas ir tas, kas arī mani nomāc pēdējā laikā. ja es esmu bijusi pastaigā, tad pēc tam esmu tā nogurusi, ka, kad saņemos darbam, kvalitāte ir šausmīga. ja pabeidzu pamatdarbu, tad pieķerties pie tikpat svarīgajiem blakusdarbiem nav iespējams, teksti saplūst kopā un smadzenēs nekas nepaliek. ja aizeju pie ārsta vai uz veikalu, tad manam prātam šķiet, ka šodienā vairs nekas nav jādara. un es skatos uz tiem produktīvajiem cilvēkiem, kas pastaigājas, dara savus darbus, raksta un lasa, un nesaprotu, kā viņiem tas izdodas. kur viņi tam ņem spēku? es vienmēr tik ātri nogurstu. šķiet, ka manas enerģijas rezerves ir viena tējkarote, vienā piegājienā apēdams kumosiņš. pēc tam vairs nekas nepaliek.

manas ambīcijas it nemaz nav piemērotas vienai tējkarotei enerģijas.
Link14 raksta|ir doma

- [5. Mar 2019|00:39]
es neesmu pārliecināta
Linkir doma

202 [12. Jan 2019|14:52]
pirms pāris dienām zvanīja mamma, lai pateiktu, ka viņas draudzene, ko pazinām arī mēs, ar vīru nonākuši rīgā apdegumu centrā. sprādzis destilācijas aparāts - ugunsgrēks bijis niecīgs, taču tvaikos abi guvuši attiecīgi 60% un 75% apdegumus. cilvēki brīnišķīgi, vienmēr uz visu skatījās gaiši. parasti mani tāds pozitīvisms uztrauc, bet viņai (vīru nepazinu, tikai mamma teica, ka esot tikpat sirsnīgs) tas nāca dabiski. viņa pa ielu gāja smaidīdama un stāstīja, cik žēl, ka liela daļa pretimnācēju skatās uz viņu kā jocīgu.

tikko saņēmu ziņu, ka abi aizgājuši aizsaulē. it kā nav nekāds pārsteigums, ņemot vērā, ka viņi, visticamāk, tvaikus arī ieelpoja, bet tas ziņas smagumu nemazina. mammas skumjas izpaužas niknumā par pasaules netaisnību. par to, ka rēķinus maksā ne tie, kam pienāktos. par to, ka aiziet labi cilvēki, kas sevī nesa tikai gaišumu. es arī esmu dusmīga. ziņās rakstīts, ka uzsākta krimināllieta par īpašumā atrasto alkohola ražošanas iekārtu un četrām mucām brāgas. un gribas sadot kādam pa galvu par to, ka šis brīnišķīgais pāris ir nonivelēts uz kaut kādiem kandžas tecinātājiem. un, mammas vārdiem sakot, tikmēr citur kāds gadiem ilgi brūvē ļergu un indē cilvēkus, un nekas nenotiek.

nelaimes gadījumi mani neizsakāmi biedē. man riebjas neparedzamas lietas - pat autobusa kavēšana manī izraisa milzīgu stresu, kur nu vēl kaut kas, kas ietekmē tavu dzīvi (vai nāvi) tik milzīgos apmēros. un, tā kā es nespēju iztēloties sevi sirmgalves gados, kaut kur manī mīt pārliecība, ka es arī aiziešu negaidīti. ugunsgrēkā vai autoavārijā, vai laupīšanā uz ielas. šīs trīs lietas manā galvā ir konstanti. kad dega kaimiņmāja, paņemot viena cilvēka dzīvību, es domāju par apkārtējos dzīvokļos esošajiem. par to, ka tu vari būt, cik uzmanīgs gribi, bet citu atbildību tu nekādi nevari ietekmēt. un man ir tik ļoti bail. es esmu tik ievainojama, tāds mazs gaļas kriksītis, kura dzīvība neko nenozīmē. lūdzu, glābiet mani.
Linkir doma

201 [6. Jan 2019|19:56]
ziemassvētkos, kad pie eglītes, pa svecītei dedzinot, teicām novēlējumus, izskanēja: "šis tik daudziem ir bijis traģisks gads." un es jūtos vainīga, ka mans gads bijis ļoti labs. jūtos vainīga, ka nevaru pievienoties tik daudzajām atvieglotajām nopūtām par gadu mijas iestāšanos, cerībām uz pavērsieniem un saprotošajiem pliķiem pa plecu. klusiņām pie sevis atskatos uz notikušo un klusiņām paceļu glāzi par to, lai manā dzīvē tādā garā viss arī turpinātos. lai mans entuziasms nenoplaktu, lai darbaspējas saglabātos un prasme pārvarēt sevi pēkšņi neaprautos. lai, tik strauji uzņēmusi tempu, es neatjēgtos strupceļā. tādā ātrumā tas novestu pie smagi sasistas pieres, nemaz nerunājot par vilšanos un nepieciešamību meklēt jaunu ceļu. man ir tik ļoti bail par to, ka tagad varētu sākties lejupslīde. es it nemaz neuzticos sev, gaidu to brīdi, kad padošos un kādu pievilšu. tam ir jāpienāk. zinot mani, tas pienāks drīz.

bet es tik un tā ceru, ka nepienāks. un ka šajā kalnā nav nepārvaramu bedru vai ripojošu klinšakmeņu.

priekā!
Link1 raksta|ir doma

200 [27. Dec 2018|21:50]
kā viens cilvēks var būt tik neaptēsts. es tikai šodien sapratu, ka diendusas nav fiziska vai mentāla noguruma ārstēšanas veids, tās ir emocionālas iztukšotības sekas. kad eksistēt ir kļuvis par grūtu, kad runāts un domāts pārāk daudz, tad pēkšņi pārņem nepārvarama tieksme izslēgties uz pāris stundām arī gulēšanai neparedzētajā laikā. smadzenes ir pārkarsušas, nezinu, kur lai liekas. miers iestāsies tikai kaut kad janvāra vidū, bet es jau zinu, kā ir ar to atpūtas plānošanu. "tūlīt varēs atslābt" ir bijis mans defaultais stāvoklis kopš augusta. trakākais jau tas, ka viss, kas mani izsmeļ, ir tik foršs. nav nekādu riebīgo pienākumu, ko es darītu sakostiem zobiem. bet arī tas labais nogurdina, un pasaulē nav taisnības.

tā nogurt varot tikai no svētkiem, un es tagad vēlos atvērt vīnu un noķert kādu pēdējo artekino filmu, bet tā vietā jātaisa kafija un jāķeras pie darba, kas iekavējies trīsstundu diendusas dēļ.
Linkir doma

199 (šis iesākas kā nopietns ieraksts, bet nav) [27. Dec 2018|01:56]
es domāju par divkosību mūsu mājās. man dikti besī, ka mazkaķis nāk mani modināt. savukārt mani mīļuma uzbrukumi aizmigušam mazkaķim man šķiet adekvāti. abas šīs darbības rosina mīlestība, bet viena no tām ir it kā pieņemamāka nekā otra.
manai aizstāvībai varu teikt, ka tad, kad mazkaķi pamodina, viņš izdveš tādu dikti mīļu "mMrrRrRrrrau" skaņu. esmu diezgan droša, ka pamodināta es tik jaukas skaņas jau nu točna neizdod.
Linkir doma

198 (visādi sadzīviski sīkumi) [19. Dec 2018|10:52]
celis joprojām sāp. ne vairs tik traki, bet var just, ka aukstums nepatīk. (lai arī analīzēs iekaisums neuzrādījās; celis laikam bija uzpampis, jo tam vienkārši tā gribējās.) vajag kaut kādus ceļu sildītājus, kamēr atradīšu to nelaimīgo ģimenes ārstu un tikšu pie nosūtījuma. mūspilsētā reimatologs viesojas reizi mēnesī, absurds kaut kāds. ģimenes ārsti sakostiem zobiem turas pretī katram, kurš ir atļāvies kaut iedomāties par pieteikšanos viņu aprūpei. es vienkārši gribu gulēt.

ārā ziema - šodien lodžijai logi aizsaluši. bet es klīstu apkārt rudens mētelī, jo šajā laikā atrast lētu un kaut cik jēdzīgu virsjaku, kā izskatās, nav iespējams. negribu maksāt milzu naudu - man jau nemaz nav milzu naudas. bet humpalās tukšums. nekāda pārsteiguma.

bet tas, kas mani galvenokārt uztrauc, nav ķermeņa sabrukums un nosalums. ar steigu jāpērk jauns dators, bet es te raustos un bremzēju pilnīgi dumjā dilemmā. nevaru izvēlēties starp lētāku, labāku, price vs value nesalīdzināmi izdevīgāku datoru un tak to sasodīto macbook. bet mana apmierinātība ar ios un fakts, ka mana pieredze ar windows ir visai neadekvāts atskaites punkts (dzīvoju ar nelegālo operētājsistēmu, kas jūk un brūk uz katra soļa, īpaši tagad, kad datoram jau pieci gadi), kavē piespiest "pasūtīt" tam loģiskākajam variantam. vai jums ir kādi pieredzes stāsti?
Link2 raksta|ir doma

197 [17. Dec 2018|15:14]
beidzot sapratu, kāpēc man ir tik grūti ar cilvēkiem (un kāpēc cilvēkiem ir tik grūti ar mani).

es viņiem neuzticos.

es nepaļaujos, ka cilvēks pats par sevi spēj būt prātīga un varoša būtne. man kā tādam dievam jāpieliek savs kontrolējošais pirksts, lai viss noritētu veiksmīgi. es nepaļaujos, ka varu kādam uzticēt kaut ko izdarīt. es nepaļaujos, ka cilvēki paši tiks galā ar savām kļūdām. es viņiem neticu, es gribu viņus pamācīt, nevis atbalstīt. es gribu, lai man papliķē pa plecu, bet pati nekad to nedaru. es nevaru ļaut cilvēkiem vienkārši būt, jo tad noteikti kaut kas noies greizi. es zinu, kā ir labāk.

un līdz ar to tas arī izskaidro, kāpēc man ir grūti pašai ar sevi. jo vienīgā godīgā lieta šajā pretīgajā attieksmē pret citiem ir tas, ka es to pašu prasu no sevis. visiem, ieskaitot mani, ir jābūt perfektiem. visiem, ieskaitot mani, jāspēj tikt ar sevi galā. visiem, ieskaitot mani, jābūt stipriem - tajā manā spēka izpratnē, ne jau kādā citā.

es šaubos, ka uzticību un paļāvību es iemācīšos pati. jāgaida gada sākums, kad būs vairāk naudas, un jāmeklē terapeits. citādi man te nekas nespīd.
Link2 raksta|ir doma

196 (meklēju rezerves daļas) [4. Dec 2018|21:37]
vakar pēc ļoti nogurdinošas nedēļas pamodos ar nežēlīgi sāpošu celi. vienkārši ņem un sāp. kliboju apkārt, mēģināju atminēties, vai neesmu kaut kur kritusi vai situsi, bet nekā. zils nekur nekas arī nemetas, tā kā laikam jau vaina cita. moš apsaldēts?
uz vakarpusi palika vieglāk, bet, kad naktī likos gulēt, sāpēja tā, ka stundām nespēju aizmigt. katrs pieskāriens, katra niecīgākā kustība kā īlens skriemelī. no rīta celis bija aptuveni divreiz lielāks nekā otrs. sāku domāt par iespējamu ārsta apmeklējumu.

mēģinājumi tikt pie kaut kāda daktera pilsētā, kurā man nav ģimenes ārsta, ir pilnīgi cits stāsts, bet pašā vakara noslēgumā caur galu galiem tiku pie ķirurga.

no kabineta iznācu ar nosūtījumu uz artrīta analīzēm.

man ir 26 gadi.

es valdu asaras jau kopš tā brīža, trīcu un drebu bailēs. es saprotu, ka esmu dzīvojusi ne vien mazkustīgu, bet drīzāk pat nekustīgu dzīvesveidu, bet tik daudzi mani vienaudži dzīvo līdzīgi. es nejūtos pelnījusi kaut ko, kas šķiet kā tāla vecumdienu vēsma. ārsta pārliecinātā seja un mājošā galva pie katra simptoma likās varbūt ne gluži kā āmura sitieni pret zārka naglu, bet kā kaut kas visai līdzīgs. man ir bail. es nekad neesmu bijusi tas veselīgākais cilvēks, bet nekādu pārāk nopietnu kaišu man nekad nav bijis. jā, nu, tur asinsspiediens lēkā un sirdsklauves reizi pa reizei, bet tas jau pastiprinās trauksmes dēļ un pieradums tik spēcīgs, ka nekādu lielo diskomfortu šīs lietas manī vairs neraisa (izņemot tad, kad raisa, ha). bet vārdam "artrīts" ir tik baisa skaņa. tāda noārdīšanās, vārguma, trausluma skaņa.

pastāv iespēja, ka būs jau viss labi. analīzes vēl nav veiktas. bet šī pēkšņā nolietojuma apziņa ir iedūrusies smadzenēs dziļi un sāpīgi. varbūt šis ir modinātājzvans miglas taures skaļumā.

cerams.
Link11 raksta|ir doma

195 [20. Nov 2018|22:10]
es esmu ļoti piekasīgs un sīkumains cilvēks. turklāt katru reizi es zinu, ka piekasos sīkumiem un prātīgāk būtu turēt muti ciet, bet nagi niez un es padodos. īsti nezinu, vai tas tāpēc, ka gribu visu pa savam (kaut kāds kontroles elements) vai tāpēc ka gribu justies pārāka par citiem (savtīgums un egoisms). ar draugiem tas mūždien noved pie kašķēšanās. kaut kādā svešinieku vai profesionālajā vidē es ātri vien kļūstu par "to meiteni". to, kas piesienas garumzīmes trūkumam. to, kas teiks "nu, tā jau gluži nav gan". to, kas nevar likties mierā.

bet man tik ļoti gribas, lai visur viss ir kārtīgi. lai publiskā telpā tiktu lietota gramatiski pareiza latviešu valoda. lai fakti tiktu pārbaudīti trīsreiz. lai cilvēki aplūkotu situāciju no visām pusēm. un tad es grūžu to savu aso nagu cita brūcē un pārmetu, ka viņš nav uzlicis plāksteri. es pat pārāk necenšos paklausīt tai balstiņai, kas prasa: "nu, kur tev jālien?"
iesaistos diskusijās ar homofobiem, nacionālistiem un vakcīnu pretiniekiem. norādu uz drukas kļūdām korporatīvos feisbukkontos. rakstu e-pastus par neuzmanīgi rakstītiem tekstiem informatīvā materiālā, kas, izrādās, jau ir aizgājis uz druku. un tādējādi laikam paijāju savu ego.

stulbākais jau tas, ka pati saviem tekstiem/viedokļiem/domām tik skrupulozi gan nepieeju.
Link10 raksta|ir doma

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]