paaugstināta temperatūra [entries|archive|friends|userinfo]
bija

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

117 (televīzijā nedrīkst izmantot vārdu "sūds") [20. Okt 2017|15:39]
vakar stāstīju mammai, kā lepojos ar saviem draugiem. kā viņi strādā ar sevi - sarunās ar terapeitu vai citiem, vai klusībā -, kā, sakārtojot prātu, viņi pēkšņi atklāj, ka arī fiziski var vairāk izdarīt, jo nogurums atkāpjas. kā paraudāšana palīdz tikt galā ar stresu. kā viņus visus sapisusi bērnība un ģimene, bet, neskatoties uz to, viņi cīnās un sasniedz tik daudz.

tad šorīt es pamostos - atkal nogulējusi vairāk stundu nekā nepieciešams, jo nespēju piespiest sevi pamosties. atkal nevaru aiziet paēst brokastis. atkal fonā kaitinoši sīc nezūdoša vēlme raudāt, kas nemēdz pārvērsties darbībā. atkal stundām blenžu ekrānā, neko jēdzīgu neizdarot. un joprojām man šķiet, ka tas viss uz mani neattiecas. ka man nav jākārto prāts, jo tam taču viss ir kārtībā. ka man nav jāraud, jo es taču visu kontrolēju un pinkšķēšana ir nepieļaujama kontroles atlaišana. ka es vienkārši esmu slinka un tur neko nevar darīt. vienkārši jāsaņemas. mani draugi, jā, tiem gan ir reālas problēmas. mani draugi ir malači, jo cīnās ar tām. un man vispār būtu jānokaunas, atrodoties viņu klātbūtnē, jo ar mani viss ir tik ļoti kārtībā, ka tas jau kļūst nepieklājīgi. un, kad mani draugi uzstājīgi dzen mani uz terapiju, es pasmejos.

rakstu šo un vēlos to izdzēst, jo tā atkal ir kaut kāda ņerkstēšana, uzprasīšanās uz žēlošanu. jādara, nevis jāpīkst. tikai jābeidz slinkot.

jāsaņemas.
jāsaņemas.
jāsaņemas.

jāaiziet līdz jūrai.
Link5 raksta|ir doma

- [15. Okt 2017|20:20]
ja mans kaķis būtu ēdiens, viņš būtu amfetamīns kažokā.
Link4 raksta|ir doma

116 (total runtime: 47:49:13) [28. Sep 2017|22:20]
kaut kāds pilnīgi salauzts septembris. uzrakstījusi šo teikumu, atspiedu vaigu pret vēso galda virsmu un klausījos, kā pāri viļņojas mūzika. šonedēļ gandrīz nemaz neesmu to klausījusies, šis šķiet kā svaiga gaisa malks. skaudri nepieciešams, jo fiziski ieelpot ir smagi. rudens mani noķēra visintensīvākajā, smagākajā darba periodā un iemeta sejā ar saaukstēšanos. tieši uz pēdējo nedēļu, kurā miegu aizstāj kustīgas bildītes un pīppauzes. taču atlicis tikai savilkt galus kopā, salīmēt tās atrādāmās stundiņas un cerēt, ka ar savu pēdējā brīža darīšanu neesmu zaudējusi cerību uz jebkādu turpmāku sadarbību. vairs nejūtos pārliecināta ne par ko, viss no pieteikumu jūras atlasītais izskatās jēli, garlaicīgi un banāli. arī tas, par ko vēl pirms divām dienām biju droša, ka, jā, ir vērts parādīt arī citiem.

biju uz tjerī fremo "meistarklasi" tieši pirms nedēļas un, gatavojusies apbrīnas un pazemības sajūtai, negaidīti saņēmu iedrošinājumu. arī Kannu direktors ikreiz nezina, vai pieņēmis pareizo lēmumu. vai cilvēkiem patiks. vai viņš nav vienīgais, kam šis konkrētais darbs liekas uzmanības vērts. un tad varu paglāstīt uztraukumu savā galvā, jo tas ir pavisam normāls.

tai pašā dienā vēlāk gan neaizbraucu ne uz vienu no divām paredzētajām filmām, jo valdīju, valdīju asaras līdz - ak, cik klišejiski - lietū autobusa pieturā apraudājos. un tad vēlreiz nākamajā, kur bija jāpārsēžas. un tad atpakaļ mājās. izniekojusi pusotru stundu ceļā, spēku un pašcieņu. man riebjas pinkšķēt. tā ir tāda pretīga sevis žēlošana, vēlme, lai kāds tevi samīļo, jo nabaga mazulītim bēdiņa gadījās. darbiņa, stresiņa par daudz. jā, nu, a kas pie tā vainīgs?

vēl pēc pāris dienām mīļcilvēks iesēdās mašīnā un aizbrauca. piestūmis bagāžnieku ar drēbēm, ģitārām un mantām, ko izkraut tur - citā Baltijas jūras krastā. tagad es viņam pieskarties varu tikai virtuāli.

par to gan es sev ļauju raudāt.
Link10 raksta|ir doma

115 (gribas dzert, bet dzīvoju dziļā pārdaugavā) [24. Sep 2017|00:02]
ielēju sev pēdējo palikušo vīna drusciņu, kas nu jau garšo pēc spirta ar vīnogu sulas piešprici, un tad ieraudzīju, ka pusi glāzes izvagojusi plaisa. patiesībā pat trīs. ar vienu sākumpunktu, kā tāda putna kāja. šķiet, tas perfekti ataino manu šībrīža situāciju. kā toreiz, kad dienu pēc pašķiršanās ar otro pusi, kaķis sīksīkās lausciņās saplēsa manu spoguli.
Link6 raksta|ir doma

114 (fakti dažādās patiesības pakāpēs) [11. Sep 2017|02:38]
es dzīvoju ar publicētu autori.

publicētās autores kaķis ir dažādi vēsturiski personāži.
publicētā autore mūsu vannā nogalināja citplanētieti.
publicētā autore naktīs neguļ.
publicētā autore taisa uzpūteni.
publicētā autore labprāt ceļas vēlu.
publicētā autore mēdz runāt ar zobubirsti mutē.
aiz publicētās autores loga ir zirdziņš.
publicētā autore man krāso acis.
publicētā autore ir skumja.
publicētā autore par to nekad nerunās.
publicētā autore par to runā daudz.
man patīk publicētās autores žaketes un blūzes.
publicētā autore ir mans draugs.
ja mājās ir ēdiens, publicētā autore no rītiem gatavo omleti.
publicētā autore ignorē sāpes.
publicētā autore smēķē reizi divās nedēļās.
publicētā autore vienmēr atnes tomātus.
kaut kur mājā ir troksnis, ko nerada publicētā autore.

publicētajai autorei jau sen bija jāguļ.
Link6 raksta|ir doma

113 (mentāli saraukta piere) [7. Sep 2017|23:56]
viegli iereibu, dzerot ar māsu viņas atvesto vīnu (kas bija visai draņķīgs, toties ar krutu etiķeti, uz kuras izspūris, bārdains mežavecis drūmi lūr), un tagad dikti gribas runāt, bet pašas iestrādātais nedalīšanās bloks pat šādā situācijā neļauj to darīt.

nesen sēdējām pie bāra letes, aiz kuras darbojās kārtējais cilvēks, ar ko man pajucis kontakts, un kāds labs draugs man paziņoja, ka es vienmēr esot bijusi neirotiska. es pirms tam teicu, ka, manuprāt, esmu ļoti chill, kas manā prātā vienmēr bijusi absolūta, neapgāžama patiesība. es nervozēju tikai tad, kad kāds kavē (un pati labi apzinos, cik nejēdzīgi ir sākt tricināt kāju jau tad, kad ir tikai viena minūte pāri tikšanās laikam), un finanšu jautājumos. viņam šis izteikums noteikti nešķita nekas sevišķs. tāpat kā paša smiekli, kas ilustrēja teikto. bet es par to ļoti daudz domāju. mentāli dzīvoju ar sarauktu pieri jau pāris dienas, īsti nezinu, kā lai reaģē. šķirstu prātā savu dzīvi, savas reakcijas, savu attieksmi, un vairs nezinu, vai šo savu neirotiskumu pati spēju saskatīt. līdz šim nesaskatīju.

nonācu pie secinājuma, ka vēlos atmest šīs domas, abu darbu stresus un pārpasaulīgās skumjas par septembra beigās gaidāmo tādu kā šķiršanos un vienkārši atgāzties kāda konkrēta ģertrūdes iela dzīvokļa dīvānā ar timber timbre "bad ritual" fonā un neuztraukties ne par ko.
Link4 raksta|ir doma

112 (emociju atgremotājdzīvnieks) [29. Aug 2017|10:46]
veids, kā es uzņemu un gremoju nepatīkamas situācijas, ir toksisks (bet kuru gan tas pārsteidz). taču pārmaiņas pēc tas dara pāri nevis man, bet citiem iesaistītajiem. mans absolūtais sistēmas šatdauns šķiet pašsaprotams un ne pārāk agresīvs tikai man. cilvēks, kurš situāciju iniciējis (šajā gadījumā - atklājis nepatīkamas ziņas), gaida reakciju, gaida jautājumus vai vismaz pārmetumus. manas klusās asaras ir ārkārtīgi mulsinošas un, visticamāk, iemet viņa prātu izmisuma spirālē, kurā dzimst vissliktākie iespējamie scenāriji par to, kas sekos pēc šī klusuma. un viņš nobīstas, un viņš apvainojas, un viņš ir neizpratnē.

bet es citādi neprotu. vakarnakt, kad izdevās izvilkt no iekšām kaut kādus salauzītus vārdus, es viņam teicu:
man šobrīd šķiet, ka esmu nogrimusi. ka peldu ūdenī. man vispirms ir jānoorientējas, jāsaprot, kur ir upes dibens un kur - ūdens virsma -, un tikai tad es varēšu iznirt virspusē.

iznirt pie viņa atpakaļ es varēju tikai pati saviem spēkiem. piecēlos ar vārdiem "vēlos nedaudz pabūt viena", aizgāju uzsmēķēt, un viss sastājās savās vietās. zināju, ka pēc mēneša gribēšu izsmērēties pa grīdu un pazust, zināju, ka gaidāms ļoti grūts periods, zināju, ka man būs ar sevi daudz jācīnās, bet zināju arī to, ka darīšu visu, kas ir manos spēkos. biju gatava atgriezties.

viņš bija aizmidzis. vai izlikās. es no rīta biju vēl pusmiegā, kad viņš teica "es vēlos pabūt viens" un aizbrauca.

man rīklē tika iegrūstas pašai savas zāles, un es pēkšņi sapratu, ka varbūt pat skaļš un agresīvs problēmas risinājums (vai vismaz reakcija uz to) ir labāk nekā klusums un bēgšana no skatienu saslēgšanās.

papildināts: sapratu, ka šī iemesla dēļ nekad neesmu ne ar vienu īsti sastrīdējusies. esmu emociju atgremotājdzīvnieks. nokožu kumosu, apsēžos, klusībā to atriju un, kad pieceļos, tas jau ir viegli izgājis cauri sistēmai.
Link7 raksta|ir doma

111 (tas koks izskatās pēc mežābeles pie mana tēva mājām) [22. Aug 2017|00:58]
šķiet, ka aurojoši, agresīvi kaimiņi mani nekad nepametīs. cauri sienām nāk klaigas, viss tas naids it kā sūcas pa šuvēm un apmetumu cauri līdz manīm, šai vietai, kur sēžu, un apkārt pēkšņi vairs nav mana mīļā dzīvokļa ar tauriņiem virtuves aizkaros un mazliet no rāmja izsistu gleznu, kurā līkam, salapojušam kokam fonā manāmi lauku mājas jumti, bet vibrējoša, asa migla, kurai visa mana būtība izmisīgi pretojas. it kā no visām pusēm mani spiestu tāds netīrs, biezs, necaursitams stikls, ko es censtos visiem spēkiem atgrūst, bet beigu beigās es spētu vien savilkt nobrāztās plaukstas klēpī, nolikt galvu uz ceļiem un cerēt, ka kaut kad izdosies ieelpot.

agresija mani paralizē. pat tad, kad kaķi kaujas, man nedaudz gribas raudāt.
Linkir doma

110 (putnu būšana) [16. Aug 2017|09:44]
nespēju aptvert, ka cilvēki tik tiešām spēj pamosties pusastoņos, ieiet dušā, sapurināties un būt gatavi dienai. esmu nomodā jau vismaz divas stundas, man joprojām ir nelabi, sāp galva, teikumi liekas kopā ar grūtībām un drusku gribas paraudāt. gluži kā visu to pusotru gadu, ko nostrādāju vietā, kas pieprasīja, lai katru darba dienu deviņos es būtu tur. ikreiz tieši šādi sēdēju, blenzu ekrānā un ienīdu visu pasauli. par spīti kafijai, brokastīm un braucienam ar riteni rīta atsvaidzinošajā gaisā.

šorīt vēl šādai - ar noslīdējušu seju, aizpampušām acīm un nespējīgai parunāt - nācās satikt vīrieša mammu, kas halātā izskatījās labāk par mani un manu puķaino kleitu. ai, pat viņa brālis, kas vakar smagi dzēra un nakti nogulēja mašīnā, izskatījās simtreiz dzīvāks. vai mēs drīkstam dienu pārbīdīt divas stundas vēlāk? es gulēšu tikpat, bet celšos laikā, kas nepadarīs mani par sāpju un izmisuma kamolu.

ja jāmostas sešos, es sēžu gultā un raudu lielām, smagām, siltām asarām, jo neko citu izdarīt neesmu spējīga.

pasaules pielāgošana cīruļiem ir sasodīta netaisnība.
Link4 raksta|ir doma

109 (es pārāk daudz domāju par savu ķermeni) [4. Aug 2017|14:29]
es kailumā jūtos ērti. man patīk dzert rīta kafiju kailai, smēķēt kailai un pieglaust kaķēnu pie savas atkailinātās miesas. tāds mīkstums un maigums visapkārt. vienatnē nav jādomā par ķermeņa neglītajiem aspektiem. vienatnē es spēju ķert mirkļus uz galda noliktajā vienīgajā spogulī un pat priecāties par auguma līnijām. man ļoti patīk manas kājas un muguras izliekums. attiecīgos leņķos arī viduklis un krūtis. tā kā man nav lielā spoguļa, tajā redzamajam attēlam netraucē seja vai kaut kādas ne tādas proporcijas.

nonākot blakus citiem cilvēkiem - vai pat tikai iedomājoties par tiem -, šo maigumu aizklāj kauns. vainas apziņa par atļaušanos pieņemt, ka esmu glīta. sāku mentāli sevi pērt, nolaižu acis un cenšos noslēpties aiz savām rokām. aizvelku aizkarus. fiziski un mentāli.

bet vismaz kaķim patīk mans mīkstais vēders. ar ķepiņām mīcās un murrā.

papildināts: sapratu, ka peldēties labprātāk ietu kaila, ne peldkostīmā.
Link12 raksta|ir doma

108 (saules nogurdinātie) [31. Jul 2017|11:53]
katrā no mums ir hipsterīgs pirmatklājēja rūgtums mirklī, kad cilvēki izbauda to, ko tu esi uzskatījis par sev unikālu pieredzi.

šogad rojālis bija pilns ar tuvākiem un tālākiem paziņām. viņi dzēra šņabi, nesa mani pa molu (jo atkal jau aizmirsu par tiem nolāpītajiem akmeņiem un nepaņēmu pastaigā līdzi apavus), uz kultūras centru gāja pa apkārtceļu, nevis teleporta shortcut-u, un tumsā apstājās uz otras puses ceļa, lai ar mums aizmuldētos par kinolietām. un es jūtu, ka viebjos. jo rodas sajūta, ka daļa - pagaidām mazākā - bija ieradušies nevis filmu un burvīgās atmosfēras dēļ, bet kā uz kārtējo abstrakto pasākumu, par kuru pēc tam pastāstīt rīgas treša biedriem. ieraudzīju šodien neilandlīgas aicinošo, sajūsminošo ierakstu, un man palika skumji. es baidos, ka ar katru gadu šī apmeklētāju daļa, par ko man gribas viebties, augs.

bet tā ir tāda dumja skaudība, ar kuru jācīnās. jo kāpēc lai man būtu žēl, ka festivāls paplašinās, piesaista jaunus interesentus un kļūst atpazīstamāks?
Link12 raksta|ir doma

107 (dzērvju iela pasaules galā) [27. Jul 2017|12:27]
dikti gribas dzīvot tuvajā pārdaugavā vai maskačkā. kaut kur, kur līdz aleponijai var aiziet max stundas laikā. kur vakara saule krīt tā, ka aizraujas elpa, un kur nodzerti vīriešpurni uz tevi skatās nevis ar "ooo, meitene!", bet ar neizpratni, ko tu te tāda ieklīdusi.

kāds no jums neīrē 2-3 istabu dzīvokli ar divām izolētām istabām?

vakar nācām ar A pa maskavas ielu ap deviņiem vakarā, un tā bija viena no skaistākajām pastaigām, kas man pēdējā laikā bijusi. vairāk jāstaigājas.
bet nekas, tūlīt jau jūra un kino, un
Link1 raksta|ir doma

- [26. Jul 2017|12:44]
es gribētu visur un vienmēr izskatīties tik labi kā atspīdumā sava datora ekrānā
Link3 raksta|ir doma

106 (i will swear in whatever dead language i please) [18. Jul 2017|16:07]
mēs mācāmies viens otru. mācāmies pieņemt to, kas otra dzīves redzējumā šķiet nepieņemams. mācāmies pieskārienus, slēptas vēlmes un tuvību. mācāmies runāt par to, kas reizēm mūsos veido barjeras. es laikam beidzot saprotu, ko nozīmē "ieguldīt attiecībās darbu", un tas ir daudz patīkamāk nekā biju gaidījusi. ar katru atklājumu, kas otra elpai liek aizrauties, ar katru sarunu vīna reibumā un katru klusu atzīšanos mēs kļūstam arvien tuvāki. tā aizrautība, kas pusaudža gados ierāva avantūrās un kopābūšanās un kas šķita kā vienīgais pareizais ceļš, nu ir apzināti uzbūvējama. no vienas saskatīšanās jaungada svinībās esam nonākuši šeit, un 'šeit' ir ļoti laba vieta.

userinfotepat  bija taisnība, sakot, ka nu jau esam vecumā, kad vairs neiemīlamies no pirmā acu skatiena. pieķeršanās tiek veidota sarunās.
Link2 raksta|ir doma

105 [12. Jul 2017|17:03]
biju nonākusi vietā, kur eksistē normāla izmēra spoguļi. pati savās mājās ieraudzīt sevi pilnā augumā neesmu varējusi jau vairāk nekā divus gadus. tāpēc priekšstats par savu ķermeni man veidojas no atspulga fragmentiem mazajā padomju laiku spogulītī, noķertiem mirkļiem skatlogos un mēģinājumiem sevi tīri fiziski nopētīt. nekas no šī nedod diez cik precīzas zināšanas.

un es stāvēju, vēroju savu puskailo ķermeni un neiedomājami sev riebos. zināju, ka man ir sakumpuši pleci, līka mugura un nedaudz-par-daudz apaļš vēders. visas klasiskās "sēžu ikdienā pie datora, pēdējoreiz sportoju sen senos laikos pie fizioterapeita" dzīvesveida iezīmes. taču izrādās, ka ir trakāk. esmu visa tāda mīksta, apaļa, trīceklīga. izskatos tā, it kā nesen būtu dzemdējusi. tikai bez krūtīm. ne tikai manus draugus, bet arī mani pašu bija apmānījis mans nelielais augums un šķietamais tievums. fakts, ka manas plaukstas locītavas apkārtmērs ir mīlīgi piecpadsmit centimetri, nenozīmē, ka mīkstākās ķermeņa daļas nekad neizplūdīs un nenokarāsies.

tagad vēl vairāk gribas slēpt sevi no citu cilvēku acīm. arī vīrieša. vēl izteiktāk seksa laikā domāju par savu ķermeni un pati apgrūtinu sev atbrīvošanos. lai gan zinu jau, ka tas ir brīdis, kurā vīriešiem absolūti vienalga. turklāt viņš jau ir redzējis visu, ko vien iespējams, kāda vairs jēga slēpties?

žēl tikai, ka pat šis riebums nav pietiekoši spēcīgs motivators sportisku aktivitāšu uzsākšanai.
Link9 raksta|ir doma

104 [1. Jul 2017|18:47]
citās ziņās - tikko teicu kaķim: "kas laiza elektropreces, koa?"
Linkir doma

102 [29. Jun 2017|18:35]
briest vēlme pārvākties. aizbēgt no malkas apkures un kaimiņiem, kas sit sievu un kuru dzīvokļos gaudo suņi. nedzīvot vairs koka mājā. nejusties neērti, ejot tumsā pa avotu ielu. taču, jo vairāk par to domāju un jo vairāk pētu dzīvokļu sludinājumus, jo vairāk, paskatoties sev apkārt, atceros, cik mājīgi jūtos tepat. jā, mans dzīvoklis ir nolaists, stūrī atlupušas tapetes, jo reiz tecējis ūdens, bet citā stūrī griestos pelēks pleķis. aiz diviem no trim logiem redzu priekšā aklu sienu, trešo šī siena nosedz līdz pusei. ziemā salstu, lai cik ļoti kurinātu krāsni un aizpakotu logus. bet tad atkal šķiet, ka to naudu, ko prasīs pārvākšanās, varētu ieguldīt kārtīgos elektriskajos sildītājos, skapīšos un citās mājīgumu uzlabojošās lietās. un tā es te sēžu un atkal jau nesaprotu, ko lai ar sevi dara. kur lai sevi liek.

varbūt jāatgriežas komunālā dzīvoklī. bet te jau runā nostaļģija.
Link6 raksta|ir doma

101 [21. Jun 2017|21:10]
pēc dušas man vienmēr gribas mīlēties. iespējams, tas ir saistīts ar to siltuma, maiguma sajūtu, kas pārņem, kad tu tāda tīra, svaiga, smaržojoša iznāc istabā, kur pa logu ienākušais āra gaiss noglāsta tavu ādu. tu vēlies, lai tev pieskaras, tevi samīļo, skūpsta. un tad no domas vien tu vieglītēm uzvelcies - bet mīlošā, nevis mežonīgā veidā. otrā varianta gadījumā es teiktu, ka tā ir kaut kāda primitīva vēlme sabojāt perfekto, ar sviedriem un siekalām noklāt ādu, pazaudēt ziedu aromātu un atgriezties pirmsākumos. bet nē. šīs alkas ir pilnas maiguma. un fiksācijas, un elsu, un iecirstu nagu, un
Link2 raksta|ir doma

- [21. Jun 2017|13:53]
-ieraudzīju vienu meiteni, kurai uz maikas rakstīts "reality sucks", un gribas tik ļoti piekrist.
-definē realitāti.
-manā gadījumā realitāte ir telpa, kurā man jāmaina vējstikls.

un tieši tik vienkārši.
Link8 raksta|ir doma

100 [15. Jun 2017|19:47]
ir tik daudz, ko gaidīt, ka zūd motivācija šo gaidīšanas periodu aizpildīt ar kaut ko vērtīgu. un ir taču jāaizpilda, jo darāmā tik ellīgi daudz.

pēc jāņiem braukšu vidzemes ārēs pēc maza kaķubērna, kas tā pavisam pēkšņi uzradās mana klabes ieraksta komentāros. joprojām baidos. ne par kaķa piemērotību man, bet manis piemērotību kaķim. bet gan jau, gan. prieks jau tagad plūst pāri malām.

tas ir galvenais gaidīšanas objekts, bet vēl jau paši jāņi, spontāns izbrauciens uz kaimiņvalsti, tetovēšanās un vienīgais šīsvasaras festivāls. turklāt pieķeru sevi ikdienā esam nepārtrauktā gaidīšanas režīmā, izņemot brīžus, kad vīrietis ir blakus. jo tad viņa klātbūtne vairs nav jāgaida.

es nekad neesmu bijis darbīgs cilvēks. nekad neesmu cēlusi roku, iesaistījusies, organizējusi vai pat vēlējusies to darīt. nezinu, kā plānot savu laiku mirklī, kad tas jāsadala vairākiem uzdevumiem. savam lielajam, brīvprātīgajam darbam atkal nāksies prasīt termiņa pagarinājumu, jo maizes darbā intensīvs periods. tā jau es būtu varējusi samenedžēt abas šīs lietas, bet neprotu. un aizmirstas. pierasts, ka visu vienmēr var izdarīt pēdējā brīdī, un neņemu vērā, ka šis nav tas gadījums. tikko vēl pieteicos rīkot mūsu ikgadējo laivu braucienu, un es pat nezinu, no kura gala jāsāk domāt. es pamanījos pat aizmirst, ka jāņos vajag telti, kā es spēšu paturēt prātā (vai pat iedomāties par!) visus tos miljons sīkumus tik milzīgā pasākumā?

pirmo reizi dzīvē gribas mierināt sevi ar jaunu apģērbu/smuklietiņu iegādi, bet pat tam man nav ne laika, ne līdzekļu.

mammai neesmu zvanījusi jau nolāpīti ilgi, kur nu vēl braukusi ciemos. esmu ne vien draņķīgs draugs, bet arī bērns.
Link3 raksta|ir doma

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]