paaugstināta temperatūra [entries|archive|friends|userinfo]
bija

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

101 [21. Jun 2017|21:10]
pēc dušas man vienmēr gribas mīlēties. iespējams, tas ir saistīts ar to siltuma, maiguma sajūtu, kas pārņem, kad tu tāda tīra, svaiga, smaržojoša iznāc istabā, kur pa logu ienākušais āra gaiss noglāsta tavu ādu. tu vēlies, lai tev pieskaras, tevi samīļo, skūpsta. un tad no domas vien tu vieglītēm uzvelcies - bet mīlošā, nevis mežonīgā veidā. otrā varianta gadījumā es teiktu, ka tā ir kaut kāda primitīva vēlme sabojāt perfekto, ar sviedriem un siekalām noklāt ādu, pazaudēt ziedu aromātu un atgriezties pirmsākumos. bet nē. šīs alkas ir pilnas maiguma. un fiksācijas, un elsu, un iecirstu nagu, un
Link2 raksta|ir doma

- [21. Jun 2017|13:53]
-ieraudzīju vienu meiteni, kurai uz maikas rakstīts "reality sucks", un gribas tik ļoti piekrist.
-definē realitāti.
-manā gadījumā realitāte ir telpa, kurā man jāmaina vējstikls.

un tieši tik vienkārši.
Link8 raksta|ir doma

100 [15. Jun 2017|19:47]
ir tik daudz, ko gaidīt, ka zūd motivācija šo gaidīšanas periodu aizpildīt ar kaut ko vērtīgu. un ir taču jāaizpilda, jo darāmā tik ellīgi daudz.

pēc jāņiem braukšu vidzemes ārēs pēc maza kaķubērna, kas tā pavisam pēkšņi uzradās mana klabes ieraksta komentāros. joprojām baidos. ne par kaķa piemērotību man, bet manis piemērotību kaķim. bet gan jau, gan. prieks jau tagad plūst pāri malām.

tas ir galvenais gaidīšanas objekts, bet vēl jau paši jāņi, spontāns izbrauciens uz kaimiņvalsti, tetovēšanās un vienīgais šīsvasaras festivāls. turklāt pieķeru sevi ikdienā esam nepārtrauktā gaidīšanas režīmā, izņemot brīžus, kad vīrietis ir blakus. jo tad viņa klātbūtne vairs nav jāgaida.

es nekad neesmu bijis darbīgs cilvēks. nekad neesmu cēlusi roku, iesaistījusies, organizējusi vai pat vēlējusies to darīt. nezinu, kā plānot savu laiku mirklī, kad tas jāsadala vairākiem uzdevumiem. savam lielajam, brīvprātīgajam darbam atkal nāksies prasīt termiņa pagarinājumu, jo maizes darbā intensīvs periods. tā jau es būtu varējusi samenedžēt abas šīs lietas, bet neprotu. un aizmirstas. pierasts, ka visu vienmēr var izdarīt pēdējā brīdī, un neņemu vērā, ka šis nav tas gadījums. tikko vēl pieteicos rīkot mūsu ikgadējo laivu braucienu, un es pat nezinu, no kura gala jāsāk domāt. es pamanījos pat aizmirst, ka jāņos vajag telti, kā es spēšu paturēt prātā (vai pat iedomāties par!) visus tos miljons sīkumus tik milzīgā pasākumā?

pirmo reizi dzīvē gribas mierināt sevi ar jaunu apģērbu/smuklietiņu iegādi, bet pat tam man nav ne laika, ne līdzekļu.

mammai neesmu zvanījusi jau nolāpīti ilgi, kur nu vēl braukusi ciemos. esmu ne vien draņķīgs draugs, bet arī bērns.
Link3 raksta|ir doma

- [8. Jun 2017|14:20]
visu laiku prasās aizrādīt nkc par viņu ļoti jocīgo komunikāciju soctīklos. tikko, piemēram, posts, kas iekļauj zīmju rindas ":)))! -" un ":)?" teikumu galos. nesaprotu - rakstītājam piecpadsmit vai piecdesmit.
bet es jau tā par daudz publiski piekasos gramatikai.
Link7 raksta|ir doma

99 [7. Jun 2017|18:14]
tik ļoti gribas kaķīti.

bet man tagad bail. bail, ka nepietiks pacietības, lai izaudzinātu no maza kaķubērna jēdzīgu zvēru, kas netaisīs šmuces, neplēsīs kājas un neienīdīs mani. nebiju pati pamanījusi, līdz spect-actor sarunā neieminējās, ka man nekad nav veicies ar kaķiem. viņa saka, ka tas tāpēc, ka neviens no tiem nav bijis mans.

pirmo man uzdāvināja dzimšanas dienā draugs, ar ko tikko bijām sākuši dzīvot kopā. pēc diviem gadiem izšķīrāmies, un lopiņu viņš paņēma līdzi, jo man tobrīd nebija, kur to izmitināt, turklāt šie abi vienmēr bija labāk sapratušies. tas bija viņa kaķis.
otru pagalmā atrada un mājās atnesa vairsneat, iesākot tajā dzīvoklī veselu ēru. kaķis saplēsa manu spoguli tieši mirklī, kad biju pašķīrusies ar otru "vērā ņemamo" draugu, radot burvīgu alegoriju manai dzīvei. mēs kašķējāmies, vairsneat - nē. tas bija viņa kaķis.
trešo paņēmu pati no patversmes, un ar to jūs zināt, kā gāja. man joprojām uz kājas ir rētas, kas, ceru, drīz pazudīs. tas bija neviena kaķis.

nezinu, vai mans raksturs ir piemērots dzīvniekiem. varbūt vienkārši nav lemts.
Link12 raksta|ir doma

98 [2. Jun 2017|21:08]
-ko jūs šovakar?
-"mēs"?
-"jūs", jo tevi uztveru kā kaut kādu mācību pārzini tai cilvēku grupai.

mans vistu mātes statuss no vienkāršu filmugājienu organizēšanas pārcēlies arī sociālajā dzīvē. ievēroju to jau pirms pāris mēnešiem, ka parastais pēcfilmas bāra apmeklējums izkrīt pavisam tad, ja es netieku (lai arī visiem citiem brīvs vakars). it kā mani varas taustekļi turētu kopā cilvēkus arī pēc pasākuma beigām un, ja es tos atlaižu, visi izbirst, kur pagadās. nesaprotu, kā nonācu šajā situācijā.

vēl es te pirms pāris dienām prātuļoju par flirtu. man vienmēr bija licies, ka to absolūti neprotu, jo tik ilgi nebija bijis nepieciešams to darīt un man nekad īsti nav pievērsts tik daudz uzmanības, lai būtu, uz ko patrenēties. bet tagad es te atskatījos uz savu komunikāciju ar cilvēkiem (sevišķi pretējā dzimuma pārstāvjiem), un sāk likties, ka es to vien daru kā flirtēju. bez mērķa, protams, ja reiz pati nemaz nepiefiksēju šo iezīmi. laikam tādā veidā ir vieglāk cilvēkiem iepatikties, un esmu neapzināti pieņēmusi šādu komunikācijas stilu.

nepalīdz arī tas, ka pēdējā laikā pēkšņi atkal sev sāku šķist glīta.

runājot vēl par izskatu - vakar stāvu pie jaunā č un smēķēju, pienāk trīs jaunēkļi, kas man paziņo, ka es izskatoties pēc ingas pirms desmit gadiem. "tie mati un tieši tādas zeķubikses, kā inga vilktu!" un es nesaprotu, kā reaģēt un kas ir inga, un vai tas ir labi, ka izskatos pēc viņas.
Linkir doma

- [31. Maijs 2017|16:33]
nu bet tagad es atkal uzsēdīšos uz "jan egeland" dziesmas.
paldies, ušakov.
Linkir doma

97 [30. Maijs 2017|13:55]
aizvien vairāk pārliecinos par teicamnieka sindroma kaitīgumu. ja nekad dzīvē nav bijis nepieciešamības jebkur ieguldīt pūles, iemācīties to darīt ir ārkārtīgi sarežģīti.

tas izpaužas pilnīgi visā - no mēģinājumiem pacelt sevi līdz pavisam maznozīmīgu, jaunu lietu apgūšanai. ja man neizdodas uzreiz, es sadusmojos un atmetu ar roku. es vēlos mēģināt, sajust progresa baudu un pasmieties par neizdošanos, bet iekšējā pretestība neļauj. to var sajust pat tādos sīkumos kā mācoties spēlēt biljardu. tam būtu jābūt jautri. tam nevajadzētu nozīmēt pilnīgi neko. taču prāts iecērtas, liek atkāpties un par neveiksmi taisnoties. padomi - kurus man vajag, jo es šo lietu neprotu darīt, - aizkaitina, pirms katra sitiena ir nelabi no stresa un pēc katras neizdošanās pat jāvalda asaras. tāpēc gribas vienkārši pagriezties un aiziet. "ja nesanāk, tad nesanāk." palikšana, sevis piespiešana un centieni atbrīvoties tik ļoti nogurdina.

un šis muļķīgais piemērs ir perfekts modelis jebkam manā dzīvē. es labāk izvēlos pat pirkstu nepiedurt, jo tāpat nesanāks. ieguldīt darbu, laiku un enerģiju, lai sanāktu, šķiet kā tāls, nesasniedzams mērķis. un tāpēc es te sēžu, marinēju savas ambīcijas un nekustos ne no vietas jau gadiem. "ja tas nenāk pie manis pats, es taču nesperšu soli pretī."

būšana ar darošu, varošu cilvēku varbūt spēs mani vismaz nedaudz no šīs stagnācijas izkustināt. jo ir taču tik priecīgi redzēt, kā viņam izdodas, un tas liek vēlēties likt arī viņam ar mani lepoties.
Link7 raksta|ir doma

96 [26. Maijs 2017|02:00]
biju daudz dzirdējusi par to, ka cilvēkus pārņem niecīguma apziņa, skatoties debesīs. šāda tendence - likt pēkšņi aptvert visuma plašumu - piemīt sevišķi zvaigžņotam debesjumam. tas manī vienmēr ir iedvesis vārdos neaprakstāmu pacilātību. debesīs varu lūkoties ieplestām acīm, jūtot, kā krūtis piepildās ar spiedienu, ko var pielīdzināt tikai ilgām. bet, šķiet, tikai šodien mani piemeklēja tāda patiesa, prātu mezglā sametoša (vai tieši atraisoša?) atskārsme. lasīju nasas ziņojumu (populārzinātnisko, protams) par pirmajiem rezultātiem no juno misijas datiem, un pavisam negaidīti apjēdzu, cik neaptverami taču ir tas, ka mums ir zonde orbītā ap jupiteru. jupiteru! šis mazais cilvēka tehnoloģijas brīnums riņķo viens pats, niecīgs, neaizsargāts ap milzīgu gāzes planētu un sūta mums informāciju. pēdējoreiz es ko līdzīgu sajutu, kad rosetta apklusa uz visiem laikiem. iedomājoties, ka tāda maza metāla kaudzīte mūžam mētāsies pamesta uz komētas, izmantojusi savu pēdējo elpu, lai atsūtītu datu drusciņu, man palika visai skumji.

pirms vairākiem gadiem sēdēju rixc mediju telpā un klausījos tās kailajās sienās atbalsojamies kosmosa skaņas. neatceros, kas tie bija par viļņiem un kāpēc, atminos tikai to, ka vēlējos palikt tur mūžīgi, kamēr apkārt skan tā pārpasaulīgā šņākšana un pīkstēšana.
šodien klausos jupitera plazmas skaņas un aizturu elpu.
Linkir doma

95 [23. Maijs 2017|21:39]
šodien aizvedu kaķi atpakaļ uz patversmi. nebiju gaidījusi, ka tas man liks justies skumji, ņemot vērā visus iemeslus, bet šobrīd sēžu istabā un gaidu, ka kuru katru brīdi pret laminātu noskrapstēs nadziņi. vai garām datoram nočāpos pūkaina radība ar iedomīgu skatu sejā. stāvot pie izlietnes, jau morāli gatavojos kārtējam kodienam potītēs.

bet nē. tas ir beidzies. man vairs nebūs jādzīvo konstantā stresā, gaidot, ka kuru katru brīdi man kāds ieleks kājās, negaidot saskrāpēs rokas vai naktī sakodīs vaigu. nebūs jāapdomā katra sava kustība, lai tikai neizsauktu pēkšņas agresijas lēkmi. nebūs jāziedo miega stundas, cīnoties ar nagiem savā galvas ādā.
vakar vakars bija pēdējais salmiņš. viņa jau vairākas nedēļas bija graduāli kļuvusi arvien nepatīkamāka, un vakar pati pielika punktu uz i. pilnīgi bez nekādas provokācijas kaķe iemetās manā kājā tā, ka šobrīd - vairāk nekā diennakti pēc tam - kāja ir smagi sapampusi, es tik tikko spēju pastaigāt un nezinu īsti, kur likties no sāpēm. šādi divreiz jau bija noticis, bet pēc tam diezgan ātri bija atkal iestājies miers. viņa atkal atgriezās pie ikdienišķajiem skrāpējieniem/kodieniem, kas reti atstāja nopietnas pēdas. taču šoreiz šņākšana, ciršana ar ķepu un manu pēdu medīšana nebeidzās arī pēc divpadsmit, četrpadsmit un divdesmit stundām. milzīgajās zīlītēs nepazuda slepkavnieciskais skatiens, kas vēlāk nobiedēja pat patversmes darbinieces. sen nebiju izjutusi tik dziļas, instinktīvas bailes no kāda. sēdēju gultā trīcošām rokām un līstošām asarām, centos nekustēties un konstanti apzināties, kur atrodas dzīvnieks. nepalīdzēja ne likšana mierā, ne ieslēgšana citā telpā, nekas.

un tad es sapratu, ka nevēlos turpmākos padsmit gadus dzīvot bailēs no sava kaķa. nevēlos rēķināties ar negaidītiem, nepamatotiem uzbrukumiem, pie kā vainojams iepriekšējais īpašnieks. un, lai arī šobrīd es mazliet apšaubu savu lēmumu un uztraucos par to, vai neesmu pārsteigusies, sagaidīt arī mirkli, kad viņa iecirstos man sejā, nebūtu labākais iespējamais scenārijs.

tāpēc man tagad mājās ir tukšums. neesmu vēl pat izlējusi ūdens trauciņa saturu.
Link12 raksta|ir doma

94 [21. Maijs 2017|19:01]
ārā ir tas brīnišķīgais dzert-pludmalē-lasīt-grāmatas-parkā-braukt-ar-riteni-jebkur laiks, bet man ir drusciņ temperatūra, plaušas tā vien prasās izrauties no krūtīm un ļoti, ļoti skumji. komunicēt ar cilvēkiem kļūst arvien grūtāk, un tas smagi rīvējas ar mājāssēdēšanas apnikumu, jo pēkšņi nekur vairs nespēju rast sev vietu. zied kastaņi, tie vienmēr mani spējuši padarīt teju līdz asarām laimīgu, bet šoreiz šķiet, ka manas skumjas zied kastaņu svecēm. vēlos apskauties, mīlēties un saņemt skūpstus, bet nevēlos runāt. vēlos skatīties vecas filmas, aizbraukt vienatnē līdz mežam, pieskarties koku stumbriem un pagulēt sūnās. kaut kāda saplīsusi vientulība, sprausloju un speru tās lauskas prom, negribu, nevajag, nedrīkstu. man nav tiesību justies nelaimīgi.

kaut kā tik izmisīgi pietrūkst.
Link14 raksta|ir doma

93 [18. Maijs 2017|12:37]
bet patiesībā es vienkārši gribu atsākt lasīt grāmatas.
Linkir doma

92 [18. Maijs 2017|11:49]
tikko gūglēju, kur tad īsti ir tā sporta iela 2, un izrādījās, ka esmu tur pusotru gadu garām gājusi/braukusi, nemaz nezinot, ka tur ir kim?. tas diezgan precīzi apraksta manas attiecības ar mākslu, lai cik skumji tas arī nebūtu. ir maija vidus, un atkal mostas vēlme iet, darīt, spēt, redzēt, bet es jau darbu un izklaidi tik tikko spēju sabalansēt, kur nu vēl kultūrai vietu atrast. vismaz apzinos, ka laika trūkums nav attaisnojums, jo, ja es spētu plānot un negulēt/neslinkot pusi dienas, tad jau varētu tik daudz vairāk.

bīstos, ka neprotu būt attiecībās. arī tās prasa laika plānošanu (un veltīšanu), balansu starp ikdienišķo, personīgo un romantisko. esmu pārāk pieradusi būt patstāvīga, darīt visu uz savu galvu, pieņemt lēmumus, ne ar vienu nerēķinoties. agrāk man pilnībā pietika ar "iedzersim vīnu, papļāpāsim, pamīļosimies" vakariem, bet tagad visur apkārt tik daudz notiek, ka vēlos iet ārā. ar viņu kopā, protams, bet viņam mana pasaule ir sveša vieta. šķiet, viņa nākotnes redzējums ir pārāk naivs, lai tas spētu iederēties manā ciniskajā vidē, kur tik pavisam banāli valda alkohols, cigaretes un skaļas, haotiskas sarunas. ticu, ka viņš sasniegs lielu daļu savu vēlmju, bet nespēju apturēt skeptisko reakciju sevī pēc katra optimistiskā izteikuma. un tad jūtos kā šausmīgs cilvēks, ar ko būt kopā, jo līdz galam neticu sava partnera spēkiem.

bet varbūt tas viss tā tikai tāpēc, ka abi esam pēdējā laikā bijuši trakoti aizņemti. un es pārāk daudz atrodos mājās. mana atrautība no realitātes ir apbrīnojama.

p.s. starp citu, vakar paspēju uz pēdējo seansu 'okeāna saviļņotajiem'. heijerdāls lepotos. bored of borders teica, ka klausīšot manu ieteikumu un mēģināšot veidot sadarbību arī ar bizi, jo, nu, ir taču jāturpina kaut ko tik siltu, cilvēcīgu un sirsnīgu rādīt. gribētos aiziet vēlreiz un aizvilkt vēl kādu līdzi.
Link7 raksta|ir doma

- [11. Maijs 2017|14:44]
"pagulēju 10 min ar suni
sapratu, ka esmu bļa laimīgs"
Linkir doma

90 [8. Maijs 2017|19:23]
vakar mani neadekvāti priecīgu padarīja vārda "skārds" atcerēšanās. stāvēju pie kāpņutelpas loga, skatījos augšup uz mazo bērziņu, kas salapojis stūrī virs manas istabas loga, uz balodi, kas skraidīja pa pretējās mājas jumtu un izskatījās smieklīgi neiederīgs tik augstu virs zemes, uz kaimiņu tīro veļu, kas izkārta zemāk loga ailē, un pēkšņi atminējos. galīgi nezinu, ko lai tagad ar to vārdu daru, sēž viņš manī un saulē karst.
Link1 raksta|ir doma

89 [4. Maijs 2017|17:10]
mans nedzeršanas maijs, izskatās, būs atcēlies, jo tetovētāja par mani aizmirsa. neielika ziemā sarunāto pierakstu plānotājā & tagad, kad pēc atvainošanās un abpusējas vienošanās vēlreiz izstāstīju ideju, lai viņa varētu izdomāt, kurā pauzē mani iebāzt, ņēma un pazuda.

varētu teikt, ka tās ir kaut kādas likteņa zīmes par to, ka neatbilstoša bildīte vai kas nu tur, bet vispār jau kļūdīties ir cilvēcīgi. tikai jānorij sajūsma, kas bija sākusi mosties, jūtot šo tuvojamies.
Link2 raksta|ir doma

88 [2. Maijs 2017|16:19]
ak, un es taču uz ielas satiku I. stāvējām pie bāra nesen pīppauzē, vīrietis man blakus. paskatījos sāņus un ieraudzīju viņu. sasveicinājāmies. par laimi neapstājās. iespējams, tādēļ, ka es pēc sveiciena uzreiz novērsos.

izsita mani nedaudz no līdzsvara. biju cerējusi, ka tagad visā šajā laimē mani sašūpot nespēs pat I, bet kļūdījos. pārāk ilgi viņš ir čakarējis manas smadzenes, lai es spētu tā vienkārši izsist viņu no tām ārā. domāju, ka laba zīme jau ir tā, ka šī sastapšanās man nevis sabojāja vakaru, bet tikai kādu (maksimums) pusstundu, pēc kuras šī atmiņa pagaisa. un re, es arī tagad to tikai tā pēkšņi atcerējos, nevis domāju par to dienām ilgi, kā būtu bijis iepriekš.

viss ir labi.
Link1 raksta|ir doma

87 [2. Maijs 2017|14:04]
man vienmēr bijis ļoti augsts fomo (fear of missing out) līmenis. es mēdzu ieplānot vienā vakarā trīs pasākumus & tad izmisīgi skriet starp tiem visiem, lai tikai neko nepalaistu garām. mēdzu aizmirst, ka laiks nav stiepjams jēdziens, un piekrist visam, ko man piedāvā. atlikt darbus, miegu, ēšanu, ja kāds piedāvāja doties kaut kur ārā. klausoties stāstos par pasākumiem, kuros neierados, man palika viegli nelabi. izvēlēties starp diviem neapvienojamiem eventiem sagādāja elles mocības.

vakar gulēju gultā kaila un mēģināju atgūt elpu, kad no virtuves atskanēja: "tev zvana logu_skidrums!" saņēmos piecelties, atbildēt uz telefonu, un atklāju, ka mani grib aicināt iedzert ļauži, kas jau stāv pie manas mājas durvīm. tobrīd nepiefiksēju, ka atteikumu nepavada fomo, jo šajā situācijā, protams, nebija gaidāms, ka es ģērbšos un kaut kur iešu. sevišķi, ja pussarunā tev pieglaužas vēl viens tikpat kails ķermenis. šodien klausos par klik klaku, uz kuru šoreiz tā arī neaizgāju, jo kaut kāpēc negribējās dejot, un par to, cik brīnišķīgs pasākums tas ir bijis, un vispār neieslēdzas pat ne mazākā nožēla. būtu tā kā gribējies podrugu dzirdēt, jo par pagājušā mēneša mmmm noteikti bija jābūt labāk, bet tas ir vienīgais, kas nāk prātā. pat lietot vielas negribas, jo serotonīna līmenis jau tāpat tur mani vieglā laimes stāvoklī bez apstājas.

zinu, ka šis ir pārejoši, un kaut kādā brīdī būs atkal jāmācās sabalansēt attiecības ar draugu sociālajām dzīvēm. nezinu, cik labi šajā gadījumā noritētu abu pasauļu sapludināšana, jo baidos par abpusējo saprašanos, bet arī par to jādomā.
iepazinos ar viņa labākajiem draugiem, kad mani no mīļcilvēka dzimšanas dienas nozaga, lai vestu uz lietuvu, bet beigās nekur neaizveda, jo šoferim bauskā uznāca miegs. man šķiet, es viņiem īsti nepatīku, bet varbūt vaina nav manī, bet faktā, ka esmu izjaukusi viņu vientuļo vilku trijotni.

dzenu no sevis ārā toksisko skepticismu, lai tas neizrādās nevajadzīgs darvas piliens medus mucā, ko pati būšu tur iepilinājusi.
Link2 raksta|ir doma

- [26. Apr 2017|15:13]
kamenes ir kukaiņu pasaules lācīši, es gribētu viņas visas samīļot.
Link4 raksta|ir doma

85 [23. Apr 2017|19:14]
diendusā sapņoju gleznainus skatus. mans prāts reizēm ir miyazaki filma.

pazaudēju kuģi. nu, tādu zvejas kuterīti. nezinu vairs, kādēļ tajā braucu, bet man uzticēja to aizvest atpakaļ uz piestātni, bet es neatcerējos, kā pareizā vieta izskatās no upes puses, tādēļ pietauvoju kaut kur un nolēmu aiziet līdz īstajai vietai apskatīties un tad aizvest to pareizi. arī sapnī nemācēju īsti labi stūrēt.

nonākot atpakaļ mājā, pie kuras vajadzēja pietauvoties, sastapu vīrieti - kutera īpašnieku -, kas paziņoja, ka kāds vienā no upes mājām ir nomiris. iedeva man atslēgas, lika aiziet uz to dzīvokli, savākt kārtīgi daudz štovētu kāpostu, jo saimniekam vairs nevajadzēs. un, kamēr esmu tur, lai droši ieejot dušā, pagatavojot brokastis, paņemot visu, ko gribu. kad nonācu pie attiecīgās mājas, tur jau bija ieradušies raudoši radinieki, un es sakautrējos iet iekšā. tādēļ turpināju ceļu, jo nolēmu, ka vismaz to nelaimīgo kuģīti jānoved pareizajā vietā.

gāju ilgi. zandalēs pa grants ceļu gar plašu, mierīgu upi. apkārt zaļoja koki, pļavas un ik pa brīdim uzpeldēja pa kādam māju pudurim. saule spīdēja spoži, silti, bet ne spiedīgi. sirds bija tik pilna, cik pilna tā var būt tikai šādās vasaras pievakarēs. nonākot līdz tādai kā pilsētiņai, sapratu, ka esmu aizgājusi pilnīgi ne tā un ka ar kuterīti biju braukusi pa citu upi, kas ietek šajā lielajā. saule jau laidās uz rietu, telefonu nebiju paņēmusi, rokās tikai nelaiķa dzīvokļa atslēgas. nervozēju gan par kuģi, gan par apmaldīšanos, bet vismaz apzinājos, ka, ja iešu atpakaļ pa to pašu ceļu, nonākšu mājās. tikai ilgi būs jāiet. un sāku satraukties par to, vai tikai neesmu atstājusi kutera atslēgas aizdedzē.

labajā pusē nu pēkšņi bija jūra, kuru no pilsētas norobežoja drāšu žogs un betona taka. pa paaugstināto takas malu laipojot, pagāju garām neskaitāmi daudz cilvēkiem, un atklāju, ka taka beidzas ar sienu. uzkāpu uz tās, nolecu smiltīs un biju brīva. atspēros un pacēlos gaisā. lidot taču ir ātrāk nekā iet, tikai visu šo lidošanas padarīšanu neesmu pārāk labi iemācījusies. ļoti uzmanījos, lai nepaceltos pārāk augstu, turējos pie salapojušiem koku zariem un netīšām nobiedēju vecu, vecu sieviņu, ielidojot viņas pagalma jasmīnos. to smaržu jūtu joprojām.

ieraugot bērnu bariņu, piezemējos un mēģināju tikt tiem cauri pa zemi. zēni mani nepamanīja, jo, gluži kā realitātē, desmitgadīgi puikas ir manā augumā. grūstoties savā starpā, viens no viņiem netīšām iedunkāja mani vēderā. un kaut kur šajā brīdī sapratu, ka tas ir sapnis. man bija grūtības atkal pacelties gaisā, sāku loģiski apdomāt, kā to izdarīju iepriekš, un uzrāvos nomodā. man žēl, ka nu tā arī neuzzināšu, vai kuteris vēl bija vietā un vai es to nogādāju atpakaļ mājās.

--
lidošana manos sapņos vienmēr ir vienāda. paceļos kādu metru virs zemes un, kustinot kājas gluži kā ejot, virzos uz priekšu. tā ir tāda kā atsperšanās gaisā un planēšana. šoreiz man bija jādomā arī par augstuma kontrolēšanu. kājas kustināt nedrīkstēja, tās bija jātur kopā, kustībai izmantoju rokas kā peldot. ļoti nācās koncentrēties uz elpošanu, jo likās, ka tas - un koncentrēšanās spēja - ietekmē to, cik augstu pacelšos. un pārāk augstu nedrīkst, tur mani var aizķert vējš. pārāk zemu atkal pirkstgali ķeras pret akmeņiem vai ceļmalas zālēm, turklāt pārāk viegli atkal atkrist uz zemes, nevarot pacelties. optimālais augstums ir koka vidusposms. pagrabkalniņa jumta kore.
lidinājos neveikli, daudz triecos tajos pašos kokos un saskrāpēju roku pret šīferi. varbūt jāsapņo vēl, lai šo prasmi apgūtu.
Linkir doma

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]