paaugstināta temperatūra [entries|archive|friends|userinfo]
bija

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

154 [21. Maijs 2018|15:36]
tas, ko vakar uzskatīju par jaunu paģiru paveidu, laikam ir izrādījušās antibiotiku blaknes. staigāju mākonī, rokas tirpst, krūtīs žņaudz un truli sāp tā, ka šķiet - tūliņ kritīšu. elpoju kā retinātā gaisā. dziļuma izjūta sajāta - vakar koncertā ik pa brīdim nesapratu, kur atrodas priekšā stāvošie cilvēki. likās, ka jau sejā, bet, pastiepjot roku, izrādījās, ka attālums ir normāls. tikko dušā ņirbinājās vizulīši gar acīm. izvilku zāļu instrukciju - tur viss šis blakusparādību sarakstā punktu pa punktam sarakstīts.
piezvanīju uz klīniku, ārste šodien darbu jau beigusi, rīt tikai atzvanīs. vispār pirmo reizi ko tādu piedzīvoju, nesaprotu, vai nevajadzētu vienkārši saņemties un izturēt. varbūt es pārspīlēju.

bet visu laiku gribas ar dūri sist pa krūtīm, lai iekurbulētu sirdi.
Link11 raksta|ir doma

153 [14. Maijs 2018|13:40]
man šobrīd ir sajūta, ka terapija kaut kādā ziņā strādā pretēji tam, kā man gribētos. varētu būt, ka abas manas lāpāmās lietas savstarpēji īsti nelīmējas kopā, tādēļ sanāk kaut kāds jocīgs risinājumu hibrīds.

no vienas puses es ļoti jūtu to, kā stāvu staltāk, kā elpoju brīvāk, kā neuztveru katru savu domu ar veselu pudu sāls. mans nevienam neteiktais nākotnes sapnis raujas uz āru, pārvēršas nākotnes plānā. man nekad ne par ko dzīvē nav bijis tādas pārliecības, es nekad neesmu bijusi tik gatava mesties svešos ūdeņos, kas ir pilni ar neredzamiem nezvēriem, apakšstraumēm un citām vēl nenojaustām briesmām. līdz šim es vienmēr esmu gājusi drošāko, pazīstamāko ceļu un vairījusies no grūtībām, cik vien iespējams. savādi apzināties, ka šoreiz noniecinošā balss galvā ir pavisam klusiņa un tās teiktais patiesībā ir loģiskos uztraukumos balstīts, nevis pārspīlēti uzpūsts pašvērtējuma trūkums. šoreiz tas ir "klau, tu taču zini, ka tas būs grūti un tev var nekas nesanākt?", nevis skaļš, visu pārņemošs "nu kur tu atkal gribi līst, liecies mierā; tu jau tikai izskatīsies smieklīgi".
ļodzīgs, bet pamats zem kājām atrasts. interesanti.

no otras puses es par šo jaunatklāto pārliecību maksāju ar vēl lielāku norobežošanos no cilvēkiem. es ļoti gribēju iemācīties attiecības. es gribēju kļūt pieejamāka, patīkamāka, dzīvāka. spēt palūgt uzmanību un spēt iešūt sevi savu draugu tīklā, pie kura es līdz šim vienmēr esmu tikai karājusies bez noteiktas lomas, bez ciešām saiknēm, bez iniciatīvas. taču šobrīd notiek tieši pretējais. augot manai pašapziņai, man arvien vairāk šķiet, ka man neviens nav vajadzīgs. es gribu piecelties, iet un dragāt uz sava mērķa pusi, atmetot cilvēkus pavisam. es jūtu sevī kaut ko robotisku.

katrā, kas iziet terapiju, paspilgtinās arī sliktās īpašības (saprotams, jo cilvēks beidzot ļaujas pats sev). es kādu laiku domāju, kas nez izlīdīs manī.
nesen sapratu.
iedomība.
Link10 raksta|ir doma

152 (aiz loga kāds kliedz, es arī gribu) [7. Maijs 2018|14:05]
šogad es ļoti uzmanīgi vēroju kokus, tādēļ pavasara eksplozija mani nepārsteidza. ar katru dienu lielāki aug un vietām pat veras vaļā kastaņziedu aizmetņi. tūlīt būs! būs tas brīdis, ko es mīlu visvairāk.

bet drusku bēdīgi, ka tieši šis brīdis laikam arī būs visnoslēgtākais, stresainākais, iekšā sēdošākais. es nesaprotu, kādā veidā citi spēj dzīvē sabalansēt tur divus darbus un vēl kaut kādus papildus projektus. mirklī, kad darbam paralēli kaut kas uzrodas, man reibst galva no stresa un es nesaprotu, kā lai menedžē savu laiku. kā vispār kaut ko var paspēt? maijs manā prātā jau ir beidzies.
vai tiešām panākumu mēraukla ir piedzīvotā stresa daudzums? jo vairāk tu kaut ko sasniedz, jo grūtāk tev ir elpot? tas neizklausās pareizi.
Link6 raksta|ir doma

151 (maldīšanās tumsā) [2. Maijs 2018|17:04]
man ļoti nepatīk, ka ikkatras jomas iekšējās darbības principus tev nekad neviens nepaskaidro. tev pašam jākāpj uz grābekļiem, jāizskatās neveikli un amatieriski citu priekšā, jo tu vienkārši nezināji, ka tā nav pieņemts. pat ne nedrīkst, bet tas vienkārši ir slikts stils. es jau tā nesaprotu, ko daru, es negribu uztraukties vēl arī par to, vai nosūtīt draudzīgu jautājumepastu ir adekvāti.
Link1 raksta|ir doma

150 [23. Apr 2018|13:03]
pamodos ar mēnešreizēm netīra un sāpoša, lai atklātu, ka bez brīdinājuma pazudis ūdens. ejot uz veikalu, pa ceļam satiku nobrauktu kaķīti ar ieplestām acīm un vaļā muti. atnākusi mājās, pamanīju, ka nopirktais ūdens ir gāzēts, jo tas izšļācās pa visu virtuvi.
pasaule, atpisies.
Link1 raksta|ir doma

149 [20. Apr 2018|13:28]
tie dullie klasiskās latvietības aizstāvji (nu, tie, kam vajag tīru Raini un kas neļauj šķībi dziedāt himnu) tagad ir pavisam aptrakuši. ielīda pat manā sapnī un stāstīja, ka tautasdziesmas nedrīkst tā aranžēt un miksēt ar elektroniku, tā ir ķecerība un neviens neatpazīs, kas tas vispār ir.
nesaprotu, ko viņi man piesējās, es taču vispār tikai izlikos par to čehu čali, kas bij' šīs tautasdziesmas dikti smuki sapinis ar elektronikas ritmiem.

vēl man sapņos regulāri ir kāda jauka, veca kundze, kas aicina ciemos vai saka, ka kaut kur man ir uzklāts galds un lai es pacienājos, ja sanāk laika. es vienmēr atmetu viņai ar roku un saku, ka man jāskrien.
man liekas, ka tā ir mana vainas apziņa par to, ka nekad neapciemoju savas vecmammas.
Linkir doma

148 (kastaņi plaukst) [16. Apr 2018|21:32]
man ir drausmīgi bail no vājuma. priekš tāda nīkuļa-čīkstuļa es esmu pārsteidzoši dziļi emocionāli ierāvusies. man nav pat bruņu, nē, mana āda ir cieta, sačervelējusies un necaursitama. kā tiem cilvēkiem, kam ir tas kaut kāds koka mizas sindroms. ja es nolemtu ļauties pasaules triecieniem un mācīties tos izturēt vai pieļaut, man būtu nevis jāiznāk ārā no metāla zārka, bet jānorauj visa āda, zem kuras es esmu pilnīgi jēla un asiņaina. jaunas ādas uzaudzēšana ir ilgs process, turklāt es nezinu, vai tas vispār iespējams, ja tu esi tik jēls, ka katrs sīkākais pieskāriens no jauna uzplēš tavu neaizsargāto miesu.

man ir drausmīgi bail no vājuma. arī sveša. kad cilvēks vējā saliecas vai krīt un nobrāž celi, es nesaprotu, ko lai ar viņu iesāk. es gribu novērsties, es gribu izlikties, ka sasišanās nav notikusi. es saku saviem draugiem, ka man sāp viņu sāpes, bet patiesībā es no tām bēgu. pretīgumā saviebjos un ceru, ka drīz pāries. es negribu to redzēt. es gribu, lai viņi sakož zobus, izpūš caur tiem kliedzienam ievilkto elpu un iet tālāk. vājums - un tā izrādīšana - ir netikums, kaite, niķis. ieaudzini savam bērnam nekliegt teātrī, ieaudzini sev nekliegt.

es klusēju arī tad, kad sasitu pirkstus pret gultas kāju.
Link5 raksta|ir doma

147 (you've ruined a perfectly good monkey, that's what you've done. look at it, it has anxiety) [7. Apr 2018|14:52]
man šķiet kaut kā savādi, ka nebiju pamanījusi, ka dzīvoju konstantā trauksmes stāvoklī. līdz šim pieņēmu, ka man vienkārši ir vieglas formas sociālā trauksme (telefonzvani izraisa roku trīcēšanu un nelabumu, ieiešana jaunā vietā ir piespiešanās, runāšana ar svešiniekiem paralizē, nu, tāds standarta uztraukums), bet vakar terapeite skaidri un gaiši pateica, ka viss atbilst tādai ģeneralizētai trauksmei, kas ir raksturīga bērniem, kas auguši ar cilvēkiem, kuri viegli aizsvilstas dusmās. bailes no kaut kā pilnīgi nekonkrēta, dziļi ieaugusi uzmanīšanās no jebkā trigerošanas, uzmācīgas domas, paralīze, vēlme bēgt, sarauties, izgaist, saplūst ar ēnām. atkal esmu nedaudz vīlusies, ka manas problēmas ir tādas pašas kā deviņdesmit procentiem vienaudžu. toties tik izplatītas psiholoģiskās ievirzes noteikti ir vieglāk novērst, jo terapeiti pie tām jau ir pieraduši.

nolēmu šodien palasīt par anxiety, lai atgādinātu sev, ka var taču būt arī trakāk un ka man nav nekādu nopietnu traucējumu. citādi uzreiz jau gribas nonākt pie kaut kādiem secinājumiem. bet lasīšana par trauksmi mani ņēma un noveda trauksmes stāvoklī. visai ironiski.

piedodiet, ka šis blogs no smieklīgas čīkstēšanas par mīlestības problēmām pārvērties garlaicīgos terapijas secinājumu aprakstos, bet nekas cits klabē rakstāms jau manā dzīvē nenotiek.
Link7 raksta|ir doma

146 (siltais pavasara gaiss naktī smaržo pēc sliktiem lēmumiem) [5. Apr 2018|15:07]
es ļoti skaidri zinu soļus, kas man jāsper, lai sasniegtu to, ko es vēlos. es zinu pat to, kur sākt. un zinu arī to, ka ļoti glorificēju visu šo procesu, līdz ar to kaut kādā ziņā esmu arī sagatavojusies gaidāmajām grūtībām. es esmu pilnībā nobriedis auglis, kas gatavs mesties pretī zemei, sēt sēklas un audzēt savu jauno, skaisto dzīvi.

bet es sēžu. ilgi nevarēju saprast, kādēļ man trūkst motivācijas, kādēļ es tikai fantazēju, nevis ceļos un daru. kādu laiku vainoju slinkumu, kas, protams, arī ir nozīmīgs faktors, taču tas nespēj tik ļoti savažot rokas. tad pieņēmu, ka vienkārši esmu tāds cilvēks un ka nekad neko nesasniegšu. tikusi tam pāri, nolēmu iet pie terapeita, lai beidzot uzzinātu, kas tad īsti ir tas, kas man traucē.

šķiet, ka esmu nedaudz pietuvojusies atrisinājumam (scratched the surface, teiksim tā). šonedēļ nonācu pie atklāsmes, ka es vienkārši ļoti neuzticos pati sev. es apšaubu katru lēmumu un automātiski pieņemu, ka esmu izdarījusi kaut kādus aplamus secinājumus. uzreiz prātoju, vai es to tiešām gribu, vai arī man tikai šķiet, ka es to gribu. šis gan vispār pašos pamatos ir tāds filozofiskas dabas jautājums par to, kas tieši ir gribēšana, bet nu jūs sapratāt. ja es nevaru būt pilnīgi un absolūti droša par to, ka lēmums ir pareizais un ka šajā ceļā es būšu maksimāli laimīgākā/apmierinātākā/derīgākā, es atsakos lēmumu pieņemt vispār, turpinot stagnēt savā komforta zonā.

sanāk, ka šis ieraksts ir tādas kā pirmsterapijas piezīmes.
Linkir doma

145 (par skaistumu) [31. Mar 2018|16:01]
interesanti, kā dzērumā izmainās pašas skaistuma novērtējums. ikdienā es sevi uzskatu par visai viduvēju (citiem nepatiks, bet citiem šķitīs, ka ir virs viduslīnijas), taču jo vairāk izdzeru, jo vairāk mans spoguļattēls pietuvojas tam, ko es uzskatu par skaistu sievieti. pēkšņi manas nīstās, apaļās sejas līnijas kļūst asākas, mati vairs nav kaitinošs ērkulis un acīs parādās līdz šim vienmēr slēpusies pašpārliecinātība. vakar sēdēju taksī, skatījos uz savām rokām un domāju "cik skaisti, slaiki pirksti", lai arī patiesībā manējās ir tālu no tām elfu plaukstām, ko esmu redzējusi citām meitenēm. tām, kas atbilst maniem sieviešu skaistuma ideāliem.
un tad pienāk nākamā diena, un es baidos iziet uz ielas, jo citu cilvēku klātbūtne ātri vien nosit jebkādas pašapziņas dzirkstis.

vēl man vienmēr ļoti skaisti ir likušies tetovēti cilvēki. reizēm mēdzu aplūkot mūsu monami frost instagram profilu, jo kaut kas tajā tetovējumiem klātajā ķermenī, kas ietērpts kleitās, ir ārkārtīgi valdzinošs.
visi mani tetovējumi ir vietās, ko es ikdienā neredzu. un tad jādomā - ja es tos redzētu visu laiku, vai tie man apniktu? un vai es uz pati sevi spētu skatīties tāpat kā uz citiem apgleznotiem cilvēkiem?
Link1 raksta|ir doma

144 [28. Mar 2018|23:20]
sazin kāpēc gribas skatīties high school musical. varbūt vēlos atgriezties kaut kādā pusaudzības vieglumā, izmantojot visgaišākos tā laika elementus. piemēram, muļķīgus mūziklus, kuru patikšana gan bija jāslēpj arī tad.

tā vietā es sēžu istabā, kurā žūst veļa, dzeru upeņu balzamu un strādāju.
Link5 raksta|ir doma

143 (astoņos kilometros meža var izrunāt visu ko) [21. Mar 2018|16:20]
ziepniekkalna jēdzīgajā galā izīrē mazu, mazu mājiņu ar dārzu.
grīziņkalnā izīrē dzīvokli ar baltām sienām un koka grīdu.
teikā izīrē dzīvokli ar kamīnu viesistabā.
avotos izīrē dzīvokli ar baltām sienām, koka grīdu, kamīnu viesistabā un iespēju jokot par uzvārda un ielas nosaukuma saskanību.

bet līdz kopādzīvošanai vēl pusgads.
Linkir doma

142 (esmu naidīgs, indīgs cilvēks) [17. Mar 2018|19:32]
man ir tāds bijušais kursabiedrs, kurš tīri labi fotogrāfē. nu, visādas dabas ainiņas - aš ņem un drukā pastkarti. viss jau it kā būtu labi, bildes smukas, viss kā nākas.. bet viņš pie katra attēla, ko ievieto feisbukā, liek tādus aprakstus, ka gribas acis izdurt. neesmu vēl izlēmusi - sev vai viņam.
nu, jūs zināt, tādus - "katra diena sākas ar saullēktu, kas nes līdzi jaunas cerības uz gaidāmo dienu..." vai "arī ziemai ir savas asaras - lāstekas".

un šito grūtāk paciest kā ingu pizāni.
Link5 raksta|ir doma

141 (užbužbuž) [10. Mar 2018|00:01]
abas izrādes, uz ko es pēdējā mēneša laikā esmu gājusi uzreiz pēc terapijas, ir bijušas par garīgām slimībām. tādi tematiskie piektdienu vakari.

pārspīlēju, protams. mans problēmu kopums ir standarta "saknē norauto pašizpausmes asnu" gadījums, es pat nevaru lepoties ar kaut kādām aizraujošām prāta peripētijām. mana vēlme vienmēr un visur justies īpašai ir sabozusies.
tas, ar ko es nebiju rēķinājusies, ir tās neskaitāmās nepatīkamās atziņas, pie kā nākas nonākt. zināju, ka terapija nav nekāds rožu dārzs, bet vai tad nu tiešām tik ātri? pēc trim no līdz šim pieredzētajām sešām sesijām esmu iznākusi, jūtoties sūdīgi. un tikai vienā no tām bija vienkārši sevis žēl. abas pārējās (abas pēdējās) lika apzināties to, cik patiesībā draņķīgs cilvēks es esmu, tikai aiz sava paštaisnuma nebiju to pamanījusi.

bet vēl jau ir iespējams, ka es vienkārši to visu izdomāju un stāstu terapeitei, lai barotu savu nabadziņa ego. "re, kā es distancējos no cilvēkiem." "re, kā es neļauju sev izpausties." "re, kā man galvā dzīvo nezvērs, kas, protams, ir vecāku skarbuma ēna."
ai, vai, vai, nabaga susuriņš. ka tikai varētu sēdēt savā dumbrājā, apaugt ar sēnēm un liet gaužas asariņas.
Link3 raksta|ir doma

140 (man ir tendence vispārināt) [24. Feb 2018|13:29]
man šķiet tik savādi, ka mūsu mātes vairs nezina, kā mēs izskatāmies kaili.

reiz mēs bijām daļa viņu miesas, viņu acīs mūsu kailums ir visdabiskākais. viņas mūs tina, mazgāja, ģērba. viņu prātos mēs joprojām tādi esam.
un tad pienāk šis pirmais pieaugšanas punkts. mirklis, kurā mēs sākam savu kailumu slēpt pat no mātes. mēs kautrējamies paši no sava ķermeņa pārmaiņām, tādēļ noslēpjam to no tīrākā skatiena, kas mums ir dzīvē pieejams.
šķiet, pēdējoreiz māte mani redzēja pilnībā kailu kaut kad pamatskolā. man vannas karstumā bija palicis slikti, un es, nespēdama pasaukt palīgā, atvēru vannasistabas durvis. mani ieraudzīja, pacēla un aiznesa uz gultu - tādu slapju un neaizsargātu, kā bērnībā. tomēr atmiņas par šo atgadījumu ir kaunpilnas.

tagad, kad mēs esam "paši sev piederoši", arī mūsu kailums pieder tikai mums pašiem. mēs izvēlamies tajā dalīties ar atsevišķiem cilvēkiem, taču tas ir mūsu apzināts lēmums, tas nav tik dabiski un pašsaprotami kā agrāk. mēs vairs nelaižam pasauli sev tik tuvu. un arī mātei mēs esam tagad tikai mīļš draugs, nevis viņas būtības atvasinājums. kurā kailums ir definējošais aspekts.

bet varbūt es vienkārši alkstu atgriezties bērnībā.
Link2 raksta|ir doma

139 (europa cinemas rullīša melodija ir manas dzīves skaņu celiņš) [22. Feb 2018|23:28]
reizēm man sanāk ilgi - kādu nedēļu vai pat vairāk - nenoskatīties nevienu filmu. dzīves un darba skrējienā nepietiek laika.
un tad es beidzot saņemos izvilkties no saviem laukiem, aizbraukt un apsēsties kinoteātra krēslā, un šis brīdis ir tik svēts. vai tie būtu bizes neērtie krēsli (goda vārds, man sāk šķist, ka es esmu vienīgā, kas visu filmu dīdās; kā jūs visi tur spējat mierā nosēdēt?), splendida nomācoši lielā zāle vai forum cinemas ērtā, popkornainā puskrēsla. un tad satumst, un tad iemirdzas, un tad skan. es visa piepildos ar tādu siltumu, mana būtne tiecas pretī ekrānam, es iemīlos. tā ir tāda mīlestība, kas aiznes mani prom, izpurina, izkausē un tad atkal saliek kopā. manis nav, un manis ir tik daudz. manī ir tukšums, un manī ir itin viss.

es gribētu spēt ar filmām sarunāties.
Link3 raksta|ir doma

138 (šodien spīdēja saule) [21. Feb 2018|17:03]
nāk pavasaris.
manī sāk mosties kaut kāda sieviete parastā.

es gribu kuplus svārkus un vieglas blūzes. es gribu puķainas, plandošas kleitas. es gribu sēdēt kafetērijās un ēst kūciņas. es gribu krāsot acis un lūpas. es gribu tetovēt ziedus, noklāt visus plecus kā uz dienvidzemēm aizbraukusī draudzene. es gribu klabināt ar papēžiem, ejot gaitā, kas šūpo gurnus. es gribu gliterus un šķindošas rotas.

tik neparasta sajūta, nezinu, ko lai iesāk.
Link7 raksta|ir doma

137 (es biju tur ārā, tur nekā tāda nav) [17. Feb 2018|00:40]
karnevāls nav paredzēts skaidriem cilvēkiem.
par to es pārliecinos jau otro reizi. iepriekš bija tā sanācis, ka vienkārši reibuma bija par maz. klīdām pa telpām, vērojām cilvēkus, tad sāka sāpēt kājas un aizgājām mājās. šoreiz esmu uz zālēm, kam instrukcijā rakstīts nevis vienkārši "nedrīkst lietot alkoholu", bet "aizliegts lietot alkoholu". sapucējos tik un tā, cerēdama uz savu maģisko spēju (reizēm) sajust vaibu un pavilkties arī tāpat.

jau pēc terapijas jutu nelāgu priekšnojautu. norakstīju to uz faktu, ka pati sesija mani drusku izvandīja (pat ne temata dēļ, nē, es vienkārši runāju ļoti haotiski un man riebjas būt haotiskai). lai kā centos norakt šo sajūtu, tā nekur nepazuda.

beigu beigās tiku pie mini panikas lēkmes cilvēku daudzuma dēļ (reibumā man nekad nesākas pūļa panika), izklaiņoju ar draugiem labirintu un tad sapratu, ka esmu gatava paspēt uz pēdējo transportu. izspiežoties ārā pa durvīm, ieraudzīju milzu rindu un nopriecājos, ka esmu tikusi ārā no vietas, kur piebāztība tikai augs un augs.

tagad notīrīju acis, ietinos sedziņā un jūtos gauži apmierināta. gliteri no manis birs vēl nedēļu, bet ar to es esmu mierā. gliteri man vienmēr patikuši, tikai kerzainais taču nekad nedrīkstēja to skaļi teikt.
Linkir doma

136 (pašpārliecinātība ir mīts) [13. Feb 2018|14:35]
es neesmu īgns cilvēks. es smejos visur un vienmēr, smaidu un laipni sarunājos. man ir teikts, ka no manis staro prieks, tāda kā tā esence. manuprāt, tas arī ir iemesls citu nepatikai pret mani. es uzvedos kā pamuļķe, un tas var atgrūst. man jau pašai arī nepatīk pārāk priecīgi cilvēki.

bet priekš tāda smaidīga cilvēka es ļoti mīlu negatīvo. es ar baudu runāju par savām negatīvajām iezīmēm, pieredzēm, atmiņām. visur es vispirms redzu slikto. nekas man nepatīk. visa komunikācija ar mani ir vienkārši klausīšanās manā čīkstēšanā - es esmu nogurusi, tas nav labi un šitas nav labi, tas man nepatīk un šitas man nepatīk. brīnos, ka man vispār ir draugi. jo tas jau ir tik dziļi, ka melnā humora un tumšu lietu (filmu, attēlu, stāstu) izbaudīšana ir tikai ziediņi. melns purvs ir mana ikdiena. un es tur jūtos bez gala komfortabli.
arī, stāstot terapeitei par savu ģimeni, es ilgi un gari runāju par mūsu nabadzību, tēva alkoholismu, mātes skumjām. sajutu lepnumu, kad viņa bija šausmās, dzirdot par to, kāds tirāns bija mans vectēvs. es peldos šajā perversajā baudā.

un tas taču ir tik slimi.
bet vismaz jau otrās terapijas sesijas sākumā es pēkšņi aptvēru, ka šis upura/nabadziņa sindroms ir tas, ar ko patiešām jāstrādā, nevis tāds aptuvens “zema pašvērtējuma” koncepts.
Link6 raksta|ir doma

135 (diskusija ir savstarpēja pārtraukšana) [1. Feb 2018|00:33]
man vispār varētu tīri labi padoties publiskā runa.

problēma ir manā nepārliecinātībā. jau tad, kad sarunā kāds manī sāk patiešām klausīties un nepārtrauc pēc pāris teikumiem, es ļoti samulstu, sāku pīties vārdos un pazaudēju visu savu domu, stresā runājot pārāk ātri, pārāk daudz un neko tā arī nepasakot. redzēt ieinteresētu skatienu ir viena no baisākajām lietām pasaulē. kad es pasaku divus teikumus, automātiski gaidu, ka kāds cits iesprauksies ar savu viedokli, un mums veidosies diskusija/dialogs. ja tā nenotiek, es pēkšņi nezinu, ko iesākt. tas ir kā tajā black books sērijā, kur bernards ieaicina sludinātājus pie sevis dzīvoklī.
"to be honest, we've actually never thought this far ahead."

šķiet, ka publiskā runa manī rada līdzīgu reakciju.
Link4 raksta|ir doma

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]