paaugstināta temperatūra [entries|archive|friends|userinfo]
bija

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

221 (pārmaiņas pēc par svarīgām lietām) [29. Jul 2019|22:45]
kad es meklēju kaķīti, es gribēju "parastu kaķi". tādu pašpietiekamu, varbūt drusku garlaicīgu, ne pārāk aktīvu, ne pārāk uzmācīgu, ne pārāk ziņkārīgu. tā vietā es dabūju mazkaķi - visvairāk "extra" radījumu, ko jebkad esmu redzējusi. visas kaķiskuma izpausmes viņam ir uzgrieztas uz tūkstoti. viņš ielīdīs visur, apēdīs visu, mīlestībā tevi kaut nosmacēs. un tagad es zinu, ka tieši tas ir tas, ko man vajadzēja. nevis tāds bezrakstura mincis, ko biju meklējusi.

pārrodoties mājās no ilgākas prombūtnes (piemēram, nedēļas nogales rīgā), mazkaķis skrien pretī kliegdams. pinas pa kājām, prasās rokās, bet pacelts vienreiz nolaiza vaigu un uzreiz raujas ārā, jo nav laika mīļoties - jāapošņā visas somas un kurpes. bet vienlaicīgi ir arī jāturpina man skatīties acīs un skaļi aurot. kad es tās dienas vakarā eju gulēt, aizmigt nav iespējams. mazkaķis laiza seju, murrādams bāž purnu plecā, mīca kailu miesu un dīdās. tad it kā nomierinās, uzguļas, protams, uz galvas. kad beidzot izdodas iekārtoties tā, ka degunā un mutē nav kažoka, šis pieceļas un saritinās atpakaļ uz sejas. pēc brīža viss sākas no jauna. brīnos, ka mana seja nav jēla no tās asās mēles un ka es pati nesāku atklepot spalvu kumšķus.

es zinu, ka no kaķiem var slimības saķert un ka tie ir jāmāca. bet es gribētu redzēt, kurš cilvēks šai pasaulē būtu spējīgs izmācīt mazkaķi.
Link3 raksta|ir doma

220 [25. Jul 2019|22:52]
es gribēju pierakstīt sev atgādinājumus. tie radās pēc šīsdienas terapijas un pēc kāda atlikta raksta izlasīšanas.
gribēju pierakstīt tos uz lapas ar pildspalvu, jo tas šķiet tā dzīvāk un patiesāk un iesēžas prātā dziļāk nekā datora taustiņu klabināšana.
gribēju rakstīt, ka
es drīkstu gribēt lietas, alkt un sapņot, man drīkst būt ambīcijas.
es drīkstu arī saprast, ka uzsāktais ceļš nav pareizs un griezties atpakaļ vai krustcelēs neizvēlēties jau iemīto taku.
es šķitīšu skaistāka pati sev un arī citiem, ja ļaušu sev būt.
atkāpšanās, pārdomāšana un lietu pamešana it kā pusratā nav izgāšanās.
lai kaut ko darītu, sāktu, plānotu, man nav viss uzreiz jāzina un jāprot.
es drīkstu savu prātu izlikt ārpusē citiem novērtēšanai, jo es pati sev nevaru būt vienīgais kritiķis.
es būšu skaistāka, ja ļaušu sev būt.
es būšu skaistāka, ja ļaušu sev būt.
es būšu skaistāka, ja ļaušu sev būt.

bet pildspalva izrādījās salūzusi, un visi mani pirksti nolija ar melnu tinti. tagad, pēc kārtīgas beršanas, man ir violeti pirkstu gali.

----
raksts, starp citu, šeit - https://www.theparisreview.org/blog/2019/07/16/the-crane-wife/
tas vispār necik nav par mani vai manām attiecībām, bet tas pastarpināti lika man saprast daudz ko par būšanu pašai sev. drusciņ var kaitināt tas "romānīgais" rakstīšanas stils, bet šodien manas domas tieši tā arī skan.
Link3 raksta|ir doma

219 [9. Jul 2019|01:34]
nomainīt terapeitu var būt ārkārtīgi vērtīgi. es nekad to nebūtu darījusi, ja turpinātu dzīvot tajā pašā pilsētā, bet apstākļi piespieda, un es nonācu citur. man viņa sākumā īsti nepatika. es joprojām nezinu, vai man viņa patīk tā, kā patika iepriekšējā. taču pats maiņas fakts ir izrādījies noderīgs. es tagad esmu pieskārusies jautājumiem, ko līdz šim vispār neuzskatīju par problēmu. tas ir, es pat nezināju, ka kaut kas tāds manī eksistē. bet, runājot par tām pašām lietām ar citu cilvēku, pēkšņi ir atklājies, ka tajā manā nedrošību lādē ir noslēpta vēl viena atvilktne, bez kuras atvēršanas nekādus uzlabojumus nevar gaidīt. nav brīnums, ka iepriekš uz terapijas beigām man bija sajūta, ka mēs maļam uz riņķi vienu un to pašu un ka viss ir izrunāts. jo tas, ko es atmetu jau pašā sākumā, patiesībā ir svarīgs manas personības ierobežojumu elements. un es nezinu, vai bez šīs pauzes un nonākšanas citā kabinetā mēs vispār būtu tam pieskārušies.

bet laikam šīs pārmaiņas un jaunās atziņas mani ļoti biedē. domāju par to, cik pateicīgai man jābūt saviem draugiem, un par sarunām, kuru nav bijis, un sajutu panikas lēkmes iedīgļus. vēlme pateikt "paldies" uzreiz šķiet kā nepieciešamība atvadīties. it kā man būtu jāpaspēj pateikt labās lietas, jo drīz mani gaida nāve vai trieka, kas atstās mani rīcībnespējīgu. jau atkal mirklī, kad šķiet, ka es varētu stiepties pēc kaut kāda sevis piepildījuma, es gaidu, ka nezināmi ārējie spēki man to atņems. jūtu, kā ceļas karstums, kā sāk dūkt ausīs un kā domas no manis bēg. manī ir tik daudz trauksmes - un patiesībā es neesmu droša, vai vispār jebkad mēdzu būt atslābusi. ir tikai dažādi saspringuma līmeņi. nekad pārāk traki. man nerauj krampī žokļus, un mani nerausta pēkšņas muskuļu spazmas. bet tas vienmēr ir šeit. es vienmēr jūtu savu sirdi, mani zobi vienmēr ir sakosti, un man vienmēr gribas staipīties, bet nekad nevaru izstaipīties. un man vienmēr drusciņ gribas raudāt.

protams, ka tagad, uz robežas ar paniku, es to visu pārspīlēju. noteikti nav tik slikti, es vienkārši pievēršu uzmanību savam ķermenim tad, kad tas ir sasprindzis. bet man šī sajūta ir apnikusi. lūdzu, ļaujiet man kādreiz aizmigt uzreiz - arī bez kārtīga alkohola daudzuma organismā. ļaujiet man aizmirst, ka man ir ķermenis, un vienkārši būt. ar to vien reizēm pietiktu.
Link5 raksta|ir doma

218 (jāņu naktī gulēt aizgāju skaidrā) [25. Jun 2019|16:24]
dzīvojot prom no rīgas un draugiem, es lēnām pārvēršos par to sēni, par kādu esmu piedzimusi būt. es jūtos labi šajā mierā, bet nezinu, vai drīkst. garās brīvdienas pavadīju bez paģirām, gandrīz bez interneta, toties ar daudz vēja, jūras, putniem un pastaigām. atgriezusies civilizācijā, skatos draugu instagramus, un pēkšņi sāk likties - bet kā tad tā? kā es tā drīkstēju nebūt tur? kā es tā drīkstēju atkāpties no tās savas rīdzinieces identitātes, atkāpties no bāriem, rīta gaismām, ielām un asfaltiem? un pēkšņi man bail, vai nav tā, ka es bēgu no kaut kā un neļauju sev būt šai skaļajai, aktīvajai būtnei, kas varbūt es īstenībā esmu. bet varbūt neesmu? dzīvojot mierā, es ilgojos haosa un baidos, ka bēgu. dzīvojot haosā, es ilgojos miera un baidos, ka grimstu. es droši vien esmu kaut kur pa vidu, bet man nav skaidrs, kas tad tur īsti pa vidu ir.

jāņu naktī braucām pa dziļiem laukiem un skatījāmies uz tiem ugunskuriem, un tas bija tik skaisti. apžilbinājām āpsi - es pirmo reizi to redzēju dzīvē. tad mūs ar mirdzošu skatienu pavadīja lapsiņa. sapņojām par to, kā pie mūsu mājas degs milzu ugunskurs, pie tā sēdēs draugi un tumsā smaržos jasmīni. šobrīd man šķiet, ka es gribu šo dzīvi. bet kā lai es zinu, vai šī gribēšana ir īsta? vai es tiešām esmu piedzimusi par sēni, vai arī sēnīgums vienkārši ir vieglāks, jo neko no manis neprasa? kā lai es atšķiru patiesību no sava prāta radītiem māņiem?
Link11 raksta|ir doma

217 [7. Jun 2019|19:45]
šodien beidzot atzinos, ka (un kāpēc) jau mēnešiem kavēju termiņu un ka nekas nav izdarīts. praktiski neviens man datumu nebija nosaucis, bet, tik ilgi velkot garumā pāris dienu darbu, arī beztermiņa darbi nokavē termiņu. visu šo laiku šis uzdevums spieda man krūtis, vilkās pakaļ, sasēja kājas un dauzīja deniņus. vairākus mēnešus es biju iestigusi līdz ceļiem cementā un nekustējos uz priekšu. bet man bija bail atzīties, ka tas izrādījies pāri maniem spēkiem. tāpēc mākoņi milza arvien lielāki, un man kļuva arvien sliktāk.

reakcija - kā vienmēr šādās situācijās - bija daudz maigāka, saprotošāka un pieņemošāka nekā es to biju iztēlojusies. neviens galvu man ar neasu nazi nenogrieza, visus kaulus ķermenī nesalauza un kurpes papēdi acī neietrieca. pateica: "labi, nemokies, iedosim ko citu." tagad es esmu dusmīga uz sevi gan par to, ka nevarēju izdarīt sev uzticēto darbu, gan par to, ka tā vietā, lai uzreiz rakstītu ziņu "hei, izrādās, ka šis nav tik pašsaprotami kā sākotnēji likās", es pazudu no zemes virsas, nevienam neko nesakot.

tagad vīlušies ir visi. ja es nebūtu tā baidījusies no citu pievilšanas.. vīlies nebūtu neviens.
man vajadzētu iedzīt šo savā cietajā paurī:

runāt vajag! runāt!!
Linkir doma

216 [27. Maijs 2019|15:50]
vakar un šodien esmu ļoti jūtīga. gandrīz apraudājos pie somu uzvaras hokeja čempī, jo viņi - bez nhl spēlētājiem, bez medaļu kalniem, bez favorītstatusa - sagrāva kanādu. atvēru rakstu par riff in techno veritas programmu, un man no laimes pārskrēja tirpas. ziņa, ka progresīvie mandātam nav ne tuvu bijuši, sabojāja man pusi vakardienas, atkal jau gribēju raudāt. noskatījāmies černobiļu, pēc tam klīdu pa māju ar tukšu skatienu un nezināju, kur likties (šī gan laikam ir visnormālākā reakcija no visām pieminētajām). vakar pirmo nakti izslēdzās smadzenes jau četros, kad pēkšņi sāku redzēt noguruma gaismiņas un dzirdēt neeksistējošas vibrācijas, - bet es vienmēr esmu varējusi strādāt līdz rītam. mani līdz nelabumam uztrauc jāņi, vajadzība braukt uz rīgu, kurpju saplīšana, mubi abonements un tas, ka tūlīt noteikti atkal nopirkšu matu kondicionieri plastmasas iepakojumā. arvien vairāk jūtos kā antenu ezis. uztvertie signāli liek raustīties emociju kardiogrammai.

mēnešreižu aplikācija saka, ka pms tas vēl nav. laikam esmu salūzusi.
Linkir doma

215 [23. Maijs 2019|15:22]
reizēm es domāju, nez kā tas ir - ieiet dušā un redzēt visu.
vai no rīta atvērt acis un saskatīt griestus.
vai nodarboties ar seksu un skaidri redzēt gan ķermeņus, gan apkārtējo telpu.
vai ziemas laikā ieiet bārā un uzreiz noorientēties telpā, nevis stāvēt pie ieejas starp izplūdušiem rēgiem, no kuriem kāds, iespējams, ir tas cilvēks, ko esi atnācis satikt.
vai neredzēt pasauli ierāmētu un nosmērētu ar nenosakāmiem pleķiem vai skrāpējumiem.

tā citiem ir tik parasta lieta, un tas mani mulsina.
Link17 raksta|ir doma

214 [17. Maijs 2019|23:40]
šodien man pielēca, kāpēc man dzerot nav mēra izjūtas. tas ir tieši tāpat kā ar darbu. nav jēgas pastrādāt stundiņu, ja es neizdarīšu visu. atlikt visu uz pēdējo dienu ir normāli, jo tad es 12 stundas no vietas ar raibām acīm visu saraušu, toties darbs būs pabeigts. dzerot ir tieši tāpat. nav jēgas dzert vienu alu, ja nesekos nākamais. nav jēgas sākt dzert, ja es nepiedzeršos līdz tām pašām raibajām acīm. šodien es atnācu mājās no bāra pusdivpadsmitos. izdzerti ir divi ali. uzzinot, ka abi mani biedri vēlas iet gulēt, mani pārņēma neaprakstāma vilšanās. un absolūta neizpratne - ko gan es darīšu mājās līdz brīdim, kad varēšu aizmigt?! agrākais, kad es varu aiziet gulēt, ir divos. tagad man vēl ir divas stundas, kurās es būšu viegli iereibusi, pilna vilšanās par nepiedzeršanos, bet pietiekoši dzīva, lai it kā kaut ko darītu. bet ko?! "darbs" nav pabeigts. nepalīdz apziņa, ka vismaz man rīt nebūs paģiru un es varēšu ne vien normāli hoķi noskatīties, bet arī mammu satikt. nepalīdz apziņa, ka neesmu iztērējusi nenormālu naudu alkoholā. nepalīdz apziņa, ka es neesmu sevi apkaunojusi citu priekšā un vispār esmu izvairījusies no morālo paģiru iespējamības. darbs. nav. pabeigts.

mans analizējamo lietu saraksts nākamajai terapijas uzsākšanas reizei aug un aug.
Link1 raksta|ir doma

213 (they have their life all figured out) [16. Maijs 2019|17:48]
man laimīgi šķiet cilvēki, kas ģērbjas ļoti vienkārši.
man laimīgi šķiet cilvēki, kas nekrāso matus, nepārspīlē ar kosmētiku un vizuāli izskatās piezemēti.
man laimīgi šķiet jauni, precēti cilvēki.
man laimīgi šķiet jauni cilvēki ar bērniem.
man laimīgi šķiet cilvēki, kas daudz dodas pie dabas.
man laimīgi šķiet cilvēki, kam ir dārzs.
man laimīgi šķiet cilvēki, kas prot saģērbties atbilstoši laikapstākļiem - īpaši, ja viņiem mugurā ir tās, ko es saucu par "skandināvu jakām".
man laimīgi šķiet cilvēki, kas klausās klasisko mūziku vai džezu.
man laimīgi šķiet kopti cilvēki.
man laimīgi šķiet cilvēki, kas iet brančot.
man laimīgi šķiet cilvēki, kas prot skaisti nofotografēt savu vieglo (iespējams, dokumentālo) literatūru, kafijas tasi un ziedu vāzi.

es ticu tām dzīvēm, ko redzu instagramā. es esmu viegli ietekmējama, un mana pārliecība par to, ka arī es kādreiz būšu viens no šiem laimīgajiem cilvēkiem, nu jau vairs ne tikai krītas, bet tiek ar veseri dzīta zemē kā pālis. visi šie kvalitatīvajās drēbēs tērptie, pārgājienos ejošie, ģimenes veidojošie cilvēki manā prātā ir "viņi". kaut kas apskaužams, bet nesasniedzams. jo viņi, kā man šķiet, saprot dzīvi (have their life all figured out), viņiem ir mērķi, un viņi uz tiem iet. un pārāk neiespringst par jebko citu. tāpēc viņi ir skaisti un laimīgi.

es tikmēr izskatos kā pāķis, lai arī ko es uzvilktu, sapņoju par dārzu, bet esmu drausmīgs sliņķis, un pat nemēģinu mācīties sevi kopt. lūk, tā.
Link14 raksta|ir doma

212 [8. Maijs 2019|22:51]
tik skaistas debesis šovakar. visur tāds gaišs, bet virs jūras kāds izsmērējis nakti. tā pavirši, lieliem vilcieniem. mēness strēmelīte kūst kaut kur virs gaisā sasaluša, tumša dūmu staba no skolas skursteņa. redzu, kā tālumā starp mājām un kokiem aizbrauc izgaismots kuģis. atkāpjos un šķiet - uzkāpju kaķa astei. bet nē, tas tikai salocījies paklājs.

es gribu to mieru apēst. iesūkt sevī un saglabāt, bet tējas čiekuri salīp ap zobiem un nekā. bibliotēkas kartīte atvērta uz galda un uz mani skatās "atdošanas laiks".
Linkir doma

211 [23. Apr 2019|15:10]
es nez, varbūt jāievieš bērni, lai es sāktu piedomāt pie sava uztura, mājas kārtības un aktivitātēm. par sevi es rūpēties neprotu, bet, rūpējoties par citu, varbūt tas notiktu netīšām. by proxy, tā teikt.

domājot par bērniem, es pēkšņi aptvēru, ka viņi uzaugtu tādā vidē, kādu es nekad neesmu pazinusi. lielā ģimenē, kurā gan jau būtu arī kāds vienaudzis - vai nu vismaz vēl kāds bērns. man ir māsa, kas pēc kāzām noteikti ķersies pie ģimenes plānošanas. E no vecāku otrajām laulībām ir trīs brāļi un māsa - ļoti dažādos vecumos, ar ļoti dažādām interesēm un no diametrāli pretējām vidēm. tajā pusē vēl ir vesels birums māsīcu un brālēnu, izkaisīti pa visu Latviju un ne tikai. es nesaprotu, kā bērni, kas uzaug ar tik daudz radiniekiem, atceras kaut pusi! bet gan jau tajā ir kaut kas mierinošs. tāds liels drošības tīkls, no visām pusēm pastieptas rokas. E gan ir ļoti atsvešinājies no savas ģimenes, bet bērna dēļ noteikti nāktos atjaunot saites, jo visādas mātesmāsas priecātos un aicinātu ciemos. man paplašinātās ģimenes īsti nav - ir pusbrālis, ar ko pirmo un vienīgo reizi runāju piecpadsmit gadu vecumā, un ir brālēns, kura dzīve ir mums pilnīgi sveša - un, godīgi sakot, arī nesaistoša. es nezinu, ko nozīmē dzimta. līdz ar to es nezinu, vai es prastu audzināt bērnu ar dzimtas apziņu. varbūt kāds teiktu, ka tas nemaz nav svarīgi - piespiest veidot attiecības tikai tādēļ, ka jūsos plūst vienas asinis, -, bet manī kaut kur ir sajūta, ka es negribu atņemt cilvēkam šo iespēju. šo tīklu. tās savītās rokas, kas kritienā noķers.
Link2 raksta|ir doma

jebatorijs [14. Apr 2019|23:30]
manā galvā ir tieši divi piecgades plāni, un tie ir savā starpā galīgi nesavienojami.
Linkir doma

210 (melnīgsnējs) [10. Apr 2019|22:28]
saruna par bērnības atmiņām un grāmatu lasīšanu noveda mani "sprīdīša bibliotēkas" sarakstā, un es atcerējos par "rudmataino zoru". man šķiet, ka pats stāsts man nešķita pārāk interesants, taču zora kā tēls bija brīnišķīga. viņa bija tāda, kāda es vēlējos būt. spēcīga - gan prata kauties, gan izmest asas piezīmes, kas apklusināja pat lecīgākos puikas. skarba, noskrāpētiem ceļiem, basām kājām un izspūrušiem matiem. pašpuika. vienpate. mežone ar krampi. nenoņēmās ne ar kādām emocijām, vienkārši darīja savu "darbu". un viņas sāpīgā iekšējā pasaule atklājās tikai tad, ja tu spēji to no viņas izvilkt.

šādas varones man bija īpaši mīļas. dažādu veidu ronjas. dzīve viņām triecas virsū kā jūra, bet viņas stāv ar augsti paceltu galvu un nekas viņas nelauž. savās bērnības rotaļās es vienmēr biju klejotāja - tumša, noslēpumaina meitene, kas attraucas uz zirga, sadod visiem ļaunajiem un traucas tālāk. kāpu kokos, šūpojos, cik augstu varēju, ložņāju pa krūmiem un visur biju varone. kad rotaļās nācās iekļaut māsu, viņa vienmēr bija bagāta, gaiša, viegla, kamēr es ar lielu prieku un romantizēšanu uzņēmos nabadzīgās plukatas lomu, jo tieši tās bija tās spēcīgākās. visas billes, annas no zaļajiem jumtiem un madikenas mani kaitināja. viņas bija pārāk mīkstas un saulainas. pārāk naivas. pārāk neapdomīgas un neracionālas. kaut kā dīvaini šādas domas iztēloties sešgadīga, astoņgadīga bērna prātā.

tumšums šajās fantāzijās izpaudās pat vizuāli. jā, zora bija bāla rudmate, bet citādi es vienmēr iemīlējos visos melnīgsnējajos varoņos. šo vārdu es atceros īpaši skaidri. ja varonis bija aprakstīts kā "melnīgsnējs", "ar tumšām matu cirtām", neko vairāk man nevajadzēja. un es pati vienmēr priecājos, ka labi iedegu, jo tad es nokļuvu tuvāk tam skaistuma ideālam, kas bija manā galvā. melni mati, tumšas acis un ļoti, ļoti brūna āda. pusaudža gados kādā forumā es pat apropriēju indiešu kultūru, veidojot tēlu indieti, jo viņas bija tik neticami skaistas.

bet patiesībā jau ir (vai tolaik bija) ļoti maz bērnu grāmatu, kas nebūtu par bāreņiem, par izdzīvotājiem un nabagiem. vienkārši interesanti, vai tas, ka mēs identificējamies ar šādiem varoņiem, nenoved pie kaut kādas nelāgas izpratnes par dzīvi. pie uzskata, ka turīgi un laimīgi cilvēki nav spēcīgi.
Link9 raksta|ir doma

209 [3. Apr 2019|00:30]
tikko ieraudzīju bildi ar skaistu gaismu uz meža sūnām un teju apraudājos. es gribētu iegrimt tajās, nevis šajā aizvien pieaugošajā trauksmē, kas jau smeļas mutē un aizcērt elpu. nesen pirmo reizi pa ilgiem laikiem piedzīvoju kārtīgu panikas lēkmi. kamēr raustījos gultā krampjos, domās atvadījos no visiem saviem draugiem. un, lai cik uztraucoša arī nebūtu lēkmju atgriešanās, vairāk mani nomāc fakts, ka tajā brīdī teju visi mani draugi gulēja tajā pašā telpā. un es nepamodināju pat blakus guļošo E, jo negribēju viņu traucēt. nemodināju turpat pāris soļu attālumā esošo M, lai viņu neuztrauktu, lai gan viņš būtu bijis cilvēks, kam varētu prasīt nomierinošus līdzekļus. nākamajā dienā uzzināju, ka viņš ir mani dzirdējis, bet māju ar galvu pie viņa vārdiem: "necēlos, jo man likās, ka tu pateiktu, ja tev vajadzētu palīdzēt."

jā, jā, es teiktu. jā, jā, viss kārtībā. jā, jā, vispār jau smieklīgi. nē, nē, nekas traks.

un es atgriežos savos vecajos ieradumos. raujos gulēt, raujos dzert. atlieku darbus, jo negribu par to domāt, tādējādi paaugstinot trauksmes līmeni, kas noved pie trīcošām rokām un seklas elpas, kas savukārt noved pie nespējas pastrādāt. fakts, ka tagad es redzu šos paternus, nevis nomierina, bet uzdzen vēl lielāku stresu. es redzu, kas notiek; es sēžu vilcienā, kas triecas pretī pārbrauktuvei, uz kuras stāv mašīnas, bet nevaru to apturēt. vieglāk bija nezināt, vieglāk bija vispār nesākt darbu ar sevi. nezinot, ka tu grimsti purvā, var kaut kā netīšām no tā purva izkļūt. kad esi iemācījies purvu ieraudzīt, papildus ierastajām lietām biedē vēl arī tas.

piezvanīju ieteiktajai terapeitei, sarunājām tikšanos pēc divām nedēļām. man ļoti, ļoti nepatika viņas balss, un tagad, kad es pie idejas par terapiju turos kā pie pēdējā izmisuma salmiņa, tas tikai iekraujas visā šajā sasodītajā uztraukumu zampā.

es gribu būt tās meža sūnas, nevis dubļu šļura.
Link2 raksta|ir doma

208 [29. Mar 2019|16:21]
man ir kaut kāda savāda apsēstība ar drēbju mazgāšanu. tikai es to varu izdarīt pareizi. netīrās veļas grozu vajag izšķirot, saliekot veļasmašīnā tikai tās drēbes, kas ir "svarīgākas". izmazgātas tās ir jākar pēc noteiktas secības, rūpīgi iztaisnojot katru krociņu. ja mazgā divas reizes, tad žāvētājs noteikti būs jāpārkārto, lai viss atbilstu attiecīgajiem standartiem. un, kamēr veļa žūst, es uz to skatos ar izdarītajam neatbilstošu apmierinātību. E drēbes es karu un loku ar īpašu rūpību, tajā ir kaut kāda intimitāte, ko reizēm ir grūti atkārtot reālās attiecību izpausmēs.

es veļu mazgāju bieži, reizēm pat pilnīgi lieki, jo kaut kas tajā tīrībā ir šķīsts un pareizs. ja to darījis ir kāds cits, es piedzīvoju aizkaitinājuma lēkmes, jo nav izmazgātas pareizās drēbes un tās uz žāvētāja ir sakrautas vieglprātīgi.

man ļoti, ļoti gribētos, lai es spētu šo sajūtu ieviest arī citos ikdienas aspektos. lai es varētu tikpat viegli vākt māju, jo, kamēr veļa ir sakārtota perfekti, dzīvokļa stūros krājas putekļu un kaķa spalvu kumšķi. bet nē, noslaucīt galdu, izskalot vannu un paņemt putekļsūcēju nozīmē karot ar sevi un piespiesties. kā lai sevi apmāna?
Link3 raksta|ir doma

207 (why am i like this) [20. Mar 2019|21:11]
man tikai šodien beidzot pielēca, cik ļoti man nepieciešams atvaļinājums. kamēr tu to neplāno, kamēr tā nav kļuvusi par realitāti, tikmēr tas pat neienāk prātā. tu vienkārši dari savas lietas un nepamani, ka esi noguris, - jo tu esi noguris visu laiku. un pieņem to kā savu pamatstāvokli, aizmirstot, ka pastāv arī risinājums. un tikai tad, kad atvaļinājums nostabilizējas, tu pēkšņi apjēdz, ka neatceries, kad tev pēdējoreiz nesāpēja galva. neatceries, kad pēdējoreiz pamodies tā pa īstam nomodā vai kad nodzīvoji visu dienu, nedomājot par miegu. un tad tās pāris brīvās dienas šķiet kā tāla, neaizsniedzama, bet reāla panaceja.

nepalīdz gan fakts, ka arī tās brīvdienas es pavadīšu vienā stresā, jo jau mēnesi teorētiski daru vienu lielu darbu - praktiski esmu tam kopumā veltījusi kādas divas stundas, katru reizi atduroties pret informācijas kalnu un, jūtot stresa nelabumu rīklē, aiztaisījusi visus tabus ciet. un ar katru dienu, protams, uztraukums un bailes tikai aug. es zinu, ka viņi uz mani paļaujas. es zinu, ka es esmu viens no "labajiem" frīlanseriem, kas vienmēr visu nodod laikā - tik ļoti laikā, ka reizēm pat saņemu pretī pārsteigumu. bet tagad man ir bijis dots beztermiņa termiņš, un tā nedrīkst, jo es palaižos un nedaru, un nerīkojos, un nestrādāju, un sēžu, un slinkoju, un atlieku, un atlieku, un atlieku. un galvā atbalsojas visiem sūtītajā e-pastā iekļautais teikums "termiņus nenoteiksim, jo reizēm pieviļ pat visuzticamākie", un man ir tik sasodīti nelabi.

kāpēc, nu, kāpēc panākumus raksturo arvien pieaugošs stress? it kā jau "do what you love and you'll never work a day in your life", vai tad ne? vai ne?!
Linkir doma

206 [16. Mar 2019|19:22]
man piemīt white saviourism vietējais paveids - rīdzinieku glābējsindroms.

es gribu iepirkties tikai savā pilsētā uz vietas, lai mana nauda paliktu šeit. es gribu braukt uz mazpilsētām un pirkt grāmatas viņu grāmatnīcās, lai palīdzētu piepildīt plānus un darbinieki saņemtu lielākas algas. es gribu vest filmas uz miestiem, es gribu rādīt ārpus rīgas nepieejamo, es gribu "nest kultūru", lol. es eju uz īpašajiem seansiem ārpus mūsu smieklīgā blokbāsteru kinoteātrīša, lai parādītu, ka te arī ir interese. ja mums būtu vietējā alus darītava, es dzertu tikai tās alu. man ir žēl, ka maksāju MUN, jo tad no manas naudas pilsētai nekas īsti netiek. dusmojos uz pirmsvēlēšanu video, kur kaut kāds faking ansis pūpols aizbrauc uz balviem un stāsta, kā balvinieki priecājas, ka ar viņiem atbraukuši parunāties no rīgas. jūtos netīra pēc reģionālās 1906 pirmizrādes, kur komanda atkal un atkal atgādina, cik svarīgs ir liepājnieku ieguldījums filmā un kā visur pilsētā par to vien runāja, it kā tas būtu lielākais notikums šajā "čuhņā".
kaut kāds tāds lokalizēts nacionālisms. un ātri pielīp (vai atlīp atpakaļ) tā kurzemnieku lepnība.

uz rīgu braukt absolūti negribas, bet baigi sāp visi tie skaistie pasākumi, ko laižu garām. šeit bārā pie letes puisis koļīdamies saka: "tur sestdien būs coconuts NO RĪGAS"
Link2 raksta|ir doma

205 (man riktīgi besī tā karotīšu analoģija) [11. Mar 2019|15:09]
"spēju izdarīt tikai vienu produktīvu un veselīgu lietu dienā," saka homebound.

un tas ir tas, kas arī mani nomāc pēdējā laikā. ja es esmu bijusi pastaigā, tad pēc tam esmu tā nogurusi, ka, kad saņemos darbam, kvalitāte ir šausmīga. ja pabeidzu pamatdarbu, tad pieķerties pie tikpat svarīgajiem blakusdarbiem nav iespējams, teksti saplūst kopā un smadzenēs nekas nepaliek. ja aizeju pie ārsta vai uz veikalu, tad manam prātam šķiet, ka šodienā vairs nekas nav jādara. un es skatos uz tiem produktīvajiem cilvēkiem, kas pastaigājas, dara savus darbus, raksta un lasa, un nesaprotu, kā viņiem tas izdodas. kur viņi tam ņem spēku? es vienmēr tik ātri nogurstu. šķiet, ka manas enerģijas rezerves ir viena tējkarote, vienā piegājienā apēdams kumosiņš. pēc tam vairs nekas nepaliek.

manas ambīcijas it nemaz nav piemērotas vienai tējkarotei enerģijas.
Link14 raksta|ir doma

- [5. Mar 2019|00:39]
es neesmu pārliecināta
Linkir doma

202 [12. Jan 2019|14:52]
pirms pāris dienām zvanīja mamma, lai pateiktu, ka viņas draudzene, ko pazinām arī mēs, ar vīru nonākuši rīgā apdegumu centrā. sprādzis destilācijas aparāts - ugunsgrēks bijis niecīgs, taču tvaikos abi guvuši attiecīgi 60% un 75% apdegumus. cilvēki brīnišķīgi, vienmēr uz visu skatījās gaiši. parasti mani tāds pozitīvisms uztrauc, bet viņai (vīru nepazinu, tikai mamma teica, ka esot tikpat sirsnīgs) tas nāca dabiski. viņa pa ielu gāja smaidīdama un stāstīja, cik žēl, ka liela daļa pretimnācēju skatās uz viņu kā jocīgu.

tikko saņēmu ziņu, ka abi aizgājuši aizsaulē. it kā nav nekāds pārsteigums, ņemot vērā, ka viņi, visticamāk, tvaikus arī ieelpoja, bet tas ziņas smagumu nemazina. mammas skumjas izpaužas niknumā par pasaules netaisnību. par to, ka rēķinus maksā ne tie, kam pienāktos. par to, ka aiziet labi cilvēki, kas sevī nesa tikai gaišumu. es arī esmu dusmīga. ziņās rakstīts, ka uzsākta krimināllieta par īpašumā atrasto alkohola ražošanas iekārtu un četrām mucām brāgas. un gribas sadot kādam pa galvu par to, ka šis brīnišķīgais pāris ir nonivelēts uz kaut kādiem kandžas tecinātājiem. un, mammas vārdiem sakot, tikmēr citur kāds gadiem ilgi brūvē ļergu un indē cilvēkus, un nekas nenotiek.

nelaimes gadījumi mani neizsakāmi biedē. man riebjas neparedzamas lietas - pat autobusa kavēšana manī izraisa milzīgu stresu, kur nu vēl kaut kas, kas ietekmē tavu dzīvi (vai nāvi) tik milzīgos apmēros. un, tā kā es nespēju iztēloties sevi sirmgalves gados, kaut kur manī mīt pārliecība, ka es arī aiziešu negaidīti. ugunsgrēkā vai autoavārijā, vai laupīšanā uz ielas. šīs trīs lietas manā galvā ir konstanti. kad dega kaimiņmāja, paņemot viena cilvēka dzīvību, es domāju par apkārtējos dzīvokļos esošajiem. par to, ka tu vari būt, cik uzmanīgs gribi, bet citu atbildību tu nekādi nevari ietekmēt. un man ir tik ļoti bail. es esmu tik ievainojama, tāds mazs gaļas kriksītis, kura dzīvība neko nenozīmē. lūdzu, glābiet mani.
Linkir doma

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]