paaugstināta temperatūra [entries|archive|friends|userinfo]
bija

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

183 (pieaugšanas bubulis) [18. Sep 2018|15:44]
uzdāvināju sev dzimšanas dienā zobārsta apmeklējumu un menstruālo piltuvi un baigi sapriecājos. nezinu, pa kuru laiku kļuvu par to cilvēku, kas sev svētkos dāvina nevis palutināšanu, bet praktiskas lietas. laikam tā dara jaunpieaugušie - pēc kādiem desmit gadiem noteikti atkal atgriezīšos pie sevis lutināšanas.

vakar pēc pusnakts vēroju savu par gadu vecāko seju spogulī. ja labi ieskatās, var redzēt gar degunu lejup velkamies rievas un zem acīm iesēdušās strīpiņas. bērnībā biedētās ja-daudz-rauksi-pieri krunkas gan vēl nav parādījušās. bet vispār man ļoti paveicies ar jauneklīgu izskatu arī laikā, kad divdesmitā dzimšanas diena ir tāla atmiņa, bet trīsdesmitā jau bez maz vai jāsāk plānot. tikai plaukstu āda no smēķēšanas pārvērtusies par tādu kā pergamentu - izskatās kā ilgi nekopti ādas zābaki.

vispār man dzimšanas dienas patīk. es vienmēr tajās esmu jutusies īpaša - arī tad, ja nekas sevišķs netiek darīts. taču šodien to sajūtu noķert grūti. lai kā censtos, nespēju sajusties tā, it kā šī diena ar kaut ko atšķirtos no citām stresa piepildītām darbadienām.
lielas cerības lieku uz svinību nakti. turu īkšķus par to, lai neliktos, ka tā ir vienkārši kārtējā ballīte ar draugiem.

skaisti būs. es zinu. pieaugšanas bubulis mani vēl nav apciemojis.
Link7 raksta|ir doma

182 (trīcošs dzīvnieks) [14. Sep 2018|21:00]
kad pirmās reizes sēdos terapijas krēslā, es biju ļoti nobijusies, bet tagad - stabila un droša. tā viņa man šodien teica, kad kopsavilkām aizvadītos mēnešus kā tādā decembra atskaitē. finiša līnija ir pienākusi pēkšņi - es to sajutu pagājušajā reizē, kad, atbildot uz jautājumu "un ko tu vari darīt lietas labā?", katra vārda beigās liku punktu, nevis jautājumzīmi. es pavisam negaidot esmu sasniegusi sākumā noteikto mērķi, un ir tik savādi apzināties, ka manu progresu - vismaz šajā vienā jomā - vairs nevajag vadīt. vēl savādāka ir apjausma, ka tas mani nebiedē. iepriekš es starmešu gaismā biju trīcošs dzīvnieks, kam apkārt drūmi, milzīgi viepļi ņirdza un bakstīja pirkstiem. starmeši un viepļi vēl ir tepat, bet es esmu piecēlusies kājās. tagad tie, tādi kā sakaunējušies, slēpj pirkstus aiz muguras un novērš skatienus.

draugi man saka, ka varot just, ka esmu mainījusies, bet neviens neko sīkāk nepaskaidro. domāju, ka arī viņi nespēj noķert šīs pakāpeniskās izmaiņas, kas pārsteigušas mani pašu - par spīti tam, ka ilgi jau jutu tās stabilizējamies. pasaule, vide, kurā gribēju ielauzties, arī to ir pamanījusi, piedāvājot arvien jaunas iespējas, ko iepriekš es bailēs būtu sajājusi, bet tagad jūtos pietiekami kompetenta, lai pieņemtu.

manī vairs nenotiek sarunas ar terapeiti, manī vairs nav nepieciešamības katru nedēļu viņu apciemot. mēs tiksimies pēc ilgas pauzes, lai saprastu, vai šī nav īslaicīga atteikšanas, bet man ir aizdomas, ka jaunatrastais pamats zem kājām ir pietiekami stabils. turklāt, ja nu kas, viņa vienmēr būs aizsniedzama.

jo ir vēl tik daudz citu lietu, pie kā jāstrādā. joprojām sienām ir ausis un gaisam - acis. joprojām iešana pa ielu ir apgrūtinošs pārdzīvojums, ar visām antenām uztverot visus cilvēkus. joprojām piezvanīšana zobārstam izraisa galvas reiboņus un sirdsklauves, un joprojām bez alkohola ir grūti runāt pat ar tuvākajiem draugiem. bet tam visam kodolā jau ir viens un tas pats. tas, ar ko esmu strādājusi visus šos mēnešus. un pagaidām man šķiet, ka viss jau būs labi.

ja nebūs - atgriešanās terapijā vai atzīšanās grūtībās nav padošanās. vēršanās pie draugiem nav čīkstēšana. ierakstīšana klabē nav lielīšanās.
tas viss ir normāli.
Link2 raksta|ir doma

181 [11. Sep 2018|13:03]
man tomēr likās, ka "the secret of kells" galvenais varonis ir meitēns
Link2 raksta|ir doma

180 [8. Sep 2018|14:14]
pagājusi nedēļa. mūsu mājās joprojām skan rūkšana un šņākšana, bet nevienam vairs nav pārplēsts purniņš. veckaķis pat ļaujas apostīties. mazkaķis vakar šim nolaizīja pieri (viņa mums ir tāda māte mazgātāja), bet pretī dabūja ļoti sašutušu rūcienu. konflikti tagad ir tikai kāds viens dienā. laikam jau būs labi.

kamēr kaķiem iet viss uz augšu, man iet uz leju. es nekad neesmu dzīvojusi miteklī ar skatu uz ielu (tuvākais bija tēva mājas bērnībā, kam kaut kur aiz aliču rindas bija klaipēdas šoseja), bet te - visos diennakts laikos aktīva milzu iela ar divām joslām katrā virzienā, pa kurām brauc arī smagie un aurojošas ātrās palīdzības mašīnas. tas troksnis un kustība mani nogurdina ar katru dienu arvien vairāk. bet pārlikt datoru otrādi un strādāt ar skatu uz istabu arī nomācoši, jo te ir tumši un nemājīgi.
vismaz būs motivācija šo "pagaidām" situāciju neievilkt un darīt visu, lai pēc iespējas ātrāk piepildītu to savu rīgas pamešanas plānu.
Link2 raksta|ir doma

179 [3. Sep 2018|14:16]
lai mainītu savus paradumus, ir nepieciešams grūdiens, kas liek pieņemt lēmumu kaut ko tiešām mainīt, nevis tikai domāt par to, ka vajadzētu. dažiem apbrīnojamiem cilvēkiem pietiek pašiem ar savu gribasspēku. bet ko darīt pārējiem? cik traks grūdiens ir nepieciešams, lai galvā kaut kas beidzot noklikšķētu?

ne pirmo reizi, naktī ilgas stundas nevarot aizmigt, gūglēju sirdstriekas simptomus. zinu, ka tas ir muļķīgi, taču, ja krūtīs ir maziņš melnais caurums, prātā nāk tikai tie ļaunākie scenāriji.

sāpes krūtīs
nepatīkamas sajūtas krūtīs – intensīvas dedzinošas, plēsošas vai žņaudzošas
negaidītas sāpes krūtīs atpūtas mirklī
pārmērīgs nogurums, vājums
galvas reibonis
sirdsklauves – sajūta, ka jūsu sirds sitas pārāk lēni vai pārāk strauji
elpas trūkums – apgrūtināta vai smaga elpošana
pārejoši redzes, runas traucējumi, kuri rodas galvas smadzeņu nepietiekamas asinsapgādes dēļ

un tad tu, cilvēks, guli trešo, ceturto, piekto stundu ar spiedienu aiz krūšu kaula, raujoties čokurā un tad atkal izstiepjoties, lai atvērtu vaļā krūtis. sit ar dūrīti pa ribām, mēģini elpot vienā ritmā, klausies sitienos, kas pārņem visu tavu ķermeni, paniski baksties ar pirkstiem kaklā, meklējot vārgo (un tad atkal pārāk stipro) pulsu, un ceri, ka tavs mīļais no rīta nepamodīsies blakus līķim.
un tu zini, ka pats vien esi vainīgs. šodien esi izdzēris trīs kafijas krūzes, četras vīna glāzes un smēķējis, lai arī negribējās. asinsspiediens jūk prātā, jo tas jau tāpat ir nestabils. pēdējās nedēļas stress kulminējas nāves bailēs (tu gaidi panikas lēkmi, bet tā nenāk, un tev ir žēl, jo vismaz pēc tam nogurums būtu tāds, ka tu aizmigtu momentā).

ap astoņiem tu beidzot iemiedz saraustītā miegā. pamosties vienos ar to pašu nolāpīto melno caurumu krūtīs un nevari saprast, vai dzert kafiju. galva prasa, bet sirds?

un tu nesaproti - ja šādas naktis nerada psiholoģisko grūdienu atmest smēķēšanu un/vai dzert mazāk, tad kas, pie velna, radīs?
Link6 raksta|ir doma

178 (kaķu lietas) [31. Aug 2018|14:53]
ņēmu mazkaķi padusē un pārvācos.

te dzīvo sešus gadus veca kaķe, kuru pirmie divi dzīves gadi padarījuši par diezgan nervozu būtni jau tāpat. vienmēr bijusi viena pati - reiz uz pieskatīšanas laiku te mitinājās runcis, ar ko pēc nedēļas šī jau spēlējās, bet tas īsti neskaitās. mazkaķim gan nepareizais dzimums. zināju, ka kaķenes sadzīvināt (īpaši ievedot jauno vecās teritorijā, nevis abas aizvedot uz jaunu vietu) viegli nebūs, bet ar ko tik traku rēķinājusies nebiju. vecā mazkaķi jau kuro dienu uzņem ar šņākšanu un maurošanu. mazkaķa slēgšana guļamistabā neko diži daudz nemaina - tikai to, ka drīz istabas durvīs būs caurums, jo mazulim nepatīk tikt ierobežotam. ēdiena trauciņi un kastītes, viss ir katram savs, bet sīkais ir nekauņa - kā no istabas ārā, tā uz virtuvi pie svešā trauciņa klāt. svešā kastīte arī ir jāizkašā. pa purnu dabūjis jau vairākkārt, taču tik un tā lien lielajai virsū. šorīt mazajā pierītē atradu iedūrušos lielu nagu.
sešos no rīta sēdēju gultā un aizgūtnēm raudāju, dzirdot, kā katrs nākamais konflikts izklausās arvien sliktāk. ar katru dienu augošais stress man neļauj ne gulēt, ne strādāt. es gribu atpakaļ aiz radiatoriem sēdošo mīļo lāci lielkaķi.

visi padomi, ko lasu internetā, paredzēti situācijai, kurā vecais kaķis ir pašpārliecināts un savu teritoriju sargājošs, bet jaunais - mazs un nobijies. ko darīt, ja jaunais ir nekaunīgs ložņa, tāpēc kāpj visiem uz galvas, bet vecais - satraucies un bailīgs, tāpēc agresīvs?
Link6 raksta|ir doma

177 [27. Aug 2018|11:29]
man īsti nav skaidrs, ko nozīmē "būt sev pašai" sociālās situācijās.

nesen terapijā spriedām par to, kas nez notika erasmusā. kāpēc es jau vairāk nekā mēnesi pirms braukšanas mājās ieslēdzos istabā, skatījos pa seriālu sezonai dienā un sutu kā lācis. kāpēc pēc atgriešanās es gandrīz pusgadu pavadīju maršrutā gulta-klubkrēsls ar datorā visu dienu atvērtu tumblr. raušanās no bedres ārā bija vienīgi arvien aktīvāks un smagāks alkohola patēriņš. nav nekāds brīnums, ka E. nolaidās rokas un tieši šajā depresīvajā epizodē mēs izšķīrāmies.

izrādījās, ka vainīga "nebūšana sev". izlikšanās par labāku personu, raušanās katram podiņam par vāciņu (ko sevī esmu manījusi jau sen), vajadzība visu zināt un visu prast, lai tikai ar tevi būtu interesanti runāties. un tas nenormāli nogurdina - īpaši, ja tu jau tā esi introverts.
taču man tā šķiet elementāra pieklājība. protams, ka tu klausies tajā, ko tev stāsta, lai arī tas tev varbūt neinteresē. protams, ka tu smejies, smaidi, klusē, kad vajag, un runā, kad vajag. tu negribi, lai otram cilvēkam ir garlaicīgi vai neērti. es negribētu būt spiesta pavadīt laiku ar cilvēku, kas mani garlaiko. tāpēc es arī negribu būt šis cilvēks, kas ir garlaicīgs, stulbs vai neapmierināts. elementāra pieklājība, vatson.

terapeite saka, ka tas esot par daudz. ka šādas maskas uzturēšana drausmīgi nogurdina, līdz ar to nav nekāds brīnums, ka pēc pāris mēnešiem tādas uzvedības intensīvā līmenī (galu galā es pat koju istabiņā nebiju viena) es vienkārši izdegu. ka man būtu jāļauj sev būt pašai, nevis tam, ko citi grib redzēt.

bet man nav ne jausmas, ko tas nozīmē.
Link16 raksta|ir doma

176 (šobrīd silts kā atvasarā) [24. Aug 2018|16:05]
lakoju nagus kaut kādā galīgi smukā krāsā, par kādas eksistenci nagu laku plauktiņā nemaz nezināju.

bet vispār tas nozīmē, ka vasara iet uz beigām. šodien pirmo reizi pāris mēnešu laikā vispār izdomāju ķerties pie augšminētās izskaistināšanās un arī iezieķējos ar kopš jūnija aizmirsto ķermeņkrēmu. nesen abas ar dzīvokļbiedreni nospriedām, ka esam gatavas rudenim. šī vasara ir bijusi intensīva gan laikapstākļu, gan notikumu ziņā, un šoreiz netālā rudens smarža gaisā šķiet kā atvieglojums, nevis apsūdzība. es gribu zābakus un mēteļus, un džemperus, un drusciņ nosalušus pirkstus.
kad pienāks pirmās drēgnās lietavas, es noteikti pārdomāšu.
Linkir doma

175 [20. Aug 2018|17:42]
baigi prasās jums kaut ko pastāstīt, bet viss, par ko iedomājos, šķiet mazsvarīgs.

es esmu sākusi ticēt, ka varu cilvēkiem patikt. tā ir tik savāda sajūta. lācis manā galvā laikam vēl nav īsti to pamanījis, neliek domai smagu ķepu virsū, nerūc par to, ka tā visa ir tikai izlikšanās un pieklājība. nedaudz kaut kur dzirdu pīkstienu, ka tā esot iedomība. ka sāk notikt tas, no kā baidījos, - terapija mani padarīs par egoistisku, iedomīgu kuci. bet laikam es šobrīd fiziski jūtos tik slikti, ka man nav pat spēka par to īsti uztraukties.

bet vienmēr, kad jūtos mīlēta, pašapziņa paceļ galvu. es ceru, ka atkal ikdienas pelēkums nenodzēsīs kaut kādas dzirkstis.
Link1 raksta|ir doma

174 (es karājos tavā bizē, tava bize man simpatizē) [14. Aug 2018|21:26]
šī vasara tika pavadīta kino badā - gan nesezonas dēļ, gan visādu citu brīnišķīgu notikumu dēļ. šodien, izdzirdot pazīstamo europa cinemas džingliņu, es jutos tā, it kā varētu apraudāties. no laimes, no miera, no pareizās vietas sajūtas. tūlīt atkal jau pārsātinājums, bet pagaidām es šo vieglo reiboni izbaudīšu.
Linkir doma

173 [31. Jul 2018|15:44]
es (laikam) esmu pieņēmusi dzīvi mainošu lēmumu, un neviens no maniem draugiem nesaka: "piebremzē. kas te tagad notiek? no kurienes tas uzradās? lūdzu, padomā vēlreiz." es īsti nezinu, kā reaģēt. gaidīju skepsi. ka to visu sauks par mirkļa iegribu vai fantāziju. bet tas, ko es saņēmu, ir atbalsts. un man no tā bail, jo - ja man tagad nekas nesanāks, es būšu pievīlusi visus apkārtējos. ja visi būtu skeptiski un man gala beigās nekas nesanāktu, vismaz būtu iespēja grūši nopūsties un teikt: "nu jā, jums bija taisnība." un dzīvot tālāk. vai vēl labāk - ļauties vispārējam šaubu spiedienam un neko neizdarīt. autoritātes pateica, ka mana ideja ir muļķīga, tātad es drīkstu atslābt, iegrimt atpakaļ komforta zonā un nejusties slikti par sevi. turpināt čīkstēt par to, kā man riebjas rīga, kā man skauž manu draugu panākumi un kā es nekad neko nesasniegšu. nu man vairs nav īsti šī sūdzību drošības spilvena, kurā atkrist. es esmu saņēmusies kaut ko darīt. un izmuldējusies par to visiem, kas bija gatavi klausīties.

nu, vai tad tā vajadzēja darīt?
Link3 raksta|ir doma

172 (deminutīviņš) [24. Jul 2018|17:41]
pēc ļoti nejēdzīgas terapijas reizes (vismaz ne bezjēdzīgas - izrunājām to manu "šī ir slikta sesija" sajūtu un sapratām, ka tā nāk tikai no manām iekšām, jo no malas šķiet tieši tāpat; sesija vienkārši neatbilda kaut kādiem maniem standartiem) izgāju ārā īgna un haotiska. nebija pavirzījies uz priekšu nekas. lēkāju savā runā apkārt un pāri izrunājamajam "kodolam", nespējot izsisties cauri kaut kādam spēka laukam.

un tad pēkšņi man pieleca kaut kas, kam nebiju varējusi ilgstoši pieskarties, lai arī ar terapeiti jau sen pie tā strādājam. iemesls (vai vismaz daļa iemesla), kādēļ man šķiet, ka es nedrīkstu neko darīt. kādēļ jebkas, kam pieķeršos, izgāzīsies. kādēļ visas iespējas es pati sabotēju, lai tikai varētu pateikt: "re! es taču teicu, ka man neizdosies/es nepratīšu!"

visu laiku pieņēmu, ka tas tādēļ, ka mūsu ģimenē bija dziļi ieaudzis pazemības kults. nabadzība bija tikums. strādāt fizisku darbu, rauties melnās miesās un pretī neko nesaņemt ir pareizā lietu kārtība. katrs, kas kaut ko panāk, katrs, kam ir mazliet naudas, ir zaglis, krāpnieks un liekulis. šis domāšanas veids, protams, nav mazsvarīgs un ir ielicis pamatus, bet zināju, ka tas nevar būt viss.
un šodien apjēdzu, ka īstenībā pie tā ir vainojams arī mans fiziskais ķermenis. nu, netieši. es esmu maziņa. vienmēr esmu bijusi ļoti bērnišķīga, vēlu piedzīvoju pubertāti, par puišiem baigi neinteresējos. un tādēļ (galvenokārt, auguma dēļ) mani vienmēr visi ir uzrunājuši deminutīvā. gan ģimenē, gan skolā, gan ārpus tās. mani neuztvēra nopietni, par manām dusmām/aizvainojumu pasmējās, jo tas bija "mīlīgi". kad mēģināju runāt ar klasesbiedriem par vienaudžu lietām, par mani smējās. jo es biju sīkā. mani cilāja, mētāja, nepamanīja. sīkā. vistrakāk bija vidusskolā, kad cilvēks cenšas būt vecāks par saviem gadiem. vārdos man tas varbūt izdevās, bet mana balss, apaļvaidzīgā seja un bērna ķermenis neļāva nevienam mani uztvert kā līdzvērtīgu. es joprojām biju sīkā. un tad es kādā brīdī vienkārši pārstāju mēģināt. un es joprojām ar autoritātes figūrām un svešiniekiem (kas manā prātā ir viens un tas pats) runāju pīkstīgā bērna balstiņā. pilnīgi automātiski.
bērnam neizdošanos piedod. bērns neko nemāk, bērnam neko nevajag uzticēt, no bērna neko daudz negaida. un, kad tu uztici bērnam kaut ko svarīgu izdarīt, viņš visu salaiž dēlī. tu piedod, jo tas taču ir bērns, bet nekad vairs šādu kļūdu nepieļausi.

un, kad apvieno vecmammas tieksmi raut visu ārā no rokām un dzīt prom, sakot "tu taču nemācēsi", tēva mājās valdošo pazemīgi nolaistu acu kultu un šo mūžīgā bērna mentalitāti, nav jau nekāds brīnums, ka manam prātam pašam ar sevi ir bērna un pārlieku sargājošas mātes attiecības.
Link9 raksta|ir doma

171 [22. Jul 2018|16:29]
šaflā sāka skanēt "this too shall pass", un es pēkšņi dikti gribu saraudāties. nogurums un sakarsums mani visu salipinājis, smadzenes izvārījis, interesi noslīcinājis. bija brīnišķīgi mīļš atvaļinājums, bet laikam jau tā bija par daudz. pārāk ilgi sēdējām uz vietas. un tas karstums, jēziņ, tas karstums. man nodegušas lāpstiņas un krūtis. ar E pavadījām kopā ļoti slinku un ļoti garu nedēļu, bet tik un tā šķiet kaut kā savādi, ka tagad pāris dienas netiksimies. jā, es gribu no viņa atpūsties, aiziet uz tallinas pagalmu vai kaņepi ar L un palaist luni citādāk, bet tas nenozīmē, ka gribu izkāpt no mašīnas, atvadīties un braukt uz tādām mājām, kurā viņa nav.

nākamreiz brauksim uz gruziju, skatīsimies uz kalniem un dzersim vīnu.
Linkir doma

170 [12. Jul 2018|22:11]
kāda gan jēga jebko darīt, ja tik daudzi jaunāki un izdarīgāki jau sen manā jomā ir tālāk nekā es būšu pēc desmit (nulabi, pieciem) gadiem?
Link13 raksta|ir doma

169 (dižstroķi - rokasbirze) [10. Jul 2018|20:19]
rīgā atgriešanās ir tik nomācošs tukšums, ka uzreiz raujos uz bāru - lai iemestu sevi tajā ūdenī līdz ausīm, nevis kāptu pamazām. sēdēt mājās ir pārāk skumji.

staigāju pa savas mīļās pilsētas ielām un domāju, ka varētu vienkārši nebraukt atpakaļ. padzīvot pie mammas, kamēr atrodas dzīvoklis, un viss. tur tik mierīgi un labi. arī E ir tieši tāda pati sajūta, lai arī viņš tur ir bijis tikai ciemiņš. (smieklīgi, ka arī tā viņa čelliste ir saistīta ar to pašu pilsētu.) šodien, taisoties uz izbraukšanu, grūši pūtām. pārbraucot robežai, kaut kas krūtīs nogrimst. attālinoties liekas, ka sirdi rauj ārā. es kā čaks ar to sirdi un ielām, tikai citā pilsētā.

bet tai rīgā taču ir viss. draugi un bāri, un kino. paietu nedēļa citpilsētā, un mani sāktu raut atpakaļ, gribētos iziet darbadienas vakarā līdz tuvējam bāram āģītī un palikt pēc slēgšanas vēl vairākas stundas. gribētos aizbraukt uz centru un aizsēdēties kkc ar L. gribētos rudeņus un ziemas pavadīt bizē. bieži braucot šurp, katru reizi nāktos uzmākties draugiem un meklēt naktsmājas. ceļā tiktu pazaudētas stundas. un sameklēt jaunus draugus, jaunus bārubiedrus būtu grūti. vietas jau ir arī taipusē, nav cilvēku. bērnības sejas es vairs negribu. izlepusi rīdziniece.

un tā es te dzīvoju bez sirds, jo tā ir vieglāk.
Linkir doma

168 [3. Jul 2018|20:30]
man ir viens tāds draugs (?), kas regulāri uzstāj uz satikšanos un kontakta uzturēšanu. mūsu komunikācija jau sen ir reducējusies uz kaķu bildēm reizi nedēļā. es neatbalstu kompāniju, kurā viņš uzturas, jo tur augstākais humora līmenis ir memju atkārtošana un morālais atbalsts nozīmē vienkārši kopīgu pasmiešanos par mentālajām problēmām. no šīs kompānijas izrāvusies esmu jau sen, bet viņš tajā grimst arvien dziļāk. un es jūtu, cik ne-inteliģentāks un garlaicīgāks cilvēks viņš ir tagad. kad iepazināmies, biju tiešām priecīga šajā alkohola bedrē atrast kādu gudru un patīkamu prātu. taču vide viņu izmaina - un ne uz to labāko pusi.

šodien nolēmu kārtējo reizi neatcelt, bet aiziet ar viņu pasēdēt. pēc pusotras stundas visas sarunu tēmas ir izsmeltas, mēs izmisīgi ķeksējamies pēc jaunām, jo dzērieni ir jāpabeidz. visas mūsu tikšanās divatā vienmēr ir neveiklas; visas tikšanās cilvēkos vienmēr ir pilnas ar stulbiem jokiem, ko es nesaprotu, jo neesmu tajā "iekšā".

un es nezinu, vai viņš tiešām nejūt to nepareizo sajūtu. to, ka šīs ir mākslīgi izveidotas attiecības.
Linkir doma

167 [3. Jul 2018|13:42]
šķiet, es sāku saprast, kādēļ man ir tāda nepatika pret nakšņošanu svešās mājās vai viesu izmitināšanu pie sevis. lai cik izgulējusies es arī nebūtu, es nespēju sākt dienu ar komunikācijas smago slogu. man vajag kādas pāris stundas vienatnes, lēnu brokastu un paklejošanas internetā. tikai tā es uzņemu spēkus dienai un spēju nopļāpāt vakaros ar cilvēkiem veselu mūžību. ja rīts iesākts ar sarunu, man jau pašā sākumā izbeidzas baterijas - un no nulles tās uzlādēt ir grūtāk.

nu, vai arī man diena būtu jāsāk nevis ar kafiju, bet ar pudeli alus.
Link1 raksta|ir doma

166 (Although your application was highly valuable..) [26. Jun 2018|20:02]
un, protams, tieši šodien vajadzēja atnākt e-pastam, kurā man atsaka dalību brīnišķīgā projektā, uz ko es biju ļoti, ļoti cerējusi. lai kā visu šo laiku centos noslīcināt un apklusināt to cerīgo balsi, tagad izrādījās, ka biju diezgan droša, ka šoreiz darīju the best i could un ka ir liela iespēja, ka mani paņems.

protams, tieši šodien.

lūk, tas notiek, kad tu pacel galvu.
to nocērt.
Link1 raksta|ir doma

165 [26. Jun 2018|15:48]
ilgu laiku es jutu pamatīgus savas pašpārliecības un stabilitātes uzlabojumus. tas bija labs laiks.

tagad atkal jau grimstu bailēs un pašapziņas trūkumā, nesaprotu, kāpēc es vispār cenšos kādam kaut ko teikt, kaut ko darīt, uz kaut ko paskatīties un aizņemt telpu realitātē. tas viss ir vai nu izgāšanās, vai tiek uzņemts ar vienaldzību un/vai nicīgu nosprauslāšanos. atkal velkos arvien mazāka, atkāpjos. riebjos pati sev un, šķiet, arī visiem citiem.

viens no iemesliem, protams, ir tas iekavētais projekts, kura dēļ esmu zaudējusi jebkādu uzticību un cieņu pasūtītāju acīs.
otrs ir fakts, ka pēdējos mēnešos esmu novērsusies no savas vienīgās īstās aizraušanās. neaizgāju ne uz vienu bizes vai splendida noslēguma filmu, pat nepabāzu degunu notikumos, kas mani interesē. sēžu mājās ar darbu vai eju dzert, teju nekā cita manā dzīvē atkal nav. tērēju resursus bezjēdzīgi. un zaudēju jebkādu līdzšinējo progresu jebkurā jomā.
Link1 raksta|ir doma

164 [25. Jun 2018|18:23]
šodien aprit gads kopš mazkaķis dzīvo ar mani. nopirku viņam svētku konservus (bez svecītes).
vispār jau tas lops ir tīrā sodība. nesaprotu, kā tik ļoti var mīlēt vienu mazu lohu.

pēdējais teikums attiecas arī uz maniem draugiem.
Link2 raksta|ir doma

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]