paaugstināta temperatūra [entries|archive|friends|userinfo]
bija

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

- [26. Apr 2017|15:13]
kamenes ir kukaiņu pasaules lācīši, es gribētu viņas visas samīļot.
Link4 raksta|ir doma

85 [23. Apr 2017|19:14]
diendusā sapņoju gleznainus skatus. mans prāts reizēm ir miyazaki filma.

pazaudēju kuģi. nu, tādu zvejas kuterīti. nezinu vairs, kādēļ tajā braucu, bet man uzticēja to aizvest atpakaļ uz piestātni, bet es neatcerējos, kā pareizā vieta izskatās no upes puses, tādēļ pietauvoju kaut kur un nolēmu aiziet līdz īstajai vietai apskatīties un tad aizvest to pareizi. arī sapnī nemācēju īsti labi stūrēt.

nonākot atpakaļ mājā, pie kuras vajadzēja pietauvoties, sastapu vīrieti - kutera īpašnieku -, kas paziņoja, ka kāds vienā no upes mājām ir nomiris. iedeva man atslēgas, lika aiziet uz to dzīvokli, savākt kārtīgi daudz štovētu kāpostu, jo saimniekam vairs nevajadzēs. un, kamēr esmu tur, lai droši ieejot dušā, pagatavojot brokastis, paņemot visu, ko gribu. kad nonācu pie attiecīgās mājas, tur jau bija ieradušies raudoši radinieki, un es sakautrējos iet iekšā. tādēļ turpināju ceļu, jo nolēmu, ka vismaz to nelaimīgo kuģīti jānoved pareizajā vietā.

gāju ilgi. zandalēs pa grants ceļu gar plašu, mierīgu upi. apkārt zaļoja koki, pļavas un ik pa brīdim uzpeldēja pa kādam māju pudurim. saule spīdēja spoži, silti, bet ne spiedīgi. sirds bija tik pilna, cik pilna tā var būt tikai šādās vasaras pievakarēs. nonākot līdz tādai kā pilsētiņai, sapratu, ka esmu aizgājusi pilnīgi ne tā un ka ar kuterīti biju braukusi pa citu upi, kas ietek šajā lielajā. saule jau laidās uz rietu, telefonu nebiju paņēmusi, rokās tikai nelaiķa dzīvokļa atslēgas. nervozēju gan par kuģi, gan par apmaldīšanos, bet vismaz apzinājos, ka, ja iešu atpakaļ pa to pašu ceļu, nonākšu mājās. tikai ilgi būs jāiet. un sāku satraukties par to, vai tikai neesmu atstājusi kutera atslēgas aizdedzē.

labajā pusē nu pēkšņi bija jūra, kuru no pilsētas norobežoja drāšu žogs un betona taka. pa paaugstināto takas malu laipojot, pagāju garām neskaitāmi daudz cilvēkiem, un atklāju, ka taka beidzas ar sienu. uzkāpu uz tās, nolecu smiltīs un biju brīva. atspēros un pacēlos gaisā. lidot taču ir ātrāk nekā iet, tikai visu šo lidošanas padarīšanu neesmu pārāk labi iemācījusies. ļoti uzmanījos, lai nepaceltos pārāk augstu, turējos pie salapojušiem koku zariem un netīšām nobiedēju vecu, vecu sieviņu, ielidojot viņas pagalma jasmīnos. to smaržu jūtu joprojām.

ieraugot bērnu bariņu, piezemējos un mēģināju tikt tiem cauri pa zemi. zēni mani nepamanīja, jo, gluži kā realitātē, desmitgadīgi puikas ir manā augumā. grūstoties savā starpā, viens no viņiem netīšām iedunkāja mani vēderā. un kaut kur šajā brīdī sapratu, ka tas ir sapnis. man bija grūtības atkal pacelties gaisā, sāku loģiski apdomāt, kā to izdarīju iepriekš, un uzrāvos nomodā. man žēl, ka nu tā arī neuzzināšu, vai kuteris vēl bija vietā un vai es to nogādāju atpakaļ mājās.

--
lidošana manos sapņos vienmēr ir vienāda. paceļos kādu metru virs zemes un, kustinot kājas gluži kā ejot, virzos uz priekšu. tā ir tāda kā atsperšanās gaisā un planēšana. šoreiz man bija jādomā arī par augstuma kontrolēšanu. kājas kustināt nedrīkstēja, tās bija jātur kopā, kustībai izmantoju rokas kā peldot. ļoti nācās koncentrēties uz elpošanu, jo likās, ka tas - un koncentrēšanās spēja - ietekmē to, cik augstu pacelšos. un pārāk augstu nedrīkst, tur mani var aizķert vējš. pārāk zemu atkal pirkstgali ķeras pret akmeņiem vai ceļmalas zālēm, turklāt pārāk viegli atkal atkrist uz zemes, nevarot pacelties. optimālais augstums ir koka vidusposms. pagrabkalniņa jumta kore.
lidinājos neveikli, daudz triecos tajos pašos kokos un saskrāpēju roku pret šīferi. varbūt jāsapņo vēl, lai šo prasmi apgūtu.
Linkir doma

- [20. Apr 2017|13:41]
"man mi ir mīļākā nots, jo tā skan kā zaļā krāsa"
Link2 raksta|ir doma

82 [19. Apr 2017|14:02]
ar mani draudzēties noteikti ir ļoti kaitinoši.

agrāk es šausmīgi daudz čīkstēju, bet neko nedarīju lietas labā. šāda tendence man ir joprojām, bet, kā man gribētos domāt, izteikti mazākā intensitātē. nu, vismaz es apzinos, ka man ir šāds paradums, un cenšos no tā izvairīties.

bet tas ir evolucionējis nākamajā - nemaz ne mazāk tracinošā - līmenī. (vai varbūt tas vienmēr te ir bijis, tikai neesmu piefiksējusi.) es prasu padomu. es rakstu izmisuma pilnas ziņas ar tekstu apmēram tādu: "omg what do i am confuse." un mani brīnišķīgie draugi tiešām metas palīgā. dod man izdarāmus, loģiskus, situācijai atbilstošus padomus. es tos noklausos.. un vienalga izdaru pa savam.

nesaprotu, kāda jēga tad vispār ir tērēt apkārtesošo cilvēku laiku un enerģiju, ja es jau tāpat zinu, ko pēc šīs izsūdzēšanās darīšu? apsveru, ka man varbūt vajag kaut kāda veida apstiprinājumu savai problēmai. iespējams, ka vēlos ieraudzīt, ka kāds iesaka darīt tieši to, ko jau esmu izdomājusi, tādā veidā validējot šo plānu. bet tad kādēļ es nevarētu izklāstīt situāciju, norādīt veidu, kā taisos to risināt, un atvieglot visiem dzīvi, ļaujot izvērtēt to, nevis liekot izdomāt padomus no zila gaisa?
Link8 raksta|ir doma

81 [18. Apr 2017|13:57]
šonedēļ ļoti jāiespringst darbam, lai nākammēnes varētu īri nomaksāt. nekad neesmu spējusi strādāt dienasgaismā, lai cik ļoti to mēģinātu. sēžu, blenžu tukšā dokumentā un smadzenes guļ. kad aiz loga sāk krēslot, pirksti paši skrien pa taustiņiem un teksts traucas uz priekšu bez atelpas. tā nebūtu problēma, ja es neaizplānotu pilnīgi visus vakarus ar ko citu, kas nav darbs. tagad blenžu kalendārā un nesaprotu, kur lai atrodu visas vajadzīgās stundas, ja dzīves aktīvākais laiks saplūst ar produktīvāko diennakts laiku. jau tā deviņu dienu materiāls jāsaspiež piecās. tagad brīnos nevis par to, ka nespēju aizmigt, bet par to, ka nu jau nedēļu tas vispār izdodas.

ar vīrieti jau divreiz esam mēģinājuši rīkot study-date, jo viņam pēdējā nedēļa pirms bakalaura priekšaizstāvēšanas. un jau divreiz mums nekas no kopāstrādāšanas nav sanācis. grūti koncentrēties uz ko tik ikdienišķu, ja krūtis plīst pušu no mīļuma un ja katra viņa elpa mani uzbudina. vienīgais variants ir tagad netikties, bet tas ir nepatīkams risinājums. jau vienā sarunā esmu viņu nosaukusi par savu draugu, bet varbūt nevajadzētu steigties ar birku piekabināšanu, kamēr paši neesam par jebko vienojušies.

katra durvju atslēgšanas reize noved pie pirkstu asiņošanas. nevaru saņemties piezvanīt saimniekam, lai paziņotu, ka atslēga ķeras un reiz es palikšu aiz durvīm vienā vai otrā pusē.

gribas kartupeļu biezputru, bet mājās ir visas sastāvdaļas tortiljām, tāpēc nav vajadzības taisīt ko citu. vai šī nav lieliska problēma, kam būt?
Link8 raksta|ir doma

80 [15. Apr 2017|17:24]
es pieprasu par daudz uzmanības un par maz saku paldies.
Link10 raksta|ir doma

78 [11. Apr 2017|08:34]
kādu pārsteidzošu atvērtību var iedvesmot viens lēns alus, pieklusināts apgaismojums, blakusbūšana un god is an astronaut. vai arī tie bija the antlers, kas tobrīd skanēja?
kaķim dievs astronauts ne pārāk patika. mums iemiegot, nospieda pauzi un nāca skrāpēt man acī.

pārmaiņas pēc esmu tā, kas paliek mājās, nevis mostas bezdievīgā laikā, lai ietu uz darbu un atstātu otru tādā siltā, siltā kamolā, kas smaržo pēc miega. neprotu pareizi aprakstīt šo smago, mīļo sajūtu, kas pārņem, skatoties uz guļošo. liekas, no viņa staro sapņu taustekļi, kas snaikstās pēc tevis, kamēr tu mēģini atsākt elpot ikdienas, ne miega ritmā. ir maz brīžu, kuros man būtu bijusi tik pilna sirds kā šajos aiziešanas mirkļos.
izrādās, arī palicējs jūt miegainības mākoni, kas tiecas pretī aizejošajam, vēloties ievilkt viņu šajā mierā atpakaļ. un ir tieši tikpat žēl par ikdienības sloga ielaušanos vienīgajā īstajā harmonijā, kas tobrīd šķiet iespējama.

atvēru acis laikā, kad citreiz eju gulēt. darbam nespēju vēl pievērsties, bet gulēt iet ir bīstami. ko cilvēki dara deviņos no rīta?
Link3 raksta|ir doma

77 [6. Apr 2017|13:04]
kā jūs tiekat galā ar bezmiegu?

organisms laikam nolēmis, ka nedrīkst taču būt tā, ka viss ir tik ļoti labi, cik ir. jau pusotru nedēļu naktīs nevaru aizmigt, izdodas noplīst uz kādām pāris stundām tikai ap septiņiem rītā. varētu jau tajā naktī celties un kaut ko darīt, bet spīta pēc guļu aizvērtām acīm un ceru uz miega uzrašanos. pagājušajā nedēļā pieņēmu, ka laikam jau zemapziņa pilna stresa par manu pirmo ceļojumu vientulībā. nonākot galamērķī, tiešām gulēju labāk, pirms iemigšanas vārtījos tikai kādu stundu, bet tur arī dienās pārguru līdz spēku izsīkumam. šonakt pēc visas tiesas un taisnības būtu bijis jāguļ pavisam saldi, aizmiegot mīļa cilvēka apskāvienos, bet nekā. kādā brīdī laikam viņu netīšām pamodināju, un tad viņš arī negulēja, jo dusēt šķietot negodīgi. teicu, lai guļ vien. galu galā - ja tu to vari, izbaudi to.
iemigu līdz ar rīta ausmu, un desmitos blakusgulētājs sāka dīdīties, spēlēties ar kaķi un beigu beigās arī mani modināt. es negribu 3-4 stundu miegu uzskatīt par normu, tādēļ meklēju palīdzību. baldriāņi, kas līdz šim mani vienmēr bija nogāzuši kā zirgu, nestrādā. nekad dzīvē nav bijis tik traki, vienmēr esmu varējusi aizmigt jebkurā laikā un jebkurā vietā.

citās ziņās - viņa draugs, kas man vēl nesen teica, ka "he is a good boy", acīmredzot, nekad ar viņu nav gulējis. man likās, ka ex, kā jau basists, zināja, ko darīt ar saviem pirkstiem, bet te taču var aiziet ar sirdi.
Link9 raksta|ir doma

76 [3. Apr 2017|12:55]
viņš ir tik jauks, ka viņam vai nu nav vispār nekādu kinks, vai ir visinteresantākie, ar kādiem būšu sastapusies.

guļu apmēram trīssimt kilometru attālumā no rīgas. pulkstenis ir deviņi četrdesmit. atskan modinātājs, bet es atlieku, jo zinu, ka ārā jāiet tikai divpadsmitos. iepriekšējā vakarā bija paredzēts, ka viņš atbrauks kopā ar savu draugu, bet draugs nolēma atteikt. un vienatnē šādu gaisa gabalu triekties ir ne vien dārgi, bet arī garlaicīgi. pilnībā saprotu. viņš it kā iepriekšējā vakarā apsolījās pusvienos būt šajā pilsētā, bet es neticu, ka kāds tiešām var gribēt celties septiņos, lai brauktu stundas četras līdz citas valsts galvaspilsētai. pulkstenis ir desmit, izstiepju roku, lai atliktu modinātāju vēlreiz, un ieraugu ziņu.

-guess what
-tu aizgulējies?
-esmu klāt
Link8 raksta|ir doma

75 [29. Mar 2017|21:45]
nevaru ciest pirmsmēnešreižu dienas. man jau vēl ir paveicies, man īsti nav nekādu šausmīgu izsitumu, sāpju vai svārstīga garastāvokļa. ir tikai ļoti, ļoti, ļoti skumji. pirmo reizi dzīvē klausos odelu. nožēloju, ka nepieņēmu aicinājumu aiziet uz koncertu. būtu bijis jauki. nespēju pacelt rokas, lai sakārtotu somu braucienam.

kāds klabes ieraksts (un diskusija pie tā) par kino kritiku izraisīja nelabumu. es jau arī esmu tas viedokļa bļāvējs, kas ne sūda nejēdz.
Link1 raksta|ir doma

74 [27. Mar 2017|17:20]
visu dzīvi domāju, ka man nav nekādu talantu, bet tikko tā kārtīgi sapratu, ka ir gan. pašnoniecināšana. lai nu ko, bet to es daru izcili.

šodien atnāca piedāvājums, kura dēļ varētu lēkāt pa dzīvokli, ja nebūtu šoka sastinguma. izskatās, ka mana nebeidzamā spamošana par filmām un ēdienreižu atlikšana kino apmeklējumu dēļ būs atmaksājusies. piedāvājums ietver smagu darbu un šausmīgu atbildību, bet no laimes nezinu, kur likties.
un tad, protams, ieslēdzas mans prāts, kas uz labām ziņām vienmēr reaģē ar: "i will find a way to fuck this up." nesaprotu, par ko esmu šo izpelnījusies, un esmu pārliecināta, ka, kad sākšu darīt šo darbu, mani ātri vien izmetīs pa durvīm, jo viņi sapratīs, ka es neko no kino nejēdzu. vai arī mana nepārliecinātība par sevi panāks to, ka nespēšu uzņemties atbildību par pašas pieņemtajiem lēmumiem, un tad tas būs tas, kas viņus atgrūdīs. kaut kādā veidā kaut kas noteikti noies greizi. palikšu pie siles, ko pati būšu sasitusi.

un kaut kā ļoti līdzīgi ir ar manu randiņošanas situāciju. puisis ir lielisks, ar katru sarunas brīdi atklājam arvien vairāk kopīga. pirmo reizi vairāku gadu laikā sapratu, ka veiksmīgam randiņam nav nepieciešams alkohols, lai es atbrīvotos. pārnāku mājās trijos naktī smaidīga līdz ārprātam. un tāpēc es gaidu katastrofu. tā ir neizbēgama. gaidu, ka kuru katru brīdi uzzināšu ko tādu, kas nogriezīs jebkādu vēlmi ar viņu tikties. šobrīd naudu lieku uz to, ka viņš izrādīsies homofobs un/vai rasists.

un tā es te dzīvoju, pati sev neļaujot izbaudīt labās lietas, kas ar mani notiek.
Link10 raksta|ir doma

73 [25. Mar 2017|20:14]
tikties ar kādu pavisam parastā randiņošanas uzstādījumā ir tik neparasti. biju aizmirsusi, ka ir tā iespējams - padzert kafiju, aiziet uz kino, aizsēdēties, runājot niekus. pēdējā gada laikā viss bijis viens vienīgs haoss. draudzene jau smējās, ka manam "tipam" pie divām jau zināmajām pazīmēm - izteikts deguns un kalsnums - pievienojusies trešā. "mysteriousness" (viņi nerunā, neizrāda emocijas, nesper soļus uz priekšu, eksistē tikai sevī). lika no tās atbrīvoties, jo tā tikai bojā dzīvi. nevaru nepiekrist.

mamma vakar pametusi draugu. uzrakstīja īsziņu, lai par tuvojošos dzimšanas dienu neuztraucoties, svinēt negribot. devu viņai ļoti labus padomus, kuriem pati nekad neesmu sekojusi.
Link14 raksta|ir doma

72 [24. Mar 2017|14:20]
ritualz vakar nospēlēja kaut kā pilnīgi nejēdzīgi. kodu pirkstos par atstāto piecīti un domāju, ka vajadzēja ideju par viņu atstāt spotifajā. varēju tā vietā pavilkties uz pirms-koncerta-deita joku par to, ka varētu aiziet uz vēl vienu filmu. tas būtu bijis labāk pavadīts laiks.

smieklīgi novērot, ko vīrieši baidās stāstīt meitenēm, ar ko viņi iepazīstas.
satiekoties ar tinderčali (vispār neglīti turpināt viņu tā dēvēt, ņemot vērā, ka nu jau ilgi esam draugi; dosim viņam burtu L), sākumā viņš nestāstīja, ka spēlē datorspēles. līdz brīdim, kad es ieminējos kaut ko par reiz stabu ielas dzīvoklī rīkotajiem strīmiem vai ko tamlīdzīgu, un viņš beidzot varēja patiešām atraisīties, jo nekas vairs nebija jāslēpj.
puisis, ar ko tikko sāku tikties, pirmajā randiņā ļoti daudz runāja par mūziku. un es atvainojos, ka šajā tēmā tikai pēdējā laikā paplašinu savu redzesloku, jo ilgus gadus klausījos vienu un to pašu metālu. tas izraisīja no viņa sajūsmas pilnu "ej nost, cik labi!", jo izrādījās, ka viņš ir izbijis metalhead, bet neesot gribējis to teikt.

nesaprotu šo taktiku. tu it kā baidies atstāt sliktu iespaidu, balstoties kaut kādos savos sagrozītajos priekšstatos, bet vai tad ir jēga no slēpšanas? kādā brīdī tev būs jāatklāj arī nepateiktais. un, ja otram cilvēkam tiešām būs riebums pret datorspēlēm vai metālu, tad nebūs starpības, cik daudz pūļu tu esi ieguldījis, lai izveidotu šo 'uzlaboto' sevis versiju. turklāt pastāv iespēja, ka, nepasakot šīs lietas, tu palaid garām iespēju patiešām sakonektēt ar cilvēku. ja L nebūtu atzinis savu geimošanas pieredzi, viņš nebūtu pie aristīda stundām ilgi runājies ar maniem draugiem. viņš būtu tikai kaut kāds čalis, ko es atvilku uz pasākumu. ja trešdien randiņā neuzpeldētu metālmūzikas temats, mums izpaliktu aizrautīga saruna par abiem tuviem izpildītājiem. un varbūt es pēc satikšanās vietas aizslēgšanas nebūtu piekritusi aizbraukt vēl kaut kur.

vienīgais, ko es slēpju, ir mans alkohola patēriņš. un ceru, ka tādā veidā to arī samazināšu.
Link7 raksta|ir doma

71 [22. Mar 2017|15:05]
nereti iedomājos, kā būtu kādā sociālā pasākumā (visbiežāk - bārā) sastapt bijušo. nu, to nopietno. trīsarpus gadi un bildinājuma draudi.

vakar uzzināju. tas būtu tieši tā, kā iztēlojos. viņa draugi atnāktu ar mani sasveicināties, bet viņš turpinātu mani ignorēt gluži tāpat kā saskrienoties teātrī vai uz ielas. un tā mēs abi ļoti uzkrītoši viens uz otru neskatītos, izņemot netīši uzmestus, ziņkārības vadītus acu skatienus. vienmēr biju domājusi, ka būšu stiprāka. ka varēšu pārkāpt šim jau trīs gadus ilgstošajam, stulbajam klusumam, ko vajadzētu iznīcināt, vienu reizi sasveicinoties. man nevajag sarunu. man vajag salauzt šo ledus sienu mūsu starpā, jo man riebjas tik bērnišķīga pieeja cilvēkam, kas bijusi milzīga daļa tavas dzīves. bet tad man rodas iespēja, un es visu vakaru nosēžu neveiklībā, runājot par narkotikām un kino, kamēr viņš pie blakus galdiņa stāsta draugiem par gatavošanos kāzām.


---
ak un vēl
tā vietā, lai izrunātos ar I, es ar viņu pārgulēju.
Linkir doma

- [19. Mar 2017|12:21]
gājām vakar kā patersons pabeigt dienu ar alu, bet beigu beigās nakts izvērtās drīzāk kā igijam. šodien paģiru līmeni mēram šādi:

Link1 raksta|ir doma

- [18. Mar 2017|17:00]
mans kaķis ir vismīkstākais kaķis

just fyi
Link1 raksta|ir doma

- [13. Mar 2017|23:34]
cik adekvāti ir aizņemties naudu kaut kam, kas nav vitāli nepieciešams? (domāju - no draugiem, nevis bankā)

vai finansiālām grūtībām būtu jāattur cilvēku no kaut kā, bez kā viņš var iztikt, ja atteikšanās radītu tikai emocionālu diskomfortu?
Link12 raksta|ir doma

68 [9. Mar 2017|20:20]
cilvēki regulāri pieņem, ka ar mani bez paskaidrojošiem ierobežojumiem var runāt par filozofiju. nesaprotu, no kurienes viņi to mūždien izrauj. es nezinu gandrīz nevienu filozofu, savilkt domātāju ar tā idejām ir neiespējams uzdevums, kur nu vēl spēt vērpt diskusiju par konkrētām tēmām. tādēļ es izvairos no vārdu un terminu pieminēšanas. taču kaut kas manā runāšanas stilā (es pieņemu) rada iespaidu, ka pēc piecpadsmit minūšu apjoma sarunas par aizrautībām var sākt teikumu ar "ja esi lasījusi nīčes "trīs metamorfozes"..". vai ikdienišķi mētāties ar jēdzieniem, kuru nozīmi es labākajā gadījumā spēju vien nojaust. šis notiek regulāri, un man šķiet, ka vajadzētu ieguldīt laiku tēmas apguvē, lai vismaz nebūtu jājūtas neizmērojami neērti katru reizi.

vispār interesanti, kā veidojas sarunas ar svešiniekiem. zinu cilvēkus, kam regulāri piesienas visādi dīvaiņi. zinu cilvēkus, kam pašiem nav jācenšas kādu "sakoļīt", jo ap viņiem potenciālie upuri liptin līp. reiz kādā pīppauzē pusnopietni sūdzējos kādam draugam, ka man bāros nenāk klāt vīrieši un nevēlas iepazīties. jo, lai arī tas lielākoties ir nepatīkami (spriežot pēc tā, ka meitenes mūždien par šādu uzmanību sūdzas), kaut kādu pašapziņas pacēlumu tas tomēr dod. varbūt es gribu mazliet paflirtēt. varbūt es gribu ar kādu aiziet mājās. bet nav opciju. viņš teica, ka vīrieši baidoties. neizpratu, kādēļ lai no manis ar manu tiny complexion un totālu babyface baidītos. un tad uzzināju, ka manā jauniņajā, apaļajā sejā esot rakstīti draudi par atšūšanu. liekoties, ka es bez problēmām varu kādu pasūtīt dirst. un, ka es to visticamāk arī izdarītu.
izklausās tik absurdi, ka drīzāk vienkārši turpināšu uzskatīt, ka esmu neglīta. un ar potenciālas filozofes seju.
Linkir doma

66 [8. Mar 2017|14:49]
krāsns nav kurināta kopš sestdienas. man tik ļoti riebjas zvanīt servisiem un pakalpojumiem, ka nevis sagādāju malkas papildinājumus laicīgi, bet gaidīju līdz pēdējam brīdim, kurināju nedaudz un ik pārdienas, bet vienalga pienāca pēdējo pagaļu sadedzināšanas diena, un tad man nācās sakost zobus un pirmdienā piezvanīt malkai. pirms stundas bija jābūt klāt. elektriskais sildītājs nespēj piesildīt telpu, arī ūdens katliņš uz gāzes ir īslaicīgs risinājums. sapņoju par to, kā atkal rūks mana krāsns, kā es šodien sakurināšu kārtīgi, kārtīgi, un izmazgāšu veļu, ko līdz šim atliku, jo šajā aukstumā dzīvot ar slapju veļu vienā istabā nav patīkams piedzīvojums.

pustrijos piezvanīju piegādātājam noskaidrot, kur ta' šis i'.
-mums uz diviem bija runāta piegāde, bet neko neesmu vēl saņēmusi.
-ā, nu, es tagad nevarēšu jums aizvest. vakarā varbūt?

šokā par šo matter-of-fact atbildi es pat neiedomājos pajautāt, vai viņam šķiet normāli nepaziņot par piegādes aizkavēšanos. vecīt, šis ir tavs darbs. nespēju pat iedomāties, kā cilvēks var pilnīgi bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem būt lohs pret klientiem. man, kam vispār jebkurā situācijā bail aizvainot citus, šāda attieksme šķiet prātam neaptverama.

un visstulbākais ir tas, ka visa šī ilgošanās pēc kārtīgas sakurināšanas padara šībrīža salšanu vēl neizturamāku.
Linkir doma

- [25. Feb 2017|16:59]
ir kaut kas neiedomājami seksīgs tajā, ka tevi apkalpojošajam, ļoti zolīdajam vīrietim kādā mirklī nedaudz savelkas dārgās žaketes piedurkne, atklājot sleeve tattoo malu.
Link2 raksta|ir doma

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]