paaugstināta temperatūra [entries|archive|friends|userinfo]
bija

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

132 (brauksim uz kolku, no segas sataisīsim buru un aidā jūriņā) [16. Jan 2018|21:52]
vienubrīd dikti sapriecājos, cik dzīva pēkšņi esmu palikusi. cik daudz motivācijas manī ir, kā aizrautība rauj uz visām pusēm, nu tikai skriet un diet. parakņājos sevī un sapratu, ka šo neparasto sajūtu radījusi visprastākā resursu sadale, nevis kaut kāda vispārēja apgaismība. pēkšņi atbrīvojusies visa tā enerģija, ko iepriekš ikdienā tērēju uz izmisušām, paššaustošām domām par to, kā sajāju skaistāko, kas manā dzīvē jebkad bijis. un, protams, mēģinājumiem sevi attaisnot un skaidrot, ka es nekad nebūtu nonākusi tur, kur tagad esmu (kas ir tīri patīkama vieta), ja toreiz nebūtu pieņēmusi šo visdrausmīgāko lēmumu. tagad, kad šis skaistākais elements pilnīgi neaptveramā kārtā ir atgriezies pie manis, vagaram pēkšņi atņemta pletne, un šis, nabags, neizpratnē tenterē riņķī, auro un musina visus uz kaut kādu darbību. ko tik šams negrib darīt, jēziņ! katru akmenīti apgriezt, katru kukainīti sabužināt, katru sapnīti piepildīt. bet arvien vairāk un vairāk virsū mācas apziņa, ka tas tiešām ir tāds mulsuma vājprāts, nevis reāla vēlme celties un darīt. prātā burbuļo visādas idejas, bet tās, kā jau vienmēr, nekādā rezultātā nepārvēršas. jaunatgūtā, brīvā enerģija izkūst tikai šajā sapņošanā. un tad sanāk dusmas uz sevi, un vagars atkal atrod iemeslu cietējus pērt - tikai varbūt ne ar pletni vairs, bet tādu mazu pātadziņu.

mierinu sevi ar to, ka pēdējās divās nedēļās no manis neviens nekādu darbību arī nebūtu varējis gaidīt. decembrī paņēmu haltūriņu, visiem vēl dikti smējos, ka nu tik būs kruta - par tādu darba apjomu, ko pamatdarbā izdaru divās dienās, man šite samaksās četrreiz/piecreiz vairāk.
nekā nebija. izrādījās, ka "haltūriņa" apvienojumā ar pamatdarbu (kurā arī, protams, tieši uz gadu miju uzradās supersteidzami padarāms, apjomīgs uzdevums) man dienā prasīs vidēji 10 (12? nezinu, skaits jau sajucis) stundu nepārtrauktu urbšanos datorā. nemaz nerunājot par to, ka materiāls, ar ko nācās strādāt, bija amatierisks it visās ziņās. likās, ka to rakstījis stereotipiskais gudrinieks ar hūti vai tas čalis vecajā čomskī, kas piesēžas pie tava galda trijos naktī, pasūc savu aliņu un tad sāk stāstīt, ka "platons, ziniet, vispār gan tā nedomāja". nu, vai dāvids zalāns. varētu jau teikt, ka forši, bija, par ko pasmieties, bet patiesībā smiekli ātri vien pārvēršas asarās.
kādu rītu pamodos un manā galvas radio uz riņķi skanēja viena vienīga rindiņa no zināmākās slipknot dziesmas - i push my fingers into my eeeeeyes.

bet ziniet, kas gan ir labi? es šobrīd neslīkstu otrā cilvēkā kā citreiz, attiecības uzsākot. es neatmetu draugus, nepazūdu, nespēlēju skaistās, interesantās draudzenes lomu, mēģinot izpelnīties pēc iespējas vairāk komplimentu. tieši pretēji - es gribu arvien vairāk veltīt sevi tuvākajiem draugiem (nevis tādām viendienīšu draudzībām), savām interesēm un pašai sev. kļūt par cilvēku, ko viņš ir pelnījis.
Linkir doma

131 (jefiņa dienasgrāmatas) [5. Jan 2018|00:38]
es vienmēr vīpsnāju par cilvēkiem, kas jaunajā gadā kaut ko apņemas. jēgas jau no tā nekādas - tikai kāds procents visu to apņēmēju vispār kaut kur tiks. bet pieķēru sevi šajā nedēļā domājam par visu ko izdarāmu, uzsākamu, labojamu.

par to, kā beidzot tiešām jāatrod vieta, kur pavingrot (un jābeidz attaisnoties ar nezināšanu, kaunu citu acu priekšā, nevēlēšanos to darīt barā un to, kā nu jau esmu pārāk sliktā fiziskā stāvoklī pat iesācēju lietām). janvāris gan laikam ir labākais laiks tam - visas grupu nodarbības un visas trenažieru zāles būs pilnas ar tādiem jefiņiem kā es. bet kur lai vispār tāds jefiņš, kas nekad dzīvē nav sportojis un grib vismaz panākt, ka mugura neliecas tik lielā kūkumā, lai iet?
par to, ka jāpiezvana terapeitam. bet te gan tā ir laika un naudas līdzekļu sakritība; pilnīgi gribas zvanu sākt ar: "šī nav mana jaungada apņemšanās, tā vienkārši sanāca."
par to, ka jāatsāk mācīties. šogad atkal būs uzņemšana programmā, kurā iepriekš netiku, taču sāku domāt, ka varbūt tā arī nemaz nav man piemērotākā vieta. diemžēl latvijā vienīgā kaut nedaudz uz to pusi vērstā. bet ir taču tik daudz citu iespēju, ir tik daudz lasāmvielas, tiešsaistes kursu, dokumentālo filmu, vajag tik rakt. vajag kustināt šūniņas, lai es te neiegrimstu dīvānā pavisam. bet šito es esmu mēģinājusi, zinu, ka man galīgi nesanāk sevi disciplinēt.
un tas noved pie nākamā punkta - domāšanas par to, ka jāiemācās sevi savākt. šis gan automātiski sasaistās ar to terapeita punktu, jo man dzīvot galvenokārt traucē tieši teicamnieka sindroms, nespēja savākties, nespēja darīt laicīgi, nespēja nedzīvot slinka studenta ritmā. nu tad par to arī jārunā. lai man nav ar ilgām jāskatās uz viskija pudeli mirklī, kad slīkstu darbos. lai es no rīta nepamostos ar nostāvējušos kafijas un cigarešu garšu mutē. lai nav tādu nedēļu kā šī.
ai, un tad jau vēl - vērtīgāk pavadīt laiku, atsākt lasīt, strādāt ar attiecībām, pabraukāt apkārt pa latviju, paspēlēt galda spēles, iepazīties ar kino klasiku un vēl, un vēl, un vēl.

un tad jau sakrājas tik daudz, ka paliek drusku nelabi, un beigās neizpildīsies neviens punkts.
Link8 raksta|ir doma

129 (es kaķi arī nepamanītu, ja viņš tik aktīvi par sevi neatgādinātu) [22. Dec 2017|23:00]
vīrietis ļoti prātīgu dāvanu uzdāvināja - stikla trauku cepeškrāsnij. rūpīgi iepakotu rīgas satiksmes bukletiņos un skoča jūrā. bet tikai tad sapratu, cik daudz čīkstēju par šādas lietas trūkumu manā virtuvē. pavisam neapzināti - man vienkārši kaitina taisīt sacepumus silikona kūku formā. tas gan lika aizdomāties, cik bieži es par kaut ko čīkstu čīkstēšanas pēc (ar domu kaut kad nākotnē pati šo lietu izlabot), bet apkārtējie padomā, ka es gribu, lai viņi to dara manā vietā. tāpat arī tas, ka netīru māju un nelieku veļasmašīnas sludinājumu esesā. dzīvokļbiedrenei noteikti šķiet, ka es vienkārši gaidu, ka viņa visu izdarīs, lai gan patiesībā es ar laiku vienkārši pārstāju redzēt netīros traukus un to, ka viesistabā stāv veļasmašīna. tas saplūst ar apkārtējo vidi, kļūst par normu, un mans skatiens slīd pāri.
iespējams, ka tāpat rīkojos ar visu savā dzīvē.

vienu gan esmu dzīvokļbiedrenei lieki pārmetusi - gaismas atstāšanu virtuvē. likās, ka tā darām mēs abas, bet pēc tam sāku piefiksēt, ka laikam vienīgais vaininieks esmu es. ieeju tumsā, bet, ejot ārā, automātiski piespiežu gaismas slēdzi.
Link1 raksta|ir doma

128 (2017) [12. Dec 2017|18:17]
1. mana krāsns nemaz nav krāsns.
2. tracina, ka ķermenim ir vajadzīga tāda muļķīga lieta kā ēšana.
3. bet vispār jau galvenā problēma ir milzoša apziņa, ka jāizrunājas ar I.
4. viņš ir tik jauks, ka viņam vai nu nav vispār nekādu kinks, vai ir visinteresantākie, ar kādiem būšu sastapusies.
5. man vienmēr bijis ļoti augsts fomo (fear of missing out) līmenis.
6. mans vistu mātes statuss no vienkāršu filmugājienu organizēšanas pārcēlies arī sociālajā dzīvē.
7. jāņos pie ugunskura, kad atvērās atklātības čakras, mani draugi secināja, ka šāda mana attiecību situācija ir jau reiz redzēta.
8. es kailumā jūtos ērti.
9. viegli iereibu, dzerot ar māsu viņas atvesto vīnu (kas bija visai draņķīgs, toties ar krutu etiķeti, uz kuras izspūris, bārdains mežavecis drūmi lūr), un tagad dikti gribas runāt, bet pašas iestrādātais nedalīšanās bloks pat šādā situācijā neļauj to darīt.
10. vakar stāstīju mammai, kā lepojos ar saviem draugiem.
11. es sastāvu no miega un sliktām priekšnojautām.
12. riktīgi nesaprotu, kādēļ cilvēkiem šķiet mīlīgi zvēri cilvēku drēbītēs/kaut kādos kostīmos.

traki daudz runāju par attiecībām. šķiet, ka tad, kad manu prātu nodarbina romantiskas dabas jautājumi, nekam citam tajā vairs neatliek vietas. varbūt jāapņemas nākamgad būt mazāk garlaicīgai. paplašināt savu ideju spektru. ne tik ļoti jūsu, cik manis pašas dēļ.
Link2 raksta|ir doma

127 (sapņoju par siltu vasaru un lieliem, baltiem kuģiem) [6. Dec 2017|16:10]
viena no kaķa iemīļotākajām vietām mūsu mājā kaut kādu iemeslu dēļ ir radioaparāts. parasti viņš atver kasešu atvilktnīti vai tās disku lietas vāku, bet šodien ieslēdza radio skonto. sēž viens pats tumsā virtuvē uz ķebļa un klausās. ir jau tā, ka cilvēku gados viņš šobrīd ir tieši īstajā edgy pusaudža vecumā.

arī es tagad atkal pēkšņi esmu pusaudzis. sēžot kinoteātrī, mūsu acis biežāk atrod otru, nevis ekrānu. biju aizmirsusi, cik viņam gaišas acis. man liek smaidīt pat bālā, tikko manāmā rētiņa, kas pārdala viņa apakšlūpu. man tās tik ļoti bija pietrūcis. gribu ieritināties viņa rokās, noglāstīt katru ķermeņa bedrīti un izcilni, atgūt ikkatru šajos teju četros gados iekavēto pieskārienu. mums viss ir tik viegli. šķiet, ka dzīve - mēs, mūsu kopīgais laiks - ir bijusi tikai nopauzēta, nevis pārtraukta. sarunājām spert lēnus soļus, iepazīties no jauna, nesteigties, taču negaidītā kārtā nav it nekādas neveiklības, kas ļautu klausīt pašu nospraustajām robežām. mēs metamies ar galvu pa priekšu iekšā, jo šie ir jau pazīstami ūdeņi. un mūsu drošības virves pa vienai atplīst no jostām.

un vēl tik tikko es taču pie sevis sērīgi smējos par to, kā jūs man stāstāt par savām/citu pirmo mīlestību atgriešanās pieredzēm. jo ar mani tā nekad nenotiks. viņš ir atradis savu laimi, un es nomiršu ar vainas apziņu un nebeidzamu izmisumu par pieļautajām kļūdām. man būs jāsamierinās ar skumju prieku par to, ka viņam viss ir labi, un apziņu, ka es neesmu paredzēta mīlestībai.

un tad pēkšņi.

līdz šim man šķita, ka izteiciens "es nevarētu būt laimīgāks" ir tāds muļķīgs pārspīlējums.
Linkir doma

126 (manā dzīvē tagad ir tikai divu veidu asaras - laimes un sīpolu) [4. Dec 2017|16:30]
riktīgi nesaprotu, kādēļ cilvēkiem šķiet mīlīgi zvēri cilvēku drēbītēs/kaut kādos kostīmos. es uz viņiem skatos un žēli paliek. šī neizpratne ir jau pāraugusi teju vai smagā riebumā - līdzko kāda tāda bilde/video uzpeld feisbuka lentē, skrollēju pēc iespējas ātrāk prom.
un es pat neesmu nekāds baigais dzīvnieku aizstāvības grupu biedrs vai veģetārietis. vienkārši samulsis pilsonis.
Link4 raksta|ir doma

124 (dvēselei apkārt ir pārāk maz kaķa) [25. Nov 2017|13:32]
man ir teorija, ka kaķi visu dzīvi murrā vienādi. murrāšanas motoriņš strādā identiskā stiprumā jau kopš dzimšanas, bet tā troksni slāpē apkārtesošā miesa. tāpēc mazi kaķēni murrā tik neadekvāti skaļi - motoriņam apkārt ir pārāk maz kaķa.

varbūt tāpat ir ar dvēseli. mēs piedzimstam ar viena izmēra dvēseli, kam ar laiku apkārt apaug miesa, pieredze un cita draza, noslāpējot to plašo, patieso prieku, ar ko bērns iet pasaulē. dvēselei apkārt ir pārāk daudz cilvēka.
Link9 raksta|ir doma

123 (pēcrandiņa pārdomas divos naktī ar sāpošām kājām) [25. Nov 2017|13:15]
atceries, ka tu neesi pasaulei neko parādā.

atceries, ka tu neesi atbildīga par visu citu cilvēku labsajūtu.
atceries, ka reizēm drīkst sevi un savu pašsajūtu nostādīt augstāk par apkārtējiem.
atceries, ka tu drīksti dusmoties.
atceries, ka tu drīksti riskēt izklausīties dumja un piecreiz pārjautāt (jo var gadīties, ka beigās tev izrādīsies taisnība; un, ja arī ne, nav liela nelaime).
atceries, ka tu drīksti uzstāt, drīksti īgņoties, sūdzēties, cimperlēties, ja situācija ir tāda, kurā tas patiesībā būtu adekvātāk nekā tavs uzspēlētais dzīvesprieks.
atceries, ka tu drīksti teikt nē. tu drīksti iebilst. tu drīksti nepieņemt svešus viedokļus.

beidz lauzties katram podiņam par vāciņu.
Link5 raksta|ir doma

(homebound runā) [20. Nov 2017|15:02]
"es ceru, ka man tavs nākamais čalis patiks vairāk. un tev arī."
Linkir doma

122 (i must scream but i have no mouth) [20. Nov 2017|00:11]
man tā riebjas visāda emocionāla huiņa. man riebjas būt vājai. man riebjas, ka mani aizķer superbanāls sūds, jo esmu viegli ievainojama.

braucu mājās (jo aizgāju no sengaidīta pasākuma prom sava mentālā stāvokļa dēļ; uzminiet nu, tas man arī riebjas) un izlasīju kādas izcakotas latviešu dzejnieces retvītu:

"things. that should be asked.
often.
in every type of.
relationship:
how is your heart.
is your breath happy. here.
do you feel free."

un sajutos tik skumji, ka teju vai raudāt sagribējās. bet tas nav par šīm attiecībām. labi, ka vismaz to es zinu. tas ir par mani vispār. ir sajūta, ka es no partnera pieprasu tik daudz un tik maz vienlaicīgi, ka tas vienkārši var pieriebties. pavisam cilvēciski. ka mana nespēja skatīties nākotnē kādā brīdī var apnikt. ka mana vēlme visu kontrolēt, bet tai pat laikā būt neticami neizlēmīgai var tā nokaitināt, ka vienkārši vairs nepietiek spēka. ka es savu vienīgo īsto mīlestību (bet vai mēs visi tā nesakām par savām pirmajām mīlestībām?) izmetu mēslainē. un tagad es kulšos pa dzīvi vientulīgi ar īsiem kaisles uzplaiksnījumiem un nīgri glūnēšu uz visām skaistajām, pielūgsmes un savstarpējas apbrīnas pilnajām bērnības draugu kāzu bildēm.
briesmīgākais ir tas, ka es viena jūtos tik labi, ka tas pat nešķiet tas sliktākais scenārijs.
varbūt es vienkārši nebiju paredzēta mīlestībai.

gribas ar kādu tā sausi nopisties, bet tinderis ir tāds trešaks, ka nevienu no tiem purniem negribu pat redzēt.
Link7 raksta|ir doma

121 (informatīva pauze) [18. Nov 2017|22:17]
skaidrs, ka šīm attiecībām nebija nākotnes, jo mūsu mērķi, idejas, vērtības un vēlmes sakrita tikai seksā. un tomēr kaut kāda stulba sajūta.

es nezinu, kā lai pasaka cilvēkiem par šķiršanos, kuras neizbēgamību jutām tikai mēs paši. kā lai par to pastāsta mammai, kurai neviens no maniem draugiem nebija tik ļoti paticis (jo, nu, šis bija tāds "kārtīgs vīrietis" ar zemu balsi un praktiskām domām; stabils līdz ārprātam). kā lai pašas smadzenēm pielec tas, ka tagad es nevis tikai jūtos single (kā jau kādu mēnesi), bet patiešām esmu. arī šis ieraksts ir patiesībā tikai tāda atskaitīšanās sev un pārējiem, lai tas nebūtu jādara čatos vai bārā.
varbūt jāatgriežas tinderī. to taču pēc šķiršanās dara - metas atpakaļ dzīvē, tajā jūrā, kurā esot tās zivis.
Linkir doma

120 (nav pārmetums) [17. Nov 2017|12:48]
reizēm skatos uz savu kaķi un esmu pilna apbrīnas par to, kā kaut kas tik maziņš spēj būt dzīvs. kā viņā darbojas visvisādi orgāni. kā tajās mazajās smadzenītēs rodas impulsi, kas viņu kustina. bieži pilnīgiem idiotismiem, piemēram, aizkaru noraušanai vai zeķu nēsāšanai pa dzīvokli, bet tomēr. neaptverami.

ar draugiem noskatījāmies filmu, kas mani atstāja neadekvāti sagrautā stāvoklī. iespējams, ka tas ir empātijas dēļ, jo garīgās slimības nav man personīgi aktuāls temats, taču pēc tam man bija bail doties mājās. bail iet gulēt. tādēļ panācu, ka vakaru vēl nenoslēdzam, aizvelkot viņus uz vēl vienu dzērienu. un pēc tam pieņēmu neapdomīgu lēmumu iegriezties pie bijušā, lai parunātu muļķības un piedzertos pavisam.

beigu beigās mēs - un tas jau kļūst par ieradumu - sēdējām divatā aizslēgtajā bārā, smēķējām un runājāmies tā, kā tad, kad bijām kopā, nekad nebijām spējuši. viņš ir vienīgais cilvēks, kam atklājos pilnībā, jo viens otru saprotam pārsteidzoši labi. viņš ir vienīgais, kam izteicu šaubas un sāpes, ko baidos pat klabē rakstīt. citi mani draugi arī ir brīnišķīgi cilvēki, kuriem varu atļauties izsūdzēt bēdas, taču viņu attieksme reizēm tikai dod pamatu manam upura sindromam. viņi attaisno manas pašvērtējuma problēmas, jo zina, no kurienes tām kājas aug. viņi mani balsta, rosina un apmīļo (līdz brīdim, kad mana nekā nedarīšana lietas labā viņiem apnīk). un esmu neizsakāmi pateicīga par to, mans ieraksts nav pārmetums. taču šī viena cilvēka atbalstā un izpratnē slēpjas kas vairāk. viņš neļaujas manipulēties, neļaujas maniem sūdzībās ieslēptajiem aicinājumiem uz pažēlošanu. viņš vienkārši saprot. un tad reizēm ir vērts aiziet mājās septiņos no rīta un ziedot visu nākamo dienu pēcalkohola nelabumam.

un, kad es saku, ka man reizēm paliek ļoti bail no tā, cik ļoti es neesmu spējīga pacelt rokas, no tā, kā reizēm pavadu vairākas stundas, blenžot ekrānā vai sienā, no tā, cik dažos rītos ir neiespējami piecelties, un ka es dažreiz baidos, ka varbūt mūžīgi palikšu šis neko nevarošais, slinkais lops, viņš saka - jā, varbūt, varbūt ir vērts pamēģināt terapiju. vienkārši tā - paskatīties, kas notiek. un tas palīdz daudz vairāk nekā citu jau ierastā bakstīšana, kurā šī maģiskā vārdiņa "varbūt" nav. kurā ir tikai pārliecība par nepieciešamību, pret ko es automātiski iespītējos.

un tagad man šķiet, ka varbūt, varbūt sev ziemassvētkos jāuzdāvina terapeits.
Linkir doma

119 (vincent cavanagh looks like the guy from black books) [13. Nov 2017|17:09]
no laimes gribas lamāties par to, cik ļoti es dievinu laibach pirmspēdējo albumu. gatavojoties ceturtdienai, nolēmu visu tā mērķtiecīgi noklausīties, un tas bija labākais lēmums, ko varēju pieņemt. "also sprach zarathustra", kas ir tūres pamatā, dzīvē noteikti izklausīsies brīnišķīgi, taču tas manas iekšas nesapurināja tādā sajūsmā kā "spectre". druscīt dusmojos, ka šis brīdis pienācis tik vēlu. tā randomizētā klausīšanās pēc "atbrīvošanas dienas" taču neskaitās - īpaši tādēļ, ka, acīmredzot, spotifajs man nebija metis tos labākos gabalus.

anathema sestdien, savukārt, bija miera iemiesojums. ļoti glīts, sakārtots, noslīpēts koncerts, kas gan pamanījās mani nevis aizkustināt (izņemot, protams, "closer" un pāris instrumentālās daļas), bet beidzot tā kārtīgi nostiprināt pārliecību, ka viņu jaunais, maigais materiāls man kaut kā ne visai iet pie sirds. mentāli biju viens no tiem nedaudz kaitinošajiem cilvēkiem, kas nogurušajiem māksliniekiem bļāva virsū veco gabalu pieprasījumus. pēc alcest sapurinošā uzbrukuma headliner'i likās nedaudz antiklimatiski. negaidīti vispār, ņemot vērā, cik skaisti neuzkrītoša fona mūzika ierakstā ir alcest. žēl tik, ka otrs vokāls noskaņots bija tieši necik un varēja vien redzēt viņa lūpu kustības, neko nedzirdot. vismaz viņa zīdainās matu krēpes bija patīkams skats.

pēc šīs kinematogrāfiski un muzikāli piepildītās nedēļas es laikam tikai gulēšu daudz un centrā nerādīšos. vismaz līdz ceturtdienai, kad manu pasauli satricinās laibach. bez zīdainām matu krēpēm.
Link4 raksta|ir doma

- [12. Nov 2017|22:52]
es esmu bjorkas izmēra cilvēks
Link1 raksta|ir doma

118 (the gunpowder treason and plot) [5. Nov 2017|20:54]
es sastāvu no miega un sliktām priekšnojautām.

nesaprotu. iespējams, ka vainojams mans sēdošais dzīvesveids, kas saspiedis kaut kādus nervus un/vai asinsvadus, bet manās krūtīs ārkārtīgi bieži ir tā saspringtā, ļaunu vēstošā sajūta, kas uzpeld, ja gaidāma nepatīkama saruna vai naktī pa ielu pretī nāk puisis treniņbiksēs. tas pat nav pirms lieliem notikumiem vai plāniem, bet vienkārši tāpat vien. šī ir bijusi jauka, lēna svētdiena, kurā esmu paskatījusies seriālu un pastrādājusi, bet nu jau manas krūtis žņaudz tā, ka drusku sāk trīcēt rokas un kļūst grūtāk elpot. un tad es meklēju iemeslus, bet visi, kas nāk prātā, šķiet aiz ausīm pievilkti. gribētos paskatīties filmu vai palasīt grāmatu, bet jebkas liekas kā izmisīgi mēģinājumi attālināt nenovēršamo, kas turpinās uzglūnēt kaut kur fonā. būtu labi, ja es vismaz zinātu, kas tad īsti ir tas, no kā es tik šausmīgi baidos.
Linkir doma

117 (televīzijā nedrīkst izmantot vārdu "sūds") [20. Okt 2017|15:39]
vakar stāstīju mammai, kā lepojos ar saviem draugiem. kā viņi strādā ar sevi - sarunās ar terapeitu vai citiem, vai klusībā -, kā, sakārtojot prātu, viņi pēkšņi atklāj, ka arī fiziski var vairāk izdarīt, jo nogurums atkāpjas. kā paraudāšana palīdz tikt galā ar stresu. kā viņus visus sapisusi bērnība un ģimene, bet, neskatoties uz to, viņi cīnās un sasniedz tik daudz.

tad šorīt es pamostos - atkal nogulējusi vairāk stundu nekā nepieciešams, jo nespēju piespiest sevi pamosties. atkal nevaru aiziet paēst brokastis. atkal fonā kaitinoši sīc nezūdoša vēlme raudāt, kas nemēdz pārvērsties darbībā. atkal stundām blenžu ekrānā, neko jēdzīgu neizdarot. un joprojām man šķiet, ka tas viss uz mani neattiecas. ka man nav jākārto prāts, jo tam taču viss ir kārtībā. ka man nav jāraud, jo es taču visu kontrolēju un pinkšķēšana ir nepieļaujama kontroles atlaišana. ka es vienkārši esmu slinka un tur neko nevar darīt. vienkārši jāsaņemas. mani draugi, jā, tiem gan ir reālas problēmas. mani draugi ir malači, jo cīnās ar tām. un man vispār būtu jānokaunas, atrodoties viņu klātbūtnē, jo ar mani viss ir tik ļoti kārtībā, ka tas jau kļūst nepieklājīgi. un, kad mani draugi uzstājīgi dzen mani uz terapiju, es pasmejos.

rakstu šo un vēlos to izdzēst, jo tā atkal ir kaut kāda ņerkstēšana, uzprasīšanās uz žēlošanu. jādara, nevis jāpīkst. tikai jābeidz slinkot.

jāsaņemas.
jāsaņemas.
jāsaņemas.

jāaiziet līdz jūrai.
Link6 raksta|ir doma

- [15. Okt 2017|20:20]
ja mans kaķis būtu ēdiens, viņš būtu amfetamīns kažokā.
Link4 raksta|ir doma

116 (total runtime: 47:49:13) [28. Sep 2017|22:20]
kaut kāds pilnīgi salauzts septembris. uzrakstījusi šo teikumu, atspiedu vaigu pret vēso galda virsmu un klausījos, kā pāri viļņojas mūzika. šonedēļ gandrīz nemaz neesmu to klausījusies, šis šķiet kā svaiga gaisa malks. skaudri nepieciešams, jo fiziski ieelpot ir smagi. rudens mani noķēra visintensīvākajā, smagākajā darba periodā un iemeta sejā ar saaukstēšanos. tieši uz pēdējo nedēļu, kurā miegu aizstāj kustīgas bildītes un pīppauzes. taču atlicis tikai savilkt galus kopā, salīmēt tās atrādāmās stundiņas un cerēt, ka ar savu pēdējā brīža darīšanu neesmu zaudējusi cerību uz jebkādu turpmāku sadarbību. vairs nejūtos pārliecināta ne par ko, viss no pieteikumu jūras atlasītais izskatās jēli, garlaicīgi un banāli. arī tas, par ko vēl pirms divām dienām biju droša, ka, jā, ir vērts parādīt arī citiem.

biju uz tjerī fremo "meistarklasi" tieši pirms nedēļas un, gatavojusies apbrīnas un pazemības sajūtai, negaidīti saņēmu iedrošinājumu. arī Kannu direktors ikreiz nezina, vai pieņēmis pareizo lēmumu. vai cilvēkiem patiks. vai viņš nav vienīgais, kam šis konkrētais darbs liekas uzmanības vērts. un tad varu paglāstīt uztraukumu savā galvā, jo tas ir pavisam normāls.

tai pašā dienā vēlāk gan neaizbraucu ne uz vienu no divām paredzētajām filmām, jo valdīju, valdīju asaras līdz - ak, cik klišejiski - lietū autobusa pieturā apraudājos. un tad vēlreiz nākamajā, kur bija jāpārsēžas. un tad atpakaļ mājās. izniekojusi pusotru stundu ceļā, spēku un pašcieņu. man riebjas pinkšķēt. tā ir tāda pretīga sevis žēlošana, vēlme, lai kāds tevi samīļo, jo nabaga mazulītim bēdiņa gadījās. darbiņa, stresiņa par daudz. jā, nu, a kas pie tā vainīgs?

vēl pēc pāris dienām mīļcilvēks iesēdās mašīnā un aizbrauca. piestūmis bagāžnieku ar drēbēm, ģitārām un mantām, ko izkraut tur - citā Baltijas jūras krastā. tagad es viņam pieskarties varu tikai virtuāli.

par to gan es sev ļauju raudāt.
Link10 raksta|ir doma

115 (gribas dzert, bet dzīvoju dziļā pārdaugavā) [24. Sep 2017|00:02]
ielēju sev pēdējo palikušo vīna drusciņu, kas nu jau garšo pēc spirta ar vīnogu sulas piešprici, un tad ieraudzīju, ka pusi glāzes izvagojusi plaisa. patiesībā pat trīs. ar vienu sākumpunktu, kā tāda putna kāja. šķiet, tas perfekti ataino manu šībrīža situāciju. kā toreiz, kad dienu pēc pašķiršanās ar otro pusi, kaķis sīksīkās lausciņās saplēsa manu spoguli.
Link6 raksta|ir doma

114 (fakti dažādās patiesības pakāpēs) [11. Sep 2017|02:38]
es dzīvoju ar publicētu autori.

publicētās autores kaķis ir dažādi vēsturiski personāži.
publicētā autore mūsu vannā nogalināja citplanētieti.
publicētā autore naktīs neguļ.
publicētā autore taisa uzpūteni.
publicētā autore labprāt ceļas vēlu.
publicētā autore mēdz runāt ar zobubirsti mutē.
aiz publicētās autores loga ir zirdziņš.
publicētā autore man krāso acis.
publicētā autore ir skumja.
publicētā autore par to nekad nerunās.
publicētā autore par to runā daudz.
man patīk publicētās autores žaketes un blūzes.
publicētā autore ir mans draugs.
ja mājās ir ēdiens, publicētā autore no rītiem gatavo omleti.
publicētā autore ignorē sāpes.
publicētā autore smēķē reizi divās nedēļās.
publicētā autore vienmēr atnes tomātus.
kaut kur mājā ir troksnis, ko nerada publicētā autore.

publicētajai autorei jau sen bija jāguļ.
Link6 raksta|ir doma

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]