paaugstināta temperatūra [entries|archive|friends|userinfo]
bija

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

267 [13. Aug 2022|12:17]
es tagad visu laiku domāju par savu fizisko eksistenci, tāpēc jums nāksies tajā klausīties vēl.

regulāri iztēlojos sevi no malas. pēdējā laikā šajā domu eksperimentā cenšos sevi ieraudzīt no tāda cilvēka acīm, kuram es patīku; t.i. nevis tāda, kam man ir jāiepatīkas, bet tāda, kur šis solis jau ir izpildīts. mēģinu aptvert, kā tas ir iespējams, un parādīt sev sevi pievilcīgu. bet es nevaru. viss, ko es redzu, ir izspūris, skaļš, apaļš bērns, kas nemitīgi auro, aizņem šausmīgi daudz telpas un visiem krīt uz nerviem. viņš tiek pieņemts tikai tāpēc, ka citādi nevar – bērnu jau nedzīs projām. es spēju justies skaista tikai, kad esmu viena (arī iztēlē).
bet tai pat laikā, esot sevī iekšā, es vienmēr sagaidu, ka automātiski visiem patikšu. man nav skaidrs, kā tieši šī pretruna (es esmu pretīga un kaitinoša + visi grib ar mani gulēt) var pastāvēt bez konfliktiem. man ir pretīgi to vispār atzīt, jo tā ir nepiedodama iedomība. visticamāk, lielākā daļa komplimentu, ko saņemu, balstās tajā, ka a) esmu tieva, b) izskatos Latvijai salīdzinoši neparasti. un cilvēki to mirklīgi sajauc ar skaistumu (tāpēc arī man ir viegli atstāt labu pirmo iespaidu, bet tas nav paliekošs, jo es ātri kļūstu garlaicīga).

goda vārds, es nezinu, ko es atdotu, lai pa īstam ieraudzītu sevi no malas. tas atrisinātu tik daudz manu iekšējo problēmu.
Link18 raksta|ir doma

266 (tie laikam ir tie 30) [4. Aug 2022|13:25]
savas šībrīža ķermeņa izmaiņas izjūtu vairāk nekā pubertātē. ilgus gadus man bija pusaugu meitenes augums, kas tikai pastiprināja manu mazvērtības sajūtu (es bieži jūtos kā bērns, kas iekāpis pieaugušo kurpēs). tad kaut kad sāku sejā manīt pieaugšanas pazīmes, uz ciskām sametās strijas. mans nīstais vēders sāk nokarāties, tā to padarot normālāku, nevis apaļu kā mazam bērnam. man vairs neder s izmēra apakšveļa, šortus, kas derēja vēl pirms gada, vairs nevaru dabūt pāri gurniem. plaukstas izskatās mazliet sažuvušas, reizēm neticu, ka tās ir manējās. riteņbraukšana padarījusi stingrākas kājas un dibenu, tagad sevišķi izjūtu ķermeņa augšdaļas vārgumu. un tomēr kaut kā esmu pamanījusies padarīt mazāk ļumīgas arī rokas. pirmo reizi mūžā no sirds gribas kustēties. bērnības sapņi par piedzīvojumiem sāk materializēties realitātē (skatījos šodien, kā alisei jostei gājis, skaudu un plānoju). aizvakar tāpat vien nominos 35 km un noguru tikai drusciņ.
bet svīstu ļoti daudz un skābeni, sabojātas jau vairākas drēbes. jāsaprot, kā to mazināt.
es arvien komfortablāk jūtos viena. nav ļoti daudz cilvēku, kas bagātina manu ikdienu, tāpēc savelku savu sociālo loku atpakaļ tā oriģinālajās robežās. ārpus tā ir vairāk rūpju un mazāk atdeves.
man vairs nav tik ļoti bail no autoritātēm.
apguļoties uz zemes, jūtu, kā nelīdzsvaroti ir sašķiebusies mana mugura.

tie laikam ir tie 30.
Link3 raksta|ir doma

265 (menstruālā cikla vientulība) [4. Jun 2022|14:29]
šķiet, ka iemesls, kādēļ es, kaut gan single funkcionēju daudz labāk, par attiecībām tik un tā sapņoju, ir vēlme būt kādam par prioritāti. gribēju padeitot, lai drusku pabūstotu savu ego, bet beigās dabūju pretējo, jo ar mani neviens nerunā un tie daži, kas runāja, pēdējā brīdī uzmeta randiņus. jūtos sabesīta, jo daudziem esmu dzīves perifērijā, bet man pašai nav laika, ko viņiem piedāvāt. besos, ka citi dara lietas, ko es arī gribu darīt, bet man nepietiek tām spēka. jūtos mazliet kā tolaik, kad dzīvoju citā pilsētā un skatījos uz savu draugu dzīvēm pa gabalu. atkal esmu pati kaut kā norobežojusies, tikai šoreiz emocionālajā, nevis fiziskajā telpā. tāpēc gribas kādu, kas vienmēr ir rokas stiepiena attālumā.
Linkir doma

264 [19. Maijs 2022|12:38]
es bieži nobīstos, kad paskatos uz sevi no malas. lielākoties tas saistīts ar sajūtu, ka es lecu augstāk par savu pakaļu. pēdējā laikā pieķeru sevi pie domas, ka esmu hot vai ka es tomēr diezgan daudz saprotu par savu darba jomu, vai pie kaut kā tamlīdzīgi pašapzinīga, un tad mana apziņa izlec no manis ārā, nostājas blakus un mēģina sist pa pirkstiem. "ko tu no sevis iedomājies? kur tev jālien? ja tu iesi uz priekšu, tev tur būs arī jāpaliek. ja tevi pamanīs, noslēpties tu vairs nevarēsi. ej atpakaļ." un es sāku domāt, ka vienīgais veids, kā to apklusināt, ir turpināt iet, turpināt izlikties, ka esmu hot un zinoša, un spējīga, jo, kā jau šī balss saka, tad atpakaļceļa vairs nebūs. ja tu vienreiz nostāsies prožektoru gaismā, vismaz kādam tu atmiņā paliksi. bet šausmīgi bailīgi tas ir. un tomēr – to, cik tas ir bailīgi, es pamanu tikai tad, kad esmu ārpus sevis. sevī iekšā tas viss šķiet kā pilnīgi normāla notikumu attīstība. un tas ir milzu progress, jo agrāk normālība bija noniecinātāja pusē. tikai šajā pārejas posmā jāpierod pie pēkšņām mazām sirdstriekām disociēšanās brīdī.

es tik ļoti gribētu zināt, kā citi cilvēki mani redz. esmu diezgan droša, ka tas palīdzētu ar manu paštēlu.
Link2 raksta|ir doma

263 / 254 [15. Maijs 2022|22:58]
novembrī es rakstīju:

"es esmu tik ilgu laiku pavadījusi, ilgojoties, kaut es būtu cits cilvēks, ka aizmirsās, ka es taču varu būt cits cilvēks."

jāatgādina sev biežāk.
Linkir doma

262 [7. Maijs 2022|13:29]
man vajag kaut kādus attiecību kursiņus ar praktiskiem piemēriem, jo man nav ne jausmas, kā būt sievietei. es ļoti ilgi esmu bijusi meitene, un nu, kad laikam beidzot esmu pieaugusi, jūtos kā iemesta pilnīgi svešos ūdeņos. gribu, lai man iemāca rotaļību, kas nav cringe, tiešumu, kas nav uzbrūkošs, un godīgumu, kas nav augstprātīgs. apzināties savu vērtību, bet sevi nepārvērtēt. man vairs nav 20, no manis sagaida kaut kādu seksuālā un sociālā brieduma pakāpi, kura man nav, jo gadiem biju iesprūdusi kauna maindsetā. bet es neprotu dzīvot bez priekšrakstiem.

tas viss ir tik sarežģīti, ka tiešām vieglāk ir turpināt gulēt ar bijušo.
Link2 raksta|ir doma

261.2 (sareibusi vieta) [26. Apr 2022|11:57]
šķiet, ka vienkārši pārāk ilgi mana identitāte bija ilgi sēdēt bāros un dzīvot pa naktīm augšā. tagad, kad es vairs nelietoju alkoholu un eju gulēt pusnaktī, man atkrīt visi "jautrie dzīvesveidi". bet dienas un rītu aktivitātes man šķiet pārāk garlaicīgas, lai pārslēgtos. nu, vai drīzāk es vēl neesmu sasniegusi tādu dvēseles miera stāvokli, lai būtu "pa dienu eju pastaigā un vakarā pie audiogrāmatas gatavoju vakariņas" cilvēks. un tad es karājos kaut kur pa vidu, ilgojoties pēc agrākās dzīves un negribot samierināties ar tagad pieejamo.
Linkir doma

261 (sava vieta) [26. Apr 2022|11:30]
manai identitātes krīzei, kas ilgst apmēram pusi mana mūža, tagad nāk klāt arī apziņa, ka es īsti nevaru noteikt, kur ir mana vieta. nevis profesionāli (ar to es laikam esmu tikusi galā), bet dzīvesveida ziņā. man krīt uz nerviem tā jaunburžuāzija, kas ir mana vecuma kultūras cilvēku dzīvesveids, bet man ir tajā jāpaliek, jo tur ir mani draugi. man ir ar viņiem jāiet uz restorāniem, jo tas ir notikums, uz ko mēs varam savākties, kaut gan ikreiz pēc tam es nožēloju iztērēto naudu. dvēseliski es jūtos tuvāka trash laikmetīgās mākslas cilvēkiem, bet priekš tās vides es esmu pārāk normāla. un, lai tur dzīvotu, ir ļoti daudz jālieto apreibinošas vielas. vēl atliek d&d un pārgājienu pasaule, kurā ir ļoti daudz miera, bet ar kuru man nekādi nepietiktu. un jocīgā kārtā tieši no turienes es izjūtu tādu kā pārākuma apziņu, kas man nešķiet pieņemama. par "bērni un māja piepilsētā" es vispār nevaru izteikties; nekas nav tik tālu no manas apziņas kā šis.

es redzu, kā cilvēki laimīgi dzīvo katru no šīm patiesībām, un man ir prieks par to, ka viņi tur jūtas labi un ērti. man nav nekādu iebildumu pret to, ka šie dzīvesveidi eksistē vai ka cilvēki tajos atrodas. tie mani vienkārši neuzrunā. un tad es arvien vairāk daru lietas viena. un baidos, ka pazaudēšu saskares punktus ar citiem.
es atkal esmu viduvējība bez personības, esībā pazudis receklis.
Link9 raksta|ir doma

260 [21. Feb 2022|19:23]
domiņas par dzīves trim lielajiem vaļiem.

1. es jūtos labi un pareizi tur, kur es atrodos profesionāli, tāpēc man ir sajūta, ka kuru katru brīdi kāds man to atņems. vai nu darbavieta sapratīs, ka es nekam nederu, vai arī sāksies karš, vai es pēkšņi nomiršu. iespēju ir bezgalīgi daudz.
2. mana vienīgā cerība dzīvot pašai savā miteklī ir vecāsmātes nāve, lol. es nekad nepelnīšu pietiekami, lai viena nopirktu dzīvokli (kur nu vēl tādu, kurā man patiešām gribas dzīvot), tāpēc minētās nāves gadījumā es aiziešu pagaidām padzīvot viņējā, bet "pagaidām" nekad nebeigsies un tā arī es palikšu purvciema kastītē ar skatu uz miljonstāveni.
3. manas attiecības karājas gaisā, jo tām nav un nevar būt nākotnes. baidos, ka tā es palaidīšu garām savu "īsto" partneri (ņemot vērā, ka mums sen jau nav 20, kad varēja tā rotaļāties ar kopābūšanu), bet no esošā man arī gluži negribas tā uzreiz ņemt un atteikties. būtu daudz vieglāk, ja man viņš nešķistu tik neaptverami pievilcīgs.

iestājusies domu un realitātes paralīze.
Link2 raksta|ir doma

258 (bāc, cik labi, ka eksistē terapija) [28. Dec 2021|21:18]
atklāju sevī vēl kādu iepriekš nemanītu trigeri. es zināju, ka balss pacelšana momentā izraisa asaru plūdus. bet es nezināju, ka skaļākas kustības liek man sarauties. K ir straujš un impulsīvs cilvēks, viņš mēdz aizcirst durvis vai nomest somu, vai aizrāvies rakties pa plauktu tā, ka viss gāžas zemē. viņš nav dusmīgs, viņš vienkārši tāds ir. bieži viņš tā dara tieši tad, kad ir priecīgs. bet mani pārņem bailes, es saspringstu un gribu raudāt. man liekas, ka šis troksnis tūlīt vērsīsies pret mani. kas nekad nav noticis. jo tās nav dusmas. tās nav dusmas.

mamma saka, ka viņas un vecmammas ātrajās dusmās mēs ar māsu noteikti nereti esam dabūjušas ar trauklupatu. man šķiet, ka es atceros dažādas spējas niknuma izpausmes, raušanu aiz rokas, uzkliegšanu, varbūt pat pēršanu (?). kad es kaut ko nejēdzu izdarīt pareizi, man viss ar dusmīgu šņācienu tika izrauts no rokām. kaut kad es pārstāju mēģināt. tad arī nebija labi, jo es esmu sliņķe un nepalīdzu. un tā tu visu bērnību laipo – palīdzi, bet ne tā, nu ko tu dari, atkal tu nemāki, nepamodini tēti, tētis dusmosies, neej pagalma otrā pusē, tā ir vectēva valstība, vectēvs ir liels, melns mākonis, kas plūst cauri pagalmam, un viņam drīkst pateikt tikai labdienu, bet viņš nekad to neatņems, nepieskaries tam, neaiztiec šito, neko tu atkal nejēdz izdarīt, tā kā tāda lupata, beidz pinkšķēt, ej palīdzi vecmammai, tikai nepaņem nepareizo dakšu, tikai nenoliec krūzi citur, neej aiz aličām, visam ir sava kārtība, tu te tikai maisies, tu tikai maisies, nu ko tu te maisies.
un es jau atkal čīkstu, nekas taču nav noticis, es kā vienmēr pārspīlēju.
Link2 raksta|ir doma

256 (atkušņa gaidās) [8. Dec 2021|15:36]
gribu darīt tik daudz lietu, ka jūtos paralizēta.

skaidrojot mammai, kāpēc kopīgais ceļojums ar K nebija īpaši labs, teicu: "man liekas, ka attiecības man traucē." viņa ar sērīgu smaidu piekrita, ka tā ir.
attiecības paņem ne tikai daudz laika, bet arī ļoti daudz domu resursu. es bieži nevaru koncentrēties uz darāmo darbu, jo man jādomā par partneri. šis viegli obsesīvais paradums pilnīgi nekam neder, bet es nezinu, kā lai tiek no tā vaļā.

man ir nereāli daudz mērķu un plānu gan privātajā, gan profesionālajā dzīvē. nesaprotu, kā tieši es tos sasniegšu, ņemot vērā, ka man vienmēr bijis ļoti maz enerģijas. ja dienā jāizdara viena lieta, tā paņems visu mani. kur lai rod spēku darīt vēl piecpadsmit?

tagad, kad nevar (nu, es nevaru) braukt ar riteni, jūtos piesieta mājām. niez nagi, gribu kustēties, bet pastaigas vairs nedod vajadzīgo prieka devu. un uz centru jābrauc ar sabiedrisko, tāpēc arī slinkums ieplānot bāru vai izstādi. atkal atgriežas tā krātiņā iesprostotā zvēra sajūta. (kas saistīta noteikti ir arī ar iepriekšminētajiem punktiem, sevišķi pirmo.)

es jūtos ļoti labi, bet man nav īsti, kur to likt. gaidu atkusni.
Linkir doma

255 (ar mani tas nekad nenotiks) [19. Nov 2021|12:45]
nomodā es domāju par to, cik, nez, ilgi mēs ar K vēl viens otru izturēsim, jo tur no saderības un kaut kādas pārpasaulīgas saprašanās ir ļoti maz (viņš vienkārši ir neiedomājami hot, rūpējas par mani, un man racionāli patīk tas, ko viņš pārstāv), bet sapņos redzu to, kā ar draudzenēm meklēju sev kāzu kleitu. tas gan drīzāk nozīmē to, ka man pietrūkst draudzeņu, svētku un jaunu šmotku.

vēl man ir covid un baigais nogurums/besis/apdullums. kopumā simptomu ir maz, vairāk mani ietekmē satraukums un dusmas par to, ka vispār saķēru šo ligu,* bet vairs nevaru noliegt to, ka elpot ir visai grūti. tikko slaucīju slapjo vannasistabas grīdu un tā aizelsos, ka vajadzēja atbalstīties. ceru, ka tas vienkārši no nīkšanas mājās un aizliktā deguna.

*tikai tagad es sapratu, cik ļoti biju dzīvojusi kaut kādā neaizskaramības ilūzijā. "tas ir kaut kas, kas notiek ar citiem". ar mani taču tas nenotiks. līdz notika. un manī ir negaidīta disonanse – es taču neesmu antivakseris vai bezatbildīgs lohs, kas iet uz slepeniem pasākumiem un karina degunu pāri maskai. es tikai neaizbraucu mājās, kad K izrādījās slims. viņam taču bija dzimšanas diena. es nevaru braukt prom viņa dzimšanas dienā. un ar to pietika. vienu vieglprātīgu lēmumu. ai, sūds.
Link2 raksta|ir doma

254 [8. Nov 2021|19:01]
es esmu tik ilgu laiku pavadījusi, ilgojoties, kaut es būtu cits cilvēks, ka aizmirsās, ka es taču varu būt cits cilvēks.
Linkir doma

253 (tw: attiecības) [26. Okt 2021|23:56]
ilgi domāju, kāpēc, lai gan mēs ar jauno partneri (sauksim viņu par K) mēdzam sakašķēties, es ar viņu jūtos ērtāk un drošāk nekā ar, piemēram, E, kam viņš ir ļoti līdzīgs. un tikko aptvēru. E vienmēr spēlēja fasādi. "nē, viss kārtībā. nē, es esmu tikai noguris. nē, man nekas nekaiš." un tad tu uz pirkstgaliem staigā viņam apkārt, zīlējot, ko tu varētu būt izdarījusi ne tā. bet, ja K ir aizkaitināts, tad viņš ir aizkaitināts. un viss. kā īsts cilvēks. jā, viņš arī mēdz noslēgties, dzenot mani izmisumā. bet, kad tas pāriet, viņš atnāk un pasaka, kas bija noticis. ja diena ir beigusies uz ne pārāk labas nots, viņš izdara kaut ko, lai parādītu, ka viss kārtībā. un es arvien vairāk jūtu, cik daudz attieksmes problēmu ir tieši man. kā es krītu galējībās, ja piecas minūtes neesmu saņēmusi uzmanību. kā es nonāku teju panikai līdzīgā stāvoklī, kad viņš ir nīgrs (kas reti ir bijis saistīts ar mani; bet to jau es tobrīd nevaru sev iestāstīt). kā es neprotu nerunāt pārmetošā tonī, kad norādu uz kaut ko, kas man nav pieņemams. kā mani pārņem paralizējošas bailes, kad neesmu izdarījusi kaut ko viņam pa prātam (kas taču ir pilnīgi normāla lieta; man nebūtu jādara viss viņam pa prātam, un viņš taču man neko nepārmet) vai neesmu bijusi pietiekoši labā noskaņojumā vai pietiekoši laba, vai esmu/neesmu gribējusi kaut ko, vai neesmu uzminējusi viņa domas (lol), vai vēl kaut kādā veidā neesmu bijusi perfekti ērta un netraucējoša. man šķiet, ka man vajag partnerim pielāgoties, un pirmo reizi partneris to neļauj. viņš pieprasa, lai es pati domāju un pati daru. tas ir veselīgi, bet biedējoši un grūti.

vakar sastrīdējāmies, un man likās, ka viņš pārnāks mājās un mani pametīs. jo es viņam nepiekritu. jo man bija savi uzskati. pirms mēneša vai diviem man likās, ka nu jau gan viss, es viņam esmu apnikusi. nākamajā dienā viņš man iedeva sava dzīvokļa atslēgas. un tā visu laiku. nu, kas tas ir, ko? kā lai šito izslēdz?
Link12 raksta|ir doma

252 [11. Okt 2021|16:52]
man šausmīgi gribētos zināt, kas ir tās lietas, ko runā man aiz muguras. pat ne nejaukā nozīmē, bet tā vienkārši. noteikti ir kaut kas, ko mani draugi par mani spriež privātajos čatos, bet nesaka, lai mani neaizskartu. vai arī tā vienkārši aprunājas par to, kā man iet; arī tas man interesē, jo es nezinu, ko mani draugi domā par to, kā man iet. šajā kategorijā ietilpst arī tas, ko viņi nodomā, bet nesaka. piemēram, varu derēt, ka pie maniem vairākkārtīgajiem apgalvojumiem, ka neesmu iemīlējusies, viņi pie sevis nodomā – jā, kā tad. (un varbūt arī pelnīti.) man šķiet, ka es atkal esmu no visiem attālinājusies, un neviens man vairs neizsaka nekādus spriedumus vai ieteikumus par manu dzīvi, un tas mani laikam satrauc, jo uzreiz jādomā, ka mani nosoda (lol). varbūt es vienkārši jūtos druscīt apmaldījusies, tāpēc gaidu, ka kāds man kaut ko pateiks priekšā.
Link5 raksta|ir doma

251 (god complex?) [1. Okt 2021|14:49]
kaut kas šogad ir noticis ar manu pašvērtējumu. godīgi sakot, tas mani mazliet satrauc, jo liekas, ka ir iestājusies kaut kāda mānija – kā maiņa tai dziļajai bedrei, kurā biju gada sākumā. es izbaudu skatīšanos spogulī, atrašanos cilvēkos, būšanu blakus savam neiedomājami hot draugam (ar šo pēdējo gan mēdz būt drusciņ problēmas, jo viņš ir tik hot, ka nereti atgriežas "viņi noteikti nesaprot, ko šis vīrietis dara kopā ar to trolli" sajūta), jo es jūtos izskatīga. nē, laikam pat ne izskatīga, es jūtos pareiza. man vairs nav kauns eksistēt. labi, man joprojām šķiet, ka mana galva neiet kopā ar manu ķermeni un ka es varētu būt mazāk mīksta, bet es, liekas, esmu to pieņēmusi. tā vienkārši esmu es. un viss. take it or leave it. (nezinu gan, kā es reaģētu, ja kāds izvēlētos "leave it" opciju; nešķiet, ka pārāk labi.) un līdz ar šo attieksmes transformāciju ir parādījusies izskatīguma apziņa – kas var arī nebūt patiesa. un tas man laikam asociējas ar iedomību, un ar to sākas satraukums. es negribu būt iedomīga, jo iedomība parasti ir nepamatota. un tur atkal ierunājas pāris mēnešus klusējušie kompleksi. nezinu. kaut kā jocīgi. "labās" ziņas ir tādas, ka pārslodzes dēļ atsākas trauksme, tātad drīzumā viss atkal būs pa vecam.

vismaz bažas par iemīlēšanos būs bijušas nepamatotas. es jūtos labi un ērti, bet es nejūtos intensīvi. kas ļauj man saglabāt sevi. labi, ka tā.
bet svarīgs viņš man ir, jo parādās uzmācīgas domas par to, kā ar viņu notiek kaut kas briesmīgs.
Link5 raksta|ir doma

250 (atskaitīšanās) [8. Sep 2021|12:31]
visādas lietas notiek, droši vien tāpēc tik daudz klusēju. virtuāli īsti nesarunājos ne ar vienu, nav laika domām. piekrītu visam, ko man piedāvā, un tad guļu vairākas naktis pa 4 h un strādāju 20, lai kaut kā sarautu, bet nogurstu un tik un tā kavēju. nesatieku draugus. bāros, par ko sapņoju visu izolācijas laiku, esmu divreiz mēnesī. kino vispār esmu aizmirsusi. visādu straumēšanas servisu abonementi turpina ņemt naudu par neko. reizēm atnāku mājās un raudu no pārguruma. no pārpūles dažkārt gribas vemt. un tomēr es laikam esmu laimīga. darbi gandrīz visi mani ved virzienā, kurā vēlos doties. nedēļā izraujos uz vismaz vienu kultūras pasākumu un vismaz vienu garāku izbraucienu. savā deitošanas situācijā jūtos aizdomīgi mierīgi, visi ierastie satraukumi ir tik klusi, it kā es raizētos aiz inerces vien. jaunajās mājās jūtos kā mājās; patiešām pārdzīvoju par to, ka nav laika dzīvokli iztīrīt (to svarīgi atzīmēt, jo parasti man ir vienalga). ir labi – arī tad, kad nav. vienīgi, ja izrādīsies, ka esmu iemīlējusies, tad gan es būšu dusmīga. man ir labākas lietas, ko darīt.
Linkir doma

249 (priekšstats) [26. Jul 2021|22:29]
pēdējās nedēļas laikā saņēmu divus jautājumus, uz kuriem labāk noteikti spētu atbildēt kāds cits, ne es pati. jo neprotu sevi patiesi novērtēt no malas – par spīti visām pašrefleksijām (vai tieši dēļ tām).

1) kā tu mainies, kad esi iedzērusi?

zinu, ka kļūstu skaļāka, runāju un smejos vairāk. brīvāk dejoju. bet jābūt taču kaut kādām vēl pazīmēm, kaut kādām fundamentālākām izmaiņām, ko izraisa šī ķīmiskā atraisītība.
būs jāpajautā draugiem, ar ko kopā visbiežāk esmu dzērusi.

2) kāda tagad ir tava estētika?

es esmu ceļā uz kaut kādu savu stilu, kas noteikti ir daļēja atgriešanās pusaudža gadu edginess, melnās krāsas un drūmu tēmu (vizuālo un citādi) glorificēšanā. bet es esmu par slinku, lai būtu gote, par racionālu, lai būtu ragana, un par gļēvu, lai būtu tas, kā nu sauc to reiva kultūras pārstāvi, kas iet uz šturmiem. nu tad maļos kaut kur pa vidu - ļoti gribas sev nodefinēt savu estētiku, jo tad, šķiet, kaut kas būtu vieglāk.
Link2 raksta|ir doma

248 (pusaudzība, vol. 2) [16. Jul 2021|19:39]
jau kādu laiku mani ikdienā pavada bailes no "normālas" pieaugušo dzīves. sajūtas ļoti līdzinās tam, kā es iztēlojos pusmūža krīzi (tikai pusmūžā noteikti izteiktākā emocija ir nožēla) vai patiesu pusaudža dumpinieciskumu. es esmu nogurusi no dzīves sabiedrībā, no kapitālisma, no ikdienas un idejas par rutīnu. viss tas nemiers, kas manī gruzdēja prombūtnes laikā, ceļas virspusē, noslāpē visu citu un dzen mani uz priekšu. kļūstu kareivīgāka, mazāk pielāgojos un mazāk turu muti. kaut kur manī ir nostabilizējusies doma par to, ka, jā, šis ķermenis un šī dzīve tiešām ir tikai viena un vispār jau man ir tiesības ar to darīt, kas vien ienāk prātā. man nav jāveido dzīve pēc citu priekšrakstiem.

es tikai tagad sāku uzņemt ātrumu, es negribu norimt. esmu bijusi rāma tik ilgi, ka pati tam noticēju.

šķiet, ka es vienkārši esmu izslāpusi pēc jauniem iespaidiem, jo pēdējā pusotra gada laikā tādu ir bijis ļoti maz. atdzeršos, un tad jau pāries arī šis lecīgums.
jāaizbrauc uz pāris dienām uz savvaļu pagulēt dunduros, tad ziedoņdārza tīrība* mazāk kaitinās.

*man ļoti patīk ziedoņdārzs kā pilsētas elements, un tas rīgai ir absolūti nepieciešams, bet šis pretnostatījums ļoti labi raksturo manu šībrīža stāvokli. nevaru ciest iekoptas dobes, taisnas līnijas, sapucētas vietas. gribu nezāles, mežonību, salauztas līnijas. gribu desmaizi no mugursomas mežā, nevis branču telpaugu ieskautā terasē.
Link9 raksta|ir doma

247 (emocionālā nepieejamība vs seksuālā pieejamība) [30. Maijs 2021|12:40]
apsolīju sev un draudzenēm, ka ar sava tipa vīriešiem vairs netikšos. un tad sāku ar vienu tādu tikties.

bet man vispār kaut kā interesanti tagad sevi (un viņu) vērot. šoreiz ļoti skaļi galvā skan visi trauksmes zvani, es jūtu sevī emocionālu pretestību, un gandrīz pazudusi ir iepriekš ļoti klātesošā vajadzība vīrietim izpatikt. noprotu, ka mana līdzšinējā "bet ar mani viņš atveras" attieksme ir vienā kategorijā ar "es varēšu viņu izmainīt".

problēma (un iemesls, kāpēc viņam neatsaku) ir – un, brīdinu, te varbūt var būt drusku par daudz intīmas informācijas –, ka tikai ar šiem, sava tipa vīriešiem, es esmu līdz kaulam seksuāla būtne. paralēli tiekos ar vienu citu, kurš pilnīgi visās ziņās būtu man emocionāli veselīgāks, un sekss nav slikts, bet es tomēr neatslēdzos pilnībā, nepiedzīvoju tādu aizmirstību kā gribētos. bet ar manu tipu ir tā, ka pietiek ar vienu pieskārienu, lai manī pamostos kaut kas absolūti primitīvs un pazustu visas apziņas radītās robežas. un es dievinu to kontroles zaudēšanu – it nevienā citā dzīves situācijā es nespēju justies tik īsteni brīva.

un tagad man drusku bail, ka tā tas arī paliks. ka man būs jāizvēlas starp izcilu seksu un ērtu/veselīgu kopābūšanu. kas savukārt novedīs pie tā, ka man, domājams, nekad nebūs pilnībā piepildošu un apmierinošu romantisko attiecību.
Link9 raksta|ir doma

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]