| 247 (emocionālā nepieejamība vs seksuālā pieejamība) |
[30. Maijs 2021|12:40] |
apsolīju sev un draudzenēm, ka ar sava tipa vīriešiem vairs netikšos. un tad sāku ar vienu tādu tikties.
bet man vispār kaut kā interesanti tagad sevi (un viņu) vērot. šoreiz ļoti skaļi galvā skan visi trauksmes zvani, es jūtu sevī emocionālu pretestību, un gandrīz pazudusi ir iepriekš ļoti klātesošā vajadzība vīrietim izpatikt. noprotu, ka mana līdzšinējā "bet ar mani viņš atveras" attieksme ir vienā kategorijā ar "es varēšu viņu izmainīt".
problēma (un iemesls, kāpēc viņam neatsaku) ir – un, brīdinu, te varbūt var būt drusku par daudz intīmas informācijas –, ka tikai ar šiem, sava tipa vīriešiem, es esmu līdz kaulam seksuāla būtne. paralēli tiekos ar vienu citu, kurš pilnīgi visās ziņās būtu man emocionāli veselīgāks, un sekss nav slikts, bet es tomēr neatslēdzos pilnībā, nepiedzīvoju tādu aizmirstību kā gribētos. bet ar manu tipu ir tā, ka pietiek ar vienu pieskārienu, lai manī pamostos kaut kas absolūti primitīvs un pazustu visas apziņas radītās robežas. un es dievinu to kontroles zaudēšanu – it nevienā citā dzīves situācijā es nespēju justies tik īsteni brīva.
un tagad man drusku bail, ka tā tas arī paliks. ka man būs jāizvēlas starp izcilu seksu un ērtu/veselīgu kopābūšanu. kas savukārt novedīs pie tā, ka man, domājams, nekad nebūs pilnībā piepildošu un apmierinošu romantisko attiecību. |
|
|
| 246 (iepatikties) |
[9. Maijs 2021|23:49] |
atgriežos randiņu pasaulē, bet jūtos vainīga par katru sarunu, kurā esmu atbildējusi, bet sapratusi, ka sarunbiedrs mani neinteresē. par to, ka randiņš bija neveikls un kluss, lai gan es no savas puses centos (varēji taču pacensties vairāk, nu kas ir!). par to, ka pasviedu pa labi prikola pēc, bet izrādījās, ka es viņam patīku. šoreiz es pat nejūtu to ego paglaudīšanu, ko parasti dod iepazīšanās aplikācijas. jūtos tikai vainīga, ka nav izdevies iepatikties – vai ka ir izdevies iepatikties par daudz.
vismaz labās ziņas ir tādas, ka es laikam par savu ķermeni tomēr esmu augstās domās, jo vienmēr sagaidu, ka tiem vīriešiem es patikšu. lai gan iepriekš es viņiem, visticamāk, vienmēr esmu patikusi, jo pielāgojos, spoguļoju, meklēju veidus, kā piestāvēt. izskatam tur maza daļa. bet pēdējos mēnešos arvien biežāk skatos spogulī un dusmojos, ka "neviens nevar šo novērtēt". tas joprojām mijas ar "neviens nevarētu šo novērtēt", bet mazi solīši, mazi solīši.
un vēl modē arvien spēcīgāk nāk vēlie astoņdesmitie/agrīnie deviņdesmitie, un tas ir tēls, kurā es varu sevi iztēloties. jūtos ērtāk apģērbā kā tādā. varbūt arī kļūst vienalga, un tā ir emocija, kuras man trūkst.
tātad es mācos iepatikties pati sev. ja tā godīgi – neslikti sanāk. |
|
|
| 245 |
[13. Apr 2021|21:13] |
terapeite grib, lai es domāju par tēvu, un tas ir svarīgi, bet manās smadzenēs šobrīd nav tam vietas.
visas manas domas aizņem nauda, jo, pat ja mana mentālā veselība būtu stabila, ar krīzes likmēm es par pilnu slodzi mēnesī uz rokas nevaru sasniegt piecus simtus. bet, ja šis motivācijas vakuums turpināsies, uz mani attieksies reira fakinais nabadzības nodoklis. dzīvoju sapelējušā dzīvoklī, bet nevaru atļauties to mainīt. no vienas puses būtu labāk iet sēdēt kaut kur kasē, bet no otras – nezinu, vai spētu šobrīd izturēt cilvēkus (nemaz nerunājot par to, ka starp viņiem būtu antimaskeri), un vai tas tiešām kaut kā glābtu manu prāta situāciju. realitāte atkal ir ļoti smaga. visu laiku gribu gulēt, jo ir grūti sevi nest. atkal aizmirstu ēst, bet, kad atceros, ēdiena smarža izraisa nepatiku. tā jau es ēdu, vēdersāpes pamudina, bet maz un ar grūtībām. par terapiju maksāju ne ar savu naudu, kas ir kārtējā lieta, par ko justies slikti, bet es nezinu, vai bez tās es tagad drīkstu. liekas, ka nebūtu taču grūti izrauties no visa šī, man ir idejas projektiem, pētījumiem, vēlme mācīties un darīt. bet tas viss ir zem kaut kādas biezas segas, es netieku klāt. vajag tikai saņemties, taču trūkst kaut kā, aiz kā saņemt.
man ir mēnešreizes, tāpēc esmu emocionāla. un tā nu ir sanācis, ka šī ir mana nožēlojamo domu izgāztuve. stulbi, ka te ir tik maz prieka. vismaz visur viss zied, un par to es spēju just sajūsmu. svētdien redzēju tik daudz tauriņu kā citreiz visā vasarā. piektdien raudāju kapos, jo tur bija putniņi. ilgi sēdēju pie pamestas, vizbulēm noaugušas kapavietas. visu laiku ir bēdīgi, bet reizēm vismaz skaisti.
papildināts: tas viss izklausās ļoti dramatiski. lūdzu atcerēties piebildi par mēnešreizēm. un to, ka es esmu bezgalīgi slinks un prokrastinējošs cilvēks, kam patīk sevi attaisnot. |
|
|
| 244 |
[14. Mar 2021|21:09] |
bet vismaz šajā laikā ir izkristalizējies tas, kas man profesionālā un uz āru nesamā ziņā ir svarīgi. neatrodoties starp cilvēkiem, ir izdevies nopurināt sociālās un fasādiskās ambīcijas, kas līdz šim bijis mans vienīgais dzinējspēks (un nav brīnums, ka tas nekur nav novedis), un atcerēties kaut kādas fundamentālas intereses, kuru klātesamība iestiepjas agrā bērnībā.
1. vēstures saglabāšana nākamajām paaudzēm.
2. kino (un kultūras) nešana sabiedrībai. ne tādā lāpneša nozīmē, bet pavisam burtiski – būt daļai no sistēmas, kas nogādā kultūras objektu pie skatītāja/lasītāja/uztvērēja.
šis atrisina manu izmisīgo jēgpilnības trūkuma problēmu, ar ko esmu dzīvojusi jau vairākus gadus, un dod ietvaru nākotnes plānošanai.
trūkumi šai atklāsmei arī ir divi.
1. es līdz šim neesmu ieguvusi nekādas zināšanas, kas palīdzētu šajā ceļā, līdz ar to nav nekādas skaidrības, ko lai tagad dara un kā lai "sarauj" iekavēto.
2. mani nomoka apziņa, ka esmu par vecu, lai sāktu kaut ko no jauna, un ka viss jau nokavēts.
domām vēl nepieciešama revīzija. |
|
|
| 243 (kaķa netraucēšana arī ir izdomāta problēma) |
[13. Mar 2021|16:21] |
cik viegli ir slēpties aiz nevarības. aiz fiziskajiem trūkumiem, aiz izdomātām mentālām problēmām. darīt visu, lai tikai nebūtu jāriskē, jāizkāpj no dubļu peļķes, kurā ir tik ērti. mani bieži pārņem pretīgums pret sevi tieši tāpēc, ka es nevaru saņemties. un nevis tajā "vienkārši saņemies" veidā, ko saka cilvēkiem ar depresiju, bet tajā "saņemies par spīti tam". saņem savu nevarību un ej uz priekšu. tā vietā es stāvu tam nevarības kunkulim blakus, rādu uz viņu un čīkstu, ka smags. nekur nevar aiznest. sēž te un traucē. tāpēc es neko nevaru izdarīt, sorrī. kā tad, kad kaķis uzgūlies virsū, tikai kaķa vietā ir kaut kāds gļotu pikucis.
citi ir dubļos līdz ausīm, bet paceļ galvu un dragā uz priekšu. es pīkstu, jo man uz bikšu staras ir viens uzšļakstījies dubļu pilieniņš. lai tikai pažēlo. lai tikai pasaka – jāa, tev gan grūti, nabadziņš. esmu ieguvusi ārēju apliecinājumu, tagad drīkst ieaugt mēslos.
es nesaprotu, kā lai no šī loka izkāpj. |
|
|
| 242 |
[3. Mar 2021|21:47] |
|
es negribu nomirt. es nekad neesmu gribējusi nomirt, nāve mani sadusmo. bet es gribētu īslaicīgi pārstāt būt. izslēgt un nolikt sevi skapītī. es neprasu daudz, ar nedēļu pietiktu. citādi reizēm eksistēt ir tik šausmīgi grūti. liekas, ka visu izsūc fizioloģisko darbību uzturēšana, tāpēc nepietiek spēka sevi noturēt kājās. gaiss ir tik smags, es nevaru viņu panest. mana galva sver nevis piecus, bet piecdesmit kilogramus. mirkšķināt ir grūti, elpošana paņem tik daudz, ka reizēm ļauju sev pārstāt elpot. tā vien šķiet, ka laika plūdums kā tāds prasa no manis enerģiju. visi impulsi dzen pie zemes. es negribu nomirt, tikai atpūsties. |
|
|
| 241.2 |
[22. Feb 2021|13:53] |
|
tai pat laikā es gribu platformu kurpes, pīrsingus, viltotās kažokādas mēteli, garus nagus, vampīriskas blūzes, garas žaketes, ķēdes un ādas. neērtas drēbes, kam nav vietas mugurā kādam, kas ir zaru saskrāpēts, nevienmērīgi iededzis un nedēļu staigājis nemazgātiem matiem. |
|
|
| 241 (pazudis ķermeniskums, 1 gab) |
[22. Feb 2021|12:07] |
es alkstu diskomforta.
man šķiet, ka tās ir izolācijas un nekustīga dzīvesveida sekas, bet es sapņoju par pārgājieniem pašas iešanas, nevis skaisto skatu dēļ. skati ir tāds patīkams bonuss. es gribu piepampušās kājas, nez kur sadabūtos skrāpējumus un zilumus, nebeidzamos sviedrus un nospiestos plecus. es gribu iet un iet, un iet, un iet, līdz manī eksistē tikai pulsējoša sāpe, kas nāk kaut kur no pēdu apakšas un izmocītām locītavām. es gribu uzkāpt asām akmeņu šķautnēm, nobrāzt roku pret koka mizu, saulē apsvilināt atsegto ādu. gribu pamosties stīvu muguru, izvīstīties no telts bezgaisa un vilkt kājās riebīgās, aukstās, rasas pievilgušās botas, uzkāpt kaut kādai glumai sēnei, meklējot ērtu vietu rīta tualetei, un drusku pārāk ilgi sēdēt slapjās sūnās, blenžot uz telti, kas diemžēl nesaliks pati sevi. ja iespējams, nopeldēties, lai radītu ilūziju, ka es atbrīvojos no sviedru virskārtas, kas patiesībā mani nepametīs visu ceļu. aizmirst domāt par sevi ārpus ķermeniskuma.
un tad dienām, pat nedēļām dzīvot pilsētā ar pieredzētā pēdām uz sevis. ar soļiem, kas joprojām sāp, ar to vienu zilumu, kas nez kāpēc turas trīs mēnešus un nezūd, ar nejēdzīgāko iedegumu pasaulē un kaut kādu tādu brīvības dvašu sev apkārt. "es biju tur un atgriezos." es biju tur, lai atgrieztos. |
|
|
| 240 (mini maxi bauda) |
[11. Feb 2021|21:19] |
sadzīviski sīkumi, kas man sagādā neadekvāti lielu baudu:
-kad beidzas kaut kas ilgi lietots un tas jāaizstāj ar jaunu. šampūns, krēms, dušas želeja, cepamā eļļa, vitamīni, zobu pasta, pat izdegusī resnā svece. īpaši patīkami, ja izlietotais trauks jāizmet šķirojamos atkritumos.
-man tagad nav trauku žāvējamā, ir tikai uz veļasmašīnas izklāts dvielis. izkārtot slapjos traukus tā, lai telpa tiktu izmantota pēc iespējas efektīvāk. nedrīkst domāt pārāk daudz, jo tad es visu piecreiz pārcilāšu un tāpat nebūšu mierā. (līdzīgi ir ar manu veļas žaušanas sistēmu)
-veļas mazgāšana un sevišķi izkāršana. man par to pat bija vesels klabes ieraksts, ja ne vairāki.
-zāļu kursi. saslēdzas ar pirmo – sevišķi, ja tabletes ir vairākās plāksnītēs un kursa laikā var izmest pabeigtās.
-iet dušā ne savās mājās un izmantot citu cilvēku mazgāšanās līdzekļus (attiecas arī uz viesnīcām). jo cita smarža + intīms process svešā vietā?
-nomainīt dvieļus.
-viss pārtikas pasūtīšanas process no groza salikšanas līdz piegādāto produktu izkrāmēšanai. ieskaitot aizstāšanu, jo man ir interesanti, ar ko komplektētājs preci izdomājis aizstāt. |
|
|
| 239 |
[6. Feb 2021|17:35] |
"most women with attachment issues ramp their sex drive through the roof at the start of a relationship and then nosedive the moment it becomes secure."
god-fucking-damnit. |
|
|
| 238 (žēl tās stulbās aitas) |
[21. Jan 2021|11:17] |
negaidīju, ka es no savējiem būšu otrā, kas sabruks. pirmā, protams, bija mūsu galvenā ekstraverte, kurai jau ļoti sen ir ļoti grūti.
es dzīvoju tikai citiem cilvēkiem. tagad to nav, un bez ārēja stimula es nonāku apātijā. negribas pilnīgi neko, darbi stāv, šomēnes priecāšos, ja izdosies sakasīt nākamā mēneša rēķiniem. vairs neklausos grāmatas, neskatos filmas, ēdu arvien sliktāk. savas divas atļautās mājsaimniecības satieku reti, un arī tas mani vairs nespēj uztraukt. šodien, iespējams, atcelsies sarunātā tikšanās (pamatotu iemeslu dēļ!). jūtu sevī lielas skumjas par to, bet netieku tām klāt. pateicos pms par to, ka varu paraudāt. tagad gan es cilvēku un pieskārienu trūkuma dēļ esmu raudājusi arī ārpus pms. bet man tā raudāšana skaitās burtiski "notecēja divas asaras". gribētos prast izkaukties, neglīti izpinšķēt ārā to saspringumu no sevis.
agrāk man likās, ka klišeja "staigā kā dzīvnieks krātiņā" ir tikai metafora ieslodzījuma sajūtai. bet es staigāju. pastāvu pie viena loga, pagrozos, tad eju pie otra. stāvu istabas vidū vairākas minūtes un blenžu nekurienē. ne uz ko nevaru koncentrēties. ir apnikums un trauksme vienlaicīgi. ļoti ātri nogurstu. pilnīgi viss iekšā ir tāds sastāvējies, nekustīgs un neiekustināms.
būdama šajā stāvoklī, domās kļūstu netaisnīga pret draugiem. man neizmērojami skauž tas, ka viņiem visiem ir kāds blakus. es esmu vienīgā, kas ir patiešām single un patiešām viena. vakar draudzene garāmejot izmeta vārdus "man šobrīd cilvēku pietiek", un man ir dusmas uz sevi par to, cik ļoti tie iedūrās. nav taisnīgi īgņoties uz draugiem par to, ka viņi jūtas normāli un atklāti man to saka. es negribu, lai, ar mani runājot, jāpiedomā pie vārdiem. tāpēc es jau tagad atvainojos par to, ka tev šis bija jālasa.
un, protams, visu laiku prātā skan: "nu kas ir, tu nevari vienkārši saņemties, stulbā aita?!"
bet man ir aizdomas, ka nevaru. |
|
|
| 237 |
[15. Jan 2021|14:53] |
kamēr nacionāļi cenšas ierakstīt naidu valsts konstitūcijā, es rotaļājos ar savu seksualitāti. ja viņi zinātu, ka jau pāris mēnešus deitoju pāri, nokristu zemē beigti.
nezinu gan, cik ļoti to var aprakstīt kā deitošanu, jo šīs attiecības ir ar seksuālu, ne romantisku mērķi, taču sajūtas ir kā jaunu attiecību sākumā. izņemot to apsēstību, kas man rodas ar jebkuru jaunu partneri. man viņi abi ļoti patīk, bet, izrādās, es spēju labi noteikt robežas (kas ir problēma 1:1 attiecībās). kopš šķiršanās esmu daudz mācījusies par to, kā darbojas manas emocijas un jūtas. vēroju sevi dažādās situācijās un arvien labāk izprotu savu emocionālo aparātu. atradu beidzot daddy issues (zināju, ka man tiem jābūt, bet nebiju vēl ieraudzījusi, kā tie izpaužas), tagad, cerams, pratīšu ar tiem dīlot. arvien labāk apzinos savas vajadzības un vēlmes – gan romantiskās, gan seksuālās. jau vasarā sāku justies brīvāk, runājot par seksu, un šībrīža, hm, uzstādījums ļoti ar to palīdz. pāris šajā jautājumā ir atvērts (kā jau to varētu noprast no manas ienākšanas viņu dzīvē) un mudina arī mani tādu būt. jācer, ka tas saglabāsies tad, kad atgriezīšos standarta randiņu pasaulē.
uzzināju jēdzienu "heteroflexible". lai gan ticu, ka tas varētu būt problemātisks un saistīties ar bisexual erasure, es personīgi ar to jūtos ļoti ērti. |
|
|
| 236 |
[5. Okt 2020|16:40] |
asfalts piemircis tā, ka iegrimst kāja un iespieduma vietā izdīgst peļķīte.
gribas jēgpilnību. |
|
|
| 235 (kādu es sevi redzu) |
[22. Sep 2020|17:06] |
man ir:
apaļa, plakana seja ar ļumīgiem vaigiem un pakakli
izgāzies, apaļš vēders
pārāk lielas plaukstas ar strupiem pirkstiem
sakumpuši pleci, kas izstiepto kaklu padara par tādu kā vistai
sausi, salmiem līdzīgi mati
mīkstas, apaļas, vārgas roķeles kā bērnam
kājas, kas būtu skaistas, ja nebūtu drusku līkas
tas nolādētais, nolādētais vēders
un sajūta, ka šis saraksts ir par īsu.
reizēm es saģērbjos un jūtos skaista. līdz brīdim, kad izeju uz ielas starp citiem cilvēkiem, tad sajūtos kā kaut kas grotesks un nožēlojams. kā cūka balles kleitā. tas mēdz pāriet, kad sasniedzu galamērķi, jo starp draugiem es retāk domāju par to, kā izskatos. bet citu skatienos es redzu: "lol, paskaties uz to lauķi. par ko viņa mēģina izlikties?" |
|
|
| 234 (i don't want to be an afterthought) |
[31. Jul 2020|20:30] |
riebjas, cik ātri es vienmēr pieķeros idejām. galvā izdomāju skaistus scenārijus, kas pie visniecīgākās reālās pasaules nobīdes pārvēršas murgā.
riebjas, cik ātri es vienmēr pieķeros cilvēkiem. galvā izdomāju skaistus scenārijus, kas pie visniecīgākās reālās pasaules nobīdes pārvēršas murgā.
riebjas, cik ātri es vienmēr pieķeros. |
|
|
| 233 |
[19. Jul 2020|17:12] |
neesmu rakstījusi pusgadu. pusgadu, kā laikā noticis tik daudz, ka es pat vairs nezinu, kas es biju pirms tam. nezinu arī to, kas esmu tagad. iekšas met kūleņus, notiek labas lietas, bet man no tām kļūst nelabi. nejūtos pelnījusi pasaules maigumu, labus vārdus vai mīļumu jebkādā tā izpausmē. terapeite saka, ka es normālas attiecības spēšu veidot tikai tad, kad iemācīšos ļaut par sevi parūpēties (gan citiem, gan sev), bet esmu pazaudējusi visus šīs prasmes iedīgļus, kas man jebkad piemituši. manā vēderā dzīvo melns, dusmīgs astoņkājis, kas rauj mani atpakaļ no siltuma. bērnībā piegrūdu rokas pie krāsns metāla durtiņām, kopš tā brīža mani vienmēr varēja apturēt ar vārdu "karsts!". tagad šis vārds mirgo sarkanās neona krāsās manā galvā, un ķermeni ietinuši melni taustekļi. šajā astoņkājī ir tik daudz naida. nojaušu, ka sabojāšu visu skaisto, kas ar mani varētu notikt, un tad dusmu šņākoņa rimsies. abi ar astoņkāji varēsim mierīgi sēdēt nolaistā virtuvē pie galda un dzert vientuļu kafiju.
atgriezīšos rīgā. tur troksnis. troksnis labi. |
|
|
| - |
[26. Jan 2020|01:10] |
"tu jau arī neesi nekāda siltā"
teica mana manikīre šodien.
vēl pirms es kārtējo reizi skatījos uz savu dzīvi un domāju, ko, pie velna, es daru. |
|
|
| 232 |
[22. Jan 2020|23:04] |
es sāku zaudēt prātu.
bet pavisam nopietni. man šķiet, ka man uzsprāgs i smadzenes, i krūtis, un es vienu dienu ņemšu un ieiešu jūrā. atrodoties ārā, gribas apgulties ielas vidū. asfalts uz tās šķiet aicinošāks nekā ietve - bet var taču gulēt arī uz ietves, ja tik dikti vajag, tu muļķe. bet nē. iela.
man tik izmisīgi trūkst uzmanības un cilvēciska kontakta, ka realitāte sāk raustīties. vienatnē čukstus runāju ar neesošiem cilvēkiem, iesaistos diskusijās un stāstu, kā man iet. no dušas ilgi nevaru izkāpt, jo aizrunājos. nolāpītā ziepju opera, ko tulkoju jau pusgadu, pārņem manu dzīvi. esmu iegrimusi tai stulbajā mīlas drāmā tik dziļi, ka no ilgām kļūst nelabi katrā reizē, kad galvenais pāris parādās uz ekrāna. bet es skatos. attinu sirdi plosošākos momentus un skatos. un gribu, lai viņi viens otram pieskartos. lai viņi būtu kopā. tas puisis drusku izskatās pēc E. nu, pēc mana ļoti konkrētā vīriešu tipa, kam pieder arī E. un arī cieš klusējot.
smadzenes izskenējušas manu paziņu loku un atradušas, kam pieķerties. tagad, ejot gulēt, es domāju par kādu puisi, kas man patīk jau kopš pirmās ieraudzīšanas reizes, bet patiesībā, visu loģiski apsverot, ikdienā man viņš nemaz nepatiktu. reiz mēs pilnīgā pālī skūpstījāmies. tagad izliekamies, ka tas nav noticis.
domāju par meitenēm, kas izaicina manu heteroseksualitāti. domāju par izbijušiem mīļākajiem. domāju par tinderi. par rīgu.
reizēm šķiet, ka man vajag palietot vielas, kas palīdzētu gūt cilvēcisko kontaktu lielās devās. izjust to mīļumu pirmo reizi...cik? gada? laikā. bet baidos, kas notiks pēc tam. kad atgriezīšos ikdienā, stresā, darbā un tukšumā.
vajag draugus. jānobeidz sesija un jābrauc ciemos. jāiet troksnī. varbūt ar kādu jāpaflirtē.
visu, lai neapgultos ielas vidū. |
|
|
| 231 (drudzis) |
[19. Jan 2020|00:57] |
ieraudzīju video ar to, kā zīmju valodas tulce tulko eminema koncertu, un tas ir tik nenormāli stilīgi, ka es teju apraudājos.
es šonedēļ visu laiku esmu tādā stāvoklī. sāp galva, ir drusku nelabi, lēkā karstuma un aukstuma periodi, neaprakstāmi nāk miegs un gribas raudāt. brīdī, kad bija terapeitei jāpaskaidro, kāpēc es gribu iet no viņas prom, pēkšņi izplūdu asarās un noraudāju visu stundu. un beigās pierakstījos uz nākamo reizi, jo negribēju viņu sāpināt un pievilt. tā bija izcila ilustrācija tam, kā es nepārtraucu nevienas attiecības, kurās jūtu, ka tās nenāk man par labu. es pieciešu nepatīkamus paziņas, palieku ar vīrieti, kas mani ir novilcis līdz pirmsterapijas līmenim, un nevaru aiziet no terapeites, pie kuras nejūtos ērti. jo visu laiku šķiet, ka "nav jau tik traki". "es tikai kaut ko esmu sadomājusies". "man tikai tā šķiet". "viss ir labojams". stulbākais ir tas, ka es tak nemaz necenšos neko labot. tikai ceru, ka viss notiks pats no sevis.
it kā jau tā stulbā pašsajūta ir viegli izskaidrojama. izrādījās, ka mans pms ir spēris vēl vienu soli absolūtas elles virzienā, un nu nāk arī ar "drudzi", tikai bez temperatūras. līdzko sākās mēnešreizes, pazuda visa kaulu laušana. tad es nostrādāju līdz vienpadsmitiem pa dienu (no iepriekšējās dienas pieciem..?) ar pusotras stundiņas nosnaušanos pa vidu. tas manam ķermenim, protams, arī nepatika, un sekas es jūtu vēl šodien. bet man, kā vienmēr, ir grūti pieņemt šo realitāti, un nepamet apziņa, ka tas ir kaut kas vairāk par sliktu režīmu un mazkustīgumu. man vienkārši gribētos, lai tā ir, jo tad es drīkstētu uzprasīties uz žēlošanu. tagad nedrīkst, jo, nu, būsim reāli, pati vien vainīga. jāveic ilgtermiņa izmaiņas dzīvē, nevis jāpīkst par sekām.
tikai tas raudulīgums dīvains. parasti tas pazūd kopā ar pms. bet šoreiz viss ievilcies, tāpēc man joprojām ir te auksti, te karsti, joprojām ir dulla galva un joprojām nākas pinkšķēt par sīkumiem. |
|
|
| 230 |
[3. Jan 2020|23:51] |
"ar brāli neguļ," viņa nosmīkņāja, un, kā šķiet, man beidzot pielēca.
iespējams, ka mūsu mīlestība ir radniecīga, nevis romantiska. iespējams, ka mēs viens otram esam svarīgi kā cilvēki, nevis kā seksuālas būtnes. un attiecību uzspiestā seksualitātes nepieciešamība tās trūkuma gadījumā jāj mums abiem smadzenes. viņa saka, ka mēs esam dvēseles radinieki. tikai mēs neprotam šajā uzstādījumā eksistēt - jo esam kaut ko pārpratuši. bet ir pagājuši divi gadi, un viņa mamma gaida, ka mēs precēsimies. ražosim mazbērnus. pirksim māju.
bet man ir aizdomas, ka tā pa īstam neviens no mums to negrib. |
|
|