| 229 |
[26. Dec 2019|00:01] |
šie manā atmiņā ir pirmie ziemassvētki, kuros esmu jutusies aktīvi nelaimīga.
gribētos, lai kāds mani no sirds samīļo. |
|
|
| 228 (pinkšķēt) |
[9. Dec 2019|23:10] |
sēžu un nikni valdu asaras, jo mana ievārījummaizīte apkrita uz galda otrādāk.
pirms stundas raudāju, jo kaķis saplēsa no pēdējā ceļojuma atvesto magnētu.
tas bija ceļojums, kurā braucām ar E. kopā un kuru viņš man sabojāja, esot nīgrs visu brauciena laiku, neizbaudot pilnīgi neko un nosmacējot katru manas sajūsmas izpausmi. vēl es tajā ceļojumā piedzīvoju trakāko panikas lēkmi vairākos gados, bet pie tā es drīzāk vainotu mana organisma nepatiku pret lidošanu.
gribas raudāt, jo pieraksts pie manikīres ir tikai pēc nedēļas, bet nagi izauguši tik gari, ka traucē darīt pilnīgi jebko. iespējams, tāpēc nometu ievārījummaizīti.
dusmās es vienmēr raudu, un tas mani sadusmo vēl vairāk.
naktī izplūdu asarās un cirtu durvis, jo veckaķis atkal sačurāja īrētā dzīvokļa grīdu, man bija jāceļas, lai to savāktu. tas ir E. kaķis, un viņš ar šo tendenci cīnās, neko nedarot. samierinoties. kā jau ar visu citu.
vienmēr, kad apraudos par niekiem, veru vaļā mēnešreižu aplikāciju un ieraugu, ka ir pienācis pms. bet tagad es ar to nevaru attaisnoties, jo esmu cikla vidū.
gribu, kā neraate pie mana iepriekšējā ieraksta komentēja, viena pati braukt uz Gulbeni un tad ar bānīti uz Alūksni, bet Gulbene ir 360 kilometru attālumā. man gan patīk ilgi braukt autobusos. ja vien nebūtu jāpārsēžas.
tuvojas jaunais gads. nepamet absurdā sajūta, ka janvārī, jā, lūk, tad es beidzot sevi sakārtošu. iešu vingrot, iemācīšos regulāri apmeklēt frizieri, pierakstīšos pie tetovētājas un sākšu piedomāt pie savas garderobes. sajūta ir spēcīga, bet es taču zinu, ka neko no tā neizdarīšu.
man ir maģistra darba tēma (nē, tās lauks) un apziņa, ka vispār necik neesmu radoša.
varētu paraudāt.
ap
ni
kums |
|
|
| 227 (vienpatība) |
[26. Nov 2019|21:24] |
es gribētu viena pati aizbraukt uz kādu viesu namu laukos vienkārši paeksistēt.
es gribētu viena pati pastaigāties gar okeānu lielbritānijā.
es gribētu viena pati padzīvot kādā citā pilsētā - bet pavisam īsi, nedēļu līdz mēnesi.
es gribētu viena pati dzert vīnu un līdz rītam skatīties romantiskās komēdijas.
es gribētu viena pati braukt pa visām latvijas pilsētām, kurās ir kinoteātris.
es gribētu viena pati aiziet pārgājienā.
es gribētu viena pati izstaigāt mākslas muzeju kādā citā valstī.
es gribētu mācēt būt viena pati.
man ļoti pietrūkst vienpatības. |
|
|
| 225 |
[14. Nov 2019|22:41] |
aizmirstā, neatbildētā komentārā pie iepriekšējā ieraksta teikts: "vai tiešām šī it kā daudzmaz normālā dzīve var izraisīt tādu stresu, ka knapi var pavilkties."
izlasīju to es tikai tagad, bet šī doma man nekad nav likusi mieru. kur es to stresu salasu? kāpēc es konstanti esmu uzvilkta arī mēnešos, kas nav tādi kā šis, kurā pārmaiņas pēc tiešām ir iemesli stresam? augstas prasības pret sevi, jā, bet tās ir tādas nekonkrētas vēsmas, kas materializējas stresā tikai tad, kad tiešām mēģinu spert kādu soli ambīciju virzienā. ko es nekad nedaru. nu tad no kurienes manā mierīgajā, slinkajā ikdienā tāda trauksme? bļāviens. gan kā bļa, gan kā kliedziens.
šomēnes gan man pietrūkst stundu. vienīgā vieta, kur es jūtos patiešām laimīga, ir skola. maģistra studijas bija labākais un sliktākais lēmums, ko šogad esmu pieņēmusi. es mīlu lekcijas un mīlu kursabiedrus, taču darba apjoms ir nepiedzīvoti milzīgs. es neprotu plānot savu laiku, esmu visu iekavējusi un mokos ar izmisuma vēdergraizēm. mācos skatīties uz vienu pakāpienu, nevis visu kalnu, taču ir grūti. daždien sanāk, daždien ne. un tās dienas, kurās nesanāk, šādā brīdī ir milzīgs zaudējums. es nevaru atļauties zaudēt laiku, kura man jau tā ir par maz.
gribas paraudāt, bet nemāku.
bļāviens.
es īstenībā esmu tik nelaimīga. |
|
|
| 224 (es esmu tik ļoti nogurusi) |
[1. Nov 2019|01:01] |
man jau atkal ir sajūta, ka mani kopā tur tikai skočs vai vaļīgi diegi. viss mans ķermenis ir sašļucis un dīvains, katra kustība vai doma pieprasa neadekvātu piepūli. no rītiem atkal nespēju piecelties, pēcpusdienās guļu trīs stundas garas diendusas. ir grūti pat nostāvēt - liekas, ka kuru katru brīdi manas locītavas vienkārši padosies.
"padošanās" laikam ir īstais vārds. es gribu pazust, izslēgt datoru un telefonu, aizmirst par pienākumiem un attiecībām, un ķermeniskajām vajadzībām. kādu laiku vienkārši eksistēt tādā kā limbo - ne šur, ne tur. nerunāt ne ar vienu, nesatikt nevienu. ēst to, kas pagadās. daudz gulēt. bet es velku sevi aiz tiem izstaipītajiem diegiem, turu sevi stāvus. reizēm šķiet, ka pat elpošana paņem tik daudz enerģijas, ka būtu patīkami uz kādu brītiņu no tās atpūsties. pagulēt uz grīdas neelpojot un nemirkšķinot, just tikai vēsu un cietu virsmu. nedzirdēt neko, jo klausīšanās ir tik šausmīgi nogurdinoša. viss mans augums drīkstētu būt tas izgaisojušais balons, izmirkusī, izplūkātā lupatu lelle, kuru es šobrīd spīdzinu, vazājot no vienas vietas uz citu. un tad, kad es būtu tā pagulējusi, mans ķermenis lēnām atkal piepūstos, ieņemtu savu dabisko formu, diegi vairs nebūtu ļengani, un es spētu nostāvēt kājās.
zinu, ka tam visam pamatā slēpjas visparastākā nespēja tikt galā ar stresu un nemācēšana risināt problēmas, taču ir nenormāli grūti to ieskaidrot šim visuresošajam nogurumam. šim pilnīgajam spēku izsīkumam, kas mani piemeklē neatkarīgi no gadalaika.
varētu iziet ārā pagulēt peļķē. |
|
|
| 223 |
[14. Okt 2019|19:20] |
no manis nav pilnīgi nekādas jēgas.
ja mani izņemtu no vienādojuma, nekas nemainītos.
es negribu sevi izņemt no vienādojuma, vienkārši stulbi. |
|
|
| - |
[3. Okt 2019|17:04] |
|
ja tā pavisam godīgi, es vienkārši gribētu strādāt kinopunktā. |
|
|
| 221 (pārmaiņas pēc par svarīgām lietām) |
[29. Jul 2019|22:45] |
kad es meklēju kaķīti, es gribēju "parastu kaķi". tādu pašpietiekamu, varbūt drusku garlaicīgu, ne pārāk aktīvu, ne pārāk uzmācīgu, ne pārāk ziņkārīgu. tā vietā es dabūju mazkaķi - visvairāk "extra" radījumu, ko jebkad esmu redzējusi. visas kaķiskuma izpausmes viņam ir uzgrieztas uz tūkstoti. viņš ielīdīs visur, apēdīs visu, mīlestībā tevi kaut nosmacēs. un tagad es zinu, ka tieši tas ir tas, ko man vajadzēja. nevis tāds bezrakstura mincis, ko biju meklējusi.
pārrodoties mājās no ilgākas prombūtnes (piemēram, nedēļas nogales rīgā), mazkaķis skrien pretī kliegdams. pinas pa kājām, prasās rokās, bet pacelts vienreiz nolaiza vaigu un uzreiz raujas ārā, jo nav laika mīļoties - jāapošņā visas somas un kurpes. bet vienlaicīgi ir arī jāturpina man skatīties acīs un skaļi aurot. kad es tās dienas vakarā eju gulēt, aizmigt nav iespējams. mazkaķis laiza seju, murrādams bāž purnu plecā, mīca kailu miesu un dīdās. tad it kā nomierinās, uzguļas, protams, uz galvas. kad beidzot izdodas iekārtoties tā, ka degunā un mutē nav kažoka, šis pieceļas un saritinās atpakaļ uz sejas. pēc brīža viss sākas no jauna. brīnos, ka mana seja nav jēla no tās asās mēles un ka es pati nesāku atklepot spalvu kumšķus.
es zinu, ka no kaķiem var slimības saķert un ka tie ir jāmāca. bet es gribētu redzēt, kurš cilvēks šai pasaulē būtu spējīgs izmācīt mazkaķi. |
|
|
| 220 |
[25. Jul 2019|22:52] |
es gribēju pierakstīt sev atgādinājumus. tie radās pēc šīsdienas terapijas un pēc kāda atlikta raksta izlasīšanas.
gribēju pierakstīt tos uz lapas ar pildspalvu, jo tas šķiet tā dzīvāk un patiesāk un iesēžas prātā dziļāk nekā datora taustiņu klabināšana.
gribēju rakstīt, ka
es drīkstu gribēt lietas, alkt un sapņot, man drīkst būt ambīcijas.
es drīkstu arī saprast, ka uzsāktais ceļš nav pareizs un griezties atpakaļ vai krustcelēs neizvēlēties jau iemīto taku.
es šķitīšu skaistāka pati sev un arī citiem, ja ļaušu sev būt.
atkāpšanās, pārdomāšana un lietu pamešana it kā pusratā nav izgāšanās.
lai kaut ko darītu, sāktu, plānotu, man nav viss uzreiz jāzina un jāprot.
es drīkstu savu prātu izlikt ārpusē citiem novērtēšanai, jo es pati sev nevaru būt vienīgais kritiķis.
es būšu skaistāka, ja ļaušu sev būt.
es būšu skaistāka, ja ļaušu sev būt.
es būšu skaistāka, ja ļaušu sev būt.
bet pildspalva izrādījās salūzusi, un visi mani pirksti nolija ar melnu tinti. tagad, pēc kārtīgas beršanas, man ir violeti pirkstu gali.
----
raksts, starp citu, šeit - https://www.theparisreview.org/blog/2019/07/16/the-crane-wife/
tas vispār necik nav par mani vai manām attiecībām, bet tas pastarpināti lika man saprast daudz ko par būšanu pašai sev. drusciņ var kaitināt tas "romānīgais" rakstīšanas stils, bet šodien manas domas tieši tā arī skan. |
|
|
| 219 |
[9. Jul 2019|01:34] |
nomainīt terapeitu var būt ārkārtīgi vērtīgi. es nekad to nebūtu darījusi, ja turpinātu dzīvot tajā pašā pilsētā, bet apstākļi piespieda, un es nonācu citur. man viņa sākumā īsti nepatika. es joprojām nezinu, vai man viņa patīk tā, kā patika iepriekšējā. taču pats maiņas fakts ir izrādījies noderīgs. es tagad esmu pieskārusies jautājumiem, ko līdz šim vispār neuzskatīju par problēmu. tas ir, es pat nezināju, ka kaut kas tāds manī eksistē. bet, runājot par tām pašām lietām ar citu cilvēku, pēkšņi ir atklājies, ka tajā manā nedrošību lādē ir noslēpta vēl viena atvilktne, bez kuras atvēršanas nekādus uzlabojumus nevar gaidīt. nav brīnums, ka iepriekš uz terapijas beigām man bija sajūta, ka mēs maļam uz riņķi vienu un to pašu un ka viss ir izrunāts. jo tas, ko es atmetu jau pašā sākumā, patiesībā ir svarīgs manas personības ierobežojumu elements. un es nezinu, vai bez šīs pauzes un nonākšanas citā kabinetā mēs vispār būtu tam pieskārušies.
bet laikam šīs pārmaiņas un jaunās atziņas mani ļoti biedē. domāju par to, cik pateicīgai man jābūt saviem draugiem, un par sarunām, kuru nav bijis, un sajutu panikas lēkmes iedīgļus. vēlme pateikt "paldies" uzreiz šķiet kā nepieciešamība atvadīties. it kā man būtu jāpaspēj pateikt labās lietas, jo drīz mani gaida nāve vai trieka, kas atstās mani rīcībnespējīgu. jau atkal mirklī, kad šķiet, ka es varētu stiepties pēc kaut kāda sevis piepildījuma, es gaidu, ka nezināmi ārējie spēki man to atņems. jūtu, kā ceļas karstums, kā sāk dūkt ausīs un kā domas no manis bēg. manī ir tik daudz trauksmes - un patiesībā es neesmu droša, vai vispār jebkad mēdzu būt atslābusi. ir tikai dažādi saspringuma līmeņi. nekad pārāk traki. man nerauj krampī žokļus, un mani nerausta pēkšņas muskuļu spazmas. bet tas vienmēr ir šeit. es vienmēr jūtu savu sirdi, mani zobi vienmēr ir sakosti, un man vienmēr gribas staipīties, bet nekad nevaru izstaipīties. un man vienmēr drusciņ gribas raudāt.
protams, ka tagad, uz robežas ar paniku, es to visu pārspīlēju. noteikti nav tik slikti, es vienkārši pievēršu uzmanību savam ķermenim tad, kad tas ir sasprindzis. bet man šī sajūta ir apnikusi. lūdzu, ļaujiet man kādreiz aizmigt uzreiz - arī bez kārtīga alkohola daudzuma organismā. ļaujiet man aizmirst, ka man ir ķermenis, un vienkārši būt. ar to vien reizēm pietiktu. |
|
|
| 218 (jāņu naktī gulēt aizgāju skaidrā) |
[25. Jun 2019|16:24] |
dzīvojot prom no rīgas un draugiem, es lēnām pārvēršos par to sēni, par kādu esmu piedzimusi būt. es jūtos labi šajā mierā, bet nezinu, vai drīkst. garās brīvdienas pavadīju bez paģirām, gandrīz bez interneta, toties ar daudz vēja, jūras, putniem un pastaigām. atgriezusies civilizācijā, skatos draugu instagramus, un pēkšņi sāk likties - bet kā tad tā? kā es tā drīkstēju nebūt tur? kā es tā drīkstēju atkāpties no tās savas rīdzinieces identitātes, atkāpties no bāriem, rīta gaismām, ielām un asfaltiem? un pēkšņi man bail, vai nav tā, ka es bēgu no kaut kā un neļauju sev būt šai skaļajai, aktīvajai būtnei, kas varbūt es īstenībā esmu. bet varbūt neesmu? dzīvojot mierā, es ilgojos haosa un baidos, ka bēgu. dzīvojot haosā, es ilgojos miera un baidos, ka grimstu. es droši vien esmu kaut kur pa vidu, bet man nav skaidrs, kas tad tur īsti pa vidu ir.
jāņu naktī braucām pa dziļiem laukiem un skatījāmies uz tiem ugunskuriem, un tas bija tik skaisti. apžilbinājām āpsi - es pirmo reizi to redzēju dzīvē. tad mūs ar mirdzošu skatienu pavadīja lapsiņa. sapņojām par to, kā pie mūsu mājas degs milzu ugunskurs, pie tā sēdēs draugi un tumsā smaržos jasmīni. šobrīd man šķiet, ka es gribu šo dzīvi. bet kā lai es zinu, vai šī gribēšana ir īsta? vai es tiešām esmu piedzimusi par sēni, vai arī sēnīgums vienkārši ir vieglāks, jo neko no manis neprasa? kā lai es atšķiru patiesību no sava prāta radītiem māņiem? |
|
|
| 217 |
[7. Jun 2019|19:45] |
šodien beidzot atzinos, ka (un kāpēc) jau mēnešiem kavēju termiņu un ka nekas nav izdarīts. praktiski neviens man datumu nebija nosaucis, bet, tik ilgi velkot garumā pāris dienu darbu, arī beztermiņa darbi nokavē termiņu. visu šo laiku šis uzdevums spieda man krūtis, vilkās pakaļ, sasēja kājas un dauzīja deniņus. vairākus mēnešus es biju iestigusi līdz ceļiem cementā un nekustējos uz priekšu. bet man bija bail atzīties, ka tas izrādījies pāri maniem spēkiem. tāpēc mākoņi milza arvien lielāki, un man kļuva arvien sliktāk.
reakcija - kā vienmēr šādās situācijās - bija daudz maigāka, saprotošāka un pieņemošāka nekā es to biju iztēlojusies. neviens galvu man ar neasu nazi nenogrieza, visus kaulus ķermenī nesalauza un kurpes papēdi acī neietrieca. pateica: "labi, nemokies, iedosim ko citu." tagad es esmu dusmīga uz sevi gan par to, ka nevarēju izdarīt sev uzticēto darbu, gan par to, ka tā vietā, lai uzreiz rakstītu ziņu "hei, izrādās, ka šis nav tik pašsaprotami kā sākotnēji likās", es pazudu no zemes virsas, nevienam neko nesakot.
tagad vīlušies ir visi. ja es nebūtu tā baidījusies no citu pievilšanas.. vīlies nebūtu neviens.
man vajadzētu iedzīt šo savā cietajā paurī:
runāt vajag! runāt!! |
|
|
| 216 |
[27. Maijs 2019|15:50] |
vakar un šodien esmu ļoti jūtīga. gandrīz apraudājos pie somu uzvaras hokeja čempī, jo viņi - bez nhl spēlētājiem, bez medaļu kalniem, bez favorītstatusa - sagrāva kanādu. atvēru rakstu par riff in techno veritas programmu, un man no laimes pārskrēja tirpas. ziņa, ka progresīvie mandātam nav ne tuvu bijuši, sabojāja man pusi vakardienas, atkal jau gribēju raudāt. noskatījāmies černobiļu, pēc tam klīdu pa māju ar tukšu skatienu un nezināju, kur likties (šī gan laikam ir visnormālākā reakcija no visām pieminētajām). vakar pirmo nakti izslēdzās smadzenes jau četros, kad pēkšņi sāku redzēt noguruma gaismiņas un dzirdēt neeksistējošas vibrācijas, - bet es vienmēr esmu varējusi strādāt līdz rītam. mani līdz nelabumam uztrauc jāņi, vajadzība braukt uz rīgu, kurpju saplīšana, mubi abonements un tas, ka tūlīt noteikti atkal nopirkšu matu kondicionieri plastmasas iepakojumā. arvien vairāk jūtos kā antenu ezis. uztvertie signāli liek raustīties emociju kardiogrammai.
mēnešreižu aplikācija saka, ka pms tas vēl nav. laikam esmu salūzusi. |
|
|
| 215 |
[23. Maijs 2019|15:22] |
reizēm es domāju, nez kā tas ir - ieiet dušā un redzēt visu.
vai no rīta atvērt acis un saskatīt griestus.
vai nodarboties ar seksu un skaidri redzēt gan ķermeņus, gan apkārtējo telpu.
vai ziemas laikā ieiet bārā un uzreiz noorientēties telpā, nevis stāvēt pie ieejas starp izplūdušiem rēgiem, no kuriem kāds, iespējams, ir tas cilvēks, ko esi atnācis satikt.
vai neredzēt pasauli ierāmētu un nosmērētu ar nenosakāmiem pleķiem vai skrāpējumiem.
tā citiem ir tik parasta lieta, un tas mani mulsina. |
|
|
| 214 |
[17. Maijs 2019|23:40] |
šodien man pielēca, kāpēc man dzerot nav mēra izjūtas. tas ir tieši tāpat kā ar darbu. nav jēgas pastrādāt stundiņu, ja es neizdarīšu visu. atlikt visu uz pēdējo dienu ir normāli, jo tad es 12 stundas no vietas ar raibām acīm visu saraušu, toties darbs būs pabeigts. dzerot ir tieši tāpat. nav jēgas dzert vienu alu, ja nesekos nākamais. nav jēgas sākt dzert, ja es nepiedzeršos līdz tām pašām raibajām acīm. šodien es atnācu mājās no bāra pusdivpadsmitos. izdzerti ir divi ali. uzzinot, ka abi mani biedri vēlas iet gulēt, mani pārņēma neaprakstāma vilšanās. un absolūta neizpratne - ko gan es darīšu mājās līdz brīdim, kad varēšu aizmigt?! agrākais, kad es varu aiziet gulēt, ir divos. tagad man vēl ir divas stundas, kurās es būšu viegli iereibusi, pilna vilšanās par nepiedzeršanos, bet pietiekoši dzīva, lai it kā kaut ko darītu. bet ko?! "darbs" nav pabeigts. nepalīdz apziņa, ka vismaz man rīt nebūs paģiru un es varēšu ne vien normāli hoķi noskatīties, bet arī mammu satikt. nepalīdz apziņa, ka neesmu iztērējusi nenormālu naudu alkoholā. nepalīdz apziņa, ka es neesmu sevi apkaunojusi citu priekšā un vispār esmu izvairījusies no morālo paģiru iespējamības. darbs. nav. pabeigts.
mans analizējamo lietu saraksts nākamajai terapijas uzsākšanas reizei aug un aug. |
|
|
| 213 (they have their life all figured out) |
[16. Maijs 2019|17:48] |
man laimīgi šķiet cilvēki, kas ģērbjas ļoti vienkārši.
man laimīgi šķiet cilvēki, kas nekrāso matus, nepārspīlē ar kosmētiku un vizuāli izskatās piezemēti.
man laimīgi šķiet jauni, precēti cilvēki.
man laimīgi šķiet jauni cilvēki ar bērniem.
man laimīgi šķiet cilvēki, kas daudz dodas pie dabas.
man laimīgi šķiet cilvēki, kam ir dārzs.
man laimīgi šķiet cilvēki, kas prot saģērbties atbilstoši laikapstākļiem - īpaši, ja viņiem mugurā ir tās, ko es saucu par "skandināvu jakām".
man laimīgi šķiet cilvēki, kas klausās klasisko mūziku vai džezu.
man laimīgi šķiet kopti cilvēki.
man laimīgi šķiet cilvēki, kas iet brančot.
man laimīgi šķiet cilvēki, kas prot skaisti nofotografēt savu vieglo (iespējams, dokumentālo) literatūru, kafijas tasi un ziedu vāzi.
es ticu tām dzīvēm, ko redzu instagramā. es esmu viegli ietekmējama, un mana pārliecība par to, ka arī es kādreiz būšu viens no šiem laimīgajiem cilvēkiem, nu jau vairs ne tikai krītas, bet tiek ar veseri dzīta zemē kā pālis. visi šie kvalitatīvajās drēbēs tērptie, pārgājienos ejošie, ģimenes veidojošie cilvēki manā prātā ir "viņi". kaut kas apskaužams, bet nesasniedzams. jo viņi, kā man šķiet, saprot dzīvi (have their life all figured out), viņiem ir mērķi, un viņi uz tiem iet. un pārāk neiespringst par jebko citu. tāpēc viņi ir skaisti un laimīgi.
es tikmēr izskatos kā pāķis, lai arī ko es uzvilktu, sapņoju par dārzu, bet esmu drausmīgs sliņķis, un pat nemēģinu mācīties sevi kopt. lūk, tā. |
|
|
| 212 |
[8. Maijs 2019|22:51] |
tik skaistas debesis šovakar. visur tāds gaišs, bet virs jūras kāds izsmērējis nakti. tā pavirši, lieliem vilcieniem. mēness strēmelīte kūst kaut kur virs gaisā sasaluša, tumša dūmu staba no skolas skursteņa. redzu, kā tālumā starp mājām un kokiem aizbrauc izgaismots kuģis. atkāpjos un šķiet - uzkāpju kaķa astei. bet nē, tas tikai salocījies paklājs.
es gribu to mieru apēst. iesūkt sevī un saglabāt, bet tējas čiekuri salīp ap zobiem un nekā. bibliotēkas kartīte atvērta uz galda un uz mani skatās "atdošanas laiks". |
|
|
| 211 |
[23. Apr 2019|15:10] |
es nez, varbūt jāievieš bērni, lai es sāktu piedomāt pie sava uztura, mājas kārtības un aktivitātēm. par sevi es rūpēties neprotu, bet, rūpējoties par citu, varbūt tas notiktu netīšām. by proxy, tā teikt.
domājot par bērniem, es pēkšņi aptvēru, ka viņi uzaugtu tādā vidē, kādu es nekad neesmu pazinusi. lielā ģimenē, kurā gan jau būtu arī kāds vienaudzis - vai nu vismaz vēl kāds bērns. man ir māsa, kas pēc kāzām noteikti ķersies pie ģimenes plānošanas. E no vecāku otrajām laulībām ir trīs brāļi un māsa - ļoti dažādos vecumos, ar ļoti dažādām interesēm un no diametrāli pretējām vidēm. tajā pusē vēl ir vesels birums māsīcu un brālēnu, izkaisīti pa visu Latviju un ne tikai. es nesaprotu, kā bērni, kas uzaug ar tik daudz radiniekiem, atceras kaut pusi! bet gan jau tajā ir kaut kas mierinošs. tāds liels drošības tīkls, no visām pusēm pastieptas rokas. E gan ir ļoti atsvešinājies no savas ģimenes, bet bērna dēļ noteikti nāktos atjaunot saites, jo visādas mātesmāsas priecātos un aicinātu ciemos. man paplašinātās ģimenes īsti nav - ir pusbrālis, ar ko pirmo un vienīgo reizi runāju piecpadsmit gadu vecumā, un ir brālēns, kura dzīve ir mums pilnīgi sveša - un, godīgi sakot, arī nesaistoša. es nezinu, ko nozīmē dzimta. līdz ar to es nezinu, vai es prastu audzināt bērnu ar dzimtas apziņu. varbūt kāds teiktu, ka tas nemaz nav svarīgi - piespiest veidot attiecības tikai tādēļ, ka jūsos plūst vienas asinis, -, bet manī kaut kur ir sajūta, ka es negribu atņemt cilvēkam šo iespēju. šo tīklu. tās savītās rokas, kas kritienā noķers. |
|
|
| jebatorijs |
[14. Apr 2019|23:30] |
|
manā galvā ir tieši divi piecgades plāni, un tie ir savā starpā galīgi nesavienojami. |
|
|
| 210 (melnīgsnējs) |
[10. Apr 2019|22:28] |
saruna par bērnības atmiņām un grāmatu lasīšanu noveda mani "sprīdīša bibliotēkas" sarakstā, un es atcerējos par "rudmataino zoru". man šķiet, ka pats stāsts man nešķita pārāk interesants, taču zora kā tēls bija brīnišķīga. viņa bija tāda, kāda es vēlējos būt. spēcīga - gan prata kauties, gan izmest asas piezīmes, kas apklusināja pat lecīgākos puikas. skarba, noskrāpētiem ceļiem, basām kājām un izspūrušiem matiem. pašpuika. vienpate. mežone ar krampi. nenoņēmās ne ar kādām emocijām, vienkārši darīja savu "darbu". un viņas sāpīgā iekšējā pasaule atklājās tikai tad, ja tu spēji to no viņas izvilkt.
šādas varones man bija īpaši mīļas. dažādu veidu ronjas. dzīve viņām triecas virsū kā jūra, bet viņas stāv ar augsti paceltu galvu un nekas viņas nelauž. savās bērnības rotaļās es vienmēr biju klejotāja - tumša, noslēpumaina meitene, kas attraucas uz zirga, sadod visiem ļaunajiem un traucas tālāk. kāpu kokos, šūpojos, cik augstu varēju, ložņāju pa krūmiem un visur biju varone. kad rotaļās nācās iekļaut māsu, viņa vienmēr bija bagāta, gaiša, viegla, kamēr es ar lielu prieku un romantizēšanu uzņēmos nabadzīgās plukatas lomu, jo tieši tās bija tās spēcīgākās. visas billes, annas no zaļajiem jumtiem un madikenas mani kaitināja. viņas bija pārāk mīkstas un saulainas. pārāk naivas. pārāk neapdomīgas un neracionālas. kaut kā dīvaini šādas domas iztēloties sešgadīga, astoņgadīga bērna prātā.
tumšums šajās fantāzijās izpaudās pat vizuāli. jā, zora bija bāla rudmate, bet citādi es vienmēr iemīlējos visos melnīgsnējajos varoņos. šo vārdu es atceros īpaši skaidri. ja varonis bija aprakstīts kā "melnīgsnējs", "ar tumšām matu cirtām", neko vairāk man nevajadzēja. un es pati vienmēr priecājos, ka labi iedegu, jo tad es nokļuvu tuvāk tam skaistuma ideālam, kas bija manā galvā. melni mati, tumšas acis un ļoti, ļoti brūna āda. pusaudža gados kādā forumā es pat apropriēju indiešu kultūru, veidojot tēlu indieti, jo viņas bija tik neticami skaistas.
bet patiesībā jau ir (vai tolaik bija) ļoti maz bērnu grāmatu, kas nebūtu par bāreņiem, par izdzīvotājiem un nabagiem. vienkārši interesanti, vai tas, ka mēs identificējamies ar šādiem varoņiem, nenoved pie kaut kādas nelāgas izpratnes par dzīvi. pie uzskata, ka turīgi un laimīgi cilvēki nav spēcīgi. |
|
|