| 214 |
17. Maijs 2019|23:40 |
šodien man pielēca, kāpēc man dzerot nav mēra izjūtas. tas ir tieši tāpat kā ar darbu. nav jēgas pastrādāt stundiņu, ja es neizdarīšu visu. atlikt visu uz pēdējo dienu ir normāli, jo tad es 12 stundas no vietas ar raibām acīm visu saraušu, toties darbs būs pabeigts. dzerot ir tieši tāpat. nav jēgas dzert vienu alu, ja nesekos nākamais. nav jēgas sākt dzert, ja es nepiedzeršos līdz tām pašām raibajām acīm. šodien es atnācu mājās no bāra pusdivpadsmitos. izdzerti ir divi ali. uzzinot, ka abi mani biedri vēlas iet gulēt, mani pārņēma neaprakstāma vilšanās. un absolūta neizpratne - ko gan es darīšu mājās līdz brīdim, kad varēšu aizmigt?! agrākais, kad es varu aiziet gulēt, ir divos. tagad man vēl ir divas stundas, kurās es būšu viegli iereibusi, pilna vilšanās par nepiedzeršanos, bet pietiekoši dzīva, lai it kā kaut ko darītu. bet ko?! "darbs" nav pabeigts. nepalīdz apziņa, ka vismaz man rīt nebūs paģiru un es varēšu ne vien normāli hoķi noskatīties, bet arī mammu satikt. nepalīdz apziņa, ka neesmu iztērējusi nenormālu naudu alkoholā. nepalīdz apziņa, ka es neesmu sevi apkaunojusi citu priekšā un vispār esmu izvairījusies no morālo paģiru iespējamības. darbs. nav. pabeigts.
mans analizējamo lietu saraksts nākamajai terapijas uzsākšanas reizei aug un aug. |
|