| 225 |
14. Nov 2019|22:41 |
aizmirstā, neatbildētā komentārā pie iepriekšējā ieraksta teikts: "vai tiešām šī it kā daudzmaz normālā dzīve var izraisīt tādu stresu, ka knapi var pavilkties."
izlasīju to es tikai tagad, bet šī doma man nekad nav likusi mieru. kur es to stresu salasu? kāpēc es konstanti esmu uzvilkta arī mēnešos, kas nav tādi kā šis, kurā pārmaiņas pēc tiešām ir iemesli stresam? augstas prasības pret sevi, jā, bet tās ir tādas nekonkrētas vēsmas, kas materializējas stresā tikai tad, kad tiešām mēģinu spert kādu soli ambīciju virzienā. ko es nekad nedaru. nu tad no kurienes manā mierīgajā, slinkajā ikdienā tāda trauksme? bļāviens. gan kā bļa, gan kā kliedziens.
šomēnes gan man pietrūkst stundu. vienīgā vieta, kur es jūtos patiešām laimīga, ir skola. maģistra studijas bija labākais un sliktākais lēmums, ko šogad esmu pieņēmusi. es mīlu lekcijas un mīlu kursabiedrus, taču darba apjoms ir nepiedzīvoti milzīgs. es neprotu plānot savu laiku, esmu visu iekavējusi un mokos ar izmisuma vēdergraizēm. mācos skatīties uz vienu pakāpienu, nevis visu kalnu, taču ir grūti. daždien sanāk, daždien ne. un tās dienas, kurās nesanāk, šādā brīdī ir milzīgs zaudējums. es nevaru atļauties zaudēt laiku, kura man jau tā ir par maz.
gribas paraudāt, bet nemāku.
bļāviens.
es īstenībā esmu tik nelaimīga. |
|