| 221 (pārmaiņas pēc par svarīgām lietām) |
29. Jul 2019|22:45 |
kad es meklēju kaķīti, es gribēju "parastu kaķi". tādu pašpietiekamu, varbūt drusku garlaicīgu, ne pārāk aktīvu, ne pārāk uzmācīgu, ne pārāk ziņkārīgu. tā vietā es dabūju mazkaķi - visvairāk "extra" radījumu, ko jebkad esmu redzējusi. visas kaķiskuma izpausmes viņam ir uzgrieztas uz tūkstoti. viņš ielīdīs visur, apēdīs visu, mīlestībā tevi kaut nosmacēs. un tagad es zinu, ka tieši tas ir tas, ko man vajadzēja. nevis tāds bezrakstura mincis, ko biju meklējusi.
pārrodoties mājās no ilgākas prombūtnes (piemēram, nedēļas nogales rīgā), mazkaķis skrien pretī kliegdams. pinas pa kājām, prasās rokās, bet pacelts vienreiz nolaiza vaigu un uzreiz raujas ārā, jo nav laika mīļoties - jāapošņā visas somas un kurpes. bet vienlaicīgi ir arī jāturpina man skatīties acīs un skaļi aurot. kad es tās dienas vakarā eju gulēt, aizmigt nav iespējams. mazkaķis laiza seju, murrādams bāž purnu plecā, mīca kailu miesu un dīdās. tad it kā nomierinās, uzguļas, protams, uz galvas. kad beidzot izdodas iekārtoties tā, ka degunā un mutē nav kažoka, šis pieceļas un saritinās atpakaļ uz sejas. pēc brīža viss sākas no jauna. brīnos, ka mana seja nav jēla no tās asās mēles un ka es pati nesāku atklepot spalvu kumšķus.
es zinu, ka no kaķiem var slimības saķert un ka tie ir jāmāca. bet es gribētu redzēt, kurš cilvēks šai pasaulē būtu spējīgs izmācīt mazkaķi. |
|