| 210 (melnīgsnējs) |
10. Apr 2019|22:28 |
saruna par bērnības atmiņām un grāmatu lasīšanu noveda mani "sprīdīša bibliotēkas" sarakstā, un es atcerējos par "rudmataino zoru". man šķiet, ka pats stāsts man nešķita pārāk interesants, taču zora kā tēls bija brīnišķīga. viņa bija tāda, kāda es vēlējos būt. spēcīga - gan prata kauties, gan izmest asas piezīmes, kas apklusināja pat lecīgākos puikas. skarba, noskrāpētiem ceļiem, basām kājām un izspūrušiem matiem. pašpuika. vienpate. mežone ar krampi. nenoņēmās ne ar kādām emocijām, vienkārši darīja savu "darbu". un viņas sāpīgā iekšējā pasaule atklājās tikai tad, ja tu spēji to no viņas izvilkt.
šādas varones man bija īpaši mīļas. dažādu veidu ronjas. dzīve viņām triecas virsū kā jūra, bet viņas stāv ar augsti paceltu galvu un nekas viņas nelauž. savās bērnības rotaļās es vienmēr biju klejotāja - tumša, noslēpumaina meitene, kas attraucas uz zirga, sadod visiem ļaunajiem un traucas tālāk. kāpu kokos, šūpojos, cik augstu varēju, ložņāju pa krūmiem un visur biju varone. kad rotaļās nācās iekļaut māsu, viņa vienmēr bija bagāta, gaiša, viegla, kamēr es ar lielu prieku un romantizēšanu uzņēmos nabadzīgās plukatas lomu, jo tieši tās bija tās spēcīgākās. visas billes, annas no zaļajiem jumtiem un madikenas mani kaitināja. viņas bija pārāk mīkstas un saulainas. pārāk naivas. pārāk neapdomīgas un neracionālas. kaut kā dīvaini šādas domas iztēloties sešgadīga, astoņgadīga bērna prātā.
tumšums šajās fantāzijās izpaudās pat vizuāli. jā, zora bija bāla rudmate, bet citādi es vienmēr iemīlējos visos melnīgsnējajos varoņos. šo vārdu es atceros īpaši skaidri. ja varonis bija aprakstīts kā "melnīgsnējs", "ar tumšām matu cirtām", neko vairāk man nevajadzēja. un es pati vienmēr priecājos, ka labi iedegu, jo tad es nokļuvu tuvāk tam skaistuma ideālam, kas bija manā galvā. melni mati, tumšas acis un ļoti, ļoti brūna āda. pusaudža gados kādā forumā es pat apropriēju indiešu kultūru, veidojot tēlu indieti, jo viņas bija tik neticami skaistas.
bet patiesībā jau ir (vai tolaik bija) ļoti maz bērnu grāmatu, kas nebūtu par bāreņiem, par izdzīvotājiem un nabagiem. vienkārši interesanti, vai tas, ka mēs identificējamies ar šādiem varoņiem, nenoved pie kaut kādas nelāgas izpratnes par dzīvi. pie uzskata, ka turīgi un laimīgi cilvēki nav spēcīgi. |
|