| 211 |
23. Apr 2019|15:10 |
es nez, varbūt jāievieš bērni, lai es sāktu piedomāt pie sava uztura, mājas kārtības un aktivitātēm. par sevi es rūpēties neprotu, bet, rūpējoties par citu, varbūt tas notiktu netīšām. by proxy, tā teikt.
domājot par bērniem, es pēkšņi aptvēru, ka viņi uzaugtu tādā vidē, kādu es nekad neesmu pazinusi. lielā ģimenē, kurā gan jau būtu arī kāds vienaudzis - vai nu vismaz vēl kāds bērns. man ir māsa, kas pēc kāzām noteikti ķersies pie ģimenes plānošanas. E no vecāku otrajām laulībām ir trīs brāļi un māsa - ļoti dažādos vecumos, ar ļoti dažādām interesēm un no diametrāli pretējām vidēm. tajā pusē vēl ir vesels birums māsīcu un brālēnu, izkaisīti pa visu Latviju un ne tikai. es nesaprotu, kā bērni, kas uzaug ar tik daudz radiniekiem, atceras kaut pusi! bet gan jau tajā ir kaut kas mierinošs. tāds liels drošības tīkls, no visām pusēm pastieptas rokas. E gan ir ļoti atsvešinājies no savas ģimenes, bet bērna dēļ noteikti nāktos atjaunot saites, jo visādas mātesmāsas priecātos un aicinātu ciemos. man paplašinātās ģimenes īsti nav - ir pusbrālis, ar ko pirmo un vienīgo reizi runāju piecpadsmit gadu vecumā, un ir brālēns, kura dzīve ir mums pilnīgi sveša - un, godīgi sakot, arī nesaistoša. es nezinu, ko nozīmē dzimta. līdz ar to es nezinu, vai es prastu audzināt bērnu ar dzimtas apziņu. varbūt kāds teiktu, ka tas nemaz nav svarīgi - piespiest veidot attiecības tikai tādēļ, ka jūsos plūst vienas asinis, -, bet manī kaut kur ir sajūta, ka es negribu atņemt cilvēkam šo iespēju. šo tīklu. tās savītās rokas, kas kritienā noķers. |
|