| 228 (pinkšķēt) |
9. Dec 2019|23:10 |
sēžu un nikni valdu asaras, jo mana ievārījummaizīte apkrita uz galda otrādāk.
pirms stundas raudāju, jo kaķis saplēsa no pēdējā ceļojuma atvesto magnētu.
tas bija ceļojums, kurā braucām ar E. kopā un kuru viņš man sabojāja, esot nīgrs visu brauciena laiku, neizbaudot pilnīgi neko un nosmacējot katru manas sajūsmas izpausmi. vēl es tajā ceļojumā piedzīvoju trakāko panikas lēkmi vairākos gados, bet pie tā es drīzāk vainotu mana organisma nepatiku pret lidošanu.
gribas raudāt, jo pieraksts pie manikīres ir tikai pēc nedēļas, bet nagi izauguši tik gari, ka traucē darīt pilnīgi jebko. iespējams, tāpēc nometu ievārījummaizīti.
dusmās es vienmēr raudu, un tas mani sadusmo vēl vairāk.
naktī izplūdu asarās un cirtu durvis, jo veckaķis atkal sačurāja īrētā dzīvokļa grīdu, man bija jāceļas, lai to savāktu. tas ir E. kaķis, un viņš ar šo tendenci cīnās, neko nedarot. samierinoties. kā jau ar visu citu.
vienmēr, kad apraudos par niekiem, veru vaļā mēnešreižu aplikāciju un ieraugu, ka ir pienācis pms. bet tagad es ar to nevaru attaisnoties, jo esmu cikla vidū.
gribu, kā neraate pie mana iepriekšējā ieraksta komentēja, viena pati braukt uz Gulbeni un tad ar bānīti uz Alūksni, bet Gulbene ir 360 kilometru attālumā. man gan patīk ilgi braukt autobusos. ja vien nebūtu jāpārsēžas.
tuvojas jaunais gads. nepamet absurdā sajūta, ka janvārī, jā, lūk, tad es beidzot sevi sakārtošu. iešu vingrot, iemācīšos regulāri apmeklēt frizieri, pierakstīšos pie tetovētājas un sākšu piedomāt pie savas garderobes. sajūta ir spēcīga, bet es taču zinu, ka neko no tā neizdarīšu.
man ir maģistra darba tēma (nē, tās lauks) un apziņa, ka vispār necik neesmu radoša.
varētu paraudāt.
ap
ni
kums |
|