| 218 (jāņu naktī gulēt aizgāju skaidrā) |
25. Jun 2019|16:24 |
dzīvojot prom no rīgas un draugiem, es lēnām pārvēršos par to sēni, par kādu esmu piedzimusi būt. es jūtos labi šajā mierā, bet nezinu, vai drīkst. garās brīvdienas pavadīju bez paģirām, gandrīz bez interneta, toties ar daudz vēja, jūras, putniem un pastaigām. atgriezusies civilizācijā, skatos draugu instagramus, un pēkšņi sāk likties - bet kā tad tā? kā es tā drīkstēju nebūt tur? kā es tā drīkstēju atkāpties no tās savas rīdzinieces identitātes, atkāpties no bāriem, rīta gaismām, ielām un asfaltiem? un pēkšņi man bail, vai nav tā, ka es bēgu no kaut kā un neļauju sev būt šai skaļajai, aktīvajai būtnei, kas varbūt es īstenībā esmu. bet varbūt neesmu? dzīvojot mierā, es ilgojos haosa un baidos, ka bēgu. dzīvojot haosā, es ilgojos miera un baidos, ka grimstu. es droši vien esmu kaut kur pa vidu, bet man nav skaidrs, kas tad tur īsti pa vidu ir.
jāņu naktī braucām pa dziļiem laukiem un skatījāmies uz tiem ugunskuriem, un tas bija tik skaisti. apžilbinājām āpsi - es pirmo reizi to redzēju dzīvē. tad mūs ar mirdzošu skatienu pavadīja lapsiņa. sapņojām par to, kā pie mūsu mājas degs milzu ugunskurs, pie tā sēdēs draugi un tumsā smaržos jasmīni. šobrīd man šķiet, ka es gribu šo dzīvi. bet kā lai es zinu, vai šī gribēšana ir īsta? vai es tiešām esmu piedzimusi par sēni, vai arī sēnīgums vienkārši ir vieglāks, jo neko no manis neprasa? kā lai es atšķiru patiesību no sava prāta radītiem māņiem? |
|