paaugstināta temperatūra - 242 [entries|archive|friends|userinfo]
bija

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

242 [3. Mar 2021|21:47]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
es negribu nomirt. es nekad neesmu gribējusi nomirt, nāve mani sadusmo. bet es gribētu īslaicīgi pārstāt būt. izslēgt un nolikt sevi skapītī. es neprasu daudz, ar nedēļu pietiktu. citādi reizēm eksistēt ir tik šausmīgi grūti. liekas, ka visu izsūc fizioloģisko darbību uzturēšana, tāpēc nepietiek spēka sevi noturēt kājās. gaiss ir tik smags, es nevaru viņu panest. mana galva sver nevis piecus, bet piecdesmit kilogramus. mirkšķināt ir grūti, elpošana paņem tik daudz, ka reizēm ļauju sev pārstāt elpot. tā vien šķiet, ka laika plūdums kā tāds prasa no manis enerģiju. visi impulsi dzen pie zemes. es negribu nomirt, tikai atpūsties.
Linkir doma

Comments:
[User Picture]
From:[info]justlive
Date:5. Marts 2021 - 00:03
(Link)
Nezinu, vai tam, ko teikšu, būs kaut kas noderīgs/pieņemams, bet es reizēm mēdzu interpretēt aizmigšanu kā sava veida nomiršanu (un tam sekojošo pamošanos kā atdzimšanu)
[User Picture]
From:[info]temperature
Date:5. Marts 2021 - 15:06
(Link)
jā, šis ir zināms sentiments. bet man laikam traucē tas, ka miegs ir tik.. īss. es pamodīšos, un būs tikai nākamā diena. turklāt tas ir pārāk ķermenisks process, apziņa joprojām strādā, reizēm jānogurst no sapņiem vien.
[User Picture]
From:[info]justlive
Date:5. Marts 2021 - 16:20
(Link)
Par sapņiem piekrītu, reizēm sapņošanas pieredze mēdz būt aktīva, pat intensīva.
Interesanti, ka uzsver nepietiekami garu atslēgšanās ilgumu aizmiegot/atslēgoties. Kad aizmieg vai kādā citā veidā "izrubās" (un es ceru, ka tas attiecās arī uz nāvi), tad jau neko (izņemot sapņus miega laikā) neko nepieredz, tajā skaitā to, cik daudz laiks ir pagājis.
Man nāk prātā doma par meditāciju, kas ir sava veida daļēja atslēgšanās no ikdienas dzīves pieredzes piesātinājuma, norobežojoties no tā, ko saražo prāts. Es gan nevaru apgalvot, ka esmu meditācijas lietpratējs, bet itin bieži meditācijas laikā man sanāk distancēties no paša apziņas saražotā satura, paliekot (vēršot uzmanību) tikai uz pašu esību tagadnē.