jā, šis ir zināms sentiments. bet man laikam traucē tas, ka miegs ir tik.. īss. es pamodīšos, un būs tikai nākamā diena. turklāt tas ir pārāk ķermenisks process, apziņa joprojām strādā, reizēm jānogurst no sapņiem vien.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Par sapņiem piekrītu, reizēm sapņošanas pieredze mēdz būt aktīva, pat intensīva.
Interesanti, ka uzsver nepietiekami garu atslēgšanās ilgumu aizmiegot/atslēgoties. Kad aizmieg vai kādā citā veidā "izrubās" (un es ceru, ka tas attiecās arī uz nāvi), tad jau neko (izņemot sapņus miega laikā) neko nepieredz, tajā skaitā to, cik daudz laiks ir pagājis.
Man nāk prātā doma par meditāciju, kas ir sava veida daļēja atslēgšanās no ikdienas dzīves pieredzes piesātinājuma, norobežojoties no tā, ko saražo prāts. Es gan nevaru apgalvot, ka esmu meditācijas lietpratējs, bet itin bieži meditācijas laikā man sanāk distancēties no paša apziņas saražotā satura, paliekot (vēršot uzmanību) tikai uz pašu esību tagadnē.

(Reply to this) (Parent)