| 241 (pazudis ķermeniskums, 1 gab) |
22. Feb 2021|12:07 |
es alkstu diskomforta.
man šķiet, ka tās ir izolācijas un nekustīga dzīvesveida sekas, bet es sapņoju par pārgājieniem pašas iešanas, nevis skaisto skatu dēļ. skati ir tāds patīkams bonuss. es gribu piepampušās kājas, nez kur sadabūtos skrāpējumus un zilumus, nebeidzamos sviedrus un nospiestos plecus. es gribu iet un iet, un iet, un iet, līdz manī eksistē tikai pulsējoša sāpe, kas nāk kaut kur no pēdu apakšas un izmocītām locītavām. es gribu uzkāpt asām akmeņu šķautnēm, nobrāzt roku pret koka mizu, saulē apsvilināt atsegto ādu. gribu pamosties stīvu muguru, izvīstīties no telts bezgaisa un vilkt kājās riebīgās, aukstās, rasas pievilgušās botas, uzkāpt kaut kādai glumai sēnei, meklējot ērtu vietu rīta tualetei, un drusku pārāk ilgi sēdēt slapjās sūnās, blenžot uz telti, kas diemžēl nesaliks pati sevi. ja iespējams, nopeldēties, lai radītu ilūziju, ka es atbrīvojos no sviedru virskārtas, kas patiesībā mani nepametīs visu ceļu. aizmirst domāt par sevi ārpus ķermeniskuma.
un tad dienām, pat nedēļām dzīvot pilsētā ar pieredzētā pēdām uz sevis. ar soļiem, kas joprojām sāp, ar to vienu zilumu, kas nez kāpēc turas trīs mēnešus un nezūd, ar nejēdzīgāko iedegumu pasaulē un kaut kādu tādu brīvības dvašu sev apkārt. "es biju tur un atgriezos." es biju tur, lai atgrieztos. |
|