244 |
[14. Mar 2021|21:09] |
bet vismaz šajā laikā ir izkristalizējies tas, kas man profesionālā un uz āru nesamā ziņā ir svarīgi. neatrodoties starp cilvēkiem, ir izdevies nopurināt sociālās un fasādiskās ambīcijas, kas līdz šim bijis mans vienīgais dzinējspēks (un nav brīnums, ka tas nekur nav novedis), un atcerēties kaut kādas fundamentālas intereses, kuru klātesamība iestiepjas agrā bērnībā.
1. vēstures saglabāšana nākamajām paaudzēm. 2. kino (un kultūras) nešana sabiedrībai. ne tādā lāpneša nozīmē, bet pavisam burtiski – būt daļai no sistēmas, kas nogādā kultūras objektu pie skatītāja/lasītāja/uztvērēja.
šis atrisina manu izmisīgo jēgpilnības trūkuma problēmu, ar ko esmu dzīvojusi jau vairākus gadus, un dod ietvaru nākotnes plānošanai.
trūkumi šai atklāsmei arī ir divi.
1. es līdz šim neesmu ieguvusi nekādas zināšanas, kas palīdzētu šajā ceļā, līdz ar to nav nekādas skaidrības, ko lai tagad dara un kā lai "sarauj" iekavēto. 2. mani nomoka apziņa, ka esmu par vecu, lai sāktu kaut ko no jauna, un ka viss jau nokavēts.
domām vēl nepieciešama revīzija. |
|
|
Comments: |
Šis ir ļoti forši! Un tagad tev liekas, ka esi par vecu, bet tad, kad tev būs 40, domāsi - bāc, es toreiz biju tik jauna, kāpēc jau tad nesāku. Dari tagad! Tie ir visinteresantākie cilvēki, kas vēlu sāk jaunas lietas.
kultūras vide ir krustu šķērsu pilna ar cilvēkiem bez "atbilstošas izglītības". Vienīgi to īsto iespēju nav viegli sagaidīt, bet, ja jau pinies tur iekšā, viņa uzrodas
es ne par izglītību vien, bet par zināšanām un pieredzi kā tādu. un pīšanās, brr :D
jo tu negāji uz Bizi pīties ar kino ļaudīm. pf
ek, bet vispār es labprāt iemainītu šī laika trauksmi pret sociālo trauksmi pirms pīšanās ar puspazīstamiem cilvēkiem. | |