| 244 |
14. Mar 2021|21:09 |
bet vismaz šajā laikā ir izkristalizējies tas, kas man profesionālā un uz āru nesamā ziņā ir svarīgi. neatrodoties starp cilvēkiem, ir izdevies nopurināt sociālās un fasādiskās ambīcijas, kas līdz šim bijis mans vienīgais dzinējspēks (un nav brīnums, ka tas nekur nav novedis), un atcerēties kaut kādas fundamentālas intereses, kuru klātesamība iestiepjas agrā bērnībā.
1. vēstures saglabāšana nākamajām paaudzēm.
2. kino (un kultūras) nešana sabiedrībai. ne tādā lāpneša nozīmē, bet pavisam burtiski – būt daļai no sistēmas, kas nogādā kultūras objektu pie skatītāja/lasītāja/uztvērēja.
šis atrisina manu izmisīgo jēgpilnības trūkuma problēmu, ar ko esmu dzīvojusi jau vairākus gadus, un dod ietvaru nākotnes plānošanai.
trūkumi šai atklāsmei arī ir divi.
1. es līdz šim neesmu ieguvusi nekādas zināšanas, kas palīdzētu šajā ceļā, līdz ar to nav nekādas skaidrības, ko lai tagad dara un kā lai "sarauj" iekavēto.
2. mani nomoka apziņa, ka esmu par vecu, lai sāktu kaut ko no jauna, un ka viss jau nokavēts.
domām vēl nepieciešama revīzija. |
|