| 251 (god complex?) |
1. Okt 2021|14:49 |
kaut kas šogad ir noticis ar manu pašvērtējumu. godīgi sakot, tas mani mazliet satrauc, jo liekas, ka ir iestājusies kaut kāda mānija – kā maiņa tai dziļajai bedrei, kurā biju gada sākumā. es izbaudu skatīšanos spogulī, atrašanos cilvēkos, būšanu blakus savam neiedomājami hot draugam (ar šo pēdējo gan mēdz būt drusciņ problēmas, jo viņš ir tik hot, ka nereti atgriežas "viņi noteikti nesaprot, ko šis vīrietis dara kopā ar to trolli" sajūta), jo es jūtos izskatīga. nē, laikam pat ne izskatīga, es jūtos pareiza. man vairs nav kauns eksistēt. labi, man joprojām šķiet, ka mana galva neiet kopā ar manu ķermeni un ka es varētu būt mazāk mīksta, bet es, liekas, esmu to pieņēmusi. tā vienkārši esmu es. un viss. take it or leave it. (nezinu gan, kā es reaģētu, ja kāds izvēlētos "leave it" opciju; nešķiet, ka pārāk labi.) un līdz ar šo attieksmes transformāciju ir parādījusies izskatīguma apziņa – kas var arī nebūt patiesa. un tas man laikam asociējas ar iedomību, un ar to sākas satraukums. es negribu būt iedomīga, jo iedomība parasti ir nepamatota. un tur atkal ierunājas pāris mēnešus klusējušie kompleksi. nezinu. kaut kā jocīgi. "labās" ziņas ir tādas, ka pārslodzes dēļ atsākas trauksme, tātad drīzumā viss atkal būs pa vecam.
vismaz bažas par iemīlēšanos būs bijušas nepamatotas. es jūtos labi un ērti, bet es nejūtos intensīvi. kas ļauj man saglabāt sevi. labi, ka tā.
bet svarīgs viņš man ir, jo parādās uzmācīgas domas par to, kā ar viņu notiek kaut kas briesmīgs. |
|