| 268 |
15. Jan 2023|17:16 |
man attiecībā uz sevi šķiet, ka depresija ir tikai tad, kad iekšējās domas un sajūtas uzvar. kad vairs neizdodas ar varu piecelt sevi sēdus no rīta vai kad jāraud citu cilvēku klātbūtnē. tikai tad, kad sasniegts filmās redzamais, principā jau karikatūriskais nomāktības līmenis, tikai tad ir depresija. līdz tam tas vienkārši ir slinkums. varbūt tāpēc es tikai tagad tā pa īstam sāku apdomāt šo vārdu, jo tukšums sāk mani uzvarēt, ietekmēt manu darbu un ikdienu. ir arvien grūtāk norakt visu to tumšo, haotisko un drūmo, ko es, konstanti spiežot uz leju, biju pārvērtusi par purvu, kurā nepastāvēja spēcīgas emocijas vai kaut kāda īsta pašrefleksija. purvs man arī sagādāja daudz nepatīkamu mirkļu, bet tas bija mans purvs, mana komforta zona. tagad laikam purvā vairs nav vietas, un tas dzen uz augšu rāvu. es atkal knapi turos kopā. liekas, ka es fiziski jūtu pievilkšanās spēku, kas satur manas molekulas, un to, cik daudz enerģijas tas prasa. gribas atslābināties, palaist to visu vaļā, bet nezinu, vai pēc šīs disintegrēšanās es spēšu salikt sevi atpakaļ kopā.
visu laiku sev saku, ka man vajag tikai izgulēties, bet tas kaut kā nelīdz. es guļu ļoti daudz (ar visu to, ka ilgi nevaru aizmigt). man nemitīgi nāk miegs, kaut gan, ņemot vērā nogulēto stundu daudzumu, tas nav loģiski. gan jau man vajag "tikai" atvaļinājumu un to, lai beidzas ziema. |
|