| 248 (pusaudzība, vol. 2) |
16. Jul 2021|19:39 |
jau kādu laiku mani ikdienā pavada bailes no "normālas" pieaugušo dzīves. sajūtas ļoti līdzinās tam, kā es iztēlojos pusmūža krīzi (tikai pusmūžā noteikti izteiktākā emocija ir nožēla) vai patiesu pusaudža dumpinieciskumu. es esmu nogurusi no dzīves sabiedrībā, no kapitālisma, no ikdienas un idejas par rutīnu. viss tas nemiers, kas manī gruzdēja prombūtnes laikā, ceļas virspusē, noslāpē visu citu un dzen mani uz priekšu. kļūstu kareivīgāka, mazāk pielāgojos un mazāk turu muti. kaut kur manī ir nostabilizējusies doma par to, ka, jā, šis ķermenis un šī dzīve tiešām ir tikai viena un vispār jau man ir tiesības ar to darīt, kas vien ienāk prātā. man nav jāveido dzīve pēc citu priekšrakstiem.
es tikai tagad sāku uzņemt ātrumu, es negribu norimt. esmu bijusi rāma tik ilgi, ka pati tam noticēju.
šķiet, ka es vienkārši esmu izslāpusi pēc jauniem iespaidiem, jo pēdējā pusotra gada laikā tādu ir bijis ļoti maz. atdzeršos, un tad jau pāries arī šis lecīgums.
jāaizbrauc uz pāris dienām uz savvaļu pagulēt dunduros, tad ziedoņdārza tīrība* mazāk kaitinās.
*man ļoti patīk ziedoņdārzs kā pilsētas elements, un tas rīgai ir absolūti nepieciešams, bet šis pretnostatījums ļoti labi raksturo manu šībrīža stāvokli. nevaru ciest iekoptas dobes, taisnas līnijas, sapucētas vietas. gribu nezāles, mežonību, salauztas līnijas. gribu desmaizi no mugursomas mežā, nevis branču telpaugu ieskautā terasē. |
|