Diezgan pazīstamas sajūtas. Es pats jau kādu laiku atpakaļ nonācu pie apziņas, ka dzīve tik viena un ka nav garantēts, cik daudz laiks vēl ir palicis. Līdz ar to izvirzīju sev uzstādījumu, ka vēlos dzīvot tā, lai dzīves norietā man nebūtu nožēla par to, kā dzīvots.
Attiecībā par "normālu" pieaugušo dzīvi (jeb kā es to mēdzu dēvēt par "pareizo-apzinīgo"), tad man pašam savulaik piedzīvotā dēļ pat ar gribēšanu nav pa spēkam šādas (pēc manas izpratnes) "normālas" pieaugušā dzīves realizēšanu. Man nekas cits neatliek kā mēģināt pa savam un cerēt, ka kaut kas sanāks. Nu, kaut kas līdz šim ir arī sanācis. :) No vienas puses manos 33 gados līdzšinējais dzīves gājums atbilstoši kaut kādiem "normālas" dzīves standartiem ir biijs galīgi šreijā. Bet tajā pat laikā joprojām esmu dzīvs, kredītu vai parādu man nav, kā arī neesmu sataisījis bērnus, par kuriem pēc tam nespētu parūpēties un nodrošināt.
P.s. Kā nedaudz "mežonīgāku - dabiskāku" alternatīvu Ziedoņdārzam varu ietiek ne pārāk tālu esošos Lielos kapus.

(Reply to this) (Thread)

man šis nāk viļņiem – reizēm es gribu to "pareizo-apzinīgo" dzīvi, reizēm gribu aiziet mežā. bet nu, kad šīs svārstības piedzīvotas pietiekoši bieži, sāku saskatīt kopsaucējus, kuri saglabājas abos posmos (tikai dažādās gaismās). patiesība kā vienmēr ir kaut kur pa vidu, jāatrod līdzsvars starp stabilitāti un jauniem iespaidiem.
apņemties dzīvot tā, lai nožēlotu pēc iespējas mazāk, ir ļoti prātīgi, apsveicu, ka tas daudz maz ir izdevies!

un ziedoņdārzs te bija vairāk kā simbols, ne reālā vieta. es lielākoties eju ložņāt pa meža kapiem vai ļauju sevi vest uz nolaistiem pilsētas nostūriem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Pilnībā pievienojos par līdzsvaru. Tikai vēl papildus ieminēšos, ka var ņemt vērā, ka tas balansa punkts nav statisks - laika gaitā un apstākļu maiņas rezultātā tas maina savu atrašanās vietu.

(Reply to this) (Parent)

Kādos pamestos pilsētas nostūros ir sanācis sevi atrast?
Man pašam ikdienā vēlme ir izrauties no visapkārt esošajiem betoniem, ķieģeliem un asfaltiem. Prasās pēc kokiem, zaļās krāsas, putniem un vēja lapās. Es gan neesmu sadūšojies tā pa riktīgo doties dabā, un vienam to darīt kaut kā negribās, bet tā es vismaz reizi nedēļā mēdzu ar riteni izbraukt ārpus Rīgas, vai ja nav noskaņojums baigi tālu mīties, tad aizbraukt uz kādu tepat Rīgā esošajām zaļajām zonām: tie paši Lielie kapi, Mežaparks, Biķernieku mežs/trase. u.c. Iepriekš gadiem ilgi mēdzu iet skriet apkārt kvartālam pa trotuāru, bet pagājušo gadu atkārtoti atklāju Lielos kapus, un tagad ar lielu prieku eju tur skriet.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, man arī ļoti gribas dabu, bet pilsētā vecā koka apbūve vai pamestas, aizaugušas industriālas struktūras arī sniedz diezgan līdzīgas sajūtas. nav tik tīrs miers, bet ir ļoti patīkami.

rīgu tā pa īstam sāku iepazīt tikai šovasar. nesen pirmo reizi (beidzot) nonācu pie vecā juglas dzelzceļa tilta – bāc, cik tā ir stilīga vieta! vienīgi peldoties jāuzmanās, var sagriezt kājas, jo tur daudzi iet dzert.
priekpilnas sajūtas sagādā arī (man) jaunu vietu atrašana puspazīstamos rajonos – čiekurkalna, āgenskalna, sarkandaugavas, ķīpsalas sīkākās ieliņas. visur apkārt viss skaidrs, saprotams, un tad, bāc, pēkšņi kaut kāda tāda, teiksim, puķu iela, kas izskatās kā no teiksmas. plānā ir vēl citi rīgas rajoni.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Šis izklausās tik kruti!

(Reply to this) (Parent)

Heh, nemaz nezināju, ka ir tāds Vecais Juglas dzelzceļa tilts. Atradu google maps - un jā - nepilna kilometra attālumā no tā tilta es regulāri braukāju ar riteni pa Brīvības ielas veloceliņu, bet par šādu objektu man nebija ne jausmas. Man ir ļoti līdzīgi, ka es pats reāli tik maz zinu, kas vispār apkārt atrodas. Nesen bija doma, ka ar riteni varētu pabraukāt pa Grīziņkalna ielām. Ja ir entuziasms, tad visu mūžu var to pašu Rīgu pētīt un iepazīt.
Es pats pēdējos gados esmu pasācis mini-ekspedīcijas, ar riteni braucot uz jaunām vietām Rīgas apvidū. Pirms pāris nedēļām priekš sevis atklāju Daugavas ieteku un Mangaļsalas bāku pašā mola galā. Pirms nedēļas, mēģinādams izpētīt, cik tālu ar riteni pa ietvēm un veloceliņiem var aizbraukt gar Tallinas šoseju, aizbraucu līdz Ādažiem un atklāju tiltu pāri šosejai. Nākamais mērķis, uz kuru gribētu doties ekspedīcijā, ir no Rīgas līdz Vecāķiem, un tad gar jūru līdz Gaujas ietekai.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ļoti labi! vispār paldies ritenim – tas ir ideāls rīks, ar ko atklāt pilsētu. var piedalīties arī tādās lietās kā "tūrists savā pilsētā", bet es nezinu, vai šogad notiek.
es par šādām ekspedīcijām domāju jau gadiem, bet kaut kā visu laiku nesanāca (tātad bija citas prioritātes). es jau pati uz savu galvu neko nekad nedaru, vajag impulsu no malas. jāmācās negaidīt atļauju.

grīziņkalna interesantākais objekts noteikti ir ūdenszirgs.

(Reply to this) (Parent)

"es tikai tagad sāku uzņemt ātrumu, es negribu norimt. esmu bijusi rāma tik ilgi, ka pati tam noticēju." - lūk, šis.