|
16. Jul 2021|21:22 |
Diezgan pazīstamas sajūtas. Es pats jau kādu laiku atpakaļ nonācu pie apziņas, ka dzīve tik viena un ka nav garantēts, cik daudz laiks vēl ir palicis. Līdz ar to izvirzīju sev uzstādījumu, ka vēlos dzīvot tā, lai dzīves norietā man nebūtu nožēla par to, kā dzīvots.
Attiecībā par "normālu" pieaugušo dzīvi (jeb kā es to mēdzu dēvēt par "pareizo-apzinīgo"), tad man pašam savulaik piedzīvotā dēļ pat ar gribēšanu nav pa spēkam šādas (pēc manas izpratnes) "normālas" pieaugušā dzīves realizēšanu. Man nekas cits neatliek kā mēģināt pa savam un cerēt, ka kaut kas sanāks. Nu, kaut kas līdz šim ir arī sanācis. :) No vienas puses manos 33 gados līdzšinējais dzīves gājums atbilstoši kaut kādiem "normālas" dzīves standartiem ir biijs galīgi šreijā. Bet tajā pat laikā joprojām esmu dzīvs, kredītu vai parādu man nav, kā arī neesmu sataisījis bērnus, par kuriem pēc tam nespētu parūpēties un nodrošināt.
P.s. Kā nedaudz "mežonīgāku - dabiskāku" alternatīvu Ziedoņdārzam varu ietiek ne pārāk tālu esošos Lielos kapus. |
|