| 253 (tw: attiecības) |
26. Okt 2021|23:56 |
ilgi domāju, kāpēc, lai gan mēs ar jauno partneri (sauksim viņu par K) mēdzam sakašķēties, es ar viņu jūtos ērtāk un drošāk nekā ar, piemēram, E, kam viņš ir ļoti līdzīgs. un tikko aptvēru. E vienmēr spēlēja fasādi. "nē, viss kārtībā. nē, es esmu tikai noguris. nē, man nekas nekaiš." un tad tu uz pirkstgaliem staigā viņam apkārt, zīlējot, ko tu varētu būt izdarījusi ne tā. bet, ja K ir aizkaitināts, tad viņš ir aizkaitināts. un viss. kā īsts cilvēks. jā, viņš arī mēdz noslēgties, dzenot mani izmisumā. bet, kad tas pāriet, viņš atnāk un pasaka, kas bija noticis. ja diena ir beigusies uz ne pārāk labas nots, viņš izdara kaut ko, lai parādītu, ka viss kārtībā. un es arvien vairāk jūtu, cik daudz attieksmes problēmu ir tieši man. kā es krītu galējībās, ja piecas minūtes neesmu saņēmusi uzmanību. kā es nonāku teju panikai līdzīgā stāvoklī, kad viņš ir nīgrs (kas reti ir bijis saistīts ar mani; bet to jau es tobrīd nevaru sev iestāstīt). kā es neprotu nerunāt pārmetošā tonī, kad norādu uz kaut ko, kas man nav pieņemams. kā mani pārņem paralizējošas bailes, kad neesmu izdarījusi kaut ko viņam pa prātam (kas taču ir pilnīgi normāla lieta; man nebūtu jādara viss viņam pa prātam, un viņš taču man neko nepārmet) vai neesmu bijusi pietiekoši labā noskaņojumā vai pietiekoši laba, vai esmu/neesmu gribējusi kaut ko, vai neesmu uzminējusi viņa domas (lol), vai vēl kaut kādā veidā neesmu bijusi perfekti ērta un netraucējoša. man šķiet, ka man vajag partnerim pielāgoties, un pirmo reizi partneris to neļauj. viņš pieprasa, lai es pati domāju un pati daru. tas ir veselīgi, bet biedējoši un grūti.
vakar sastrīdējāmies, un man likās, ka viņš pārnāks mājās un mani pametīs. jo es viņam nepiekritu. jo man bija savi uzskati. pirms mēneša vai diviem man likās, ka nu jau gan viss, es viņam esmu apnikusi. nākamajā dienā viņš man iedeva sava dzīvokļa atslēgas. un tā visu laiku. nu, kas tas ir, ko? kā lai šito izslēdz? |
|