| 267 |
13. Aug 2022|12:17 |
es tagad visu laiku domāju par savu fizisko eksistenci, tāpēc jums nāksies tajā klausīties vēl.
regulāri iztēlojos sevi no malas. pēdējā laikā šajā domu eksperimentā cenšos sevi ieraudzīt no tāda cilvēka acīm, kuram es patīku; t.i. nevis tāda, kam man ir jāiepatīkas, bet tāda, kur šis solis jau ir izpildīts. mēģinu aptvert, kā tas ir iespējams, un parādīt sev sevi pievilcīgu. bet es nevaru. viss, ko es redzu, ir izspūris, skaļš, apaļš bērns, kas nemitīgi auro, aizņem šausmīgi daudz telpas un visiem krīt uz nerviem. viņš tiek pieņemts tikai tāpēc, ka citādi nevar – bērnu jau nedzīs projām. es spēju justies skaista tikai, kad esmu viena (arī iztēlē).
bet tai pat laikā, esot sevī iekšā, es vienmēr sagaidu, ka automātiski visiem patikšu. man nav skaidrs, kā tieši šī pretruna (es esmu pretīga un kaitinoša + visi grib ar mani gulēt) var pastāvēt bez konfliktiem. man ir pretīgi to vispār atzīt, jo tā ir nepiedodama iedomība. visticamāk, lielākā daļa komplimentu, ko saņemu, balstās tajā, ka a) esmu tieva, b) izskatos Latvijai salīdzinoši neparasti. un cilvēki to mirklīgi sajauc ar skaistumu (tāpēc arī man ir viegli atstāt labu pirmo iespaidu, bet tas nav paliekošs, jo es ātri kļūstu garlaicīga).
goda vārds, es nezinu, ko es atdotu, lai pa īstam ieraudzītu sevi no malas. tas atrisinātu tik daudz manu iekšējo problēmu. |
|