| 255 (ar mani tas nekad nenotiks) |
19. Nov 2021|12:45 |
nomodā es domāju par to, cik, nez, ilgi mēs ar K vēl viens otru izturēsim, jo tur no saderības un kaut kādas pārpasaulīgas saprašanās ir ļoti maz (viņš vienkārši ir neiedomājami hot, rūpējas par mani, un man racionāli patīk tas, ko viņš pārstāv), bet sapņos redzu to, kā ar draudzenēm meklēju sev kāzu kleitu. tas gan drīzāk nozīmē to, ka man pietrūkst draudzeņu, svētku un jaunu šmotku.
vēl man ir covid un baigais nogurums/besis/apdullums. kopumā simptomu ir maz, vairāk mani ietekmē satraukums un dusmas par to, ka vispār saķēru šo ligu,* bet vairs nevaru noliegt to, ka elpot ir visai grūti. tikko slaucīju slapjo vannasistabas grīdu un tā aizelsos, ka vajadzēja atbalstīties. ceru, ka tas vienkārši no nīkšanas mājās un aizliktā deguna.
*tikai tagad es sapratu, cik ļoti biju dzīvojusi kaut kādā neaizskaramības ilūzijā. "tas ir kaut kas, kas notiek ar citiem". ar mani taču tas nenotiks. līdz notika. un manī ir negaidīta disonanse – es taču neesmu antivakseris vai bezatbildīgs lohs, kas iet uz slepeniem pasākumiem un karina degunu pāri maskai. es tikai neaizbraucu mājās, kad K izrādījās slims. viņam taču bija dzimšanas diena. es nevaru braukt prom viņa dzimšanas dienā. un ar to pietika. vienu vieglprātīgu lēmumu. ai, sūds. |
|