| 201 |
6. Jan 2019|19:56 |
ziemassvētkos, kad pie eglītes, pa svecītei dedzinot, teicām novēlējumus, izskanēja: "šis tik daudziem ir bijis traģisks gads." un es jūtos vainīga, ka mans gads bijis ļoti labs. jūtos vainīga, ka nevaru pievienoties tik daudzajām atvieglotajām nopūtām par gadu mijas iestāšanos, cerībām uz pavērsieniem un saprotošajiem pliķiem pa plecu. klusiņām pie sevis atskatos uz notikušo un klusiņām paceļu glāzi par to, lai manā dzīvē tādā garā viss arī turpinātos. lai mans entuziasms nenoplaktu, lai darbaspējas saglabātos un prasme pārvarēt sevi pēkšņi neaprautos. lai, tik strauji uzņēmusi tempu, es neatjēgtos strupceļā. tādā ātrumā tas novestu pie smagi sasistas pieres, nemaz nerunājot par vilšanos un nepieciešamību meklēt jaunu ceļu. man ir tik ļoti bail par to, ka tagad varētu sākties lejupslīde. es it nemaz neuzticos sev, gaidu to brīdi, kad padošos un kādu pievilšu. tam ir jāpienāk. zinot mani, tas pienāks drīz.
bet es tik un tā ceru, ka nepienāks. un ka šajā kalnā nav nepārvaramu bedru vai ripojošu klinšakmeņu.
priekā! |
|