| 197 |
[17. Dec 2018|15:14] |
beidzot sapratu, kāpēc man ir tik grūti ar cilvēkiem (un kāpēc cilvēkiem ir tik grūti ar mani).
es viņiem neuzticos.
es nepaļaujos, ka cilvēks pats par sevi spēj būt prātīga un varoša būtne. man kā tādam dievam jāpieliek savs kontrolējošais pirksts, lai viss noritētu veiksmīgi. es nepaļaujos, ka varu kādam uzticēt kaut ko izdarīt. es nepaļaujos, ka cilvēki paši tiks galā ar savām kļūdām. es viņiem neticu, es gribu viņus pamācīt, nevis atbalstīt. es gribu, lai man papliķē pa plecu, bet pati nekad to nedaru. es nevaru ļaut cilvēkiem vienkārši būt, jo tad noteikti kaut kas noies greizi. es zinu, kā ir labāk.
un līdz ar to tas arī izskaidro, kāpēc man ir grūti pašai ar sevi. jo vienīgā godīgā lieta šajā pretīgajā attieksmē pret citiem ir tas, ka es to pašu prasu no sevis. visiem, ieskaitot mani, ir jābūt perfektiem. visiem, ieskaitot mani, jāspēj tikt ar sevi galā. visiem, ieskaitot mani, jābūt stipriem - tajā manā spēka izpratnē, ne jau kādā citā.
es šaubos, ka uzticību un paļāvību es iemācīšos pati. jāgaida gada sākums, kad būs vairāk naudas, un jāmeklē terapeits. citādi man te nekas nespīd. |
|
|
| Comments: |
Varētu šķist, ka šo esmu rakstījusi es pirms kāda laika. Tagad gan tas ir pagaisis un man šķiet pilnīgi ok vērot haosa plūsmu.
un cilvēciskās attiecības arī uzlabojušās? it kā šķiet, ka vajadzētu tā būt. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}