| 191 |
[28. Okt 2018|23:38] |
bez terapeites jūtos drusciņ pazudusi. sāk nākt uz augšu visas tās lietas, kas nebija iekļautas manā sasniedzamajā mērķī, un es tagad sāku aptvert to milzīgumu un svarīgumu. toties tas, kas sastrādāts, turas braši. joprojām baidos no autoritātēm (kas lielākoties tādas ir tikai manā galvā), bet par to pasmīkņāju un dragāju tālāk. traki varena sajūta, ziniet.
tas, kas mani drusku nomāc šobrīd, gan nāk ne tik ļoti no manis kā no maniem draugiem. laikam. viņi visi dara tik daudz lielisku lietu, bet par to tā īsti nerunā. vienkārši iet un dara. it kā tas nebūtu nekas nenormāli lielisks. brauc uz citām valstīm, piedalās visādos brīnumos, sniedz prezentācijas un raksta dzeju, bet.. nerunā. it kā tas būtu kaut kas ikdienišķs.
un tad es nezinu, vai vispār ir adekvāti priecāties par saviem sasniegumiem. varbūt tas, kas man šķiet liels, patiesībā ir viena no šīm ikdienišķajām lietām, par ko nerunā. un tad es nezinu, vai drīkst lielīties, jo citi to nedara. un es nezinu.
nē, bet patiesībā mani uztrauc tikai tas, ka jāpiedalās nedēļas projektā, kas pieprasīs datora staipīšanu līdzi 24/7. mans dators ir piecus (sešus?) gadus vecs, smags kā pasaule. iebūvētā tastatūra nestrādā, tādēļ jānēsā līdzi atsevišķi. ja par to svaru varētu nospļauties, tad lielāka problēma ir normālas somas neesamība. to retu reizi, kad kompītis kaut kur jāstiepj, iebāžu to vidusskolas skolas somā, kurā tas ietilpst tikai kaut kā šķībi. somas apakša izdilusi līdz caurspīdīgumam, baidos, ka reiz tas mans dators izšķīdīs pret asfaltu. un tobrīd es to uztveršu kā atvieglojumu, jo, velns, ku neērti.
un mugura sāp jau tāpat. riga iff ir tā nosēdēts, ka mugurkauls kliedz. |
|
|
| Comments: |
es runāju. līdz brīdim, kad man šķiet, ka tas nevienam neinteresē. es zinu, ka pārsvarā interesē, bet reizēm nesagaidi no cilvēkiem gaidīto entuziasmu un sajūties stulbi.
protams, ka ir adekvāti priecāties.
varbūt tas ir kaut kāds apburtais aplis. varbūt mūsu ne-entuziasma dēļ tu par to runā ikdienišķi (ja vien tas nav retrospektā, jo par vasaru tu biji pilna sajūsmas, un man prieks), un tad, kad tu runā ikdienišķi, mēs neatbildam entuziastiski.
komunikācija ir viena briesmīga padarīšana.
katru reizi, kad es dalos ar lietām, ar ko es lepojos, es uzreiz jūtos slikti un man ir kauns. but it's all in our heads, baby, and we shouldn't burden other people with that. stāsti tikai!
nevar citiem uzkraut tavu sajūtu risināšanu. var viņiem uzkraut savu prieku. :) trenēties, varbūt arī kauns tad aizies prom. jo, atstājot savu kaunu citu risināšanai, tas nekad neaizies, jo mūžīgi būs "jālasa" žesti, jāanalizē darbības, jādomā, "es šitā, jo viņi tā". tas galīgi nestrādā visās dzīves jomās, bet par šo gan man šķiet, ka we have to get over ourselves.
tad es te kā tāds dumiķis spoguļoju svešu kaunu? svešu kaunu caur savu kaunu, un tā te viss vienos spoguļos.
iespējams, jā.
un es, manuprāt, tāpat stāstu gana daudz (manam kaunam liekas, ka par daudz), tā kā visa cīņa ir jāizcīna mūsu individuālajās galvās. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}