| 202 |
[12. Jan 2019|14:52] |
pirms pāris dienām zvanīja mamma, lai pateiktu, ka viņas draudzene, ko pazinām arī mēs, ar vīru nonākuši rīgā apdegumu centrā. sprādzis destilācijas aparāts - ugunsgrēks bijis niecīgs, taču tvaikos abi guvuši attiecīgi 60% un 75% apdegumus. cilvēki brīnišķīgi, vienmēr uz visu skatījās gaiši. parasti mani tāds pozitīvisms uztrauc, bet viņai (vīru nepazinu, tikai mamma teica, ka esot tikpat sirsnīgs) tas nāca dabiski. viņa pa ielu gāja smaidīdama un stāstīja, cik žēl, ka liela daļa pretimnācēju skatās uz viņu kā jocīgu.
tikko saņēmu ziņu, ka abi aizgājuši aizsaulē. it kā nav nekāds pārsteigums, ņemot vērā, ka viņi, visticamāk, tvaikus arī ieelpoja, bet tas ziņas smagumu nemazina. mammas skumjas izpaužas niknumā par pasaules netaisnību. par to, ka rēķinus maksā ne tie, kam pienāktos. par to, ka aiziet labi cilvēki, kas sevī nesa tikai gaišumu. es arī esmu dusmīga. ziņās rakstīts, ka uzsākta krimināllieta par īpašumā atrasto alkohola ražošanas iekārtu un četrām mucām brāgas. un gribas sadot kādam pa galvu par to, ka šis brīnišķīgais pāris ir nonivelēts uz kaut kādiem kandžas tecinātājiem. un, mammas vārdiem sakot, tikmēr citur kāds gadiem ilgi brūvē ļergu un indē cilvēkus, un nekas nenotiek.
nelaimes gadījumi mani neizsakāmi biedē. man riebjas neparedzamas lietas - pat autobusa kavēšana manī izraisa milzīgu stresu, kur nu vēl kaut kas, kas ietekmē tavu dzīvi (vai nāvi) tik milzīgos apmēros. un, tā kā es nespēju iztēloties sevi sirmgalves gados, kaut kur manī mīt pārliecība, ka es arī aiziešu negaidīti. ugunsgrēkā vai autoavārijā, vai laupīšanā uz ielas. šīs trīs lietas manā galvā ir konstanti. kad dega kaimiņmāja, paņemot viena cilvēka dzīvību, es domāju par apkārtējos dzīvokļos esošajiem. par to, ka tu vari būt, cik uzmanīgs gribi, bet citu atbildību tu nekādi nevari ietekmēt. un man ir tik ļoti bail. es esmu tik ievainojama, tāds mazs gaļas kriksītis, kura dzīvība neko nenozīmē. lūdzu, glābiet mani. |
|
|
