| 207 (why am i like this) |
20. Mar 2019|21:11 |
man tikai šodien beidzot pielēca, cik ļoti man nepieciešams atvaļinājums. kamēr tu to neplāno, kamēr tā nav kļuvusi par realitāti, tikmēr tas pat neienāk prātā. tu vienkārši dari savas lietas un nepamani, ka esi noguris, - jo tu esi noguris visu laiku. un pieņem to kā savu pamatstāvokli, aizmirstot, ka pastāv arī risinājums. un tikai tad, kad atvaļinājums nostabilizējas, tu pēkšņi apjēdz, ka neatceries, kad tev pēdējoreiz nesāpēja galva. neatceries, kad pēdējoreiz pamodies tā pa īstam nomodā vai kad nodzīvoji visu dienu, nedomājot par miegu. un tad tās pāris brīvās dienas šķiet kā tāla, neaizsniedzama, bet reāla panaceja.
nepalīdz gan fakts, ka arī tās brīvdienas es pavadīšu vienā stresā, jo jau mēnesi teorētiski daru vienu lielu darbu - praktiski esmu tam kopumā veltījusi kādas divas stundas, katru reizi atduroties pret informācijas kalnu un, jūtot stresa nelabumu rīklē, aiztaisījusi visus tabus ciet. un ar katru dienu, protams, uztraukums un bailes tikai aug. es zinu, ka viņi uz mani paļaujas. es zinu, ka es esmu viens no "labajiem" frīlanseriem, kas vienmēr visu nodod laikā - tik ļoti laikā, ka reizēm pat saņemu pretī pārsteigumu. bet tagad man ir bijis dots beztermiņa termiņš, un tā nedrīkst, jo es palaižos un nedaru, un nerīkojos, un nestrādāju, un sēžu, un slinkoju, un atlieku, un atlieku, un atlieku. un galvā atbalsojas visiem sūtītajā e-pastā iekļautais teikums "termiņus nenoteiksim, jo reizēm pieviļ pat visuzticamākie", un man ir tik sasodīti nelabi.
kāpēc, nu, kāpēc panākumus raksturo arvien pieaugošs stress? it kā jau "do what you love and you'll never work a day in your life", vai tad ne? vai ne?! |
|