| 194 |
10. Nov 2018|12:12 |
šorīt sapratu, kādos brīžos es varu paraudāt. tad, kad nolieku sevi upura pozīcijā - īpaši gadījumos, kad pati esmu īstenībā nodarījuma vaininieks. tad man ir iespēja sevi šaustīt un atgādināt, cik neizdevies cilvēks esmu. mans galvaslācis ir iedzinis mani migas dziļākajā kaktā un soļo šurpu turpu, ar katru soli dzenot pārmetumus kā naglas. ieslēgt "labo pieaugušo" arī nav iespējams, jo tad, ja šī otra balss mani mierinātu un teiktu, ka viss kārtībā, es zinātu, ka tā melo un pienākuma pēc papliķē pa rociņu. arī "labajam pieaugušajam" mani ir jāsarāj. tad asaras nāk viegli un pašas no sevis. kā bērnam, kas ir apvainojies. kā bērnam, kas vēl nezina, ka viņš nav pasaules centrs.
un ir tik divkosīgi sevi žēlot situācijā, kurā sāpināti ir citi. kurā es atkal esmu aizmirsusi, kas apkārtējiem ir būtiski, jo šādas lietas man pašai nav tik nozīmīgas. smieklīgi, ka pirms kāda laika man ir bijušas vairākas asas diskusijas ar kādu citu savu draugu, kam ir līdzīga problēma. tad es ļoti pārliecināti (un paštaisni) stāstīju, ka, "ja šis cits tev būs svarīgs, tu iemācīsies atcerēties tos žestus, kas viņam ir nepieciešami". pamācīt ir tik viegli. mācīties gan ne.
bet varbūt raudāšana vienmēr ir tikai sevis žēlošana - ar to atšķirību, ka varbūt sevis žēlošana nav tik negatīvs koncepts, kāds tas ir manā galvā. es jau nezinu - es varu pēdējā gada laikā atsaukt atmiņā tikai divas tādas kārtīgas izraudāšanās (ja neskaita filmas), lai gan droši vien ir bišķi vairāk. man nav pētījuma materiāla, no kā veikt secinājumus par iemesliem un sajūtām šādos brīžos.
tas gan nemaina faktu, ka apraudāties par to, ka tu esi lohs, ir pilnīgi stulbi.
--
šo čīkstulīgo ierakstu atgriešanās laikam ir labs rādītājs tam, kā man iet bez terapeita. kad nostabilizēsies iešūpotā dzīve, jādomā par atsākšanu. |
|