kā jums liekas, vai tad, ja cilvēks pasaka "vonnegūts miris", viņš kaut kādā ziņā kļūst svarīgāks? :
Comments
|
piemēram, to, ka šodien ir Andy Garcia dzimšanas diena, es nedzirdēju ne no viena!!
(Reply to this) (Thread)
|
zaķīt, neņem taču tik ļoti pie sirds!!
(Reply to this) (Parent)
es izdomāju, ka tu cilvēkus, kas pret tevi ir laipni, uzreiz sāc turēt aizdomās par to, ka viņi ir pilnīgi lūzeri un idioti.
mēs esam tikai viņa rakstītā patērētāji un nav ko seju pārāk cilvēciskā grimasē viebt, atņemtas ir tikai vēl netapušas rotaļlietas, tā, ka šīm bēdām par vonnegūta nāvi ir tīri egoistisks raksturs. atradušies baigie radi! visi mirst. šekspīrs arī ir miris, kobeins arī. ja kādu ļoti uztrauc viņa kā cilvēka nāve, lai tad 40 dienas gavē un aizlūdz par viņa dvēseli.
(Reply to this) (Thread)
pareizāk, ne pareizāk, bet mani tā ņuņņāšanās ap miroņiem riebjas. it kā viņi būtu kāda broša, ko piespraust pie krūts un staigāt apkārt mirgojot!
tā ir tā ir. un netikai miroņi, bet arī citu slavenību vārdu pieminēšanā savā speech - kā laimes lācis, kas izraks tevi ārā mirdzošu no daddy's out of focus ((c) Vudijs Allens, Deconstructing Harry) sūnām.
ai, es neko nesaprotu, bet izklausās pozitīvi :) un tas ir labi, jo negribu, lai tu kaut kā fundamentāli uz mani ļaunotos. bet tas jau citā sakarā.
zinu zinu! :D uzbāzīgi jau ir. kā ielieku, tā vienmēr nodrebu pie sevis! :DDD
(Reply to this) (Parent)
|
Ja par to iekomentē tad krāniņš pagarinās par 5 cm. Ja ieposto - tad par 10.
(Reply to this) (Thread)
man domāt, ka šādai frāzei var nebūt sakara ar visu to polkovnik pieminēto raudāšanu vai tipa tavo. paskatoties mazliet analītiski: ja tas ir, piem., ieraksts cibā (tev btw izdevies precīzi citēt manu postu), tad, manuprāt, jāņem vērā kaut kādi pusnoskaidroti net vides rakstības noteikumi. proti, ja autors būtu vēlējies piešķirt šai ziņai kādu noteiktu emocionālu konotāciju, viņš visdrīzāk būtu vai nu rakstiski nedaudz izvērties, lai skaidrotu savu attieksmi pret minēto faktu, vai lietojis (nezinu, kā to gudri sauc) smailijus, ar kuru palīdzību šajā rakstiskotajā mutiskai komunikācijai līdzīgajā verbālās saskarsmes paveidā tiek mēģināts aizstāt mīmiku un tādejādi piešķirt vienkāršiem izteikumiem papildus efektu, radīt emocionālo fonu vai kā tml. īsāk sakot, izteikums "vonnegūts miris" tik pliks un parasts, kā tas šeit stāv, pats par sevi nedod īsti pamatu domāt, ka autors būtu vēlējies paust da jebkādas emocijas. pausts reāli ir tikai kāds fakts, viss pārējais ir piedzejots katra paša prātiņā. līdz ar to (piedodiet, ja izlaižu kādu loģikas ķēdītes posmu) uzdot jautājumu, ko uzdod tu, teja, manuprāt nav pamata. ja šim izteikumam, tieši tādā formā, kā savā jautājumā tu to esi iekļāvusi, vispār ir kāda plašāka dimensija, tad tā visdrīzāk ir vērsta gluži citā virzienā - "šodien irākā nošauti xxx ASV karavīri" neext! "naftas cena cēlusies par xxx" neext! "ugunsgrēkā xxx gājusī bojā xxx pieaugušie un xxx bērni" neext! "izklaides jaunumi" neext! "84 gadu vecumā šodien miris amerikāņu rakstnieks kurts vonnegūts" neext! utt.
ar raudāšanu par cilvēkiem, ko sejā neesi redzējis, tam sakara nav itin nekāda.
ar raudāšanu par cilvēkiem, ko sejā neesi redzējis, tam sakara nav itin nekāda.
(Reply to this) (Thread)
bet, ja tev nav pilnīgi nekādas emocionālas attieksmes pret notikušo - ne ar plusu, ne ar mīnusu, tad kāpēc vispār kaut kas tāds ir jāpostē? (es, protams, mēru ar savu mēru, jo savā cibā ievietoju līdzīgus materiālus (tiesa, pārsvarā par dzīvajiem) un daru to AR ATTIEKSMI - vai nu man kāda viņu poza fotogrāfijā liekas raksturojoša, vai vienkārši aiz pārmērīgas mīlestības utt.) nē, nu es saprotu, ka var to darīt un jebkurš var ievietot tekstu par jebkuru cilvēku, dzīvu vai mirušu, tikai tas automātiski liek domāt par kaut kādām šo divu cilvēku - licēja un ieliktā - personiskajām attiecībām, un tur jau sākas visādas nianses, kas brīžiem var būt ļoti kaitinošas. es, piem., regulāri ievietoju savā blogā moriseja fotogrāfijas, bet man viņš nav pat tik svarīgs kā mūziķis, bet vairāk kā cilvēks, kas palīdzējis un palīdz dzīvot un nejusties uz šīs pasaules vienam un brīžiem ar savām pozām pasaka vairāk, nekā es ar saviem tekstiem. manā gadījumā tas ilgst jau desmitgadēm, tās jau ir pilnīgi privātas attiecības, bet kāpēc veselai varzai cilvēku pēkšņi parādījusies tāda negaidīta līdz šim neizpausta mīlestība pret vienu rakstnieku? nu tad mīliet viņu katru dienu, ne tikai viņa nāves dienā! pārņem tāda sajūta, ka tā ir nevis patiesa mīlestība vai līdzjūtība, bet vēlēšanās greznoties ar svešām spalvām vai pārlieka pašapziņa, it kā šie cilvēki būtu pastūmuši malā visus pārējos un grasītos pirmie pateikt to lielāko un svarīgāko bēru runu! dažreiz labāk ir aiz pietātes paklusēt, nevis rāpties zārkā, gulties blakus mironim un bļaut pilnā kaklā par to, cik žēl, ka viņš ir miris. tas jau tāpat bez visādām runām ir skaidrs. viena persona vispār cibā bija ierakstījusi, ka viņai dzīvoklī pēkšņi iedegusies gaisma tāpēc, ka mirušais vonnegūts, redz, ieradies pēc nāves apciemot savas fanes. it kā viņam šādā situācijā nebūtu nekā cita ko darīt, kā tikai vandīties pa kaut kādu latvijas špidrilku mājām un slēgāt iekšā ārā elektrību. absurds kaut kāds.
(Reply to this) (Parent)
tāpat kā kad viņš izslēdz elektrību uz 5 min, kad ir globāla kampaņa par valdības uzmanības pievēršanu globālai sasilšanai. Šajā gadījumā tas ir tikai īss piemiņas brīdis, solidaritātes mirklis tiem, kam šī personība ar saviem rakstiem ir kādā dzīves brīdī ietekmējusi viņa personību. Dzīvajiem dzīve un viņu sīkās gaitas turpinās. Es nekļūstu svarīgāks ejot uz bērēm. Es tikai izrādu cieņu. Viss. Es nekļūstu svarīgāks ejot uz vēlēšanām, audzinot bērnus, lasot grāmatas, fotogrāfējot tūrisma objektus un paužot attieksmi par lietām, kas tieši mani vai manus tuviniekus neskar. Nu nav viss ārišķības un izrādīšanās, kad status ceļas proporcionāli konteksta un konjunktūras izjūtai. Ticu arī absolūtām vērtībam. Un tās var būt arī ikdienišķi sīkumi. Pat nejaušas ziņas.
(Reply to this) (Thread)