atmiņas par domām

man domāt, ka šādai frāzei var nebūt sakara ar visu to polkovnik pieminēto raudāšanu vai tipa tavo. paskatoties mazliet analītiski: ja tas ir, piem., ieraksts cibā (tev btw izdevies precīzi citēt manu postu), tad, manuprāt, jāņem vērā kaut kādi pusnoskaidroti net vides rakstības noteikumi. proti, ja autors būtu vēlējies piešķirt šai ziņai kādu noteiktu emocionālu konotāciju, viņš visdrīzāk būtu vai nu rakstiski nedaudz izvērties, lai skaidrotu savu attieksmi pret minēto faktu, vai lietojis (nezinu, kā to gudri sauc) smailijus, ar kuru palīdzību šajā rakstiskotajā mutiskai komunikācijai līdzīgajā verbālās saskarsmes paveidā tiek mēģināts aizstāt mīmiku un tādejādi piešķirt vienkāršiem izteikumiem papildus efektu, radīt emocionālo fonu vai kā tml. īsāk sakot, izteikums "vonnegūts miris" tik pliks un parasts, kā tas šeit stāv, pats par sevi nedod īsti pamatu domāt, ka autors būtu vēlējies paust da jebkādas emocijas. pausts reāli ir tikai kāds fakts, viss pārējais ir piedzejots katra paša prātiņā. līdz ar to (piedodiet, ja izlaižu kādu loģikas ķēdītes posmu) uzdot jautājumu, ko uzdod tu, teja, manuprāt nav pamata. ja šim izteikumam, tieši tādā formā, kā savā jautājumā tu to esi iekļāvusi, vispār ir kāda plašāka dimensija, tad tā visdrīzāk ir vērsta gluži citā virzienā - "šodien irākā nošauti xxx ASV karavīri" neext! "naftas cena cēlusies par xxx" neext! "ugunsgrēkā xxx gājusī bojā xxx pieaugušie un xxx bērni" neext! "izklaides jaunumi" neext! "84 gadu vecumā šodien miris amerikāņu rakstnieks kurts vonnegūts" neext! utt.
ar raudāšanu par cilvēkiem, ko sejā neesi redzējis, tam sakara nav itin nekāda.

(Reply to this) (Thread)

bet, ja tev nav pilnīgi nekādas emocionālas attieksmes pret notikušo - ne ar plusu, ne ar mīnusu, tad kāpēc vispār kaut kas tāds ir jāpostē? (es, protams, mēru ar savu mēru, jo savā cibā ievietoju līdzīgus materiālus (tiesa, pārsvarā par dzīvajiem) un daru to AR ATTIEKSMI - vai nu man kāda viņu poza fotogrāfijā liekas raksturojoša, vai vienkārši aiz pārmērīgas mīlestības utt.) nē, nu es saprotu, ka var to darīt un jebkurš var ievietot tekstu par jebkuru cilvēku, dzīvu vai mirušu, tikai tas automātiski liek domāt par kaut kādām šo divu cilvēku - licēja un ieliktā - personiskajām attiecībām, un tur jau sākas visādas nianses, kas brīžiem var būt ļoti kaitinošas. es, piem., regulāri ievietoju savā blogā moriseja fotogrāfijas, bet man viņš nav pat tik svarīgs kā mūziķis, bet vairāk kā cilvēks, kas palīdzējis un palīdz dzīvot un nejusties uz šīs pasaules vienam un brīžiem ar savām pozām pasaka vairāk, nekā es ar saviem tekstiem. manā gadījumā tas ilgst jau desmitgadēm, tās jau ir pilnīgi privātas attiecības, bet kāpēc veselai varzai cilvēku pēkšņi parādījusies tāda negaidīta līdz šim neizpausta mīlestība pret vienu rakstnieku? nu tad mīliet viņu katru dienu, ne tikai viņa nāves dienā! pārņem tāda sajūta, ka tā ir nevis patiesa mīlestība vai līdzjūtība, bet vēlēšanās greznoties ar svešām spalvām vai pārlieka pašapziņa, it kā šie cilvēki būtu pastūmuši malā visus pārējos un grasītos pirmie pateikt to lielāko un svarīgāko bēru runu! dažreiz labāk ir aiz pietātes paklusēt, nevis rāpties zārkā, gulties blakus mironim un bļaut pilnā kaklā par to, cik žēl, ka viņš ir miris. tas jau tāpat bez visādām runām ir skaidrs. viena persona vispār cibā bija ierakstījusi, ka viņai dzīvoklī pēkšņi iedegusies gaisma tāpēc, ka mirušais vonnegūts, redz, ieradies pēc nāves apciemot savas fanes. it kā viņam šādā situācijā nebūtu nekā cita ko darīt, kā tikai vandīties pa kaut kādu latvijas špidrilku mājām un slēgāt iekšā ārā elektrību. absurds kaut kāds.

(Reply to this) (Parent)