atmiņas par domām

bet, ja tev nav pilnīgi nekādas emocionālas attieksmes pret notikušo - ne ar plusu, ne ar mīnusu, tad kāpēc vispār kaut kas tāds ir jāpostē? (es, protams, mēru ar savu mēru, jo savā cibā ievietoju līdzīgus materiālus (tiesa, pārsvarā par dzīvajiem) un daru to AR ATTIEKSMI - vai nu man kāda viņu poza fotogrāfijā liekas raksturojoša, vai vienkārši aiz pārmērīgas mīlestības utt.) nē, nu es saprotu, ka var to darīt un jebkurš var ievietot tekstu par jebkuru cilvēku, dzīvu vai mirušu, tikai tas automātiski liek domāt par kaut kādām šo divu cilvēku - licēja un ieliktā - personiskajām attiecībām, un tur jau sākas visādas nianses, kas brīžiem var būt ļoti kaitinošas. es, piem., regulāri ievietoju savā blogā moriseja fotogrāfijas, bet man viņš nav pat tik svarīgs kā mūziķis, bet vairāk kā cilvēks, kas palīdzējis un palīdz dzīvot un nejusties uz šīs pasaules vienam un brīžiem ar savām pozām pasaka vairāk, nekā es ar saviem tekstiem. manā gadījumā tas ilgst jau desmitgadēm, tās jau ir pilnīgi privātas attiecības, bet kāpēc veselai varzai cilvēku pēkšņi parādījusies tāda negaidīta līdz šim neizpausta mīlestība pret vienu rakstnieku? nu tad mīliet viņu katru dienu, ne tikai viņa nāves dienā! pārņem tāda sajūta, ka tā ir nevis patiesa mīlestība vai līdzjūtība, bet vēlēšanās greznoties ar svešām spalvām vai pārlieka pašapziņa, it kā šie cilvēki būtu pastūmuši malā visus pārējos un grasītos pirmie pateikt to lielāko un svarīgāko bēru runu! dažreiz labāk ir aiz pietātes paklusēt, nevis rāpties zārkā, gulties blakus mironim un bļaut pilnā kaklā par to, cik žēl, ka viņš ir miris. tas jau tāpat bez visādām runām ir skaidrs. viena persona vispār cibā bija ierakstījusi, ka viņai dzīvoklī pēkšņi iedegusies gaisma tāpēc, ka mirušais vonnegūts, redz, ieradies pēc nāves apciemot savas fanes. it kā viņam šādā situācijā nebūtu nekā cita ko darīt, kā tikai vandīties pa kaut kādu latvijas špidrilku mājām un slēgāt iekšā ārā elektrību. absurds kaut kāds.

(Reply to this) (Parent)