mīlu gan

Vakardienas sporta "eksperti" pārsteidza.

Nīderlande redz nespēlējot kā vajag. Interesanti kā viņiem ar šo sastāvu, kas nespēlē top Eiropas klubos vajadzētu spēlēt, principā jau spēlē atzīstami, gūst daudz vārtus un kamēr paši neizdomā atvest sev viņus, tikmēr viss ok.

Fjūrijs ar boksējot kaut kā ne tā un esot resns. Man kaut kā likās, ka viņš ir smagsvars, nevis fitnesa modele, kurš vēl nav zaudējis nevienu cīņu.

Šodienas labais darbiņš: izskaidroju 70-80 gadus jauniem cilvēkiem pimpīškrustiņu tā, ka viņi saprata un nīgri noburkšķēja "jā, nu mums jau parāda tikai to vienu un neko nepaskaidro, bet skaidrs, ka izstādē var saprast" :)

Par sievieti no Sietiņa zvaigznāja, kura darbojas, lai iepazītu Zemi un veicinātu civilizāciju sadarbību. (tulkojums)

Aneka: Es esmu 21 gadu veca sieviete, mērot Zemes cilvēku gados. Es esmu gara, 190 cm, un man ir sarkanīgi-blondi mati un zilas acis. Es piedzimu Tolekas pilsētā uz salas, kuru arī sauc Toleka. Tā arī ir vislielākā sala uz planētas Temera, kura ir pirmā planēta Taigetas- Sadīklejas (Tau-19/Tau-19B) saules sistēmā zvaigznājā, ko zināt kā Sietiņa zvaigznāju jeb starptautiskā nosaukumā Plejādes, M45. Plejādes ir zvaigžņu klasteris 440 gaismas gadu attālumā no Zemes, un, pretēji tam, ko saka Zemes zinātne, ir ideāli piemērots dzīvībai un attīstītām civilizācijām.

Toleka, vārds angļu valodā, kuru varu salikt no Plejādiešu skaņām un kas ir vistuvāk patiesajai tā izrunai, ir arī vislielākā pilsēta Taigetas saules sistēmā. Tā ir galvaspilsēta un zinātnes, rūpniecības, kultūras, varas, mākslas centrs.

Temera ir tropu klimata ūdens tipa planēta, tuvu Taigetai, saulei, kura ir ar mazāk intensīvu starojumu kā jūsējā. Uz Temeras ir gandrīz tādi paši laika apstākļi kā uz Zemes, tikai polos ir aukstāks, un tur ir arī ledāji. Uz Temeras nav kontinentu, bet ir ārkārtīgi daudz salu okeānos, un Tolekas sala ir vislielākā, aptuveni Jaunzēlandes lielumā.
Es uzaugu netālu no jūras, kur tikai neliels palmu mežs šķīra manu māju no okeāna. Jau agrā vecumā es vienmēr alku vairāk zināšanu un vēlējos apceļot un izpētīt citas vietas, it īpaši kosmosu. Kad nespēlējos ar draugiem, vai biju viena, pārsvarā, kad biju viena, es cītīgi lasīju visu, ko varēju atrast par dažādām tēmām. Pēc ilgas lasīšanas es pastaigājos gar jūru, pārliekot galvā visu, ko biju sapratusi.

No visām tēmām mani visvairāk ieinteresēja kosmosa izpēte, sazināšanās un sadarbošanās ar citām civilizācijām tālu no manējās, vienmēr ar dziļu pietāti piedomājot par viņu dzīvesveidu, viņu izskatu, viņu kosmiskajām zināšanām, un tad šādi papildinot pašas sapratni par visu, kas ir.
Temerā, manā mazajā mājiņā pie pludmales, es dzīvoju vienkāršu dzīvi. Kā civilizācija Plejādieši, ar attīstītām tehnoloģijām, spēju ceļot galaktikas līmenī jau ilgu laiku, ir ar tendenci atgriezties pie vienkāršām, ar rokām darinātām lietām un mākslas, atgriežoties pie senām vērtībām, kad tehnoloģijas bija instrumenti un kalpoja cilvēkiem, nevis padarīja viņu dzīvesveidu sarežģītāku un grūtāku. Šeit mēs varam nokopēt jebkuru objektu ar replikatora iekārtu sekunžu laikā, tāpēc ar roku darinātas lietas ir ārkārtīgi vērtīgas, jo tajās ir ielikta to radītāja apziņa un enerģija, un mēs to ļoti novērtējam.

Plejādēs par visu ir padomāts. Mēs nelietojam naudu, mums nav ekonomikas. Visu, kas Tev ir vajadzīgs, Tu dabū un vari brīvi paņemt vēl, jo ir pārpilnība un pilnība. Neviens neņem vairāk kā viņam vajadzīgs, jo visi saprot, ka par daudzu lietu turēšana padara Tevi atkarīgu no šīm lietām.
Nav jēgas ko krāt. Ja Tev būs par daudz pārtikas, tā sabojāsies. Ja par daudz mantu, jutīsies apkrauts un aizbarikādēts tajās. Mums nav pārapdzīvotības, enerģija ir tīra un par brīvu, pārsvarā tā nāk no Nulles punkta piramīdas tipa reaktoriem.

Mums, mūsu civilizācijā, ir daudz laika, jo visas fiziskās vajadzības ir nodrošinātas, un tāpēc ir arī vieglāk saglabāt mierīgu prātu, jo dzīve ir ļoti stabila. Šī situācija veicina dvēseles, saprāta, apziņas attīstību, kā arī kāri pēc zināšanām. Tavs radošais saprāts jūtas vislabāk, kad Tu brīnies, izpēti un vēlies uzzināt vēl un vēl.
Tāpēc man bija vēlme izpētīt, paplašināt savu redzējumu par pasauli, un 17 gadu vecumā es pievienojos lielam kosmosa kuģim, kura mērķis bija ierasties Zemes orbītā, lai Zemi izpētītu un dokumentētu šo augošo Zemes civilizāciju, ko mēs, Plejādieši, jau ilgu laiku bijām novērojuši.
Ceļā kuģis apstājās tikai Taigetiešu kolonijā uz planētas Sindriela, kura riņķo ap Aldebaranu, un tā atrodas tikai 65 gaismas gadu attālumā no Zemes. Tā bija pirmā reize, kad uzkāpu uz citas planētas, un tā bija ļoti atšķirīga no dzimtās Temeras.

Pēc manas fascinējošās pieturas Sindrielā es, visbeidzot, ierados Zemes orbītā 2016. gada maijā, un tad, pateicoties manai prasmei iemācīties valodas, es pievienojos darba grupai ar interesantu projektu – izvērtēt, cik Zemes iedzīvotāji ir gatavi kontaktam ar mums. Mūsu sākotnējais vēstījums bija “Sveiki! Mēs esam šeit, orbītā, mēs izskatāmies tāpat kā jūs, mūsu nolūki ir draudzīgi”. Šim mēs izmantojām cilvēku internetu.

Projektu diemžēl tā paša 2016.gada nogalē slēdza. Taču es turpināju pētīt Zemes kultūru, mācījos vēl Zemes valodas un palīdzēju citiem uz mūsu kuģa ar dažādiem uzdevumiem, ko spēju paveikt. 2018. gadā mani pievienoja komandai, kuras mērķis bija savākt visu informāciju par to, kas notiek uz Zemes. Šis uzdevums man deva skaidru un globālu sapratni par visu planētu. Tās dabu un vēsturi.

Kad Taigetiešu kosmosa kuģu flote devās mājup, atstājot tikai vienu kuģi, šis kuģis tika nozīmēts 2019. gadā, lai turpinātu vākt informāciju par Zemi. Mani nozīmēja par komandas vadītāju šim uzdevumam. Var teikt, ka mēs bijām un esam izlūkošanas aģentūra, kaut mūsu pamatuzdevums ir cits.
Visa informācija par notiekošo uz Zemes iet caur manām rokām, es to pārlasu un tad nododu tālāk. Daļu nosūtu uz mājām, uz Toleku. Rezultātā man ir plašs redzes loks, jo es sazinos ar dažādiem cilvēkiem un organizācijām uz Zemes.

Savā brīvajā laikā es mīlu dejot, vingrot, skriet, peldēt, cilāt svarus, kā arī braukt ar divriteni. Braukšanu ar divriteni es aizguvu no Zemes, un man tas ļoti patīk. Tik ļoti, ka kosmosa kuģī esmu radījusi mazu treku. Vingrošana dara mani veselu un laimīgu.

Es mīlu runāt ar saviem draugiem uz Zemes, daloties viņu dzīves notikumos un manējos interneta vidē. Es vēlos palīdzēt, dalīties ar Zemes iedzīvotājiem par mūsu, Plejādiešu vēsturi, par to, ka mēs vispār esam. Es pilnībā saprotu noliegšanas mentalitāti, kura ir lielākajai daļai cilvēku, jo mēdiji un valdības viņu prātu un apziņu cenšas kontrolēt. Mēdiji nekad neatklās, ka tā sauktās ārpus zemes civilizācijas eksistē, un vēl mazāk, ka tās izskatās tāpat kā cilvēki, jo tad viņu varai būtu beigas, jo atklātos viņu meli!
----------



Jautājumi Anekai no cilvēkiem, kas sadarbojas ar šo Plejādiešu projektu.

Jautājums: Kā Tu integrē savā ikdienas dzīvē šo informatīvo karu, kas notiek uz Zemes, un to, ka Tu veic ļoti palīdzošu darbu no Zemes orbītas cilvēces labā?
Aneka: Gan man, gan vēl dažiem uz kuģa klāja tā ir bijusi un ir ļoti intensīva pieredze, jo mēs esam sapratuši patiesības, kas skar mūs personīgi un kā kolektīvu. Mēs sapratām, ka Matrikss pastāv ne tikai uz Zemes, bet arī mēs esam Matriksa daļa. Mums teica, ka mēs piedalāmies cilvēku izglītošanā par Matriksa dabu, taču mums pašiem arī vēl jāmācās. Tāpēc pamosties par Matriksa dabu uz Zemes mēs varam mācīt, ja paši pamostamies par Matriksa dabu šeit (5D).

Tāpēc jā, tas ir bijis šoks, saprast, ka mēs arī tiekam kontrolēti, tāpat kā kontrolē cilvēkus uz Zemes. Atšķirīgi, bez naudas kontroles un ar vairāk iespējām, brīvībām, taču tik un tā ar apziņas rāmjiem, ko mums uzliek. Tie mums ir jāiepazīst un tad no tiem jātiek laukā, kas nav viegli.

Jautājums: kā ir būt sievietei no civilizācijas, kura ir ļoti emocionāla? Vai vari dalīties, kā tikt galā, kā atšķirt iedomātas emocijas, emocijas, kuras raksturo cilvēkus, un emocijas to tīrajā veidā?

Aneka: Ja uzskata, ka tīrās emocijas parādās bez nozīmēs, tad varu pateikt, ka visam ir nozīme. Gan laimei un priekam, kas parāda, ka dvēselei patīk un der tas, ko jūs darāt, gan negatīvajām emocijām, kuras parāda, ka ir lietas, ko jūsu būtība atsakās pieņemt pagaidām. Tāpēc es nedalu emocijas iracionālajās un racionālajās, tām visām ir jēga.
Nevairieties no emocijām, jo apspiestas emocijas vēlāk tāpat iznāks uz āru. Ir jāsaprot un jāizdzīvo visas emocijas, tiktāl, lai saprastu un apzinātos to cēloni, tās integrētu un pieņemtu, un pārkonfigurētu par ko pozitīvu. Atcerieties, ko jūs atgrūžat, tas paliek.

Tāpēc nenoliedziet savas sajūtas, bet vērojiet un jautājiet sev, kāpēc es šādi jūtos. Analizējiet sevi bez jautājumiem, vai tas ir labi vai slikti. Pieņemiet sevi pilnībā ar visām savām emocijām. Atcerieties, ka uz Zemes emocijas sistēma nicina un cenšas cilvēkiem iestāstīt, ka tās tikai traucē, kaut tās ir dvēseles pavadoņi. Tās ir jūsu kompass.
Un nekad neuzskatiet, ka loģika ir labāka vai augstāka par emocijām. Nemēģiniet tās abas balansēt, bet gan integrēt. Ar loģiku novērtēt emocijas, un ar emocijām novērtēt loģikas spriedumus. Abus vienlaicīgi, lai nonāktu pie secinājuma.

Vēl viena lieta ir, ka mēs bieži paši sarežģījam savu dzīvi. Atslēga ir vienkāršošana, it īpaši lietās, kuras mēs negribam darīt, bet kuras ir jādara.
Jautājums: Kā Tava pašsajūta ietekmē darbu ar cilvēci, un otrādi?

Aneka: Jā, viss, kas ar mani notiek, mani ļoti skarbi ietekmē. Ne tikai tas, ka cilvēki kopumā, un mani draugi uz Zemes, ar ko es sazinos, tiek pazemoti, bet arī tas, ka manis teiktais un mans darbs tiek pārprasts un izkropļots. Jā, tas mani pamatīgi ietekmē, kaut es vēlos dalīties no sirds ar visu informāciju, bet informācija tiek uztverta kā kaut kas pašsaprotams.

Tas mani ietekmē, kad cilvēki, pat ja tiem priekšā ir dati un fakti, izvēlas galvu bāzt smiltīs un neredzēt to, kas notiek. Izvēlas dzīvot konformismā. Es zinu, ka cilvēki ir noguruši un pārguruši no darba un izdzīvošanas, un nevēlas vēl vairāk emociju slodzes un stresa, bet cilvēki neredz, ka viņu pamošanās mērķis ir tieši samazināt viņu ciešanas! Tā kā, jā, man ir frustrācijas periodi, kuri noved pie depresijām, es to pieņemu.

Vēl viens svarīgs emocionāls faktors ir dzīvošana uz kuģa. Lai arī tas ir 1734 metrus garš, iekšā nevar dzīvot visās telpās, un ir sajūta, ka visa dzīve ir kā dzīvojot vienā mājā. Šī ir mākslīga un sterila vide, jo šis ir kosmosa kuģis. Mums ir parks, taču tas ir mazs. Mēs nezinām, cik vēl ilga būs šī misija, un tas arī ietekmē. Taču es tik un tā cenšos turpināt palīdzēt ar visu manu mīlestību, un tikai tiem, kuri to novērtē un ieklausās.

Es esmu Aneka no Temeras. Es saku sveiki jums! Es esmu šeit ar saviem ļaudīm. Mēs esam Taigetieši. Mani vislabākie vēlējumi un mīlestība jums no kosmosa kuģa Toleka TPT-001 (flagmaņa) Zemes zemā orbītā.

Avots- https://www.swaruu.org/transcripts/aneeka-of-temmer-why-did-she-arrive-to-earth-her-work-and-our-gratitude

Is Tolkien's Middle Earth supposed to be our world?

-Of course it is. Exhibit A is that Elrond lives to become agent Smith.

Man ir vēss pieskāriens. Tas ir mans galvenais raksturlielums; tas, kas mani definē. Kādam visa būtība ir tautībā, citam mātišķumā, vēl kādam sasniegumos, man - vēsā pieskārienā. Tāpēc toreiz mans sauciens patiesībā reizē bija arī atsauciens - atbalss ieplakā, kur tā atlec no klintīm atkal un atkal un skan un skan jau sazin cik ilgi, un nav zināms, no kurienes tas izskanēja pirmoreiz. Tāpēc es mūžam - lai vai cik akla tumsa un es pati vārga - sataustīšu diedziņu un kaut rāpus tam sekošu pielikt vēsu roku tur, kur kaist neremdināmas alkas pēc visa un nekā.

Lūk viss X faktors. Lūk patents. Tas nekas, ja jums nav vēsa pieskāriena. Varbūt jums to īsti nevajag, varbūt vajag, bet kaut kā tā kā trūkst vai ir par daudz. Varbūt jūs, piemēram, slīkstat acu krāsā un jums ir diezgan vienaldzīgas rokas un to temperatūra, bet komplekts jāņem tāds kāds ir. Varbūt jūsu "Baložu Pilnu Pagalmu" dziesma ir albuma "Skaties!" absolūti satriecošā tituldziesma, nevis trauksmainā "Apskauj mani". Ir taču 21. gadsimts. Radiet vēso pieskārienu mākslīgi. Sintezējiet, sekvencējiet, kalibrējiet. Iemontējiet alku sensoru, uzregulējiet to konkrētā alku veida uztveršanai, pieregulējiet pieskāriena intensitāti un temperatūru. Ielieciet plūdlīniju futrālī ar mirgojošām LED lampiņām. Ražojiet un vēsi pieskarieties uz nebēdu.

Sveiki!

Ja kādam/kādai ir info par skeitborda kultūru Latvijā šobrīd - cik un kādi ir skeitparki Latvijā telpās un ārā, kādi ir treneri, cik tas viss maksā, lūdzu info.

Man ir ideja organizēt skeitparka nometni bērniem vasarā, rakstīšu projektu.

Prozists: Mīlestība kā risinājums problēmām mani šausmīgi kretinē.
Es: <3

Spriežot pēc tā, cik ārprātīgi man neveicas ar Solitaire, man vajadzētu būt grandioziem panākumiem mīlā.
Bet baidos, ka patiesībā es vienkārši esmu neticami neuzmanīga un palaižu visas mirklīgās iespējas vējā.

also, uznāca aizkavējusies panika par vakardienu un ka es nemāku braukt, un ka varēsiet lasīt par mani kādā no tiem avāriju rakstiem.

Kaut kāda tāda sajūta, ka tikai vēl vairāk sarežģījot visu to mudžekli sevī iekšā, es varu izdarīt tā, lai āriņā viss ir skaisti; kaut kāda otrādā entropija

man te jautājumiņš: tātad ir kaut kāds ķipa zinātnisks teksts ar atsaucēm. tur ir rindkopa kuras daļa ir ar atsauci uz konkrētu autoru. un tad ir viens teikums, kas ir specifiska, bet vispārzināma informācija par konkrēto tēmu. vai tiešām man arī tādai pašsaprotamai lietai ir jāsameklē pamatojums zinātniskajā literatūrā?

gribēju rakstīt garāku ierakstu par iegurni un vīr./siev. iegurņa atšķirībām

bet tad atklāju, ka lietuviski iegurnis ir dubenkaulis

Aaaaaa
Teksta uzdevums: pagalmā skraida kaķi un cāļi. Cik pagalmā kaķu un cik cāļu, ja zināms ka kopā 10 galvas un 32 kājas
:D

Laimai tikko bija palikuši 19 gadi. Viņa grasījās pabeigt divpadsmito klasi. Eksāmenu komplekts bija izvēlēts. Decembra sākums. Plauktos viņas istabā glīti saliktas mapītes ar uzrakstiem “Matemātika”, “Latviešu valoda”, “Fizika” un citas. Katram priekšmetam.

Viņa juta, ka ir sakārtojusi savu ikdienu, taču trūkst kā jauna. Kā grandioza. Ziemas saulgriežu brīnuma novembrī. Vai kā noturīgāka par taureņiem vēderā un iemīlēšanās ķīmiju.

Viņa gribēja iegūt patiesu mieru. Lai ārējā pasaule tikai kā maigs vējš glāstītu viņas matus, bet iekšā viss notiktu pēc viņas prāta.

Viņa zināja, ka var sākt meditēt, taisīt jogas vingrojumus, var skriet gar jūru, var braukt brīvdienās uz Indiju, bet ar to visu šķita par maz.

Tā nu viņa vienu vakaru uz lapas sev priekšā uzrakstīja: “Es gribu iemācīties lidot!!!” un klāt piezīmēja feju. Ar skaistiem, rozīgiem spārniem, taču arī ar violeto un sarkano, un brūno. Tādu pieaugušu feju.

***

Nākamās dienas vakarā viņa jutās ļoti pacilāta, jo intuīcija teica, ka notiks kas ļoti labs. Un tā arī bija. Sapnī viņa sastapa sevis uzzīmēto feju, kura pačukstēja dažus teikumus viņai, lai iedrošinātu Laimu. Lidot var iemācīties. Mieru var iegūt. Taču sākumā jākļūst vieglai un pozitīvai.

Kāpēc pozitīvai? Jo, ja Tev ir pluss kā pozitronam, tad Tev ir, ko dot. Ja Tu gribi lidot, tad ir iemesls, uz kurieni Tu gribi doties pati vai aiznest ko. Lielā mīkla Laimai bija par to, kāpēc pozitrons, nevis protons, jo protonam arī ir + lādiņš. Taču feja nerunāja par ķīmiju, viņa runāja par to, ko nozīmēja būt vieglai.

Laima satikās sapņos ar feju vēl dažas reizes. Feja meiteni mudināja atsākt meditēšanas mēģinājumus, kaut tie bija mokoši. Aizver acis, ieelpo. Izelpo. Iztēlojies sevi no malas. Galvā nāca simtiem domu, taču uzmanību vērs uz to, kā izskaties no augšas pati savā istabā. Vēro sevi. Vēro, kā plaušas darbojas, kā krūškurvis cilājas, kā Tu elpo ar dziļo elpošanu, un vēders kustas elpojot. Tā katru dienu, trīs reizes dienā, sākumā par divām, trim minūtēm, tad līdz piecpadsmit minūtēm.

Tas viss bija tik nogurdinoši, šādi sevi disciplinēt, ka Laima pārtrauca apmeklēt dejošanas nodarbības, bet mājās meditēja un pēc tam gāja skriet. Elpo, izelpo, elpo mierīgi, elpo lēni, elpo dziļi. Vispār jau iemācīties elpot bija ļoti, ļoti sarežģīti. Tiktāl Laima saprata, ka stress elpošanu paātrina, bet atslābināšanās palēnina. Taču ar “lēnāk par ātri un saraustīti” bija par maz.


***

Šādi nedēļu ar sevi darbojusies, Laima sajuta, ka skolā viss rādās vēl vieglāks. Viņai bija sistēma ar kladītēm un mapītēm. Viņa rakstīja sev atgādnes pirms katra kontroldarba. Viņa mācījās interesantos priekšmetus padziļināti un garlaicīgajos ar visu rūpību dabūja 7, kas ir “tikai labi”.

Tātad, elpojot lēnāk, jau kaut kas palicis bija vieglāks. Viņas ikdiena. Tas Laimu motivēja likt klāt vēl 30 sekundes pie meditācijas.

Tomēr, tad viņa saprata, ka, tāpat kā funkcijai ir robeža, arī šādai darbībai pēc pāris mēnešiem var iestāties robeža. Viņa negribēja ne meditācijas simts cilvēku zālēs, ne jogu ar mūkiem, bet vienkāršu darba ļaužu efektivitātes celšanu, jo pirmie panākumi ar elpošanu jau bija.



Internetā, meklējot garīgās attīstības centrus un nodarbības, kā arī jogu un lekcijas, viņa mēģināja saprast, cik lielā mērā katrai organizācijai tas viss ir bizness. Ja kāda grupa solīja iemācīt nopelnīt lielu naudu dažu mēnešu laikā, tad skaidrs – bizness un reklāma. Ja kāda grupa prasīja par stundas meditāciju 30 eiro, turklāt zālē, kur bija pilns un nebija, ko elpot - bizness.

Viņa pētīja tos ģīmjus, kas šo visu piedāvāja, un saprata, ka vispār jau būtu absurdi no vecākiem prasīt lielāku naudu, kā tie bija gatavi dot pirms tam par dejošanu. Dejošanā viņi jau bija ieguldījuši daudz – tērpi, uzkodas pēc garajiem mēģinājumiem, līdzmaksājumi braucot uz skatēm citās Latvijas pilsētās un pat ārzemēs, summa bija vismaz ar pieciem cipariem kopš sākumskolas laikiem.

***

Tā viņa atrada grupu, kura solīja lekcijas, meditācijas un superspēju treniņus. Tas Laimu ieinteresēja, jo spēja lidot, visticamāk, skaitās superspēja.

Viņa aizgāja uz vienu nodarbību un ēšanas pauzē jautāja dāmai, kura izskatījās pēc grieķu dievietes ar latvietes seju, vai viņai var iemācīt lidot. Dāma izstāstīja, ka tas ir ļoti augsts līmenis, un uz Zemes šobrīd lido tikai daži. Viņi to dara tik ļoti slepeni, ka katram pašam jāsaprot, vai tas ir ticami, ka vispār šie daži lido.

Tad Laima pateica, ka viņai derētu jebkāda lidošana. Viņa tak saprot, ka ar saviem 45 kg viņa var iet lidot Aerodium atrakcijā.

Dāma atbildēja, ka tad tās lietas ir ļoti reālas. Termiņus un laiku solīt nevar, taču, ja ļoti grib, var sākt lidot jau dažos mēnešos vai gada laikā. Ir tādi gadījumi. Taču viss ir atkarīgs no nodoma tīrības. Kāpēc Tu gribi lidot, Laima?

Laima teica, ka sapnī feja viņu mudinot lidot līdzi, bet ir skaidrs, ka Laima ir par smagu. Bērnības traumas, kompleksi, mazvērtība, ego, skumjas, vilšanās, nožēla par neizmantotajām iespējām, kautrība, bailes – tas viss taču velk uz leju. Tik daudz Laima saprot pati.

Dāma teica, ka vajag mērķi, kur aizlidot. Ar procesu ir par maz. Laima teica, ka grib saprast, kāda ir sajūta, kad esi tik viegla kā pūka un vari ar domu spēku aizlidot visur. Dāma pasmaidīja un teica, ka ir labi, ja dzīvē ir laiks un iespējas par ko tādu domāt.

Viņa teica, ka grupā visi trenējas, un, ne jau, lai kļūtu supercilvēki, bet, lai sāktu izmantot to potenciālu, kas viņos jau vienmēr ir bijis, tikai viņi cilvēka dzīves laikā pieķēzījuši savu esību ar daudzām lietām, kas traucē.

Laimai patika dāma, kura bija ļoti draudzīga un laipna. Samaksa par lekcijām arī bija pieņemama. Tās gan varētu notikt biežāk, jo reizi mēnesī bija par maz, kad tas viss bija jauns, un gribējās katru dienu pajautāt kādu lietu vadītājiem. Plauktiņā parādījās mape “Lidošana” blakus mapēm par fiziku un ķīmiju.

Laima arī turpināja meditēt trīs reizes dienā, taču apstājās pie 15 minūtēm katru reizi. Vēl viņa gāja skriet stundu katru dienu un pierakstīja kladītē atziņas. Viena no vadītājām teica, ka skriešana (bez austiņām ausīs) arī ir meditācija.

***

Paralēli tam Laima mācījās skolā, kura pēkšņi bija sākusi šķist ļoti skaļa, brāzmaina un drudžaina. Steiga, burzma, kontroldarbu datumi, špikeri uz rokām, meiteņu tualetē pie spoguļa vienmēr aizņemts, zēnu ķircināšana, skolotāju joki, tas viss kā tāda jūra noplaka un kļuva Laimas apziņā par ezeru. Tas nenotika vienas nedēļas vai mēneša laikā, bet pavasarī, kad tuvojās eksāmeni, Laima jutās droša par saviem favorītpriekšmetiem, ka tajos būs vismaz 80-85%, taču viņu vairs nebaidīja sešnieki fizikā, viņu vairs neaizskāra zēnu piezīmes, ka viņa ir pārāk “pareiza”, pārāk “garlaicīga”, pārāk “izkritusi no laika”. Laima lasīja starpbrīdī grāmatu par kaiju Džonatanu Livingstonu un atradās savā prātā visas 20 minūtes, ko piedāvāja garais starpbrīdis.

***

Laima garīgās attīstības grupā iepazinās ar citiem jauniešiem. Daļai vecāki bija gadu desmitiem meditējuši, daļa ticēja konspirācijas teorijām, ka cilvēki dzīvo akvārijā, kurā mistiski spēki šad un tad nomaina ūdeni. Bija interesanti. Taču viena viņa šajā ceļā nebija.

Sapņos ik pa laikam parādījās feja un apjautājās, ko Laima ir jaunu uzzinājusi. Vadītājiem viņa varēja pajautāt jebko, tabu tēmu grupā praktiski nebija. Visi bija atvērti, labvēlīgi un draudzīgi.

Kad Laima pavasarī nokārtoja eksāmenus skolā, paredzētā satraukuma vietā viņa juta labi paveikta darba gandarījumu. Jūnijā par pirmo gadu grupā viņai izsniedza diplomu. Noslēguma meditācijā vadītāji viņai palīdzēja aizlidot uz mistisku kalnu pie vēl krāšņākiem skolotājiem.

Laima bija gandarīta un priecīga. Viņas dzīvē bija sācies uzplaukuma laiks. Viņa iegūs draugus gan grupā, gan studijās rudenī. Viņai bija tik daudz domu un jaunatklājumu! Viņa bija sākusi apzināti censties sevi no sirds mīlēt un cienīt visur un vienmēr. Viņa pārmetumus un mutiskus uzbrukumus sev nevis ignorēja, bet sevi bija sākusi aizstāvēt. Un dzīve apkārt strauji mainījās, jo mainījās Laima pati.

Jā, viņa aizvien neprata lidot. Taču jau bija uz skrejceļa.

ienācu cibā, izlasīju, ka Haralda Sīmaņa vairs nav, nevaru parakstīt, asaras gāžas tā, ka neredz monitoru
viņa mūzika mani izvilka no tumsas, bezcerības, depresijas, tā bija vienīgais gaismas stars kad burtiski stāvēju bezdibeņa malā un noenkuroja mani šajā esamības pusē, tā bija elpa kad elpot bija grūti un nebija spēka un tajās ciešanās, kas biju es ienesa nedaudz skaistuma un struktūras

reāli jāiet uz visiem koncertiem un izrādēm, kad un kur vien var un jānopērk arī viņiem puķes

šodien bija plāns aizvest sīkus uz bd un braukt uz augstskolas bibliotēku pabeigt vienu un uzbliezt skeletu citam rakstu darbam, jo vajag literatūru, bet vakar pēc sapulces bd uzleca t' un visu vakaru nogulēju kā valzirgs, šodien no rīta piecēlos pabļaut uz bērniem (mani slimošana ļoti samaitā). beidzot esmu augšāmcēlusies, vēders vairs nesāp, bet pēc kafijas ar pienu kkā nav labi, nedaudz šķebī
bet nu nekas, dzīvosim, jāizdara tie darbi, kas sāk svilt, siāmas trīne jau grupas darbā visus nervozi sāk dzenāt.

Es pēdējā laikā esmu diezgan daudz paturējis savu viedokli pie sevis, atkārtojot kā mantru mana šrinka frāzi - pieaudzis cilvēks ir tas, kurš zina, ko grib, un kā to panākt. ("Diezgan daudz", protams, vēl nenozīmē "visu".) Kāda jāga kaut ko teikt, ja tu nepadarīsi lietas labākas, vai pat drīzāk - viss ko tu panāksi, ir kādu sāpināsi. Pačīkstēt draugiem par to, kas tev sāp? Totāli, jā! Un paldies viņiem par iecietību un pacietību.

Un tagad dīvainā kārtā es piminēšu Rick and Morty. Jo jaunākajā epizodē ļoti daudzi ir saskatījuši to, kā terapija Rikam ir ļāvusi kļūt par labāku cilvēku, un viņš gandrīz ir noturējis šo stāju līdz galam. Nerunājot par to, ka man epizodes filānā fāze nelikās kā pāri stāvēšanas lieliskākā ilustrācija, man arī Rika "noraušanās" nelikās nekas nosodāms. Un tad man likās interesanti paskatīties ar šādām acīm uz sevi? Varbūt arī man terapija ir ļāvusi kļūt par labāku cilvēku šādā skatījumā? With all respect to my shrink, tā globāli visi šrinki jau maļ vienu un to pašu. Tik ļoti, ka tas pat kļūst par multeņu seriāla tropu. Un tomēr, kad šrinkam izdodas sasniegt tevi personīgi ar tiem visiem vispārīgajiem "kas ir ļaunākais, kas varētu notikt", tad varbūt ir sasniegts tas punkts, kas citiem no malas izskatās kā "redz kā viņš ir audzis".

Es nezinu. Varbūt mēģinot lavierēt starp spoileriem un sensa meikošanu, es neesmu sasniedzis nevienu no tiem. Bet šis likās kaut kāds īpatnējs breaking the fourth wall moments.