mīlu gan

Lavendera kādu laiciņu atpakaļ cibā uzdeva jautājumu, kaut ko apmēram no sērijas " ja tev 20 gadus atpakaļ būtu bijis šis dienas prāts, ko tu sev teiktu?"
Toreiz neko neiekomentēju, bet atbilde man pašai priekš sevis nesen atnāca, bezgala banāla - "atslābsti un izbaudi. Jo pienāks diena, kad rokās būs apkakājies zīdainis, no tualetes bļaus otrs (nezīdainis) - "mam, es pakakāju!", no virtuves skanēs - "kas šodien vakariņās?" un telefonā džinkstēs ziņas.

Tikai nepārprotiet - dzīve ar kakājošiem bērniem un izsalkušu dzīvesbiedru ir brīnišķīga, vienkārši tas bija tik stulbi savus brīvos gadus ciest bailēs, ka tā nekad nebūs, tā vietā, lai tos izbaudītu.

Draudzene aicina līdzi uz tikšanos ar kaut kādu vecīti, kuru psihoterapeiti ķipa pielūdz - īsti nesapratu, bet kaut kas uz to pusi - galu galā mēs dzeram vīnu vai tekilu, vai kas nu pa rokai un bezmērķīgi triecam, nevis apspriežam Jungu vai kā citādi runājam par darbiem. "Baigi jau nu mani interesē tavs aicinājums un sirdslieta," es viņai saku. Viņa māj ar galvu un turpina ar īsu vecīša aprakstu. Protams, ka iešu. Jāapskatās tak, kāpēc psihoterapeiti pielūdz Dr. Robertu.

sasodītā auss turpina nelāgi sāpēt... stipri negribās ārsta meklēt, es jau tur šogad biju.

iešu lasīt vien tālāk o.henriju
kāposti ar karaļiem nezaudē savu svaigumu arī pēc gadiem

Šodien bija brīvdiena, bet aizbraucu drusku pastrādāt. Cik labi, ka ir darbs!

Ja vīrietis ir uzticīgs vienai sievietei, viņš ir neuzticīgs visām pārējām. Tā kaut kā.

Kur mans Megrē???
Sagatavojos lieliskam kino vakaram, bet..skuju!

Manas personības skeptiskā puse ir pilnībā zaudējusi cerības šogad vēl piedzīvot vasaru (neviena dzeltena taureņa gaisā - kopš 2.aprīļa, neviena paša!), tomēr iekšējais bērns pēc inerces vēl vakaros aizmieg ar klusu lūgšanu par spīguļosaulīti. Pilnīgi iespējams, ka viss labais ar mani jau ir noticis - gan šajā gadā, gan šajā dzīvē, kaut ko no tā varbūt pat esmu pamanījusi un paldies pateikusi, ej nu sazini.
Nūģisko ikdienas purvu iekrāsoju ar mazām nevainīgām izpriecām - esmu bijusi ekskursijā Daugavgrīvas cietoksnī un Lielajos kapos, piemēram. Kapu ekskursijā bija labāks gids, stāstījums bija dzīvs un spilgts, visi nelaimīgie mīlētāji, zagļi, laupītāji un spoki dancāja ziedošo liepu pavēnī, bites zumēja un zaļa zāle elpoja. Labi bija. Daugavgrīvas gids ļoti centās, un rezultātā es apņēmos kaut ko vairāk palasīt par šo vietu, "par kuru kādreiz izliets tik ļoti, ļoti daudz dažādu karapulku asiņu". Nu vismaz zinu, kur tas atrodas, ellē, ratā, pie jūras, pie upes, Rīgas ziemeļgala jasmīniem neprātīgi smaržojot. Pie viena dabūju ieskatīties "Komētas" jezgā, izdzēru glāzi Valmiermuižas alus, pavēroju meistardarbnīcu būdiņas un paklausījos kaut kādas melnu šamaņu imitācijas, nospriedu, ka tīri jauks festivāls, manā jaunībā tādu gan nebija. Vai arī neatceros.
Vēl sanāca aiziet uz Aleksandrijas lasījumu pirmo lekciju Nacionālajā bibliotēkā - šoreiz par panarābisma dzimšanu no Eiropas romantisma gara, par arābu renesansi, par anglofono arābu literatūru un citiem robiem manā amatierorientālistiskajā izglītībā. Varen labi un pamācoši, turklāt solās būt regulāri, iesaku visiem.
Aizvakar savukārt apmeklēju triju Izraēlas koru koncertu Ebreju kopienas zālē. Muzikālais baudījums bija pieticīgs, antropoloģiskais vērojums - bagātīgs.
Citādi - dies tristes et miserabiles, kā E.Hofmanis rakstīja savā dienasgrāmatā laikos, kad kreditori vajāja, bet mīļākā bija laukos.
Sūtu apkārt CV, galvenokārt uz vietām, kurās noteikti negribēšu strādāt - ir mazliet mierinoši zināt, ka atteikums nesāpēs.

Prāta man nav pārāk daudz, tomēr no neprāta trūkuma ciešu vairāk.

Reizēm atceros aizgājušās vasaras, un sagribas kailai dejot uz bāra letes, vai vakarkleitā brist jūrā peldēties. Iespējams, būtu ar mieru arī vakarkleitā dejot un kaila peldēties, bet pat tas kaut kā nesanāk un nesanāk.

Bet jūs gan turieties, ja!

Prātojot par skapīšiem virtuvei, ir pierasts, ka blakus plītij parasti ieliek to izvelkamo plauktu visa apakšējā skapīša augstumā, kura augšējā plauktā glabā eļļu, citas pudeles, virtuves lāpstiņas u.c. , apakšējā plauktā - vēl kaut ko. Man virtuvē tāda nav bijusi, tāpēc nevaru iedomāties - vai ikdienā tas ir ērti? Ja augšā ir tas mehānisms, tad eļļas pudele ir jāņem no sāniem - Tas, manuprāt - jeb manās iedomās, nav diez ko ērti. Vai arī esmu redzējusi, ka apskšā tam plauktam glabā garšvielas, bet tad jau tur vispār ir jāpieliecas, kamēr tagad man tās garšvielas stāv tā ļoti pa rokai. Varbūt jūs varat pakomentēt man to šauro izvelkamo plauktu - ir jēga tādu likt virtuvē vai arī nē? Vai arī to ir jēga likt tikai tajā gadījumā, ja neko citu tajā vietā ielikt nevar (Bet varbūt tomēr šaura augsta atvilktne tomēr būtu labāka).

Labi, būs man arī jauns tags jāievieš.

K-x: ārā stāv čuvaks un ar automehānisku zemes placinātāju placina zemi. skaņa wtf.
VZ: Bļaģ, pagaidi, hasn’t the flat earth society gone too far already?

Garastāvoklis:: Reference error
Mūzika: Zrní / Následuj kojota - Live Acoustic Version

tikko izlasīju vistracinošāko YA PNR (es tagad zinu, ko tas nozīmē) triloģiju ever. pirmo grāmatu izlasīju pirms gadiem, tajā pat bija kaut kas smieklīgs un iekšējo 12gadnieci aizķerošs, tad nu šovasar nozagu internetos divas pārējās un metos lasīt.

āāāā! ja gribat pārvērsties par sieviešnīdējiem, lasiet obligāti. kas tām bābām galvā darās (resp, par ko viņas fantazē?)? kā raksta gūdrīdos:

Isobel whinged and whined non-stop and was all about saving Varen (the boy she dated for all of 5 minutes) from Lilith/the dreamworld, she didn't give a damn about her friends, family, or school. All that mattered was Varen, it was pathetic. Meanwhile Varen spent all his time either brooding or snarling or threatening to kill Isobel. Which somehow lead to Isobel begging Varen for forgiveness despite him trying to kill her and causing her all kinds of chaos and pain. She risked her life and mental state and did everything in her power to save him from all the trouble he caused himself and the ungrateful sod just threw in back in her face and twisted things to make everything her fault.

būtu smieklīgi, ja nebūtu tik sadzīviski.

Kad esi izdarījusi 200% dienā obligātā, nopirkusi veikalā našķus un vēl noķer saules strēli vasarīgi uzsilušā lodžijā.
Tad viss pārējais var pagaidīt :)

šodien mākoņu šovs virs Pļaviņām ir īpaši iespaidīgs

"Draugi, fiziskais treniņš Latvijā!
Ja Tev patīk ekstrēms dzīves veids un piedzīvojumi, tad aicinu pieteikties dalībai gulbju gredzenošanas ekspedīcijā. Brauciens ilgs 5 dienas pa Vidzemi un Kurzemi. Ekspedīcija sāksies 24. jūlijā. Gulēšana teltīs. Dienas laikā apmeklējam 3-6 dažādas vietas. Slapjums, dubļi, odi, dunduri un gulbji ir garantēti. Transports tiks nodrošināts, bet pārējais paliek Jūsu zinā." Pieteikties personiski pie gredzenu pavēlnieka.

Ieskatam Ingmāra Līdakas video par ekspedīciju vienā no Kurzemes dīķiem

Man ir dienas, kad man fiziski gribas atpūsties un slinkot - tā, ka vispār neko tādu baigi aktīvu nedarīt - labākajā gadījumā kārtot lēnā garā papīrus, fotogrāfijas datorā. Un šodien ir tā diena. Tā vietā, lai es no rīta lēktu laukā no gultas un ar kaujas saucieniem uz lūpām mestos pirkt biļeti uz laukiem, pirms tam vēl ieskrienot kādā lielveikalā, es esmu nogulējusi līdz desmitiem, tad ielikusi mazgāties veļu un man gribas vēl paplekstēt. :( Nu un vēl skapi vajadzētu sakārtot. Man sāk rasties aizdomas, ka es vispār uz laukiem aizbraukuši tikai rīt, nevis šovakar. :( Ak, es, slinkā ļudne. :( Man šitā parasti ir pirmajā brīvdienā pēc darba nedēļas, pirmajā atvaļinājuma dienā (šīs dienas gadījums), pirmajā dienā pēc kaut kāda lielāka darba pabeigšanas u.t.t. Reizēm es pat salsimstu pirmajā brīvajā dienā. Nevaru es sevi pieradināt pie kārtības un disciplīnas. :(

aizkulises palikušie sarunājās savā starpā un atvalstīja kolēģus.

...un vēl man ir sapūsta auss, sāp!

Who Is This Bitch, Anyway?

Trakie veči

Vispār interesanti sanāk. Biznisa presē tagad ir modē rakstīt opinion pieces par Generation Z (oi, jūs uzmanīgi ar tik dāsnu šķiešanos ar alfabētu, kā sauksit paaudzi pēc paaudzes Z?!), un doma ir tāda: viņi, edz, auguši krīzes apstākļos, kad naudiņas bijis maz, turklāt viņiem interneti ir rokas stiepiena attālumā, tādēļ viņi uzreiz redz cauri zīmolu bulšitam un uz zīmoliem nepavelkas.

Ha, pamanījāt, cik veikli še ir noslēpta pretruna? Lūk, še viņa ir: interneti rokas stiepiena attālumā. Lūk, lūk. Zīmolu nicinātāji paaudze Z jebkuŗā brīdī var izvilkt savu aifonu, uzgūglēt, tieši kādēļ tas zīmols ir slikts, un varbūt pat izsludināt feisbukā – atturieties no tā un tā zīmola, tas nav labs. Jūs domājat, ka tā ir nejaušība, ka tieši Apple, Gūgle un Feisbuks ir starp ejošākajiem mūsdienu zīmoliem? Salīdzinot ar Gūgli, Kokakola šķiet vien sājš burbuļūdens.

Neticiet pastāstiem par zīmolu nāvi, tās ir muļķības. Zīmoli mūsdienās ir spēcīgāki kā jebkad agrāk. Varbūt ne gluži tie zīmoli, kas agrāk bija spēcīgi, un varbūt ne tajos veidos, kā ir pierasts. Bet viņi ir spēcīgi, turklāt tur ir izaugsmes iespējas. Agrāk cilvēki zīmolus ēda, dzēra, vilka mugurā, ar zīmoliem brauca un varbūt ar zīmoliem izklaidējās. Protams, zīmoli arī tad vēlējās, lai patērētāji viņus mīlētu un ar viņiem identificētos, un cilvēki arī mīlēja un identificējās. Tomēr tagad zīmoloto jomu ir daudz vairāk un pat ir diezgan pagrūti atrast kādu, kas nav zīmolota.

Kā cilvēki mūsdienās meklē informāciju? "Bibliotēka" nav zīmols; Gūgle ir. Kā cilvēki dalās ar fotogrāfijām no ceļojuma? "Diapozitīvu vakars" nav zīmols; Instagrams ir. Kā cilvēki iepazīstas? "Zaļumballe" nav zīmols, Tinderis ir. "Lielisks bojeviks, ne acu atraut" nav zīmols, "Tāda un tāda supervaroņa filma" ir. "Televizors" nav zīmols, Netflix ir. Un tā uz priekšu.

Mūsdienu cilvēki ne tikai identificējas ar zīmoliem un ne tikai pieņem tos kā savus; viņa draudzējas caur zīmoliem, radoši izpaužas caur zīmoliem (paskatieties, cik bieži cilvēki instagramā liek heštegus #canoneos, #nikonshot vai #iphoneonly), viņiem ir sekss caur zīmoliem, bet pats galvenais – viņi cenšas piederēt grupai "tāda un tāda zīmola patērētājs" (sk. "Zvaigžņu kaŗu" cienītāju subkultūru vai rindas pēc aifoniem.)

Sajūtiet atšķirību. Nevis zīmols cenšas uzķert to, kas ir aktuāls un tam pielāgoties – nē, patērētāji ar atvērtām mutēm stāv un gaida, ko tādu izcilu zīmols viņiem pateiks. Zīmols neseko; zīmols vada. Ar zīmolu identificējas nevis tāpēc, ka patērētāja vērtības sakrīt ar zīmola vērtībām, bet gan tāpēc, ka patērētājs cer, ka kaut daļiņa zīmola spozmes uzspīdēs arī viņam. Atcerieties, kādu laiku katrs tūtiņdreijers (vai tūtiņdreiers?) savās nevienam nevajadzīgajās loterijās piedāvāja laimēt aifonu? Lūk, izcils piemērs mēģinājumam piesavināties spozmi.

Pat ja zīmols neskaitās stilīgs, bet vienkārši utilitārs – nu ko. Tas varbūt nav tik kruta kā būt stilīgam, bet arī tas nav slikti. Gaiss arī neskaitās kaut kas nenormāli stilīgs (lai gan es esmu pilnīgi pārliecināts, ka pēc zīmolota ūdens kaut kādā brīdī uzradīsies zīmolots gaiss; pagaidiet vien, kad Īlons mūs aizvedīs uz Marsu.) Svarīgi ir panākt, lai cilvēki arvien lielāku daļu savas dzīves dzīvotu ar zīmolu starpniecību.

Un še mēs nonākam pie galvenās mūsdienu zīmolu iezīmes. Triks ir tāds, ka [veiksmīgie -- red. piez.] zīmoli vairs nav produkti un cilvēki nav patērētāji. Ir otrādi: tu esi produkts, un zīmols tevi patērē. Zīmolam vairs nevajag vienkārši pircējus, zīmolam vajag savus cilvēkus, lietotājus, ja es būtu kreisāk noskaņots, es teiktu dzimtcilvēkus. Viņi pat bieži necenšas neko pārdot, jo patlaban kaujas sauklis ir "savāksim lietotājus". Viņi cenšas nopirkt tevi, nevis tev kaut ko pārdot.

Pasaule mainās, kas pats par sevi nav nekas neparasts, tomēr tagad viņa mainās ļoti būtiski. Digitālizācija nav tikai kaut kas tāds, ar ko sastopas tie dīvainīši, kas joprojām lieto analogos datu nesējus vai pastiprināti interesējas par Andŗa Šķēles politbiznesa darījumiem. Arvien vairāk un vairāk cilvēku dzīves jomu tiek digitālizētas, un tie digitālizētāji neizbēgami grib tām jomām uzlikt savu zīmolu. Nevis vienkārši "parādi savas bildītes citiem digitāli", bet gan "parādi savas bildītes tieši šajā digitālaja platformā".

Tieši tādēļ zīmoli tagad tik ļoti cenšas, lai iegūtu pēc iespējas lielāku tirgus daļu cilvēku dzīvē. Viņi sev vāc nevis vienkārši lietotājus; viņi vāc sev produktu portfeli, kas nodrošinās viņu izaugsmi ilgtermiņā. Viņi negrib tavu naudu, viņi grib tavu dzīvi vai vismaz kaut kādas noteiktas tavas dzīves jomas. Beigu beigās viņi grib būt tie, kas jaunajā, digitālajā pasaulē pārvalda noteiktas cilvēku digitālizētās dzīves jomas. Feisbuks grib būt digitālā draudzība, Tinderis grib būt digitālie randiņi, Instagrams grib būt digitālā zīmēšanās.

Viņi savu naudiņu liek uz to, ka ne-digitālā dzīve pēc kāda laika būs apmēram tas pats, kas plates vai fotofilmas mūsdienās (tas ir, pastāv un pat aug, bet pārliecinoši ir tikai un vienīgi nelielas, lai gan skaļas, nišas produkts). Tātad ar laiku izzudīs tas apzīmētājs "digitālais", gluži kā mūsdienās vairs neviens nesaka "digitālā fotogrāfija". Digitālais ir pēc noklusējuma; tagad īpaši izceļ "filmas fotogrāfiju".

Un, kad mēs nodzēšam "digitāls", paliek pāri "Feisbuks grib būt draudzība, Tinderis grib būt randiņi, Instagrams grib būt zīmēšanās." Nevis digitālā draudzība, bet gan vienkārši draudzība pēc noklusējuma ir Feisbuks. Ne-Feisbuka draudzība, lūk, tas ir tas, ko turpmāk vajadzēs izcelt.

Tā ka neuztraucieties, zīmolveži, Paaudze Z zīmolus neatmetīs, gluži otrādi. Paaudze Z būs tie, kas dzīvos zīmolotu dzīvi. Drīzāk uztraucieties par to, vai jūsu zīmoli viņai joprojām būs svarīgi.

Man te tāda apcere - nez kāds no klātesošajiem ir gājis Burdas šūšanas kursos, ir vērts laiku un naudu tērēt?
Varbūt kur citur labāks piedāvājums? Gribētos iemācīties mēteli uzšūt....