Journal    Friends    Archive    User Info    memories
  Tātad:: Jauns | FriendsofFriends | Visi |
Tēmturi:: kino | ēst |

mīlu gan


shelly
19. Apr 2024 10:59

Šorīt pie paša darbiņa auto uzbrauca elektriskajam skrejritenim. Luksoforā nupat bija iededzies sarkanais (abiem), ātrums arī noteikti pārsniedza atļautos km (arī abiem). Skrejritenis zem riteņiem, pusaudzis, kas bija pie tā stūres - vismaz man likās tāds pavisam jauns un maziņš - vispirms uz kapota, tad uz ielas. Un var teikt, ko grib par skrejriteņiem un to braucējiem, bet man viņa šausmīgi žēl. Un es ļoti, ļoti ceru, ka viņam viss būs kārtībā.

6 raksta - ir doma


black_data
19. Apr 2024 08:20

Pēdējā laikā es to daru reti, bet reizēm es mēdzu gulēt drēbēs. Tur ir kaut kāda īpatnēja drošības sajūta. Šķiet, ka pēdējo reizi drēbēs es gulēju tad, kad biju pamodies naktī, un nevarēju vairs aizmigt. Tad es aizgāju pasēdēt uz dīvāna, pabakstīt datoru, un tad aizmigu vēl uz dažām stundām. Bet šī gulēšana drēbēs saistās arī ar depresīvām epizodēm, kad tu vienkārši gribi izslēgt sevi no pasaules. Drēbes tad kļūst kā drošs skafandrs, kad tu bezmērķīgi dreifē cauri stindzinošajam un bezgalīgajam vakumam.

Kāpēc es to atcerējos? Jo reizēm ir jāuzvelk drēbes, ja pie mums kāds paliek pa nakti. Kaut kā laikam ir pieņemts tomēr nestaigāt apkārt plikam. Un šonakt, pamostoties no sapņa, un ejot uz tualeti, cerot, ka tas palīdzēs atkal aizmigt, nācās apģērbties, un un sekundi apsvērt domu neģērbties nost. Tā bija ļoti racionāla doma, kurai emocionāli gribējās pretoties. Tas otrs ķermenis gultā ir ļoti mierinošs un pievelkošs, un drēbes ir diezgan kaitinošs šķērslis. Ar gulēšanu drēbēs gan būs jāsamierinās telšu sezonā, jo... mērenā klimata vasaras, bet tas būs drusku citādāk.

Bet tātad, cilvēks ir tāds dzīvnieks, kam patīk gulēt čupiņās, un tas viņam sniedz mieru. Es zinu visus stāstus par to, ka dažiem cilvēkiem ir grūtības pagulēt, ja gultā ir kāds cits. So many people, so many times. Bet tad kad šie vientuļie gulētāji tevi sāk grūst ārā no gultas, jo tu visu laiku mūc, jo tev ir karsti, vai aizmieg tev uz pleca, kamēr tu vēl baksti telefonu, nākas secināt, ka mēs visi esam tādi dzīvnieki, kam patīk būt čupiņās. Mēs visi piedzīvojam dzīves posmus, kad mēs ejam gulēt drēbēs, iespējams pat guļam belnžot griestos, vai kā citādi esam neirotiski nervu kamoliņi, bet arī tad mums tomēr gribās apkampt to pūkaino un silto lāci vai spilvenu, lai sajustu mieru.

Bet tad vēl no trešās puses, ja reiz cilvēkiem patīk gulēt čupiņās, kāpēc mēs aprobežojamies ar to vienu ķermeni sev blakus? Drošvien daudzi kādreiz ir dalījuši istabu ar brāli vai māsu. Izjutuši diskomfortu, paliekot hostelī ar citiem svešiniekiem. Izjutuši aizraujošu uztraukumu, guļot vienā kolektīvā teltī ar draugiem kādā ceļojumā vai festivālā. Scenāriji ir dažādi, bet es tā ar grūtībām spēju iztēloties scenāriju, kur guļot gultā, piemēram, vēl ar diviem cilvēkiem, varētu piedzīvot casual mieru un labu miegu. Lai gan es zinu dažus cilvēkus, kas jau gadiem sevi pozicionē kā poliamorus, es tiešām nesaprotu šos psihes mehānismus. To be honest - es ar viņiem par šo arī neesmu runājis. Un jā, es te no attiecībām ar otra cilvēka ķermeni veidoju priekšstatus par emocionālo tuvību. Un es pieņemu aizraušanos, iekāri, interesi par citiem cilvēkiem, esot attiecībās, bet es neuzskatu, ka tas obligāti nozīmē spēju veidot partnerattiecības ar vairākiem cilvēkiem. Tai pat laikā mani arī kretinē laukā, ka monogāmija a.k.a. ekskluzīvas attiecības ir jāuztver kā pašsaprotama lieta. Ir tomēr jāpasaka un jāvienojas, ka mēs te tagad būsim monogāmās attiecībās. Un ne tikai tāpēc, lai pēc tam nebūtu nevajadzīgu pārmetumu un pārpratumu, bet arī lai signalizētu otram - I think this shit is for real. Es joprojām atļaušos neticēt tradicionālai laulības institūcijai, pat ja kādreiz es izmantošu partnerattiecību tiesisko regulējumu, bet šīs vienošanās ir vajadzīgas - bez lieciniekiem, bez maģiskiem rituāliem, bez nolemtības sajūtas, ka tu nedrīksti kādreiz domāt un just citādāk. Bet akal jau, citi cilvēki un citi ķermeņi ir kaut kas cits. Tas var būt kaut kas mirklīgs, varbūt pat neaizmirstams, varbūt aizmirstams, varbūt kāds, ar kuru tu pēc tam uzturi ilgas un draudzīgas attiecības. Bet tad kad tu zaudē to vienu ķermeni sev blakus, pret kuru tu iespējams jau kādu laiku pat neesi izjutis iekāri, tas ir iespaidīgs pārdzīvojums. Es nezinu, kā ir citiem, bet man ir sajūta, ka cilvēkam emocionāli ir tikai viens bijušais. Jā, tur apkārt var dreifēt vairāki citi bijušie, varbūt tu pat ar viņiem vari uzturēt draudzības attiecības, vai varbūt pat neciest un necienīt viņus, bet ir tikai viens bijušais who matters. Un tajā es balstu savu pārliecību, ka var būt tikai viens esošais. The rest is just people you like or don't.

In unrelated news - according to Wikipedia, susurus mēdz saukt arī par miega pelēm. Ir grūti par to nedomāt, ziemā guļot zem segas. It makes total sense.

ir doma


black_data
18. Apr 2024 19:14

Starp citu, pirms dažām dienām noskatījos Vaildera cīņu Emirātos uz Ziemassvētkiem. The tall skinny guy who shittalks a lot. Kādreizējais neuzveicamais čempions zaudēja, nepieliekot pārāk lielas pūles tam, lai uzvarētu. Daļēji tas ir viņa stils, bet nu grandiozi zaudēja pēc punktiem. Un ja citādi viņš būtu stāstījis, ka viņam kurpes spieda, vai kādi citādi ārēji apstākļi traucēja gūt visu gaidīto un prognozēto uzvaru, tad viņš bija diezgan zen par šo zaudējumu. Tad sekoja too much information par to, ka viņam viss ir labi, naudiņa iekrāta, pats ar sevi mierā, un viss ko viņš tagad vēlas ir doties mājās svinēt meitas dzimšanas dienu. Un tā starp citu pieminēja, ka viņš ir bijis uz Ajevaskas ceremoniju, un tagad pasaule ir mīlestība. Kaut kas tiem bokseriem ir ar to psihedēliju. Taisons arī bīda kaut kādu adžendu par citām brīnumzālēm. Jūtjūbē ir kaut kāds Vice sižets par to vielu, kas Amsterdamā, šķiet, šobrīd ir legāla, vismaz jaunākā tās versija.

Anyway, es neesmu drošs, ka es baigi iespringtu braukt uz kaut kādiem džungļiem pie šamaņiem, bet konceptuāli es labprāt izmēģinātu Ajavasku. Tie stāsti par jocīgajām dzirām, dīvainajiem rituāliem un vemšanu ir pabriesmīgi, bet visi stāsti no cilvēkiem, kas šo ir izgājuši, ir diezgan pozitīvi, ja neteikt sajūsmas pilni. Es nedomāju, ka šī pieredze mainītu visu manu dzīvi, tā jau tāpat ir gana mainījusies, bet man kļūst interesanti. Ir, protams, tā īsā DMT versija, kuras nosaukumu es neatceros. Reporti par to arī ir jūsmīgi, lai cik biedējoši tas no malas neizskatītos. Tur vismaz nav jābrauc akurāt uz otru pasaules malu.

ir doma


chimera
18. Apr 2024 12:34

https://georiga.eu/iesaisties/aptauja-riga-dzivojosajiem-par-paradumiem-un-laika-pavadisanas-iespejam-vakaros-un-naktis/

laba aptauja

2 raksta - ir doma


black_data
18. Apr 2024 12:10

Cepties par sūdu laikam ir kaut kāda cilvēka psihes pamatvajadzība. Es biju dzirdējis šo apzīmējumu, bet beidzot iegūglēju, kas īsti ir "baltā galdauta svētki", jo apparently par to ir kipiš. Ja kādam ir tik daudz laika uz rokām, mums šobrīd aktualitātēs, piemēram, ir Lucavsala ar savu stadionu. Absolūti legit un neizsmeļams resurss priekš righteous anger. Pieslēdzas kādai Rīgas domes sēdes tiešraidei. It's fun, I promise.

3 raksta - ir doma


black_data
18. Apr 2024 11:11 Fontaines D.C. - Starburster

https://www.youtube.com/watch?v=KHocVRUlvkk

ir doma


inese_tk
18. Apr 2024 10:33 aprīlis

ja par garoziņām jaunajā darbā - outlook vide ir kaut kas neticami neērts, stīvs un tizls. es ļoti daudz laika pavadu vienkārši čakarējoties ar sīkumiem, ar kuriem googles vidē nebija nekādu problēmu.

1 raksta - ir doma


virginia_rabbit
17. Apr 2024 19:07

"Laime ir tiekšanās, stāvoklis, ko ne vienmēr var aprakstīt vārdos. Tomēr daudzi piekritīs, ka iekšējais apmierinājums un dzīvesprieks bieži vien atspoguļojas cilvēka izskatā. Interesanti, ka modes un stila pasaulē ir tādi apģērba gabali, kas, šķiet, spēj runāt par cilvēka garīgo stāvokli. Par vienu no šādiem nelaimes simboliem var saukt “jaciņu”.

Nelaimīgas sievietes vienmēr valkā šo garderobes priekšmetu, uzskata ezoteriķi, un stilisti viņiem piebalso.

Laimīgas un pašpārliecinātas sievietes savā garderobē izvēlas dažādus apģērba elementus: puloverus, blūzes, kleitas."

9 raksta - ir doma


inese_tk
17. Apr 2024 17:20 aprīlis

tikko runāju pa telefonu ar Linarda Laicena mazmeitu. viņas numuru dabūju netīšām uzrakstot e-pastu bibliotēkas direktoram. kad sapratu, ka esmu nejauši iekopējusi viņa e-pasta adresi un nosūtījusi jautājumu viņam - sakautrējos un aizsūtīju ziņas dažiem citiem, kas šķita piemērotāki atbildētāji (no bibliogrāfijas nodaļas, kur viņa strādāja). bet man atbildēja tikai direktors.
viņa izrādās joprojām iet pie Otto un Alīnas uz kapiem. reti, bet iet. un izrādās Teodora Zaļkalna skulptūra Alīna Grīnberga tiešām ir tā pati mana Alīna. es biju manījusi, ka tāda eksistē, bet nebiju pievērsusi uzmanību, jo man likās, ka gan jau vienkārši vārdu sakritība un tā ir cita Alīna. labāku bildi nesanāk atrast, bet lūk.
sarunājām vēl sazvanīties un varbūt satikties. viņa padomāšot vai ir ko man teikt. un aizrādīja, ka nevajag lietot vārdu "čakarēties". viņai taisnība, protams.

p.s. vispār pirmais viņas jautājums man pēc tam, kad biju stādījusies priekšā - vai es esmu bijusi sakopt Grīnbergu kapus.

Mūzika: Valmiermuižas alus vēstniecība Briāna ielā

ir doma


f
17. Apr 2024 16:50 #pateicības

zili brīnumi, bet esmu notrāpījusi starp tiem retajiem, kam ar pienākušajām 1. aprīļa bezjoku vilcienu biļešu izmaiņām, ir sanācis ietaupījums. 

bet par to gan lielākais paldies kasierei, kura, uzklausījusi manu maršrutu un visas pārsēšanās, izsita man četrus čekus un apgaismoja, ka visizdevīgāk sanāk nopirkt divas biļetes uz elektrisko vilcienu, un divas "piemaksas par ātrumu" (lieku pēdiņās, bet tā tās sauc) biļetes, kas nosegs manus braucienus ne-elektriskajos vilcienos. satiksmes dievi, paldies jums arī, citādi es jau biju paspējusi sabēdāties.

4 raksta - ir doma


honeybee
17. Apr 2024 16:20

Rubrikā "drukas kļūdas, ko pat negribas labot": "novērtēt īkstu māslu"

5 raksta - ir doma


vilibaldis
17. Apr 2024 09:44

Man ir pilnīgi tups jautājums.
Vai tad apse un papele ir viens un tas pats? Ja meklēju papeles latīnisko nosaukumu man google met ārā apsi parasto....

29 raksta - ir doma


inese_tk
16. Apr 2024 22:48 aprīlis

vispār ironiski. Otto Grīnbergs tusēja ar Frici Galenieku, viņus, piemēram, abus apcietināja 1928. gadā pēc mega mītiņa cirkā. bet Mārtiņš Galenieks mani pirms daudzpadsmit gadiem veda eksursijā pa Pētera Māldera vietām Londonā (neko nezinot par to, ka Otto un Fricis - mūsu vecvectēvi, ir bijuši pazīstami + mūsu ģimenes nav nekā draudzīgas vai saistītas. mēs iepazināmies kaut kādā drausmīgā dzeršanā pie Uldīša).

p.s. sorry [info]basta - grāmatu vēl neesmu izlasījusi.

ir doma


black_data
16. Apr 2024 22:54 Kino: Anatomy of a Fall

Ok, es zināju, ka es eju uz filmu, kur "viss ir slikti", bet šis negaidīti trāpīja pārāk daudzās vietās vienlaicīgi. Tā ka bez piecām minūtēm varētu šo pieredzi apspriest ar terapeitu.

Tags:

4 raksta - ir doma


black_data
16. Apr 2024 14:54

Vakar vakarā man pajautāja, vai es šodien iešu uz treniņu. Kontekstam - es svētdienas vakaru pavadīju traumās. Vakar saņēmu gala, gala lēmumu*, ka nekas lauzts man nav. Man jau šķita, ka es esmu drusku nomierinājies, un mēdzu neskriet uz treniņu akurāt ar kruķiem, bet var jau būt, ka tas ir pašapmāns, un visas manas rīcības apkārtējiem joprojām liek domāt citādāk. No trešās puses, ja jau mani mēdz saukāt par borderkolliju**, nevajadzētu būt pamatam domāt, ka kaut kas ir būtiski mainījies.

* Izrādās traumu dežūrārsta slēdziens var tikt pārbaudīts kaut kur centralizēti, un tad ir jāiet uz datamed.lv skatīties gala, gala lēmums.

** Ir mēmes par to, ka borderkolliju loģika lauztas kāja gadījumā ir - it's ok, I'll run it off.

Tags:

1 raksta - ir doma


inese_tk
16. Apr 2024 14:29 aprīlis

malkas šķūnī mētājas vāveres astes gals un zebiekstes vai seska kaka

ir doma


black_data
16. Apr 2024 10:45

Kad tikko parādījās iniciatīva taisīt kvalitatīvus latviešu seriālus, pieņemot, ka ir zināma korelācija starp kvalitāti un finansējumu, man tā šķita lieliska doma. Tagad šķirstot IR, kas ir medijs, kas ir pelnījis atsevišķu stāstu, pamanīju recenziju par kārtējo seriālu. Es ar mainīgām sekmēm spēju izsekot Spriņģes "seriāliem", bet ar latviešu kultūra patērēšanu man iet diezgan slikti, un seriāli noteikti ir pirmie, kas nonāk saraksta lejasdaļā.

Mana pirmā problēma būtu platforma, kurā viņus skatīties. Es varbūt neesmu tipisks vidējais latvietis, bet iespējams arī esmu, bet es pat par Netfliksu nemaksāju, par kaut kādiem vietējiem strīminga servisiem nemaz nerunāsim. Seriāli ķinī? You must be joking, right? Es te knapi spēju noskatīties visas pilnmetrāžas filmas, ko ķinī rāda, un es mūsu mājsaimniecībā vēl esmu tas, kurš iet uz kino. Es nestaigāju pa krogiem, es neeju uz visiem koncertiem pēc kārtas, un teorētiski man ir gana daudz brīvu vakaru, bet kaut kā ar visu to divas filmas nedēļā ir teju maksimums ko es no sevis varu izspiest, ja vien tas nav kaut kāds Riga IFF.

Par seriālu saturu laikam būtu pat lieki runāt, ja es neko no tā neesmu redzējis. Un šis arī nav tāds twitter hot take, tikai mani individuālo novērojumi un preferences. Gan jau globāli viss ir labi un pareizi, un es noteikti priecājos par jaunajiem likumprojektiem, kas ļaus piesaistīt papildus finansējumu no strīmingu platformām.

Tags:

ir doma


virginia_rabbit
16. Apr 2024 07:31

https://satori.lv/article/kapec-mes-esam-parsteigti

Tags:

ir doma


inese_tk
16. Apr 2024 00:00 aprīlis

oh my, arī dramaturgs. es laikam ceru, ka tā luga ir neglābjami zudusi un man nekad nebūs iespēja to lasīt.

Tāpēc diskusijās aicinājām rakstīt lugas pašus strādnieku jauniešus un revolucionāros studentus. No viņu vidus arī radās jauni dramaturgi, kuri deva vērtīgus darbus mūsu repertuāram. Viens no pirmajiem šāda veida darbiem bija O. Grīnberga sarakstītais «Ķēniņš—Jēriņi», ko viņš nodeva mūsu dramatiskajai sekcijai 1926. gada rudenī. Tas bija viens no tiem darbiem, kas visilgāk (šķiet, vairāk nekā piecus gadus) nepārtraukti palika mūsu teātra repertuārā. Šajā darbā bija pamatīgi atmaskota buržuāziskās republikas šķiriskā būtība un tās pērkamie līderi. Lugas autors O. Grīnbergs bija tolaik plaši pazīstams revolucionārās strādniecības darbinieks — lielisks orators un revolucionārs preses darbinieks. Pavisam jauns viņš parādījās mūsu vidū un kļuva pazīstams ne vien Rīgā, bet arī citās Latvijas pilsētās un laukos.
/Atskatoties uz dzīvi. DIVDESMIT ASTOTAIS STĀSTS. MINNA ZĪDERMANE. Padomju Jaunatne Nr.210 (25.10.1967.)/

1 raksta - ir doma


inese_tk
15. Apr 2024 22:56 aprīlis

Strādāju līdz vēlam vakaram redakcijā, mājās bija Paula ar sievasmāti, iebraukušu no laukiem. Pie ārdurvīm no virtuves puses atskanēja zvans.
„Kas tur?" „Šeit Marija Leiko!”
Varam iedomāties sieviešu pārsteigumu, dzirdot aiz durvīm slavenās aktrises balsi, kas neilgi atpakaļ bija ieradusies no ārzemēm. Leiko kopš 1905. gada revolūcijas laikiem dzīvoja un darbojās Vācijā, izvirzījās un izcēlās kā ekspresionistiska aktrise un arī filmu māksliniece pirmajā (mēmajā) posmā. Tika redzēta arī uz Rīgas ekrāniem. Vēlāk ar lieliem panākumiem viesojās Nacionālajā un Dailes teātrī, arī provincē.
Kopš 1933. gada ārzemniece vāciešiem vairs nebija vēlama, un Marija Leiko palika mūsu galvaspilsētā. Viņa bija nākusi apskatīt telpas pie mums Meža Parkā kopā ar Austru Krauzi. Abas dāmas bija apmierinātas, un es viņām izīrēju prāvo ēdamistabu. To bija izgleznojis tas pats Romāns Suta, kas reiz atveda arī savu kollēgu, ja pareizi atceros, Jāni Kalmīti, un teica: „Viš ti, čto nacarapal pjoriškom!” (lūk, ko saskrāpējis ar spalviņu).
Tagad valdīja Kārlis Ulmanis, bija iestājies mierīgs un kluss laiks. Īpaši to varēja izjust, kad starp priedēm sasniga sniegs un gaiss bija tik tīrs un rāms. Manas Īrnieces varēja baudīt pilniem malkiem , pelnīto” atpūtu, kā mēdz sacīt. Kas notika viņu iekšējā pasaulē, to nemāku teikt. Dāmas likās ļoti mierīgas, par citiem neinteresējās un savas lietas bez vajadzības nestāstīja. Gandrīz nekur viņas negāja, atceros tikai vienu reizi, kad apmeklēja Splendid Place kino, kur noskatījās Villija Friča un Lilianas Harvejas opereti. Pavisam maz cilvēku nāca pie viņām un reti, ne vairāk kā divi, trīs — Ādamsoni, Grīnbergi, kompanjons Ozols. Austrai un Marijai bija pāris personisku mēbeļu, Sutas zīmēti sarkanmelni ķeblīši, ko viņas atstāja vēlāk aizbraucot Ādamsonam un viņa sievai, bijušajai tautsaimniecības studentei un radiofona ziņotājai Mirdzai Ķempei, vēlākajai boļševiku „dzejas karalienei”. Austra Krauze un viņas draudzene, abas „proletāriāta” darbinieces, dzīvoja no kapitāla. Austrai piederēja neliela firma „Piena Eksports”, kas par brīnumu bija palikusi „neapvienota ” autoritārajā laikmetā. Kompanjons bija Ozols, pusmūža vīrs, tumšu ūsu un skrejošām acīm. Kā prokurists darbojās mans skolas un studiju biedrs, Oto Grīnbergs, vēlākais Rīgas pilsētas izpildkomitejas izglītības daļas vadītājs un marksisma profesors.
/Oļģerts Liepiņš "Tālos atspulgos: mana mūža atmiņas" (1982) 619. - 621. lpp./


Par ko Grīnbergi runāja ar Leiko un Krauzi? Kādas bija viņu attiecības? Vai tās sabojājās pēc iepriekšminētās naudas lietas? Ja par Linardu Laicenu vecvecvecāku arhīvā ir daudz pieminējumu, arī atmiņu raksts, tad par Leiko un Krauzi nav - tik vien kā rakstā par žurnālu "Informators". Kad un kā viņi uzzināja par Lielo teroru? kaut kur te manīju piezīmes, ka Otto esot pats centies izpētīt Laicena nāves apstākļus un viņš pēc tam bija teicis, ka cer, ka Laicena atraitne par šiem apstākļiem neko sīkāk neuzzināšot - pārāk smagi tas esot. bet kā ar Leiko? Viņam bija vienalga vai kaut kādu iemeslu dēļ par viņu nevarēja tā interesēties un runāt?


No vienas puses gribas redzēt "Marijas Klusumu". No otras ļoti negribas.

Garastāvoklis:: jāguļ

ir doma

Back a Page