mīlu gan

Tbh man šķiet, ka jebkādas attiecības balstīt uz domas, ka a) otrs mainīsies b) otrs nemainīsies ir setting yourself up for a fail.

Un arī "attiecības ir darbs" ir overrated vai vismaz misinterpreted; lielāko daļu laika šis darbs ir pieturēt muti, paklausīties un pasēdēt uz savām nemierīgajām roķelēm, lai tās nesāk kaut ko darīt lietas labā.

Un ir daudzas īpašības, ko cilvēki uzskata par labām un izkopjamām primāri tāpēc, ka paši nevar citādi (kas nenozīmē, ka tās ir sliktas īpašības, bet nenozīmē arī to, ka pretējā īpašība būtu slikta).

Es nezinu. Varbūt visus šos sarežģītos vienādojumus vajag risināt tā, ka atrodi to vienu lietu, ko toč nevar mainīt, lai cik ļoti arī negribētu/necenstos, un tad piņķerēt vaļā no turienes, wherever it takes you.

viss ir lieliski un briniskigi

tumsa sāk izritināt savus kamolus. ada jaunas bezgalīgas tumsas un spelgoņa naktis.
drīz. tas būs pavisam drīz.
jūtu ledainu pavedienu lēni un klusi slīdam caur mugurkaulu.

Labi, ka atcerējos par OCTA, citādi rīt rīts būtu stulbs.
Tagad mierīgu sirdi varēs doties uz Smiltenes rogainingu.

Ja iepriekšējā darbā kolēģi grieza uz riņķi vienus un tos pašus blūzus, tad šitie ir elektronikas fani.

Visus bazilikus nograuzusi vai nu ar cieņu Balteņu ģim., vai Sienāzītis-ibio-Cikuzītis. Nograuztas ir gandrīz visas lapas, palikuši tikai sīklapainās šķirnes. Acīmredzot tāpēc, ka resnis nav varējis uz tām uzrausties.
Ja lapas neataugs, pesto mums neredzēt.

iebēru smalku cementu, un viņa atkal iet sava wc
Viena cementa saujiņa atkal saliedējusi visu ģimeni!

mūsu jaunie kimono (simo ciena: sikspārnīšu kleita)

vakar Tallinas kvartālā pie Tu Jau Zini Kur bāra Zane man saka -
- Nu, ejam izkustināt gurnus?
Uz ko es -
- Es gurnus kustinu tikai kopā ar ergosomu!

Ceļa mri izskatās kā kaujas lauks _ Krusteniskās saites pilns plīsums, daļēji saplēsta mediălā saite, sadragāts skrimslis un mazliet iztecējušas kaula smadzenes, bet man likās, ka tam būtu bijis jāsāp vairăk; es gan eju gan sportoju par 70% un labajās dienās pat nekliboju

Sedējām ar saviem onkuļiem pie Tchibo, aprinājām tantēm dibenus. Tad onkulis izvilka, giftu ar Jodo, kas murkšķ.ka visapkārt kaut kādi tur dingsta bumsta, es lāgā neatceros. Visi palaida Jodo pa apli un tikko pie bodes parādījas lakatos ar sikajiem tā onkuļi sāka purpināt, re kur dingsta bumsta staigā.. Uzpīpējām manas cigaretes un spriedām par viena onkuļa mersedesu kabrio, ko viņš grib mainīt. Drusku izvertējām iespējas, tad jau sāka prasit, kur tad mans vīrietis. Pateicu, ka nav man vaļas vīriešiem un aizsoļoju uz bodi. Mīlu savus onkuļus no visas sirds.

Reizēs, kad gribas būt ļoti solidārai ar sievietēm, kuras jūtas nelaimīgas savās attiecībās, piespiežu sevi atcerēties dažus labus senus vīriešu dzimuma draugus, kuru attiecības arī nav visai veiksmīgas. Un uzreiz man top skaidrs, kāpēc es neesmu solidāra ar viņu sievām vai draudzenēm.

simo: vai cipplanētieši ēd no lidojošā šķīvīša?

Nu tad beidzot arī ar veco lielsaimnieku otrpus ceļam sasveicinājāmies. I ne gads nepagāja.

ko es šonakt sapņoju:

Es redzēju māju no bambusa, tādu brūnu un slapju, tajā dzīvoja tumšādaini un kaili vīrieši. Tā atradās kaut kur Lido Vērmanīša vietā (man bieži sapņos rādās Tērbatas un Elizabetes krustojums kā tāda arhetipiska Rīgas kvintesence), mēs to saucām par šrilankiešu māju un gājām skatīties, kā viņi mazgājas, laistot sev virsū ūdeni no brūnām koka krūkām. (mēs - baltie pamatnācijas pārstāvji ar videokamerām) Un vēl viens ļoti specifisks sapnis (tie visi gan bija savstarpēji saistīti) - Dace Bargā man lūdz palīdzēt sarunāt, lai viņai atļauj nofilmēt kaut kādam kino projektam, kā apkopēja ar putekļsūcēju sūc LNB priekštelpu, es bibliotēkā iekuļos kaut kādā prezentācijā augšstāvā, kur satieku Andreja Žagara meitu (!), kas vairāk izskatījās pēc Elīnas Bākules-Veiras un pārmeta man, ka es kaut kādā rakstā esot apgalvojis, ka viņu suns esot nošauts, taču tā neesot patiesība, viņš esot miris dabīgā nāvē. Es taisnojos, ka tā noteikti ir kaut kāda kļūda tulkojumā, es lasīju par to ārzemju presē un tur bija minēts kaut kāds "sprādziens smadzenēs", droši vien domāts insults, bet es to biju sapratis kā šāvienu galvā, nu, atvaino, es saku, bet ar acīm meklēju, kur tā apkopēja ar putekļsūcēju, un tad vēl man piesienas Roberts Putnis, kurš kļuvis par Satori galveno redaktoru un grib kaut kādu padomu, bet es saprotu, ka man kabatā ir palicis vakardienas saldējums, kas izkusis, tad es pamodos.

laikos, kad pārvietojos ar stopiem, nesprādzējās neviens. reizēm, kad braucām garām policijas patruļai, šoferis teica, lai uzmetu siksnu tā, lai izskatās, ka esmu piesprādzējusies. tā es arī darīju un jutos ļoti sazvērnieciski, stūlbie menti, ahahahā.

indija, šķiet, joprojām ir tajā fāzē. pirmoreiz, vedot deju indieti, kurš i nedomāja sprādzēties, teicu, ka tā tas neies cauri un braukšana bez siksnas latvijā ir ļ. dārgs prieks. paklausīja. citu reizi n., kas bija klāt, iesaucās, ka likums par šofera atbildību ir atcelts, un nu tāpat kā senākos laikos soda tikai pasažierus (tā ir?). tad arī nospļāvos, nolēmu netēlot učeni vai indiešu mammu (kura visiem saviem ārzemēs rezidējošiem bērniem zvana katru dienu, un pasarg šiva nepacelt trubu un neparunāt ar viņu vienu, divas vai trīs stundas!!) un ļaut cilvēkam braukt tāpat, lai tak maksā un/vai cieš, ja grib. un tā nu viņš brauc un tēlo, ka ir piesprādzējies, tāpat kā es nulto sākumā. lol!

vissmieklīgāk, protams, bija kijevā, kad kāpām ūberā, lai brauktu uz lidostu, bet tajā mašīnā vispār nebija siksnu! ņepoņatkā taustījos apkārt, līdz taksists pamanīja un jautāja: siksnas meklējat, ja? es tās parasti slēpju zem sēdekļiem, lai cilvēkiem netraucētu.

sabīnes reinkarnācija, zvēri attack un nelabi pīkst

Vakar mēģinājām noskatīties 1906, laviešu filmu, dzīve ir pārāk īsa, lai skatītos šādus sūdus. Skaņu laikam latviešu filmu veidotāji vienkārši nejēdz filmās uztaisīt, lai būtu normāla vai arī tas ir kāds tehnisks brāķis pārdzenot uz citu formātu, bet nu skatīties nebija iespējams.

simo: o, mamma, cik tev daudz pumpu. 1,2,3,4, 5, 6, 7, 8, 9, 12!!

Izlasīju Zebra "Māru". Iespaidi vēl jāpārdomā.
Palasīju recenzijas, un mani nokaitināja Žoludes apgalvojums, ka prologs rada intrigu, kurš romānā nomirs. Nav tur nekādas intrigas, prologa bēru ainā viss ir izklāstīts tik skaidri un nepārprotami, ka nepārprotamāk nevar. Recenzijas apstulbināta pārlasīju prologu vēlreiz un meklēju kādu kaut mazāko pēdu jaukšanas mēģinājumu, kāpēc lai kādam rastos vēl varianti bez vienīgā patiesā. Neatradu.
Tā Žolude ir stulba, vai?