__________________

LA.LV “Dāmas! Nelaidiet šonedēļ vīrieti brīvībā, ja negribat pavisam pazaudēt,” sociālo tīklu platformā daiļā dzimuma pārstāves brīdina astrologs, astronumerologs Kristaps Baņķis.

Pēc atkopšanās no saaukstēšanās parasti ir ļoti pacilājoša sajūta un izbrīns, cik viegli daudz ko var izdarīt.

Slimošanas laikā youtube algoritmi piespēlēja diezgan jocīgu reklāmu, kas galīgi neatbilst manai vecuma grupai. Pirmo reizi mūžā man rādīja datorspēļu reklāmu. Intereses pēc pat paskatījos, jo ieinteresēja stāsts par meiteni, kas kopā ar kaķi ir devusies prom no zemes kosmosa kuģī. Varbūt tur būs izdomāti kaķim labvēlīgi apstākļi bezsvara stāvoklī? Interesanti, kā kaķis adaptēsies? Un ko viņi tur pētīs? Protams, nekā tamlīdzīga tur nebija, jo pēkšņi uzradās kaut kādi mošķi, kas laikam bija domāti citplanētieši. Pēc šī garlaicīgā pavērsiena, galīga zuda interese to spēli meklēt, un līdz ar to nosaukumu prātā nepaturēju.

1d tirgerējās diezgan traka panikas lēkme. likās, ka nevaru vispār pakustēties. nē, nu racionāli nebija ne vainas - es sapratu, ka man ir panikas lēkme, ka es nemirstu (man nekad nav licies, ka es mirstu vai ir kkā pa īstam fiziski dirsā), bet bija sajūta, ka man telpā nav vietas un, ka kustēties un aizņemt kaut kādu papildu vietu telpā ir praktiski neiespējami. ļoti priecājos, ka dzīvesbiedrs visnotaļ budistiskā mierā tika ar mani galā. tas bija tiešām ļoti jauki un forši.
4d ļoti, ļoti izbaudīju pavairāk stundas būdama viena pati mājās. un beidzot izmazgāju grīdas.
5d ar Martu bijām apvidū, ļoti sen nebiju jājusi. bija forši.
6d no rīta aizbraucu līdz Siguldai, pārkāpu pie Kriķes, nobraucām Kuldīgā - mums bi Līgu pH3 radošā nometne, ar domu atlasīt trūkstošo materiālu jaunajam albim. dziedāt gan sākām tikai ~18.30.
7d Kuldīgā bija +2, spoža saule, zilas debesis un smaržoja pēc pavasara un jaunas, skaistas dzīves apsolījumiem. bijām pastaigāties uz rumbu un skatu torni un dzert kafijas ar desertiem Goldingenā. vakarā runājām par to, ka jāsāk meklēt ēka/vieta, kurā pēc gadiem X dzīvot DIY panzonātā/komūnā, kurā pieskatīsim, lai neviena no mums naktī ejot čurāt un pakrītot, nepaliek mētājamies zemē ar salauztu gūžu. materiālu albumam atlasījām, setlistu Vagonu Hall koncim salikām (info drīzumā) un arī studijas laiku vokālu ierakstam rezervējām.
1d izpaunājāmies, ap 15 izkāpu no Kriķes auto Rīgā, paklimtu apkārt un gāju uz Reiņa ģenerāli cirkā. bija trips, nebija slikti, bet es joprojām nesaprotu, ko es par to izrādi domāju. tad gāju uz vilcienu, braucu līdz Siguldai, tiku pie sava auto, braucu mājās. visu ceļu sīki smīlāja un sala klāt pie vējstikla.
2d bija atvadu pasākums atlaistajai kolēģei. paēdām Mazajā Ansī (diezgan niecīga veģ izvēle) un tipa gājām apkārt Vaidavas ezeram, bet beigās tomēr gājām pa pašu ezeru un reāli neko daudz nenogājām. darbiņā atmosfaira turpina būt drūmīga un uzvilkta, ļoti priecājos, ka manīm ir slimības lapa šobrīd un vēl brītiņu.
3d iedvesmojoties no kaķa, kas nira pa kupenām, izmetos peldkostīmā un arī metos vārtīties sniegā. ļoti skaista diena. drusku pievācu sasprāgušo bērza sulu burku nešķīstību pagrabā.

+
gaismas un saules pielietas ziemas dienas un pastaigas. un Strenči.
un karš. jau 4 gadus.

Cibas kontekstā viens no mulsinošākajiem aspektiem ir atklātības līmenis šauros griezumos - mani vienmēr pārsteidz tas, par ko jūs (mēs) esat gatavi runāt un stāstīt vissīkākajās detaļās, bet par ko tajā pašā laikā nerunājat vispār un klusējat. Es to pieņemu kā specifisku šī medija īpatnību, jo citur ir savādāk - sākot no influenceru samākslotajām ikdienām, mākslas vārdā izrādītajām privātuma tiešraidēm un beidzot ar pavisam un galīgi personiskām dienasgrāmatām, kas tā vai citādi nonāk pie lasītāja (lielisks piemērs ir Ludviga Vitgenšteina šifrētā kodu valodā rakstītās piezīmes 1. pasaules kara ierakumos, kur viņš piefiksē, cik reiz ir masturbējis). Cibā ir lietas, par kurām ir nepieciešamība runāt tā, kā tu nekur citur nerunātu, bet tomēr paliek lietas, kas netiek izstāstītas. Viena no tādām lietām, par ko viegli tiek stāstīts, ir atzīšanās vājumos - nevis vājībās, bet tieši tajā, kas var kalpot par iemeslu ievainojamībai. Man šķiet, ka to nosaka neapzināta vēlme "tik vaļā" no kaut kā (biežāk to izmanto sievietes, lai gan Cibā es nemēdzu piefiksēt, kāda dzimuma pārstāvis ir tas, kurš raksta) - uzrakstīt šeit par to, kā (ļoti detalizēti) slimo bērni, kavējas mēnešreizes, nomoka psihiskas problēmas, kāds nodarījis pāri, pasaule un konkrēti kaimiņi ir maitas, taču ļoti reti nākas lasīt par tikpat intīmām un slēpjamām lietām, kas ir potenciāli "pozitīvas", piemēram, ir tik maz ierakstu par iemīlēšanos un tām neskaidrajām, trauslajām sajūtām, kas taču arī mūs padara par būtnēm ar novilktu ādu. Vai kaut ko citu.

Es jums varētu izstāstīt kaut ko ( ... tālāk ... )

Latvijas radio: "Iespējas palīdzēt Ukrainai šobrīd patiešām ir daudzas un dažādas. Un katrs var izvēlēties sev saistošāko."

Tas brīdis, kad klasiskās mūzikas koncerta starpbrīdī blakussēdētāja pēkšņi pagriežas un saka: “Man patīk jūsu dzeja.” Un pēc pavisam īsas pauzes piebilst: “Mēs ar vīru reizēm lasām pirms gulētiešanas.”

Kāpēc atkal jāmostas no tādiem murgiem? Apkārtne līdzīga Gogoļa ielas tunelim, tikai tumšāka un nereālāka. Mani sargāja liels melns kaķis, viņš bija kā liela ērta soma, kurā ielīst, noslēpties un netraucēti vērot apkārtni. Kaut kas bez sejas meklēja dzīvnieciņus, bet visi aizbēga. Tad no kādas ēkas iznāca divas blondas sievietes ar maziem bērniem. Tad viena balss teica: "Mirs mazā meitene!" Es izlēcu no sava drošā patvēruma un teicu: "Nē! Es varu iet viņas vietā!" Tā sargājošais kaķis pazuda un man ļoti sāka sāpēt kakls, it kā mani žņaugtu. Likās, ka smoku, un tā pamodos. Tāda sajūta, it kā tiešām būtu izlīdusi no kāda stulba bojevika. Turklāt ne ko tādu skatījos, ne lasīju. Gribētu pārmaiņas pēc šonakt nosapņot kaut ko skaistu.

Saskaņā ar preces neatbilstību regulai Nr. 1907/2006 XVII pielikuma 63. punkta 7. apakšpunkta prasībām, SIA "Jānis Roze" atsauc preci LAIMES PAKAVIŅI

Aizturēts bijušais princis

Kāds ir lētākais veids, kā piekārt pie tapetēm aplīmētas betona-cementa sienas padsmit ne pārāk smagas gleznas, neurbjot tur lērumu caurumu?
Trose, sliede? Kur, par cik?

"Turpmāk jaunietis Latvijā skaitīsies cilvēks līdz 30 gadu vecumam" - kungiem vidējā dzīvildze mums te ir kaut kādi ~67, veselīgas dzīves ilgums vispār tikai ~52. jauki būt jaunietim līdz pusmūžam.
tā vispār man liekas, ka Rietumu (par citām grūti spriest, neko daudz nezinu) sabiedrība radikāli infantilizējas. mēs esam pārauguši bērni, kas nespēj pieaugt (un attiecīgi uzvesties).

čau, mīlīši. sen nav būts senaizmirstajā cibā, bet gribas tomēr drusku pasēdēt uz penzonāru soliņa, pagremdēties tālās atmiņās un papļāpāt par vēsturi. kad cibā plaši atspoguļotajos manila taims laikos braucu šurp ciemā, plato laika nogriežņu un attāluma dēļ bija lieliski redzamas vietējo (sāku rakstīt "mūsējo" bet, kā arī kaunīgi atļaušos sev nozagt iekavas) krievu attieksmes izmaiņas. pirmajos ciemosbraucienos viņi pārsvarā lieliski un bez manāmas nepatikas runāja latviski, bet tad pēkšņi KAUT kas mainījās - sākās masu tusiņi pie uzvaras parka, častuškas, kara veterānu medāļu izrādīšana, grūstīšanās, agresija, bravūra, Jaungada salūts plkst. 23.00, kaujinieciska krievu skolu aizstāvēšana un, protams, vairs nerunāšana latviski - Latvija pēkšņi vairs nebija normāla vieta, kur dzīvot. Tiešām prieks par krietnajiem Latvijas krieviem, kuri pēkšņi nāca pie prāta.

¡Feliz jueves!

mani šausmina cik institucionāli vāji (lai neteiktu, ka nekā) organizēta ir cilvēku satikšanās ar citiem cilvēkiem un cilvēci vispār, iepretim, teiksim, cilvēka satiksmei ar dievu. vai kapitālismu.

Ekskursijas vadītājs ebreju sinagogā Peitavas ielā gandrīz uz visiem jautājumiem atbildēja ar pretjautājumiem. Tajos tad meklējama daļēja atbilde. Ja tā padomā, diezgan saprotami, jo realitāti jau nemaz tā nevar ietilpināt un saspiest vienā atbildē. Man patīk šāda pieeja.

no operas libreta: Pēc senas ierašas Turidu apskauj Alfio un iekož viņam ausī.

Šodien dzirdēju, ka mūsdienu askētisms ir pilnīgi pretējs tam, ar ko to saprata senāk. Jaunais askētisms ir tad, ja spēj atlikt malā darbus, pārgudrās tehnoloģijas un iziet garā pastaigā. Un atceries kārtīgi paēst, pagulēt un citas ikdienas lietas.

Vai, sakot "visi ir noraizējušies", ir pieklājīgs veids, ( kā pateikt, ka patiesībā tie visi esi tu pats? )

TVNET. Policija uzsver - aizliegts doties pa ledu apskatīt “Lady Kathleen” kuģa vraku

1d attālinātas sapulces ar vairākiem potenciāliem praktikantiem. karma joga - šo un to palīdzu Mudītei.
2d no rīta divas sapulces, pēc tam braucu uz stalli. nav nekādi -7 grādi, kā solīja iepriekšējā vakarā, ir -13. nopūšos un tomēr saslapinu zirgu ar pretparazītu līdzekli, uzmetu flīseni, ejam staigāt Mūrmuižas apli - 5 km (komplimenti rudenī triecientempā uzbūvētajam velo/gājēju celiņam), siltā sega tikmēr mazgājas. tā vispār priecājos, ka zirgam ir ļoti kvalitatīvs kažoks un ļoti labs gaļiņas slānītis.
3d pirmā diena dienas stacionārā. nogurstu no tā, ka 4 dažādiem cilvēkiem pēc kārtas jāstāsta kā man iet. also - piecpadsmitā iepazīšanās gadadiena ar zirgu. man jau 15 gadus ir zirgs!
4d dienas stacionārs. pēc tam uz stalli. ejam atkal Mūrmuižas apli. bf sagaida ar pankūkām.
5d dienas stacionārs. putenis. paguļu foršu diendusu.
6d komandējums uz Igauniju. Interreg projekta aktivitāte. interesanti, ka LV pusē ceļi daudz labāk tīrīti. Igaunija un igauņi kā allaž forši, vienīgi man ir par daudz socializēšanās. vakara noslēgumā ejam pirtī un pliki vārtāmies sniegā, lai gan ir ļoti auksts. nakšņojam apmēram Munameģa pakājē, vietā ar nenormāli daudz krīpī lellēm un citiem objektiem, bet tikpat nenormāli jauku saimnieci.
7d komandējuma turpinājums. ap trijiem braucam mājās. joprojām LV pusē ceļi tīrāki. ļoti laba kombinācija - grūbas + sacepti sīpoli + trifeļu burrata.

papildinfo A: Igaunijas hailaiti - Rõuge kunstikuur (tajā pašā ēkā ir jauka ēstuve by ukraiņu bēgļi, tur ēdām pagājšvasar), ēdamvieta "Lielā ola" - ēdiens labs, lai gan veģ izvēle ļoti maza (2. stāvā ir crazy disko tualetes), ar krīpī objektiem pārsātinātā viesu māja, ar ļoti jauko saimnieci (viņa man kā vienīgajai veģetārietei uztaisīja atsevišķi zupu un otrajm ēdienam sacepa soju gaļas vietā - turklāt ļoti garšīgi), ļoti foršo pirtiņu un skaistu skatu uz ezeru.

papildinfo B: interesanti, ka lai gan reālās rindas uz dienas stacionāru esot līdz vasarai, baigi nekur nevar atrast nekādas atsauksmes. visiem laikam kauns dalīties. man nav. bet pagaidām nav īsti vēl ar ko. man šī iespēja liekas norm veselības aprūpe un norm savas nodokļos samaksātās naudas patēriņš. tā vispār es jūtos nesalīdzināmi labāk nekā gada sākumā. viens no spilgtākajām pazīmēm - man jau kādu brīdi ir apnicis spēlēt Heroes. liekas garlaicīgi. toties tiešām gribas laiku sev un imersēties sevī un nedomāt par darbu (man ir slimības lapa).
tā kā kopumā viss labi, izņemot to, ka nav piķa.

Vai te ir kādi purvu speciālisti, aizstāvji un mīlētāji? Meklēju domubiedrus.

Pārvarēju lielās bailes un cauri visiem sniegiem beidzot aizvedu bijušajai kolēģei novēloto Ziemassvētku dāvanu, egles zariņš pie kastītes jau sen bija nokaltis. Kaut nu nebūtu par vēlu! Nespēju noticēt viņas priekam, mani ieraugot, jo nez kāpēc biju izdomājusi, ka viņai riebjos ar savu "dīvaino loģiku". Varbūt mana esamība gribējusi sev sarežģītu dzīvi ar tik jocīgu gēnu kombināciju
(ja neirotisma iedzimtības iespējamības koeficients ir 41 – 58%, tad gēnu loterijā man tiešām ir "paveicies" ar intraversijas iespējamību – 54 – 80%, nu labi, ka vismaz šo visu līdzsvaro labvēlīgums – 33 – 52%, pat ja varbūt bieži cilvēki to pārprot kā liekulību vai tukšu glaimošanu). No viņas labajiem vārdiem tā abstulbu, ka aizmirsu savu sakāmo par to, kā novērtēju viņas spēju redzēt kopainu, intuīciju, sirsnību pret cilvēkiem, ieteiktās grāmatas. Bet varbūt to var nolasīt bez vārdiem? Visi mūsu strīdi bija kaut kur izkusuši gaisā, es tikai klausījos, klausījos, klausījos un redzēju viņas gaišo būtību bez maskas, brīvu un patiesu.
Atpakaļceļā galvā sāka skanēt dziesma, kas parasti skan pirmā sniega laikā vai, kad sastopos ar neparastiem prātiem. Tikai tik reti sanācis pateikt paldies, cik daudz plašāku pasauli šie cilvēki man ir parādījuši.
Jā, es noņemos tikai ar sīkumiem, ilgstoši vēroju kādu unikālu detaļu, kas veido šo veselumu. Bet citi spēj kopainu redzēt uzreiz!
Varbūt tiešām gribēju neiespējamo? Radīt tādu pelēko telpu, kur ikvienam būtu vieta, pat ja visradikālākie uzskati? Taču pasaule ir daudz sarežģītāka par šādām utopijām, kur iedomu pasaulē visi reiz kopā spēlēsimies kā kaķēni.