man tomēr jasaņemas un jāuzraksta

atkal antonio (nē, man dzive pilna ar ko citu ar) : es stāstu, un jūtu: gribas raudāt, bet es, PROTAMS, neraudu, kā vienmēr, es nekad neraudu, nekad

are you going to cry now ? antonio prasa un es pārsteigti saku yes un sāku,, raudāt,, akdies, pirmoreiz man kāds pajautā: are you going to cry ?

kad tas sākās ? un vai vispar kaut kad sākās ? viss šis: everybody has problems, except me, es to zinaju kops dzimšanas
tas nekas nav, neraudi, viss būs labi, tikai štrunts, citiem tak sliktāk

un es neraudāju/neraudu/neraudāšu, un es stāstu tikai joku stāstus, par maniem stāstiem vienmēr visi smejas, esmu tā teikt slavena ar so
ja mīna mani saārdītu gabalos, es vēl censtos joku stāstu par to izstāstīt, lai tikai visi smejas, lai tikai kāds nenojauš, ka man sāp
jo sāpes ir kauns, vājums un pazemojums, man nekas nesāp by defoult

šim paradumam ir savas gaišās puses: es esmu šeit, jo pašu bezcerīgako projektu novedīšu līdz atrisinājumam, jo - es nekad neraudu

ļaujiet saviem bērniem raudāt
ņemiet klēpī un sakiet: Tev sāp, Tu raudi,,, esiet blakus un viss
nekad nesakiet, ka viss būs labi

ja kāds man 5 gadu vecuma būtu pajautajis: are you going to cry now ?
ja kāds butu akceptejis, ka man kaut kas var sāpet

neko citu jau nevajag: kādu, kas saprot, kā tu jūties, kādu, kas ir blakus, kad tu raudi

vienalga, vai pārsists celis, piere vai sirds,

summary: ļaujiet savien bērniem raudāt
un esiet blakus, kad viņi raud
jūs, protams, varat to nedarīt
bet tad viņi neraudās jusu bērēs
visticamāk, ka viņi pat nepamanīs, ka tādas notikušas :)