Pegijas · Lī · interjers

nevar saprats, vai jautājums ir par pozitīvām vai negatīvām asociācijām, es atbildēju par pozitīvām.

patiesībā es uzkāros, mēģinādams noformulēt, cik maz manu latvietību uzrunā jebkas etnogrāfisks, bet es būtu ļoti aizkustināts, jebkur pasaulē ieraugot tādu pašu deķi kā vecmammai uz gultas un pumpaino kafijas servīzi, zaļš vai oranžs, plauktā. Tas gan uzrunātu.

smieklīgi, es pirms dažiem mēnešiem ieraudzīju tādu lielizmēra tasi, stilīgu, bet pilnīgi tajā pumpainajā padomjlaika stilā. tā iepatikās, ka par pēdējo naudu nopirku. tagad mana mīļākā krūze.

Apmēram pirms mēneša es gluži nejauši nokļuvu tautas daiļamatu meistaru izstādē Pētera baznīcā. Man vienkārši nebija elpas aizs prieka par to visu to skaistumu. Gan pelēki un melni, gan raibi krāsaini. Bet tieši tāpat mani sajūsmina arī citu tautu etnogrāfiskie audumi, galvenais nosacījums laikam ir - kvalitāte un autentiskums. Jā, es jūsmoju par materiālās pasaules skaistumu.

Jā, es to saprotu; šī sajūsma mums ir kopīga. Nepatika pret "tautisko" drīzāk izriet no mēģinājuma to uzdot par kādas lietas pamatvērtību.

Palūgšu atvainot, bet nevajag jaukt vienā putrā Latgales keramiku ar "Daiļrades" vai "Jelgavas keramikas" izstrādājumiem!

Tas jums, arhitektiem, iespējams, pilnīgi pofig - Tadžmahals vai VEF kultūras pils, viss viens. Keramikā ir nedaudz smalkāk.

ok, tur ir mazliet vīpsnas, bet kopš Daiļrades man personīgi visa etnogrāfiskā keramika iet vienā plauktā

:)

nav, nav vienā plauktā. un kaut vai lietišķās mākslas muzejā - tur taču ir kolosāla keramikas kolekcija! tiesa gan, ko esmu novērojusi - kamēr audējas un adītājas godam kopj senās tradīcijas un taisa vienkārši pasakainas lietas, tikām keramiķi ir nežēlīgi izvirtuši un labu etnogrāfisku (vai arī neetnogrāfisku) keramiku tagad atrast ir ārkārtīgi grūti.

latgalē vēl ir. bet viņi apzinās savu darbu vērtību, arī cenā, un tas labi.

melns drīzāk ir gruzijas krāsa

.., ja bez skepses par tevis dotajām izvēlēm, tad tumši zaļie egļu meži pie kārļa skalbes mājām .

labi, es neprotu izlabot pollu tā, lai latgales keramika būtu patstāvīga vienība ārpus citiem tautiskiem māla izstrādājumiem

tā tur viņam aiz muguras arī ir Latgales keramika

jā, esmu bijis arī pie Ēvalda Vasiļevska, un man viņa melnie podi šķita kaut kas tikpat eksotisks, cik "āfrikāņu" maskas.

vispār visi tie pūdnīku skūlas džeki reāli seksīgi

gandrīz tikpat sexīgi cik kovboji

jā, kantrī. Mani toties vienmēr "paņem" tās lauku saimnieces, villemsdorfas venēras, kas nāk palīgā pie virtuves darbiem lielos godos. Visu dienu taukos un garaiņos līdz elkoņiem, bet tad vakarā, kad visi paēdināti, nosējušas priekšautus un aplikušas krādziņu, apsēžas kautrīgi pašā sola galā un izdzer vienu špicglāzīti, kas knapi knapi pamanāma lielajos pirkstos, ne vairāk.

"latgales" un "nelatgales" keramika jau neko nenosaka. tikai vietu, kur tā ir gatavota. šis puisi, izskatās, jau saklausījis sevī mākslinieku - tur visa tā nelaime.

Latgalei tachu nav nekaada sakara ar Riigu, kas tas vispaar par postmodernismu

Latvieši sirdsdziļumos Rīgu nemīl; lai nestāsta.

Es mīlu un esmu par to pēdējā laikā pat pāris reižu rakstījusi!

Tu neesi vidējā latviete. :) tādi kā tu ir pavisam daži rīgā.

Varbūt tās ir kaut kādas novecošanas blaknes, tā mīlestība.

un vēl tu pollā esi aizmirsis dzintara krelles un kulonus :))

.. dzintara glezniņas - tas ir spēks!

pareizi!

dzintara glezniņas token nav "latviskas", tās ieveda špekulanti un nesen.

kā ta nav, stendos uz vaļņu ielas tak strīpām blakus "latviskai" keramikai un linu tarbiņām :))

jā, matrjoškas arī

Tā. "Vislatviskākais" šī vārda vislabākajā nozīmē man liekas.
No keramikas- latgaļu dāsni glazētās bļodas un krūzes, angobētie šķīvji; Kurzemes zaru kannas, Dumpju melnie podi, arī pašas seniora gaumīgākie veikumi;

No liniem- galdauti drellī un lina dvieļi;
Vilnas segas- sākot no Vidzemes šatierīgajām, beidzot ar kurzemes psihajām; (19 gs beigu industriālā uzrāviena pienestās rozīšu segas un zvaigžņu deķi, tie gan ne); Latgales un Augšzemes izšuvumi. Pilsētnieku mode Rīgā- atvasinātie etnogrāfiskie tērpi ar smalkākām mežģīnēm un ripsa vestēm.

Turpat arī Vidzemes "lāčdibenu" jumti, Latgales mellā pirts, agrāro ainavu fragmenti kopumā. Nē, auseklīši un zalkši atsevišķā formā un citi deformējumi.

i.e. šis viss tieši no dizaina, ne satura vai cita viedokļa.

jā, lūk, pēdējā laikā mani ļoti nodarbina priekšmetu kultūra, kuru es varētu saukt ne tikai par personīgi "savu" (gan jau tajā arī kaut kas japānisks un londonisks trāpītos), bet tādu kā kolektīvi savu - latviešu sakarā. Un interesanti, ka tur netrāpa gandrīz nekas no ornamentiem, bet trāpa tradicionālie krāsu salikumi. Netrāpa kāds konkrēts materiāls (piemēram, koka rotaļļietas netrāpa), bet sīpolu mizās vārītas olas trāpa.

Jocīgi, ka tev netrāpa ornamenti. Mani gan visi tie raksti fascinē, un īpaši izšuvumos un adījumos.

Tas drošivien ir kaut kas apspiests manī. Varbūt tas pats, kas ilgi neļāva spilgtas krāsas pieņemt.

un ne jau pārdošanas sakarā man tas rūp, bet tīri privātā.

es sapratu. diemžēlībā nava vaļas izvērsties par nacionāldizainu, bet pārdomu lāde iraid ienākusēs. noslīpēšu, iesapubliskošu viņdien.

un piekrītu par to olu sīpolu mizās. krāsu salikumi, ritms un emē, "vides scenogrāfija", nu kaut vai sētas iekārtojums vai kapi, tas jā, ir ļoti tīrlatvisks.

sauktu to par "razkladu"

jā, un to nevar sastiķēt ar vispārpieņemtiem dekoratīvajiem paņēmieniem.

Segu saturu tieshaam buutu gruuti noveerteet.

lāčpakaļas un melnā pirts (arī turpat vidzemē) mani padara absolūti vāju. bet tas bērnības dēļ, droši vien. patika jau pirms augstajām un estētiskajām skolām

Nameja gredzens. kopš man manējo nozaga, jūtos slikti (jo sevišķi tāpēc, ka tas bija tēta gredzens kādreiz). tā ir visa mana "materiālā latvietība", ko varu atļauties nest sev līdzi savās pasaules klaidoņa gaitās.

mūzika - no folkloras līdz estrādei un popsai jau ir pavisam cits stāsts un tas arī kategorijā "dizains" ne sevišķi ietilpst.

Jā, par mūziku es arī esmu domājis. Tā varētu skaitīties tad, ja Imantu Kalniņu kā tēls pavadītu nevis Kukuvasa frizūra, bet kaut kas tik ietekmīgs kā pinkfloida prizma vai rolingstounu mēle. Bet namejs skaitās.

lati

jā, lati dizainiski ir vienīgais, kas man šķiet pa īstam latvisks.
uz tiem attēlotie dzīvnieki un priekšmeti it kā arī, bet latviskums ir abstrakcija. nav tādas tautas.

ļoti daudzi tautas tērpi - it īpaši zilie ar važiņām, man uzdzen patīkamas skudriņas. bet vēl man latviska liekas tīrība - vecs, bet tīrs. latviska man liekas rīga, lai kas nebūtu viņu cēlis, bet vairāk uz mūsu proletāriešu galu, kur ir lielas mūra ēkas bez dekoriem. pragmatisks smagnējums. smaga gaita.