Regulāri treniņi, bezmaksas psihologa seansi, atsevišķa "vannasistaba", klasiskās mūzikas atskaņošana — ar tādām ekstrām tiek lutināti noklīduši dzīvnieki Londonā. Tik šiku dzīvi, izstrādājot jaunās patversmes projektu, Rīgas dome gan nesola. "Taču tā noteikti būs moderna ar 40 suņu un 30 kaķu vietām. Tajā varētu būt televizors, pie kura dzīvniekiem vakaros satikties un kopīgi atpūsties," nopietni saka vides departamenta direktora pienākumu izpildītājs Uldis Petrēvics.
wtf? tas, protams, ir ārkārtīgi skaisti, ka kādam rūp suņu un kaķu dzīve, bet kāda mārrutka pēc viņiem būtu vajadzīgs televizors? un vai tik šādā veidā netiek pārkāptas dzīvnieku tiesības, liedzot viņiem iespēju arī lasīt dzelteno presi (lai būtu par ko parunāt) un vismaz reizi gadā doties atvaļinājumā uz kanāriju salām (lai nerodas stress)? humānisms, mļin. varētu padomāt, ka dzīvniekiem pašiem šausmīgi rūp viņu tiesības.

līdz ar silto laiku sarosījušies arī visādi ielu aktīvisti, un nu jau ir kļuvis grūti iziet cauri parkam tā, lai neviens neko neprasītu un nepiedāvātu. šodien man pretī nāca jauns, simpātisks cilvēks un ar vārdiem "jums kā māksliniecei" (hmm..) stiepa pretī kaut kādu bukletu - palasiet, tāda vasaras grāmatiņa, apziņas, nē, laikam tomēr redzesloka paplašināšanai. paņēmu, sāku pētīt, prasīju, par ko tas ir, nu tāda laba grāmatiņa, skanēja atbilde. par ziedojumu. kādu laiku stāvēju, pētīju, jaunais cilvēks tikmēr blakus svilpoja. prasīju kaut ko par autoru, man tika norādīts uz fotogrāfiju otrā pusē. atteicu, ka laikam var iztikt ar vienu pašu bhagavadgītu, jo izskatās, ka grāmatā pārsvarā ir citāti. turklāt man bija iebildumi pret dažu vārdu rakstību, ko gan pieklājīgi noklusēju (vispār neticami laipni no manas puses). mans nejaušais paziņa nelikās apbēdināts un izteica priekšlikumu kaut ko ziedot tāpat, uz ko atbildēju ar izkoptu nožēlu sakot, ka skaidru naudu līdzi nenēsāju, kartes jau jūs neņemat, vai ne? diemžēl pagaidām laikam vēl ne. jaunais cilvēks par laimi nebija uzbāzīgs un neņēmās klāstīt, ka turpat ap stūri ir bankomāts, un šķīrāmies gandrīz kā draugi. varbūt nākamreiz? nu ja, nākamreiz gan.

aizvadītajai dienai pievelkam plus zīmīti un iegrāmatojam arhīvos - peldēšanās sezona ir atklāta. šovakar aizstaigāju līdz tuvējam ezeram, un lai arī ūdens sākumā likās ledaini auksts, pēc tradicionālās pielabināšanās tas atklāja savu patieso dabu (vismaz vienu no tām) un izrādījās silts un mājīgs. nemaz ārā līst negribējās. sajutos atkal kā bērnībā, kad saule bija siltāka un visiem bija bezgalīgi daudz brīva laika, lai caurām dienām dzīvotos pie ūdeņiem. kamēr lielie cepās saulītē, mēs ņēmāmies pa ūdeni, mēģinot pārpeldēt ezeram otrā pusē. tagad gan roķeles tādiem piedzīvojumiem jūtas stipri panīkušas, bet ārā kāpt vienalga negribas. neparautu krampis pēdās, varētu tur mirkt vēl visu vakaru un tad, uzblīdušu ādu, zilām lūpām un priekā mirdzošām acīm, kūņoties mājup.

pilns kakls kamolu
dažādu krāsu un biezuma
varētu no tiem uzadīt garāko šalli pasaulē
tad ietīties tajā dziļi dziļi
un kakls vairs nesāpētu
no klusēšanas

vīns bija beidzies un sarunas, šķiet, arī. savu tukšumu lāpot, iedomājos, varbūt atsākt smēķēšanu, taču cigarete izrādījās rūgta un dūms tikpat garlaicīgs, tāpēc palika puspīpēta. tikai sirds mazliet iesitās straujāk un brīdi vieglītēm palēkšoja, taču drīz jau atkal aizmirsa par ko un rimās. klausi nu tu tādu.

nedaudz sakritību ar nejaušām vietām un nejaušiem laikiem daži silti smaidi zem aukstām debesīm un ik pa laikam atkal sastapušies noklīduši skatieni vai tu šeit kādu pazīsti nē vispār jau ne un tu tikai tos dažus hmm ko lai tagad dara vēl pāris smaidu un lai tev veicas viens nejaušs skūpsts un bis bald (vielleicht)

life sucks.
nav nekāds jaunums, bet neko citu pateikt es šobrīd nespēju.

laikam neseno pārvākšanos un citu iespaidu rezultātā, dzīvesvietas maiņas tematika ielaužas arī manos sapņos. pagājšnakt sapņoju, ka man jāpārvācas uz asv (ak dievs, kāpēc uz asv?), turklāt ar visu klanu piedevām. iemesls nav zināms, bet jāpārvācas ir un jau tūlīt. nesos fotografēties pasei, kamēr taisa bildītes, vēl jāpaspēj ieskriet grāmatnīcā (ko man tur vajadzēja, nav ne jausmas), bet grāmatnīca ir ciet, jo vispār ir nakts. vēlāk atcerējos, ka pase man jau ir, pie tam derīga, tāpēc sasteigtās bildes tomēr nevajadzēs. pēc brīža jau esmu mājās, jāsāk vākt mantiņas, jo lidmašīna jau pavisam drīz. metos pēc kastēm, kas glabātas īpaši šādam gadījumam, taču izrādās, ka mani dārgie radi tās visas ir nupat kā izmetuši (savas mantiņas ta jau sakrāmējuši, maitas). saprotu, ka es vairs neko nevaru paspēt izdarīt, jo tūlīt jau jābūt lidostā, a es vēl neesmu sākusi ne ģērbties, ne kravāties, iedomājos, ka varbūt varētu lidot pāris stundas vēlāk, taču drīz jau apjaušu, ka lidmašīnas uz asv tik bieži nelido. pēc šīs burvīgās atklāsmes izdomāju, ka pie velna kaut kādu tur ameriku, nekur es nebraukšu. nu un neaizbraucu ar, taču arī viena nepaliku. pie manas pastkastītes bija iekārtojies melns runcis, kurš naidīgi šņāca ikreiz, kā gribēju to [pastkastīti] atvērt, bet uz ielas mani mēģināja notriekt nikns bullis (nu tas dzīvnieks). vai manu mājokli būtu noskatījusi volanda banda?

pāris nepārdomāti e-pasti, viens mirklis impulsīvas rīcības un es atkal esmu gatava triekt pie velna visu savu labiekārtoto dzīvi, lai mainītu to pret one way biļeti nezināmā virzienā. te nu jums bija mis prāts un savaldība, ardievu, veselais saprāt.

vienubrīd sanāca tā padaudz ar taksi pabraukāt. rezultātā taksometru operatores vairs neprasīja manu vārdu un telefona numuru, bet es sajutu iedvesmu kādreiz uzrakstīt pētījumu par taksometra šoferiem. ir bijuši gadījumi, kad atviegloti pārsēžos tramvajā, bet kopumā jau taksometru vadītāji ir labi cilvēki, viņiem rūp jūsu naudiņa. turklāt ir iespēja arī mākslinieciski izpausties.
pērn, nakts vidū atgriežoties no visai tāla ceļojuma, takšonkulis pauda neizpratni, kāpēc gan mani nesagaida vecāki. toreiz nezināju, ko atbildēt, tāpēc tik nomurmināju, ka vecāki arī ir cilvēki, lai jau izguļas. toties vakar, vēlākā stundā mājupbraucot, šoferītis deva zelta padomu - vajadzēja piezvanīt vīram, lai brauc pakaļ, nebūtu naudiņa jātērē! (velns, kā man tas neienāca prātā?!) te nu var izpausties pēc sirds patikas un noskaņojuma. piemēram, tēlojot nabaga lauleni, kas pamesta viena, kamēr dārgais devies komaņģerovkā uz maskavu vai arī uz īriju miljonus pelnīt. var žēloties, ka vecis sēž mājās pie televizora un nejēdz pakaļu no dīvāna piecelt, vai arī sašutumā vaicāt - jūs ko, cienītais, bērnus tak nevar vienus atstāt! vārdu sakot, ierobežojumu nav, viena vienīga jautrība. bet vispār jau taksisti ir labi cilvēki, viņi vienmēr zina, ko ieteikt.

darbs bērnudārzā (lasi - ar "māksliniekiem") mani vai nu nobeigs vai arī padarīs par azbesta veceni un nobeigs tāpat. skumji, bet fakts, neko nevar darīt.

/nē, es nepavisam neesmu žeļeznaja, tāpēc to rūpīgi slēpju.

cik labi, ka ir dažas mūžīgas lietas. tās paliek, kad pārejošās (tādas kā laime un mīlestība) ir prom.
viena no šādām mūžīgajām, nekad nemainīgajām lietām ir fakts, ka, atrodoties telpā, kuru var aizslēgt tikai no iekšpuses, dažkārt (no ārpuses) tiek paraustītas durvis. un zināmos apstākļos šis raustījiens allaž nāk komplektā ar griezīgu vai tur kāds ir? arī turpmākā darbība rit pēc scenārija ar trīs (patiesībā diviem) noslēguma variantiem. manam pārliecinošajam nē! otrpus durvīm kā likums seko šķendēšanās un [nepamatoti] pārmetumi par necieņu un ņirgāšanos, kas soļu šļūkoņas pavadībā pamazām izgaist tālumā. gadījumā, ja vēlos no tā izvairīties un izliekos par beigtu, jautājumu uzskatot par retorisku, durvis tiek raustītas atkal un tas pats jautājums atskan jau uzstājīgākos un nervozākos toņos. kad izdvešu bezpalīdzīgo jāvārdu, aiz durvīm dzirdams apmierināts tad ir labi.
heh, patiesībā taču viss ir tik vienkārši - ir labi.
cik labi, ka ir tādas nemainīgas lietas.

lasu darba sludinājumus un nevaru vien nopriecāties par to, cik vēl daudz ir stabilo, augošo uzņēmumu, vienoto kolektīvu un izaugsmes iespēju. rakstu tikpat valdzinošas motivācijas vēstules, no kurām pat sētas mietam skaidrs, ka esmu īsts zelta gabals, un muļķis, kurš to neredz. pati noticētu, ja vien tā nebūtu es. bet man ir tik ļoti bail zaudēt ilūziju, ka man kādreiz kaut kur būs labi.
samīļo mani, lūdzu. gadījumā, ja tev nav nekā cita, ko darīt.

stress tāds, ka maz neliekas. jā, man ir vārgi nervi, bet tas jau nekas, es mācos izdzīvot.

un tieši šorīt saņemu burvīgu pastkarti ar deviņiem mīklainiem smaidiem un tagad esmu laimīgs cilvēks.

gedimmteversion

draugiem.lv tomēr garlaiko. tos, kurus tur varbūt gribētu atrast, nesanāk sameklēt, jo vai nu viņu tur nav, vai arī nezinu/neatceros uzvārdus. kā komunikācijas forma - pārāk neērti un bezjēdzīgi. skatīties svešus, neko neizsakošus profilus arī nav interesanti, pat ja cilvēks pazīstams. toties ciba ar savu šķietamo anonimitāti, kaut reizēm arī kaitina un garlaiko, paver pavisam citus apvāršņus. atliek vien kādreiz, brīžos, kad darīt jau ir ko, bet negribas, paklaiņot pa svešiem žurnāliem, un vesela pasaule saliekas kā no puzles gabaliņiem. nē, bet nopietni, šeit taču viss kā uz delnas. arī bez vārdiem un fotogrāfijām viens pēc otra atrodas pazīstami cilvēki, uzreiz redzams, kam ir divi vai vairāki žurnāli, un attiecību smalkumi starp dažiem cibiņiem paši lec acīs. nav nemaz vajadzīga mērķtiecīga interese, pietiek ar elementārām novērošanas spējām, lai par dažiem, kuri par manu eksistenci, iespējams, nemaz nenojauš, varētu pateikt vairāk, kā gribētu vai vajadzētu. tīri vai kā pats dievs tagad jūtos. tikai kam man tas viss?

satiku bērnības draudzeni. kādreiz kopā šuvām lellēm kleitas un sapņojām par lielo dzīvi. vidusskolu viņa kaut kā vēl pabeidza, taču pārlieku safanojās par tolaik populāru gotiskā roka zvaigzni, un meitenei aizgāja ciet. nē, nu katrs jau bērnībā ar kaut ko ir aizrāvies, bet diemžēl ne visiem tas pāriet. kopš tiem laikiem viņa ir pabijusi tvaika ielā, vēl šur tur, bet parasti savos divdesmitunciktur gados sēž mājās, mātei uz kakla, neko nedara. tiešām neko (man grūti saprast, kā var tā gadiem nedarīt Neko, pat neko nedarot) - grāmatas nelasa, filmas arī diez vai skatās. ja nu vienīgi televizoru, visu pēc kārtas. droši vien drillē to pašu gotisko roku. sēž, pīpē un rij savas nervu zāles. dienu no dienas, jau gadiem. nekas viņu neinteresē. katru dienu griež vēnas un ik pa laikam gandrīz uzlaiž gaisā visu māju, mēģinot noindēties ar gāzi.
tagad, kad uzrakstīju, tas izskatās pēc parastas, atsvešinātas ņirgāšanās par tā saucamajiem pokemoniem. diemžēl, saskaroties ar to realitātē, rodas spēcīgas pārdomas. piemēram, par to, ka, kamēr man ir pietiekami daudz veselā saprāta, labs darbs, kaut kāda izglītība, pietiekami daudz naudas, un varbūt arī kaut kāds pseidostatuss daļā sabiedrības, es varu sēdēt un čīkstēt, ka tas viss jau neko nenozīmē, ja nav tā un ja nav šitā. bet tas viss ir, atvainojiet, bullšits. jo tā tomēr ir mana izvēle, un ja arī man kaut kas nepatīk, man vēl ir pietiekami daudz iespēju kaut ko mainīt. var jau teikt, ka arī viņa izdarīja savu izvēli, taču ir viena būtiska atšķirība - viņai citas vairs nebūs. ja nu vienīgi pievērsties, piemēram, kristietībai un sākt jaunu dzīvi, bet tam es diemžēl neticu, jo arī šādai izvēlei tomēr vajag kādu motivāciju.
ir laikam vērts painteresēties par bērnības draugu dzīvēm. tas dod iespēju padomāt, kur varēji nonākt tu, ja nebūtu tur, kur esi.

Dārgais Dievs.

Tas, vai Tu esi vai neesi, nav svarīgi, bet vienu gan es gribētu lūgt, ja vien Tu lasi šo necilo žurnālu.
Es varbūt kādreiz vairs nebūšu jauna un skaista. Pofig.
Pārāk mīļa un jauka tāpat nekad neesmu bijusi, tāpēc neprasu arī to.
Bet vienu tomēr uzdrošinos lūgt - veselo saprātu, to gan atstāj. Jā, es arī reizēm šaubos, vai ir vēl ko atstāt. Bet nu tomēr, veselo saprātu, lūdzu, ja?
Un vēl, ja drīkst, es gribētu, vairāk par veselo saprātu gribētu, vienmēr spēt pati kustēties un pati visu izdarīt. Vismaz pati pa logu izlekt, ja citādi nevarēs.
Jau iepriekš pateicos.

Ar cieņu,
silentio

atradu bikses, ko valkāju kādā sestajā klasē. džinsu kombinezons gaišzilā krāsā, nenormāli stilīgs tālajos deviņdesmitajos. pirkts rīgas sporta pilī (nez, tur joprojām ir jarmarka?) par nokaulētiem repsīšiem (vai tomēr jau latiem?). tur bija jāmaksā arī par ieeju, tāpēc citureiz kārotajām džinsenēm vairs nepietika naudas. un caurspīdīgie plastmasas maisiņi arī bija jāpērk un rūpīgi jāglabā nezināmai vajadzībai. to gan varētu arī tagad, apnicis jau vienmēr veikalā teikt, ka man nevajag katru košļājamās gumijas paciņu vēl maisā ielikt. bet kādreiz tā nebija un arī košļājamās gumijas bija īsts brīnums. varēja visu dienu žokli kustināt un vakarā vēl uz plaukta nolikt. bezmaksas maisiņu un košļājamo gumiju pārpilnība nebija iedomājama, jo tā varēja būt tikai paradīzē. cik maz gan vajadzēja pilnai laimei.

laiks slīd caur pirkstiem, bet ne jau uz priekšu, nē, uz riņķi vien. vakardiena nebija vakar un šodienas nav vispār. tagad viss ir citādi, tikai nekas jau nav mainījies. tas viss jau ir bijis, kādā citā pasaulē, kādiem citiem mums. viss ir tieši tāpat kā toreiz, kaut arī tapetes citā krāsā un vāze jau sen kā sasista. bet mēs atkal esam turpat, tik tuvu un tik tālu. runājam it kā par to pašu, kaut kam piekrītam, kaut ko jautājam, tomēr katrs par kaut ko citu. katrs savā valodā, bet vārdnīca ir pārāk tālu un pārāk noputējusi. ar tādu pat mirušo vārdu kapsētu nevarētu spēlēt.
vai tu mani saprati? jā, protams. bet ne jau to es gribēju teikt. man ir tik maz kā kopīga ar sevi.

reizēm es brīnos par to, kā man daudz kas ir izdevies. bet tad saprotu, ka nekāda brīnuma jau tur nemaz nav, jo, lai kaut ko pamestu pusceļā, tomēr arī vajag uzņēmību, kā man parasti šādos gadījumos trūkst. nekas cits vienkārši neatliek kā turpināt vai arī atrast pietiekami nopietnu iemeslu pievērsties kaut kam citam.
kopš esmu sākusi dalīt cilvēkus režisoros un producentos (advancētajā variantā - režisoros, producentos un virpotājos), dzīve ir kļuvusi vieglāka. režisorcilvēkiem ir idejas, taču parasti nav skaidrs, ko ar tām iesākt. producentcilvēkiem savukārt savu ideju var arī nebūt, taču atliek vien viņiem kādu pasviest, lai uzreiz būtu skaidrs rīcības plāns un iespējamie varianti. es esmu producentcilvēks. neraksturīgi manai izglītībai, man daudz labāk patīk ņemties ar exceli nekā ar wordu. taisīt tabulas un kārtot visu pa īstajiem plauktiņiem. un mani vairs neuztrauc tas, ka citiem idejas birst kā no pārpilnības raga, bet es tikai savācu labāko no visa un izmantoju pēc saviem ieskatiem. kam dots peldēt, tas nelidos. ja visi to varētu pieņemt, tad laikam tiešām būtu tikai mūžīgs miers un tautu draudzība.

sauciet mani par antisociālu mizantropu, bet es vienkārši nespēju komunicēties ar cilvēkiem, kuri spītīgi turas pretī jebkuriem veselā saprāta principiem. ka tik kaut kur problēmas atrast. un var viņiem nemaz neprasīt, kas par lietu, jo atbilde, visticamāk, būs aizvainojuma pilns "nekas". skaidrs, ka nekas. neies jau atzīt, ka tikai no kārtējās mušas zilonis uzpūsts. un tad vēl tas mūžīgā upura sindroms, oij ņemogu. varētu padomāt, ka visa pasaule tāpēc vien pastāv, lai pāris idiotiem dzīvi maitātu. nu i pie velna viņus visus, sēdēšu savās četrās sienās un turpināšu filtrēt realitāti. kamdēļ gan man savu mieru traumēt.

jēziņ. ārā taču tiešām ir melna nakts. un šitādā laikā man tagad jāceļas? labrīt un arlabunakti.

mani vienmēr ir sajūsminājušas nejaušības. tas, kā visi ikdienišķie un mazsvarīgie notikumi savērpjas ķēdītē un beigās izveido kaut ko nozīmīgu. viss taču notiek tik nejauši. tikai būt īstajā vietā un īstajā laikā. vai arī neīstajā vietā un neīstajā laikā. un viss jau varēja būt citādi. vienas durvis ved pie citām, kamēr pārējās, kurām nez kāpēc paiets garām, tā arī paliek mūžīgs noslēpums. un mēs paši taču nekad nezinam, ko darām.
bet domas materializējas - to nekad nedrīkst aizmirst.

ziniet, šodien es visus mīlu. droši vien tāpēc, ka vīns, un tāpēc, ka man atkal ir nenormāli paveicies. kaut gan tā veicies līdz šim vēl nav. tāda ilgtermiņa veiksme, es domāju. un tad jau vēl redzēs, kas no tā visa sanāks. bet vienalga. visus mīlu.

vot dožiļi. jaunas grāmatas pēdējā laikā nav iepirktas, vecās visas izlasītas un pārlasītas, tad nu izdomāju, ka tomēr ir svētdiena un neko nedarīšana ir attaisnojama, tāpēc, neskatoties uz jaunuzsākto Radikālo Interneta Ierobežojumu programmu, ierakstījos vēl arī visiemzināmajā oranžajā portālā. bet nekas traks vēl nav noticis un, visticamāk, arī nenotiks. pārliecinājos, ka nekā interesanta tur joprojām nav un kopumā visai garlaicīgi. šķiet, tagad par to var atkal mierīgi aizmirst.

ja divi slīkoņi ķeras viens pie otra kā vienīgā glābējsalmiņa, tur nevar sanākt nekas labs. tu vari teikt, ko vēlies. es palieku pie sava. un nevaino mani par to, ka tev ērtāk ir slīkt nevis iemācīties peldēt. es taču arī tikai turos virs ūdens.

man vienmēr ir bijis mazliet bail no tā jaunā gada. uz beigām gads, lai kāds arī bijis, parasti kļūst mīļš un ir mazliet žēl to mainīt pret jaunu, tukšu un pavisam neparedzamu. kaut arī dzīvei gadu skaitļi neko nenozīmē, ir tomēr interesanti paskatīties, kāds tad katrs gads beigās izdevies. un varbūt arī jaunais gads nemaz nav slikts iemesls jauniem sapņiem, jo vēlmēm ir raksturīgi piepildīties arī tad, ja to negaida.
kopumā šis laikam ir bijis dīvainākais un neviendabīgākais gads no visiem iepriekšējiem. šķiet, pirmoreiz gada beigas uztveru ne tikai ar nostaļģiju, bet arī ar nelielu atvieglojumu. ļoti daudz kas ir mainījies, tomēr tajā pašā laikā ne visai. daudz pārdomu un jaunu atklājumu. tas, kas likās pats galvenais, pēkšņi ir kļuvis mazsvarīgs. daudz notikumu un daudz nenotikumu. gandrīz slimnīca. bezmiegs un vairāk miega, kā būtu nepieciešams. daži zaudējumi un daži ieguvumi. par pāris draugiem mazāk un daži jauni draugi. daudz ceļojumu un pārsteigums, ka latvijā varbūt tomēr ir vislabāk. gada atklājums - man tomēr ir ļoti veicies.
un, šķiet, pirmoreiz man ir arī pāris plānu nākamajam gadam.
kāds bija tavs gads?

плачь - я не откликнусь
в этой квартире холодно слишком
в эти минуты падает небо
так и оставим

ziniet, kā ir pamosties nakts vidū no tā, ka kāds mēģina izgāzt tava dzīvokļa durvis? es tagad zinu. sajūta, maigi sakot, pretīga. rīcības plāna nav. atliek vien gulēt un gaidīt, kas notiks tālāk. taču tālāk notiek, lūk, kas - atskan nepārprotamas skaņas no virtuves, kas ļauj man secināt, ka tas, visticamāk, ir tikai mans dzīvokļa biedrs, kurš, acīmredzot, šoreiz nav spējis pats atvilkties mājās no kārtējās ballītes. tas ir savā ziņā pat patīkami (salīdzinot ar to, ko iztēlojos iepriekš), taču aizmigt, protams, vairs neizdodas. kad jau, gaismai austot, beidzot laižos snaudā, arī tas nav uz ilgu. atkal jau tās durvis. kaimiņi nāk skatīties, vai mēs esam dzīvi.
man laikam mūzika par klusu. un kafija šorīt garšo pretīgi.
this gonna be a beautiful day.

atrast bikšu kabatā ielocītu piecīti vienmēr ir patīkami. īpaši tad, ja tās pašas bikses pirms tam ir bijušas veļasmašīnā vai pāris mēnešus nekustīgi gulējušas plauktā. galvenais ir, nepārbaudīt kabatas pārāk bieži, lai nelaupītu sev pārsteiguma momentu.