pēkšņi pazuda elektrība. vispār jau sveču gaismai nav ne vainas, vienīgi nedaudz pastulba sajūta, kad neko nevar iesākt, jo viss atduras pret to, ka nav elektrības. ne mūziku paklausīties, ne kaut ko palasīt, kas ir parastās alternatīvas promesamībai no kompja mājas ietvaros. pat ne tēju sataisīt. labi vismaz, ka telefons darbojās, kaut arī tas mani paspēja ne pa jokam sabiedēt, pie pirmā zvana mēģinājuma paziņojot par sazin kādām tur tīkla problēmām. pāris nesteidzīgas sarunas sveču gaismā, un elektrība ar visu, kas piederas pie ikdienas, ir atpakaļ. tā arī nepaspēju izdomāt, kā tie cilvēki reiz sensenos laikos dzīvoja.

daudz kas man nepatīk un daudz kam es neticu, bet kaut kāds ideālisms laikam tomēr iekšā mīt. neticu, ka iespējams salāpīt pasauli, bet tomēr tāda pasaules lāpīšana dažkārt šķiet vienīgā jēdzīgā nodarbošanās. brīžiem tik ļoti, ļoti gribas izdarīt kaut ko labu. un tam nav nekāda sakara ar ziemassvētkiem vai to, ka kāds kaut ko prasītu, jo tā vēlme uznāk regulāri un visa gada laikā. varētu kaut vai nopirkt konfekšu turzu un tad slepus salikt tās citiem pasta kastītēs. pavisam svešiem un nezināmiem cilvēkiem. tīri sava prieka pēc. un varbūt vēl kāds pasmaidīs.

šodien man pēkšņi palika tik ļoti zēl če gevaras, ka gribētos vismaz veltīt viņa piemiņai kādu dziesmu, tikai nevaru saprast, kuru. tas, ka viņš jau sen kļuvis par vienu no spilgtākajiem kapitālisma simboliem, nav nekāds noslēpums. labi vien ir, ka pats to nepiedzīvoja. bet kad šorīt, malkojot rīta kafiju, pamanīju aiz loga slīdošu autoreklāmu (šis reklāmas veids jau pats par sevi ir īpaši kaitinošs) ar če ikonisko attēlu un tekstu cher pa leeto vai kaut ko tamlīdzīgu, gandrīz aizrijos. nabaga če.

galva sprāgst gabalos no tā visa, kas tur iekšā notiek. pretēji ierastajam tukšumam pēkšņi atkal tik daudz domu un ideju, sapņu un emociju, bet nekādas sajēgas, ko ar to visu iesākt. tīri vai sist pret sienu.
tik daudz ko teikt, bet vārdi un viss pārējais iesprūst kaklā un tad lēnām atkal nosēžas kaut kur sirds vai krūškurvja rajonā. un tā viņi tur krājas un rada sajūtu it kā es būtu metāllūžņu noliktava. un tad ik pa laikam, nu protams, visnepiemērotākajos brīžos, saskrien acīs un kāpj ārā, bet beigās jau tāpat nekur tālu neaizkāpj un atgriežas, no kurienes nākuši. uz priekšu un atpakaļ, bet patiesībā uz vietas.
ak, kamdēļ gan es neesmu bjorka. viņa vismaz var pamatīgi izkliegties, kad vajag.

grūti pat iedomāties, cik daudz patiesībā nosaka visas tās mazās, nemanāmās lietas, kas paliek vien kādā citā iespējamā pasaulē līdz izkūp bez pēdām kā tukšas iedomas. un beigās arī visi īstenie un nozīmīgie notikumi varbūt ir vairs tikai viena no iespējām, kas tikpat labi varēja arī nebūt. jo daudz biežāk taču ir otrādi.
varēja būt, bet nebija.
varbūt tās ir tikai iedomas. bet tomēr tieši tas ir tas, kas dažkārt maina daudz vairāk.

ir visnotaļ uzjautrinoši, kā cilvēciņi parasti raksturo sevi. pietiek vien ieskatīties tepat cibā, lai būtu skaidrs, ka izsenais indivīda pretnostatījums kaut kādam mistiskam pūlim nepavisam nevaid miris un modē joprojām ir būt dīvainam/stilīgam/nesaprastam/blablabla. precīzāk - nevis būt (jo tā patiešām būt nepavisam nav viegli), bet pasludināt sevi par tādu, turklāt tieši attiecībā pret nezināmiem "citiem". nu tā uzreiz, lai nerodas nekādas šaubas - mani sauc skaidrīte un es esmu dīvaina. man gan nekad nav bijis skaidrs, ar ko un no kā atšķiras tie, kas tāpat kā visi grib būt citādi. bet patiesībā jau mani tas arī nemaz neinteresē. es tikmēr baudu savu parastību - man nav ko par sevi teikt un tas ir viss, ko es par sevi varu pateikt.

- tev ir jauks dzīvoklis.
- jā, tu arī esi skaista.

pirmais solis ceļā uz iekšēju mieru ir attaisīt logu un iztīrīt istabu (nē, ne jau pa logu). tāpēc ir noderīgāk, kad tā ir pamatīgi aizjaukta, nekā vienmēr censties uzturēt nemainīgu kārtību. un tad, mazgājot traukus, purinot spilvenus, saliekot visu pa vietām, noslaukot putekļus un iztīrot paklāju, arvien vairāk pārņem sajūta, ka pārvērtības piedzīvo ne tikai telpa apkārt, bet arī tu pats. un acīmredzamais rezultāts iedvesmo vēl vairāk. atliek vairs tikai ievārīt tēju, baudīt mūziku un sākt kārtot arī domas. tīrā istabā un svaigā gaisā tas veicas labāk.

meklēju iedvesmu.