ir visnotaļ uzjautrinoši, kā cilvēciņi parasti raksturo sevi. pietiek vien ieskatīties tepat cibā, lai būtu skaidrs, ka izsenais indivīda pretnostatījums kaut kādam mistiskam pūlim nepavisam nevaid miris un modē joprojām ir būt dīvainam/stilīgam/nesaprastam/blablabla. precīzāk - nevis būt (jo tā patiešām būt nepavisam nav viegli), bet pasludināt sevi par tādu, turklāt tieši attiecībā pret nezināmiem "citiem". nu tā uzreiz, lai nerodas nekādas šaubas - mani sauc skaidrīte un es esmu dīvaina. man gan nekad nav bijis skaidrs, ar ko un no kā atšķiras tie, kas tāpat kā visi grib būt citādi. bet patiesībā jau mani tas arī nemaz neinteresē. es tikmēr baudu savu parastību - man nav ko par sevi teikt un tas ir viss, ko es par sevi varu pateikt.
