ja man vajadzētu mainīt vārdu atbilstoši domām, kas visbiežāk ienāk prātā, mani jau kādu laiku droši varētu saukt par viss riebjas.
pamodos ar domu, ka viss riebjas un tāpēc no gultas šodien necelšos. apmēram stundu vēlāk padomāju, ka viss riebjas un tāpēc no gultas tomēr celšos. piecēlos, bet ko darīt tālāk nezinu - viss riebjas. darbi krājas arvien neiedomājamākās kaudzēs, bet tas vēl nav pietiekams iemesls, lai beidzot sāktu kaut ko darīt. visai nožēlojami un vēl nožēlojamāk, ka visiem tiem, kam liekas, ka esmu pārāk indifferent vai nepietiekami emocionāla kaut kādās savās atsevišķās izpausmēs, laikam jau ir taisnība, bet ko gan tas maina. viss riebjas.
ļoti gribas mājās. es tikai vairs nezinu, kur tas ir.

26th May 2007 LUXEMBOURG ROCKHAL
vai
23rd Jun 2007 PARC DES PRINCES STADIUM, PARIS?

tāds ir jautājums.

cigarešu dūmi aizmiglojuši prātu, novelku piedūmotās drēbes, iecērtu nagus apelsīnā. sula notek gar pirkstiem, turpinu lobīt pustumsā. apelsīns rādās sarkans, bija taču dzeltenais, redzēju. būs pievilcies manas asinis laikam, paspēju padomāt. taču apelsīns tikai izrādījies viltīgs, kā no diviem salipināts, augšā sarkans, apakšā dzeltens (vai otrādi). bet arī no tā vairs nav palicis pāri nekas. vien smarža zem nagiem un saldi sūra garša mutē, kas izbalos un pagaisīs gluži kā atmiņas.

ja galaprodukts nepieciešams mazākā daudzumā, kā paredzēts receptē, samazinot vienas sastāvdaļas daudzumu uz pusi, vēlams atbilstoši samazināt arī pārējo sastāvdaļu apmērus.
es kā pilnīga nejēga virtuvē (tas gan nenozīmē, ka man būtu vienalga, ko ēst - gluži otrādi, pagatavot baudāmu ēdienu, manuprāt, ir liela māksla, tāpēc ar to labāk lai nodarbojas tie, kas to pieprot) šodien būros pa virtuvi un ar rezultātu esmu pat visnotaļ apmierināta. kaut arī manas necilās zirņu miltu pankūkas tāpat neviens nenovērtēs, jo samazināt garšvielu daudzumu atbilstoši miltiem man piemirsās, mana nelatviskā un asus ēdienus mīlošā gaume iebildumus neceļ. solis tuvāk pilnībai, kā smejies.

to, ka jau atkal tuvojas z-svētki, es šogad varētu pat nepamanīt un mierīgi palaist garām kā nebijušus. sniega man nav, nekādu egļu arī. tv neskatos, radio neklausos un apkārt daudz nevazājos, bet kad vazājos, tad acīmredzot ne tur, kur varētu nogurdināt džinglbellu treļļi un masveida iepirkumu drudzis, un ne tajā sabiedrībā, kur z-svētki tiktu pieminēti citādi kā vien garāmejot. tā nu es laikam varētu arī vadīt savas dienas un naktis ārpus laika un pasaules, ja vien manā e-pastā pēkšņi viens pēc otra nesāktu birt atgādinājumi par to, ka tūlīt-kaut-kas-notiks. aizrautīgi lasu sev veltītos brīnumvārdus un sirsnīgus laba vēlējumus ar parakstiem "jūsu aviokompānija" (šitas ir kruta), "jūsu e-pasta serveris" (kurā kaut kad reģistrējos, bet nelietoju) vai "jūsu internetveikals tāds un tāds" (laikam jau kaut ko pirku), vai arī "jūsu tulkojumu birojs tāds un šitāds" (ar kuru man vispār nav bijis nekāda sakara) un mani jau pārņem aizkustinājums par to, ka tomēr neesmu viena šai pasaulē.
p.s. gaidu vēl no zobārsta, ieņēmumu dienesta un santehniķiem. neapsveiks - apvainošos.

rīts smaržo pēc kafijas, taču ne jau kā tajās idilliskajās reklāmās, kur viens vēl saldi guļ, bet otrs jau tikmēr rosās pa virtuvi un gatavo burvju dziru. kafijas smarža mani vajā jau kopš vakardienas, kad turku bodē iepirku pāris paciņas svaigi maltas kafijas. ne sev, kafiju teorētiski nedzeru, tāpat kā teorētiski nepīpēju, kaut arī nepīpēju es biežāk, tātad kafiju tomēr mazliet dzeru. bet lai pārāk nekārdina, ietinu maisiņā un noglabāju dziļi skapī, taču soma smaržo pēc kafijas, spilvens smaržo pēc kafijas, tēja smaržo pēc kafijas un vispār viss šorīt smaržo pēc kafijas. jāiziet laikam ārā mazliet. paelpot svaigu gaisu un iedzert kafiju.

izrādās, iziet no mājas pēkšņi vairs nav bīstami. šodien atkal izgāju "uz stundiņu" un, kas visneparastākais, atgriezos jau pēc divām, nevis nākamajā rītā vai vakarā kā parasti pēdējā laikā. tagad gan ierakšos migā un šogad vairs ārā neiešu. tikai rīt mazliet. un vēl kaut kad. uz stundiņu.

die's, sargi mani vēl kādreiz strādāt ar amerikāņiem. ir pagājušas tikai divas dienas, un es jau jūtu sevī atkal mostamies īpašas jūtas pret šo izredzēto tautu. bet tas nekas, gan jau nedēļas beigās arī manu seju rotās žilbinošs smaids ikreiz, kad kāds paskatīsies manā virzienā un kuram varēs pateikt can i help you? kad kāds mani uzrunās, es izstiepšu kaklu, cik vien iespējams, uz priekšu, nedaudz iešķiebšu galvu un ik pa brīdim teikšu yes vai yes, i'm listening, iešu klāt un medussaldā balsī teikšu haaaai! visiem, no kuriem man kaut ko vajadzēs, un tajā pašā medussaldajā balsī triekšu pie velna tos, no kuriem man nevajadzēs neko. vēl tikai jāatceras vienmēr un īstajā balsī pateikt great! un thank you so much! katrreiz, kad kāds būs ievilcis ķeksīti īstajā vietā. isn't it wonderful?

kad kaut kur uz ielas, trepēs, veikalā vai lidostā nejauši satieku kādu attālu paziņu, regulāri pieķeru sevi plati smaidot un sirsnīgi smejoties. un nesaprotu kāpēc. nav jau tā, ka man būtu kāds princips vienmēr saglabāt skumju vai nopietni sejas izteiksmi. manas skumjas man ir pārāk dārgas, lai tās dalītu ar citiem, taču nemēdzu smaidīt arī tukša pienākuma pēc, tāpēc vien, ka tā vajadzētu. šķiet, ka tajos brīžos mans smaids apbur mani pašu, liek noticēt savam vieglumam.
un tomēr, mēdz taču būt arī pavisam citādi. kad sēdi kaut kur ar labiem paziņām, gandrīz kā draugiem, smejies un kaut ko stāsti, vakars ir nupat kā sācies, taču pēkšņi pārņem sajūta, ka ir tikko kā uzausis rīts pēc garas un nesteidzīgas nakts, kā jaungada pirmā diena. un viss joprojām ir lieliski, gluži kā vienmēr, tikai tu dodies mājās un nesaproti, par ko tu izliecies un kāpēc.

a ko darīt, ka nekad neesmu varējusi pateikt to "paliksim tikai draugi", nu tajā parastajā kontekstā, jo nespēju pieņemt, ka draudzība varētu būt kaut kas tikai, ka vispār ir iespējams kaut kas vēl vērtīgāks un nozīmīgāks par to.
toties man ir jauna izklaide. spēles noteikumi: doties kaut kur ar cilvēku, ar kuru vairs neesmu kopā, sadotām rokām klīst pa pilsētu, tieši tajos brīžos, protams, satikt visus simts gadus neredzētos paziņas, un, ne uz mirkli neatlaižot rokas, ar smaidu teikt - šis ir m., mans bijušais draugs. tās sejas izteiksmes ir ko vērtas, mums vēl ilgi būs par ko smieties.
bet tagad es turpināšu izklaidēt kaimiņus ar kārtējo bezmaksas koncertu. paldies par uzmanību, visu gaišu.

atceries, todien es atstāju pie tevis savu lietussargu, pēc tam mēs braucām tavā auto, tu turēji manu roku, un tobrīd man likās, ka es varētu tevī iemīlēties, varbūt pat mīlēt, tāpat kā toreiz, kad biju tik ļoti nobijusies un tu mani mierināji, kad vedi pie ārsta, naktī vārīji man kakao un brokastīs cepi pankūkas. katru reizi, kad aizmigu tavās rokās, kad braucām peldēties un kad strīdējāmies par visiem tiem sīkumiem. bet patiesībā jau tavā vietā varēja būt jebkurš cits, tāpat arī manā, es zinu. un neņem ļaunā, ka tikai gribēju pateikt paldies par tavu coup de grâce, jo man pašai tam tā arī nekad nepietika spēka. nosargāt medu, kaut vai tikai atmiņās, man allaž bijis pārāk svarīgi, lai ļautu to saēst darvai.
atvedīsi manu lietussargu, lūdzu? man viņa pietrūkst mazliet.

un tad, kad tas, no kā tu visulaiku esi baidījies, par ko raudājis un no kā bēdzis mierinošās domās un reibinošos dzērienos, kad tas beidzot pienāk un kļūst pavisam reāls, teju vai sataustāms, iestājas dīvains miers. gluži kā atvieglojums. un nav vairs baiļu, nav pat asaru, ir tikai miers. un apziņa, ka beidzot var atkal uzelpot un sākt dzīvot.

sapnī es atkal lidoju. sēžam kādi padsmit pasažieri mazmazītiņā lidmašīnā - kaut kas starp kukuruzņiku un mazajiem fokerīšiem. jālido bija no laikam jau rīgas, tikai tas bija kaut kur dziļi indijas okeānā. varbūt arī austrālijā vai indonēzijā, neatceros. lidojums bija paredzēts it kā uz ameriku, kas atradās apmēram tur, kur parasti atrodas indija. ( ... tālāk ... )
bet vispār jau bija jautri. nevienam nav jālido šodien?

es jau vispār esmu neticami mierīgs cilvēks, bet man ir arī temperaments, vai ziniet. paniku celt nemēdzu un joprojām naivi ticu, ka visas savstarpējās problēmas iespējams atrisināt mierīgā pārrunu ceļā. taču mēdzu aizsvilties, ja kāds to atsakās saprast. un tad, man šķiet, labāk ir mazliet sakliegt uzmundrināšanas nolūkos. var arī šķīvīšus palidināt, ja vajag. vārdu sakot, nolaist tvaiku. un kad tvaiks ir nolaists, tad to uzreiz var mierīgi aizmirst, atkal laimīgi smaidīt, trīties un luncināties apkārt, un viss ir labi. žēl, ka ar latviešiem tā nevar. latvietis spītīgi rīs aizvainojumu, glabās to kā acuraugu stikla burciņā, vakuumiesaiņojumā, un uz jautājumu, kas par problēmu, demonstratīvi atbildēs - nekas. viss ir kārtībā. bet ja tu vēl atļausies pasmaidīt, tad būsi ne tikai pēdējais nelietis, bet arī pretīgs liekulis piedevām. nu ja, visas laipnās pārdevējas jau arī ir liekules, kurām tikai naudu izvilkt. labāk tādas, kas uzreiz nolamā mātes vārdiem un atlikumu izdod viensantīmos, tās vismaz "godīgas". grūti būt latvietim.

izdzīvošanas stratēģijas skolā, kaut arī prasīja nemitīgu piepūli, tomēr savos pamatos bija gaužām vienkāršas - mērķtiecīgi izstrādāta humora izjūta (smejies par sevi, pirms to ir paspējuši citi) un teicami slēptas jūtas (you'll never see me crying). taču tagad ar to vairs nepietiek. jo nevienam jau nekas vairs nav jāpierāda, un tam, ko domā citi, tik tiešām vairs nav nekādas nozīmes.
un tomēr man šķiet, man sāk patikt būt man. citāda es gribētu būt, bet ne cita. this is my life and i have to deal with it.

naktī virs galvas spindza viens aptracis ods. taču biju noskaņota uz miermīlīgu līdzāspastāvēšanu un centos gulēt tāpat. līdz brīdim, kad trakais nosēdās man tieši uz mutes. tas arī bija pēdējais, ko viņš paspēja izdarīt, jo ar to mana tolerance bija izsmelta un ods bija beigts uz vietas.
es gribētu nomirt uz tavām lūpām, kāds reiz sen, sen teica. iedomājos, ka toreiz laikam rīkojos savā ziņā līdzīgi. nu tā sanāca. vienkārši doma par līķiem uz lūpām mani ne pārāk sajūsmina. un nez vai nu tas ods par savu cēlo nāvi bija īpaši laimīgs.

vēl nesen man likās, ka psihoanalīze kā terapija ir tikai tukša izklaide ļautiņiem, kuriem nav ko darīt un nav kur likt naudu. tagad atzīstu, ka esmu savas domas mainījusi - tā ir ne tikai bezjēdzīga, bet arī kaitīga. kāpēc gan vilkt gaismā to, ar ko tāpat neviens pēc tam nezina ko iesākt? manuprāt, dzīvot ir daudz vieglāk ar skeletiem noraktiem skapī nevis piekārtiem pie spoguļa.

gribējās jau paklusēt, bet varbūt pārmaiņas pēc tomēr vadīties pēc "kāpēc klusēt?", nevis "kāpēc kaut ko teikt?".
tātad šo dienu top tēma - vēlēšanas.
rezultātus nekomentēšu, taču atļaušos tomēr pabrīnīties par daudzu cilvēku motivāciju balsot par to vai citu partiju. nu kā, nu kā var balsot, pamatojoties uz argumentiem no sērijas "viņi man 5 ls pie pensijas pielika" (par inflāciju pofig) vai tikai tāpēc, ka "zaļie", "zemnieki", "krievi" vai "kristīgie"? jā, un kāpēc gan ne par viktoru lapčenoku, viņam tak tik jaukas dziesmas. un labs cilvēks taču. smuki stāv pie mikrofona. bet par tiem tur gan labāk ne, "aizsūtīs vēlreiz uz sibīriju". jēziņ. tad jau naivie romantiķi, kas balsos tikai tad, kad sagaidīs partiju, par ko atdot sirdi un dvēseli, šķiet pavisam mīļi un nekaitīgi (kaut arī tāpat aizbrauks uz īriju, jo te taču viss slikti).
sāku piekrist, ka katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi.
viss. esmu runājusi.

tagad, kad varētu un vajadzētu rīkoties, nesaprotu vairs ko ķert, ko grābt, tāpēc nedaru neko un tikai raudu par to, cik man tomēr vienalga.

jau vismaz pusstundu mēģinu te kaut ko ierakstīt, bet viss beidzas ar vienu un to pašu - lai kas arī tiktu rakstīts, tas tiek izdzēsts. visam, ko es varētu pateikt, nav ne jēgas, ne nozīmes. vārdi savērpjas rindiņās un nav nekā vērti, raksti, kā gribi. klusēt es allaž esmu mācējusi daudz labāk, vai ne. taču arī klusums ir esamības veids. man nav vārdu, toties ir milzīga agresija, kuras daudzumu cenšos izmērīt laikā, plosoties un ārdoties līdz bezspēkam, tā lai varētu tikai nokrist atvieglojumā un negribētos pat raudāt. kur ir mans zobens, kur boksa maiss?

šodien atkal sēdēju pie jūras un lasīju. pirms nedēļas vējā mazliet nosalu, tāpēc šodien nodrošinājos ar guļammaisu, taču tā funkcijas palika pilnībā neizmantotas, jo nekas vairāk par kaut ko apakšā paklājamu nebija vajadzīgs. ne mazākā vēja, un tik ļoti silts! ja vien pludmale nebūtu gandrīz tukša, varētu viegli noticēt, ka tiešām ir vasara. pat ūdens likās auksts tikai pirmajā mirklī. bija arī pāris peldētāju, diemžēl ne es to skaitā (kaut arī sagribējās gan). tik vien kā apmērcēju bikšu galus, mazliet pazvilnēju un pilnai laimei atpakaļceļā vēl izlēkājos pa batutu.
p.s. taču lai viss neliktos pārāk ideāli, mazliet arī apskādēju karmu, noslaktējot kādus pārdesmit īpaši uzmācīgus kukaiņus. neko darīt, paši vainīgi - wrong time, wrong place.

aizgāju pie omes, a pie omes draudzene. kādreizējā kaimiņiene, tipiska tirgus tante. visu laiku vārās par to, ka mans vīrs jau nu gan būšot laimīgs (par to neapšaubāmi liecina jau mans vēl skolas laikā atzītais fakts, ka brokastis es sev gatavoju pati (jo neviens cits to nedarīja) un tas, ka neizskatos gluži tizla). brīnos, ka vēl neesmu "norakstīta" vecmeitās, vidusskola tak sen jau aiz muguras. un vēl viņa visulaik komentē katru manu klīstošo kilogramu, turklāt dara to trešajā personā, kas ir īpaši kaitinoši. kattreiz kad viņu satieku (tas, par laimi, ir reti) man jāklausās "cik tā silentio tieva palikusi" (kas es kāda govs biju, vai?), vai "tā silentio tā kā tāda dūšīgāka izskatās". tā kā nevēlos iesaistīties bezjēdzīgā diskusijā, neko nesaku un aizeju kaut kur citur. "redz, kāda tā silentio kautrīga, he he". es neesmu kautrīga,****, es esmu pieklājīga un saprotu, ka nav obligāti tādai tantei šņākt virsū, "kas tev, ****, daļas gar maniem kilogramiem" un tāpēc izvairos uzturēties to vien provocējošos apstākļos. kautrīga es esot. maza un pūkaina,uķi ķuķi, tūlīt apraudāšos.

kādreiz es biju nopietns cilvēks. kamēr klasesbiedri viltoja apliecības, lai tiktu iekšā naktsklubos, man neviens neko neprasīja. vēl studiju pirmajos gados daži mani samulsināja ar jautājumu - vai jūs esat pasniedzēja? toties tagad nokavēto atgūstu ar uzviju - beidzot man, pērkot vīnu, prasa dokumentus, reģistrējoties bibliotēkā - kurā klasē jūs mācaties, bet pērkot lidmašīnas biļetes - vai jums ir pilni 18 gadi? sen jau vairs nav. arī skolu un augstskolu esmu beigusi un nodarbojos ar to, ar ko nodarbojos. vai, piedodiet, es atvainojos, jūs izskatāties tik jauna...
to visu atcerējos šodien, kad saņēmu fotogrāfijas no nesena pasākuma. kāds burvīgs bērns, skatoties nopriecājos (ak vai, tā taču esmu es). bilde jau nu dikti mīlīga, bet vairāk par 12 es sev tur nedotu. acīmredzot, jābeidz par sevi tīksmināties un jāatgriežas pie kādreizējiem patērētās kosmētikas apjomiem, neaizmirstot arī dzīves nomocīto skatienu. tā jau vispār neviens vairs nopietni neņems.

pirmā diena
es dodos jūrā, bet viļņi ir stiprāki, tie brūk man virsū un sviež atpakaļ krastā. pretošanās nelīdz, es atzīstu savu sakāvi un atgriežos saules svelmainajā elpā.

otrā diena
jūra joprojām vēlas mani iebiedēt, bet esmu par dienu gudrāka (kaut gan drīzāk vienkārši spītīgāka) un apņēmības pilna cīnīties. viļņi ar visu savu spēku triecas man pret kājām, krūtīm un vēderu, sāļais ūdens skrāpē acis. es turos. oh yeah, hit me baby one more time, es saku jūrai. nāk pēdējais vilnis, kurš aprij mani pilnībā un ierauj sevī kā orientāciju zaudējušu laivu.

trešā diena
joprojām viļņi, taču es viņus pazīstu un viņi man vairs necenšas traucēt. es peldu un šļūcu pa viļņiem, pat sāļais ūdens vairs tik ļoti nešļakstās acīs un nekož. mēs tagad esam draugi.

pēdējās dienas
viļņi ir prom, jūra ir rāma kā jērs. tā mani glāsta un tur, es peldu tālu, tālu aiz krasta robežas. es esmu jūra.

lidmašīnā man blakus sēdēja viens krievs, kurš jestri apspriedās ar saviem krievu paziņām. rūpīgi noklausījos viņa jauno diētas metodi, kak pohuģeķ v 14 ģeņ za 7 (vai cik tur) kilogram (nē, nu man jau garšo griķi, bet ēst tikai tos? paldies, tik izmisusi vēl neesmu) un vēl šo to, ko vairs neatceros. brīdi vēlāk viņš uzrunāja mani, sakot kaut ko vācu valodā. gribēju jau teikt ja i tak poņimaju, taču nez kāpēc palika neērti un atbildēju tāpat vāciski. vēlāk viņš turpināja sarunu ar saviem krievu paziņām un lasīja krievu avīzi. bet es nez kāpēc sakautrējos lasīt rīgas laiku, tāpēc izvilku no somas grāmatu vācu valodā un visu atlikušo ceļu lasīju to. latviskais lepnums, ha.

visi te runā par terorismu, bet es brīnos, kāpēc lidostas nesprāgst no visām tām emocijām, kas tur vārās. kur vēl var vienkopus redzēt tik daudz laimīgu un tik daudz raudošu cilvēku. skūpsti un asaras, telefona zvani un īsziņas, ieinteresēti skatieni apkārt, steiga un apjukums - viss vienuviet. īstenas emociju koncentrāta krātuves.

tu varētu dabūt jebkuru vīrieti, kuru vien vēlētos, viņš teica. kas par dīvainām iedomām, es toreiz padomāju. bet varbūt problēma ir tā, ka es parasti nevēlos. vai arī vēlos pārāk maz.
kāpēc tu esi ar mani, es jautāju tev.
tu pabrīnījies par jautājumu un atbildēji ar to pašu - un kāpēc tu esi ar mani? tu to zini?
nē. (man nav ne jausmas). bet man šķiet, man tas tomēr patīk.

man kaimiņos dzīvo viens vecs turks (iespējams, pat ne turks - tas ir tikai pieņēmums, kaut arī gluži ticams) ar visu klanu. lai nokļūtu līdz savam dzīvokim, man jāiet caur balkonveida gaiteni, kurš ir piekrauts ar pāris mēbelēm un dažāda veida un izmēra apaviem. viņu dzīvokļa durvis parasti ir vaļā, taču viss, ko garāmejot izdodas saskatīt, ir tikai krāsaini paklāji, durvis un gaiteņi. joprojām nesaprotu, cik viņu tur ir. iekšā un ārā no tā dzīvokļa kattreiz nāk citi cilvēki, vienīgie kurus esmu piefiksējusi, ir vecais un jauna sieviete ar mazu bērnu (vai vairākiem). veco parasti satieku liftā, reizēm man šķiet, viņš tur tā arī braukājas - nobrauc lejā, apiet mājai apkārt un, cigaretei kūpot, brauc atkal augšā. sieviete parasti stāv uz balkona, bērnu rokās un vēl dažiem apkārt. bet es stāvu savā virtuvē, un tad viņi man māj ar roku, smaida un saka hallo. un es tāpat māju pretī, smaidu un klusītēm saku hallo.

gāju prom no darba, un pie pašām durvīm saplīsa kurpe (cik simboliski). mēģināju to uz vietas kaut kā salabot, taču lieki teikt, ka aiz nākamā stūra kurpe izjuka atkal. ko nu vairs, ņēmu kurpes rokā un iemetu tuvākajā mizkastē (ak, neapdomīgā meitene, gaidi nu savu mizkastes princi) un slāju tālāk plikām kājām. kaut arī pilsētas centrs nav gluži lauku pļavas, sajūta, jāatzīst, pārsteidzoši laba. pat apsvēru iespēju vēl kādreiz tā pastaigāties. tikai pilnīgi žēl, ka nebiju kaut kā smalki vai lietišķi saģērbusies, nu tur žakete, zeķes - uzreiz būtu jautrāk. a to savā kleitiņā pēc tāda hipija vien izskatījos.

kā jūs domājat, par ko es tagad sapņoju? par sauli un jūru? ķiršiem un zemenēm? vēju matos un eksotiskiem kokteiļiem? muļķības. šodien prātā tikai viena doma - ka varētu aiztriekt mājās visus savus darbiniekus, atslēgt telefonu un mierīgi pastrādāt. tāda, lūk, vasaras idille.