14. Augusts 2006
kaimiņu stāstiņi
man kaimiņos dzīvo viens vecs turks (iespējams, pat ne turks - tas ir tikai pieņēmums, kaut arī gluži ticams) ar visu klanu. lai nokļūtu līdz savam dzīvokim, man jāiet caur balkonveida gaiteni, kurš ir piekrauts ar pāris mēbelēm un dažāda veida un izmēra apaviem. viņu dzīvokļa durvis parasti ir vaļā, taču viss, ko garāmejot izdodas saskatīt, ir tikai krāsaini paklāji, durvis un gaiteņi. joprojām nesaprotu, cik viņu tur ir. iekšā un ārā no tā dzīvokļa kattreiz nāk citi cilvēki, vienīgie kurus esmu piefiksējusi, ir vecais un jauna sieviete ar mazu bērnu (vai vairākiem). veco parasti satieku liftā, reizēm man šķiet, viņš tur tā arī braukājas - nobrauc lejā, apiet mājai apkārt un, cigaretei kūpot, brauc atkal augšā. sieviete parasti stāv uz balkona, bērnu rokās un vēl dažiem apkārt. bet es stāvu savā virtuvē, un tad viņi man māj ar roku, smaida un saka hallo. un es tāpat māju pretī, smaidu un klusītēm saku hallo.